Par skolotājiem

Pirms pievērsties Skolotāju dzīves aprakstiem un īpatnībām, jāmin, ka, atšķirībā no citu reliģiju un filosofiju pārstāvjiem, Advaitas Skolotāji nekad nav īpaši akcentējuši Skolotājs-māceklis attiecību modeli, kā arī rituālu vai garīgo prakšu nozīmi. Vismaz 20. gs. ietvaros tas ir bijis ļoti pamanāms. Var sadalīt Skolotājus divās grupās. Pirmie, pārsvarā mitinoties Indijā, izturējās ar sapratni pret cilvēku vēlmi kalpot Skolotājam, kas izrietēja no vietējām tradīcijām un uzskatiem. Otrie, būdami mūsdienīgāki un brīvāki no kultūretniskā konteksta, atļaujas noraidīt pašu Skolotāja fenomenu. Piemēram, Ramana Maharši, dzīvodams Arunačalas kalna Virupakšas alā, ļāva noteiktiem cilvēkiem kalpot sev, allaž pievēršot uzmanību faktam, ka kalpošana ir auglīga tikai, ja māceklis tādējādi tiecas saraut atdalītības saiti un saskata Skolotājā Dieva izpausmi nevis veic individuālu kalpošanu viņaprāt attīstītākam indivīdam. Tomēr Maharši nekad neatbalstīja fanātismu un atkarību no viņa formas. Kad ap viņu izauga āšrams, noteikti cilvēki palīdzēja tam izvilkt dzeloņus no pēdām, apmazgāja kājas un citādi kalpoja – tas tika ļauts. Annamalajs Svami atceras, ka vienmēr dzēra ūdeni, kurā ticis apmazgāts Maharši ķermenis. Un tam ir dziļa sakrāla nozīme. Nisargadatta Maharadžs, būdams indietis un tomēr ļoti brīvs no dogmām, bija uzticīgs savam Skolotājam līdz mūža galam, ik dienas veicot pie tā attēla dievkalpojumu. Jautāts, kāpēc viņš tā dara, Maharadžs sacīja, ka Skolotājs, pametot ķermeni, nav atcēlis šā rituāla veikšanas nepieciešamību.

Skolotāja fenomens globālas atdošanās kontekstā, tā ietekme uz meklētāju, tā vārdu jauda un viņa sabiedrības būtiskums netiek akcentēts, jo netiek izcelts Vienotības izpausmju mijiedarbības jautājums vispār. Līdz ar to, Skolotājs pastāv tikai mācekļa uztverē un viņa pasaulē – tie, kurus dēvē par Skolotājiem, pieņem faktu, ka viņi tiek uztverti kā Skolotāji, bet tas neko nenozīmē un nemaina. Piedevām, Skolotāja būtiskums meklējumos, tā spēja norādīt uz kļūmēm un maldiem ir pašsaprotami, taču par to nerunā daudz lai neradītu meklētājam priekšstatus un klišejas. Tiek darīts viss lai norādītu uz atšķirību trūkumu un nepieļautu sajūtas “es-meklētājs” kultivēšanu. Kad izzūd māceklis, izzūd arī Skolotājs.

Ramana Maharši

Ramana Maharši ir centrālā figūra mūsdienu Advaitas Skolotāju panteonā. Tiek uzskatīts, ka Skolotājs cilvēka izskatā jeb ārējs Guru ir tikai norādītājs uz Iekšējo Guru jeb Sadguru un tad paliek vairs tikai Viens. Maharši daudzi dēvē par Sadguru, tik ārkārtīgi pārsteidzošs ir bijis tā spēks un tiešums. 15 gadu vecumā Maharši, kas nekad īpaši nav interesējies par garīguma jautājumiem, piedzīvoja spontānu fiziskas nāves tuvošanos kas izpaudās kā ļoti nelāga pašsajūta. Viņš gulēja uz grīdas un pieļāva, ka tūliņ mirs un vēroja notiekošo. Ķermeņa nekustīgums un stīvums neietekmēja vērotāju un lika saprast, ka viņš tomēr nav ķermenis. Šī atklāsme bija tik nopietna un fatāla, ka zēns zaudēja interesi par mācībām un nolēma doties prom no mājām, pilnībā nododoties paš-izpētei. Viņš uzrakstīja zīmīti vecākiem ar lūgumu to nemeklēt, kas satur frāzi: „Es dodos Tēva meklējumos saskaņā ar Viņa vēlmi”. Pirms kāda laika padzirdējis no radinieka nosaukumu Arunačala, viņš sajuta, ka vārds atstāja uz viņu spēcīgu ietekmi. Tāpēc, pametis mājas, jauneklis devās tieši šī kalna virzienā. Nonācis attiecīgā apgabalā, viņš izmeta naudu, liekās mantas  un nodzina matus. Dzīves laikā viņš nekad nepameta šīs vietas un nepieskārās naudai. Sākumā Maharši klusēja vairākus gadus, apmeties kāda klostera pagrabā, un tik nopietni pievērsās iekšējās pasaules izpētei, ka ignorēja ķermeni – tā ceļgalos dzēla skudras un citi kukaiņi. Vēlāk viņš pārvācās uz pašu Arunačalas kalnu, tālāk no cilvēkiem, tomēr atsevišķi interesenti viņu tur uzmeklēja. Ieradās arī izmisusī māte, taču Maharši ar viņu nevēlējās runāt. Kāda sekotāja lūgumu mudināts, viņš uzrakstīja zīmīti, kurā norādīja, ka viņa aiziešana bija neizbēgama un nevajag to nožēlot. Līdzīgi Budam, kas pameta ģimeni, Maharši rīcība bija kaut kas vairāk par indivīda vēlmi sākt jaunu dzīvi, tas bija ārpus ētikas robežām. Kad kāds lūdza atļauju pamest darbu vai ģimeni,  Maharši strikti iebilda pret to. Ja vaicāja, kāpēc viņa pats savulaik tā rīkojās, tas atbildēja: „Bet es nevienam neprasīju atļauju”.

Pakāpeniski ap Maharši izauga sekotāju loks, kas apņēmās uzcelt āšramu. Pats Skolotājs bijis gaužām vienaldzīgs pret šādu ieceri, taču, kad process sākās, centās tajā piedalīties un pieņēma lietu kārtību. Āšrams izvērtās par ievērojamu garīguma centru, kur devās ļaudis no visas pasaules. Maharši vienmēr bijis laipns un iecietīgs pret apmeklētājiem un ļāva tiem atrasties savā sabiedrībā pēc iespējas ilgāk. Lielāko daļu laika viņš klusēja, sēdēdams hallē starp cilvēkiem un tikai, ja kāds uzdeva jautājumu, atbildēja uz to. Un arī tad ne vienmēr. Ar laiku viņa māte kļuva par tā sekotāju, kā arī citi ģimenes locekļi apjauta fenomena spēku. Nedz āšrama dienas režīms, nedz pašas mācības pamattēzes nemainījās visas Maharši dzīves laikā. Sekotāji pierakstīja Skolotāja atbildes uz jautājumiem, apkopoja tās un izdeva. Tikai ņemot vērā jautātāju biežās atsauces uz Svētajiem Rakstiem, Maharši izlasīja klasiskos Advaitas tekstus un “Bhagavāt-Gītu”, kā arī sacerēja dzejoļus un veidoja veiksmīgāko un tiešāko tekstu kompilējumus meklētājiem. Tādējādi, runa ir par nepastarpināto pieredzi, kura tiek filosofu klasificēta kā Advaitiska. Vislielāko uzmanību veltīja jautājumam “Kas es esmu?”, neatbalstīja ilgas meditācijas un teoretizēšanu. Taču dažiem meklētājiem, saskaņā ar to gatavību, viņš ieteica arī skaitīt mantras prāta attīrīšanai vai doties pastaigā ap Arunačalas kalnu, ko ļoti godināja un izcēla kā Šivas iemiesojumu. Maharši mācības izklāsta un uzvedības vienkāršība, fundamentalitāte un izstarotais magnētisms nav salīzināms ne ar ko. Mūsdienu Advaitas Skolotājs R. Balsekars sacīja, ka, no visiem izpaustās pasaules fenomeniem viņu neatstāj vienaldzīgu vienīgi R. Maharši fenomens. Āšrams arī šobaltdien saglabā īpatnējo Klusuma auru un pulcē lielu daudzumu meklētāju.

Šri Papadži (Harilals Pundža)

Papadži ir tiešais Ramana Maharši māceklis. Kopš bērnības būdams tendēts uz īpatnējiem apziņas stāvokļiem un tuvinieku noskaņots uz kalpošanu Krišnam, viņš ilgus gadus veltīja Krišnas mantru daudzināšanai, nostādot garīgo praksi pirmajā vietā. Tai laika posmā viņam bijušas ļoti spilgtas vīzijas ar dieviem un to pavadoņiem. Pēdīgi viņš sastapa Maharši un meklējumi beidzās. Neraugoties uz personības izzušanu, Papadži turpināja uzturēt kuplu ģimeni, darbodamies kā būvdarbu un mežsaimniecības darbu uzraugs. Viņa individualitātes izstarotais spēks un varenums vienmēr vilinājis cilvēkus, kas nereti pat nesaprata, kāpēc atnākuši pie iespaidīgā vīra. Papadži meita min, ka, viņiem ar tēvu ceļojot, bija pilnīgi normāli, ka nepazīstami cilvēki prasās ciemos un pat kāpj iekšā pa logiem. Organizēdams savus darbus, Papadži nemaz nedomāja par īpašu statusu vai mācīšanu, viss notika pats no sevis. Tuvojoties vecumdienām, viņš pameta darbu un devās pelnītā atpūtā. Cilvēki no rietumiem pamazām sāka nākt pie viņa kā pie Skolotāja. Viņš noraidīja piederību kādai no filosofijām, izcēlās ar tiešumu un izcilu humora izjūtu. Tomēr ikdienas dzīvē viņš mēdza būt arī skarbs un valdonīgs. Daži no rietumu sekotājiem, kas pavadīja ar viņu pēdējos dzīves gadus, paši kļuvuši par Skolotājiem – piemēram, Gangadži. Neraugoties uz brīvību no koncepcijām, Papadži lielā mērā bija ārēji uzticams hinduisma uzskatu sistēmai, arī rituālistiskas ziņā. Satsangu telpu un māju rotāja Maharši portreti ar ziedu virtenēm, Papadži patika garīgie dziedājumi un Krišnas tēls. Daudzus gadus būdams Krišnas bhakta, viņš dažiem ieteica bhakti pieeju, kaut pārsvarā izvairījās ieteikt pat Svētos Rakstus (arī nepārzināja sanskritu), uzsverot tiešas pieredzes nozīmi. Viņu bieži dēvē par Lauvu no Laknavas, kas jāizprot kā atsauce uz popluāro metaforu par Skolotāju-lauvu. Fabula vēsta, ka cilvēks sapņo dzīvi un var sapīties tās līkločos, nespējot pamosties. Un tad sapnī parādās lauva, kas ierūcas tik skaļi, ka liek sapņotājam pamosties. Papadži klātbūtnē cilvēki piepeši atjēdzās ar nefunkcionējošiem prātiem, tie sajuta Esība elpu bez teorētiskām zināšanām. Tas notika strauji un piepeši. D. Godmens sarakstījis Papadži biogrāfiju „Nothing Ever Happened”, kā arī uzņēmis filmu ar viņa piedalīšanos.

Annamalajs Svami

Annamalajs Svami ir Ramana Maharši māceklis, kas daudzus gadus darbojies kā āšrama galvenais celtnieks. Neraugoties uz sākotnējo teorētisku neatbilstību šim darbam, Maharši apgalvoja, ka Annamalajs iepriekšējā dzīvē ir bijis saistīts ar minēto jomu. Annamalajam tiešām labi padevās būvniecības darbi un tas ļāva dzīvot Skolotāja tuvumā, darbojoties āšrama labā. Kad lieli darbi bija beigušies, Maharši pēkšņi lika Annamalajam Svami pamest āšrama teritoriju un apmesties citviet lai nepieķertos Skolotāja fiziskajai formai. Annamalajs tam piekrita un vairs nekad fiziski nesatika Maharši. Viņš nozīmēja māceklim arī īpašu diētu, ko parasti nekad nedarīja, vispārināti uzsverot vien sattviskā uztura vērtību prāta nomierināšanā. Pēc kāda laika sekotāji apajautājās, kur ir Annamalajs un Maharši bilda: „Jūs sēžat šeit, taču jūsu prāti klaiņo pa ārpasauli. Viņš ir citur, bet viņa prāts – šeit”. Šos vārdus nodeva pašam Annamalajam un tas tikai pārliecinājās, ka viss notiek pareizi. Kad Maharši pameta ķermeni, Annamalajam atnesa ūdeni, ar ko tas tika apmazgāts un tā bija Guru pēdējā svētība. Kopš tā laika Annamalajs Svami mitinājās netālu no āšrama. Ar laiku paš-zpēte nesa augļus un Annamalajs atklāja savu Patieso dabu. D. Godmens apkopoja viņa atmiņas par Maharši darbošanos ikdienā un garīgo praksi, ko veicis uzticīgais māceklis, kā arī atbildes uz jautājumiem. Annamalaja pieeju raksturo disciplīna, uzticīgums Maharši rekomendācijām un askētisms.

Nisargadatta Maharadžs

Nisargadatta Maharadžs ir viens no zināmākajiem Advaitas Skolotājiem rietumos, pateicoties grāmatai „I am THAT”, kas satur lielu daudzumu Maharadža un viņa apmeklētāju dialogu stenogrammu. Maharadžs, jautāts, par to, kad viņš ir dzimis, mēdza atbildēt, ka nekad nav dzimis. Viņu neinteresēja biogrāfijas vai individualitātes problemātikas jautājumi. Ir zināms, ka jau brieduma gados Maharadža draugs paņēma to līdzi pie sava Skolotāja un tas bez entuziasma piekrita. Skolotājs pateica Maharadžam, ka viņš nav tas, par ko sevi uzskata. Šie vārdi un to vēstījums tik ļoti pārņēma jauno cilvēku, ka tas veltīja visu uzmanību tikai šīs Patiesības atklāšanai. Būdams neizglītots, viņš noticēja sacītajam totāli, nešauboties un, pēc noteikta laika, atklāja, ka personības važas atkāpušās. Dzīve turpinājās ierastajā ritmā – viņam bija ģimene, Maharadžam piederēja vairāki veikaliņi, kuros tirgoja paštaisītas indiešu cigaretes jeb bidi, kuras viņš pats līdz mūža galam aktīvi smēķēja. Pēc „I am THAT” iznākšanas visā pasaulē, Maharadžs kļuva par atzītu Skolotāju rietumos un ļaudis straumēm plūda uz viņa dzīvokli Bombejā. Formāli piederot pie Nathu Skolotāju līnijas, viņš neaizrāvās ne tikai ar jau ķermeni pametuša Skolotāja citēšanu, bet ar kanoniem vispār, un tas kļuva par iemeslu, kādēļ indiešu vidū Maharadžs nav guvis lielu atzinību. Uztverot Skolotāju kā universālu padomdevēju ikdienas lietās un redzot, ka Maharadžs pulcina tik daudz ļaužu, vietējie nāca pie viņa ar padomiem, kā labāk kristīt bērnus vai taujāja, kā izprecināt meitas. D. Godmens min, ka Maharadžs mēdza runāt par seksu, bet, sadzirdējis priekšnamā soļus un pieļaudams, ka tie varētu būt indieši, acumirklī sāka runāt par abstraktu Apziņu. Viņš lietoja arī ļoti skarbus izteicienus, ko tulki atsacījās nodot klausītājiem. Viņa izturēšanās mēdza būt pat rupja, tam nepatika atsauces uz Svētajiem Rakstiem, kurus viņš dēvēja par „baumām” un tikai ļoti nogurušie meklētāji spēja uztvert viņa tiešos vārdus. Viņam bija arī pa pēctecības līniju saņemta mantra, ko varēja nodot, bet tas tika darīts vien pāris reizes. Un arī tad – tā tika pačukstēta un, ņemot vērā, ka tā bija gara un sanskritā, neviens īsti nespēja to iegaumēt. Atkārtot Maharadžs atteicās kategoriski, turpinādams runāt ierastajā stilā. Tomēr, ja auditorija bija spējīga uztvert sacīto, viņš varēja būt netipiski poētisks un lietoja vārdus, kurus ikdienā šķita nemaz nezinam.

Maharadžs ļoti augstu vērtēja Maharši autoritāti un teica, ka abi esot sapratuši vienu. Ikdienā viņš mēdza būt impulsīvs, pat pikts, un tas daudzus biedēja. Viņa tiešums, izvairīšanās no smalkiem teorētiskajiem jautājumiem daudzus mulsina. Tomēr tiešuma, atklāsmes nesatiricināmības un prastuma ziņā šī parādība bija pirmā un iedvesmoja ļoti daudzus meklētājus visās pasaules malās.

Ramešs Balsekars

Ramešs Balsekars ir Nisargadattas Maharadža māceklis un tradīcijas turpinātājs. Atšķiroties no sava Skolotāja ar maigo un sattvisko raksturu, viņš nav tik provokatīvs, taču arī ļoti tiešs un nepiekāpīgs. Ramešs ilgus gadus ir bijis Indijas Bankas vadītājs, visu mūžu interesējies par garīgumu un teorētiski sapratis Advaitas koncepciju, bet, tikai satiekot Maharadžu, patiešām to piedzīvoja. Sākumā viņš bija Maharadža tulks, taču pamazām Skolotājs viņu netieši izcēla starp citiem sekotājiem un tulkiem. Reiz, iedams prom no satsanga darīšanās, Maharadžs sacīja, ka viņa vietā uz jautājumiem atbildēs Balsekars. Tas piekrita, taču klātesošajiem nebija jautājumu. Kad Nisargadatta atgriezās un ieraudzīja, ka visi klusē, viņš sašutis uzkliedza: „Kāpēc tu nerunā?!” Ramešs taisnojās: „Tāpēc, ka neviens neko nejautāta.” Maharadžs tikai nomurmināja kaut ko zem deguna. Vēlāk, būdams jau pavisam vārgs un sirgstošs ar rīkles vēzi, tas piecēlās un piepeši atkārtoja saucienu: „Kāpēc tu nerunā?!” Kas tika apkārtējo un paša Rameša uztverts kā mājiens uz vajadzību turpināt atbildēt uz apmeklētāju jautājumiem. Tā arī notika. Ramešs arī ir pazīstams rietumu auditorijas vidū, viņam piemīt viegli uztverams runas stils un īpašs miera oreols. Meklētāju skubināts, viņš sarakstīja Maharadža dialogu kompilējumu ar saviem komentāriem. Vēlāk tika izdotas arī viņa sarunu grāmatas, tai skaitā komentāri par „Bhagavāt-Gītas” šlokām un aforismu krājumi.

Mudži

Mudži ir Papadži māceklis, mūsdienīgs Advaitas Skolotājs. Sīkāk viņa biogrāfiju var izlasīt te.

Madukars

Madukars ir Papadži māceklis. Kādreiz viņš bija jogas pasniedzējs, kā arī dzogčen tradīcijas budists. Jau būdams meklētājs ar noteiktu pieredžu bagāžu, viņš nokļuva pie Papadži un tur atklāja Sevi. Kopš tā laika viņš aktīvi vada mūsdienīgus retrītus, vada seminārus. Viņa stils apvieno vienkāršību un biežas atsauces uz zinātniskiem sasniegumiem, Advaitas un rietumu filosofijas paralēlēm, viņu raksturo erudīcija un vieglums.

Tonijs Parsons

Tonijs Parsons ir ļoti mūsdienīgs Advaitas Skolotājs, kam šis statuss piedien vismazāk. Viņš nevada satsangus, viss notiek lekciju stilā un atgādina drīzāk universitātes lekciju nekā garīgo semināru. Viņš izvairās no jebkāda veida klišejām, apzīmējumiem un formām, izceļot tikai to, ka nav nekā, ko var saprast. Tā ir īsta dāvana nobriedušiem meklētājiem.

Ekharts Tolle

Ekharts Tolle piedzīvoja spontānu apgaismību brieduma gados un tagad piedalās semināros un satsangos visā pasaulē.  Viņa grāmatas tulkotas arī latviski. Stils ir viegli uztverams un saprotams arī iesācējiem. Savukārt savu biogrāfiju un skatījumu viņš izsmeļoši izklāsta intervijā.

***

Pastāv virkne Skolotāju, kas nav minēti šeit, piemēram, Džefs Fosters, Cēzars Teruels, Ratans Lals u.c. Taču mēs publicējam informāciju par tiem, kuru vārdi lasāmi lapā. Iespējams, ar laiku sadaļa papildināsies.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *