Kodo Savaki – Citāti 2

20. Satori? Tas nenozīmē neko citu kā vienīgi zaudēt.

Bija kāds, kas visu savu mūžu sūkstījās, ka visi viņa draugi kļuvuši par ministriem un mēriem, kamēr viņš pelnīja naudu kā parasts sargs… Nu un? Ministrs dzīvo savu dzīvi kā ministrs, sargs kā sargs. Tavā dzīvē jāeksistē lietām, kas ir būtiskākas nekā tas.
Man patīk izpaust budismu ar vienu vienīgi pavēli: “Apturēt uguni!”. Tur vairāk nav divu pretēju pušu, tur nav neviena, ar ko mums būtu jāsacenšas.
Mums jādzīvo sava dzīve tādā veidā, kas pēc iespējas vairāk atbilst Budas mācībai. Ja mēs to būvējam tikai uz mūsu cilvēciskajām domām, mēs nepārtraukti sacentīsimies ar citiem.
Lai uzzinātu, ka Budas daba mūs visus piepilda, mums sākumā jāiepazīst nepastāvīgums. Iepazīt nepastāvīgumu nozīmē piešķirt mūsu dzīvei jēgu.
Ja tu iepazīsi nepastāvīgumu, tu sapratīsi, ka labāk ziedot sevi citu labā ir labāk nekā dzīvot priekš sevis paša. Šis prāts, kas ziedo sevi citu labā, iepazīst nepastāvīgumu.
Mēs nespējam izvairīties no tā, lai darītu kaut ko priekš citiem: Vai tad tu neredzi, ka jūties labāk kad dod nevis ņem?
Jo vairāk tu dari priekš citiem, jo vairāk tu vinnē savai dzīvei. Jo vairāk tu dari priekš sevis, jo vairāk tu zaudē kontroli pār dzīvi.
Ja mēs cenšamies vadīt dabu ar zinātnes un civilizācijas palīdzību, tad šī daba kādreiz spers pretī. Vai nepietiekami bieži mēs redzam, ka to, kurš domā vien par sevi, viņam apkārtesošais sabradā un atņem tam visu? Ir, piemēram, cilvēki, kas tērē savu dzīvi tam, lai nopelnītu pēc iespējas vairāk naudas, bet, kad tie beidzot vēlas atpūsties savā bagātībā, tad to bērni viņus prom no mājām. Un arī otrādi – tas, kas visu mūžu aizstāvējis citus, uzzina, ka arī tas atgriezīsies pie viņa. Citi arī viņu aizstāvēs.

Lasīt tālāk

Kodo Savaki – Citāti

Viens ārsts pateica man: „Esmu medicīnas doktors, skolā vienmēr biju pirmais. Kad es sāku darboties savā jomā, biju pārliecināts, ka kļūšu par labāko dakteri visā Japānā, bet neviens pacients, kas pie manis nāca, nebija tāds, par ko lasīju mācību grāmatā. Ja es neatklāšu medicīnu no jauna, tad man nav nekā, kas varētu palīdzēt pacientiem”. Tāda ir dzīve. Ja Dzena mūks balstās uz to, ka viņa vakardienas satori darbojas arī šodien, tad viņš rada sev lielas ilūzijas.

Katrs mirklis ir pirmais tavā dzīvē, katrs mirklis ir pēdējais tavā dzīvē. Patiesība mainās katru brīdi un, tai pat laikā tā ir mūžīgā dzīve.

Šai mirklī tu lido cauri visam visumam, bet tas nenozīmē, ka tu jau esi visam aizlidojis garām. Tur vēl ir pietiekoši daudz vietas lai lidotu tālāk, pietiekoši daudz vietas, lai lidotu tālāk visu mūžu.

Tev reiz bija satori un pēc tā viss bija kārtībā? Nē, diemžēl, tas nav tik vienkārši. Satori ir patiess tikai vienā brīdī. Nākošajā tas ir pagājis un miris. Jo vairāk tu stiepies pēc budisma, jo tālāk tas aiziet no tevis, jo vairāk tu par to prāto, jo grūtāk tev to saprast. „Iziet ārpus Budas rāmjiem” nozīmē aiziet līdz bezdibeņa dibena dziļumam – tur nav beigu, līdz kurām var tikt.

Ja tu domā, ka uzkāpi pašā augšā un sasniedzi satori, tad tagad ceļš ved tikai lejup. Dzena prakse nozīmē visu savu mūžu rāpties tālāk uz augšu. Ja tu gribi praktizēt Dzenu, tad tev jābūt pietiekoši mierīgam lai pateiktu sev, ka prakse turpināsies visu tavu mūžu.

Bieži gudrību salīdzina ar kāpuru. Tā neapstājas pie tukšuma kā tukšuma. Un tā neatrodas esībā kā esība. Tā kustas kā kāpurs, visos virzienos. Budas ceļā nav „pareizo atbilžu”.

Lasīt tālāk

Mudži – Meklētājs un Apgaismība

Meklētājs

„Tagad, – jūs sakāt, – vairāk nav meklējumu, tagad es varu sacīt, ka vairāk nav „es””. Tāpēc es vaicāju jums: kas ir šis „es”? Iespējams, „apgaismības meklētāja” vairāk nav, nav „atmošanās meklētāja”. Varbūt, kaut kas novāca „atmošanās meklētāju” un nomainīja to uz „biznesa meklētāju” vai „Mersedesa meklētāju”. Jūs sakāt: „Šis meklētājs tagad vairs nav problēma, jo es zinu, ka tā ir ilūzija”. Esiet uzmanīgi. Tā ir sinepju koka sēkla, sinepju sēkla. Tik maza sēkla un tik liels koks. Liels koks.

Reizēm mums šķiet: ok, meklētāja enerģijas vairs nav. Tad ko tas nozīmē? Jūs esat Buda? Iespējams, jūs kaunieties to pateikt, bet pie sevis nodomājat, ka esat Buda. Ko nozīmē „Buda”? Tas nozīmē, ka šīs identifikācijas, personības enerģija, ko mēs dēvējam par „es”, pat ja rodas, tad tai nepiemīt nedz spēks, nedz dzīvelīgums, nedz substance. Pat ja sacīt: „Jā, tā rodas un kaut ko grib, bet es zinu, ka tā nav reāla”. Ja jūs zinātu, ka tā ir nereāla, tad nebūtu arī atmiņu par tās vērošanu. Nezinu, vai jūs saprotat, par ko es šeit runāju?

Ja kaut kas patiešām nav reāls, tad nebūs pat atzinuma vai tā reģistrēšanas, lai varētu sacīt: „Jā, ziniet, kaut kas kuļas pa virsmu… es nespēju sadzīvot ar savu māti, bet es zinu, ka tā ir tikai ilūzija”. Tas nozīmē, ka, lai arī kas būtu tas, kas nesadzīvo ar jūsu māti, tā ir noteikta personība. Jūs varat teikt: „Jā, es zinu, ka šī personība ir nereāla”. Es abildēšu: „Fokusējieties uz to, kas jūs esat, noskaidrojiet to. Vienkārši skatieties. Un vienkārši esiet skatīšanās. Noskaidrojiet, kam piemīt šī dzīve un vajadzība darīt kaut ko un kurš jūt: „Es esmu brīvs”. Kurš saka: „Jā, esmu brīvs”? Kurš saka: „Es pārtraucu meklējumus”? Kurš to visu saka?

Lasīt tālāk

Mudži – Gatavība ir ideja

Vai tu varētu atītstīt gatavības tēmu? Kā jāsagatavojas izpratnei?

Pirmām kārtām, jūs visi esat gatavi. Kā lai jūs to uzzinat? Jūs varat arī nezināt. Nepastāv kontrollapa. Gatavībair ideja. Ja jūs turēsieties pie tās kā pie idejas, tā jūs nosmacēs. Tā piespiedīs jūs meklēt vēl lielāku gatavību. Jūs atrodaties ārpus brieduma un gatavības robežām. Patiesībā es norādu uz to, kas jūs jau esat, nevis uz to, par ko jums jākļūst, jo, ja jūs jau neesat tas, tad, lai arī par ko jūs kļūtu, tas nebūs pastāvīgs. Viss, kas nav pastāvīgs, ir vien barība priekš apziņas. Tā ka tas nav aicinājums kļūt nobriedušākam vai vēl nobriedušākam. Šeit ir būtiski, ka, pirms jūs pieskarsieties pašai brieduma idejai, jūs jau esat nesatricināma apzinātība. Esiet tajā!

Es nenorādu jums uz kaut ko, kas būtu salīdzināms ar kaut ko citu; tas, kas atrodas aiz salīdzinājumu robežām, no kā pie jums nāk salīdzinājumi – tas ir stāvoklis, sākotnējais stāvoklis attiecībā pret visu, ko jūs varat novērtēt vai izmērīt. Tas ir viss, uz ko es norādu, un, tai brīdī, kad tas tiek uztverts vai izprasts kā kaut kas fenomenāls un atsevišķs, mēs aizejam no apzinātības domašanas virzienā. Mēs pat esam spējīgi radīt tukšuma attēlu. Prāts barojas ar koncepcijām. Ja jūs sacīsiet “absolūtais”, prāts izsauks iztēlē tā sajūtu vai garšu, un tas vienmēr atšķirsies no tā, kas ir šeit un tagad. Tāpēc neturieties pie koncepcijām. Lai arī cik pamatīgas vai pievilcīgas tās būtu, tam, kas jūs esat, nevar būt formulējuma. Jums jāeksistē pirms tā. Bet tas “jūs” – ieklausieties viņā un izmetiet to, jūs atrodaties ārpus īpašībām. Noteiktā līmenī jūs zināt, ka jūs esat, bet, ja jums pajautā, kas tas ir patiesībā, jūs pirmām kārtām vērsīsieties pie pazīstama vārdu instrumentārija, īpašības vārdiem, lai aprakstītu to, tomēr nepastarpinātā uztverē jums nāksies no tā [instrumentārija] atsacīties. Tie [vārdi] nevar būs tas.

Lasīt tālāk

Mudži – Kas ir Pašizpēte

Vai drīkst ko pajautāt?

Jā, lūdzu.

Par pašizpēti.

Labi.

Par cik es daudz par to dzirdu un, patiesībā, neko daudz nezinu, kas tas ir?

Labi. Tas ir labs jautājums. Teiksim tā: ja kāds jums pajautās: „Kam pieder šis velosipēds?” , jūs atbildēsiet: „Tas ir mans velosipēds”. Jūs neteiksiet: „Tas esmu es”. Tas neesat jūs, tas ir jūsu īpašums. Tāpat jūs varat runāt par savām jūtām. Jūs varat apzināties savas jūtas. Ja jums pazudīs dzirde, jūs vienalga paliksiet jūs pats uz 100 procentiem, bet apzināsieties dzirdes trūkumu. Un, ja jūsu ķermenis notirps, jūs apzināsieties to: kāds to aiztiek un jūs apzinaties pieskārienu trūkumu. Jūs apzinaties savas sajūtas. Jūs nevarat būt tās, jums jābūt kaut kam, kas tās apzinās. Tāpēc, pat ja 2 vai 3 maņu orgāni pārstāja funkcionēt, jūs vienalga zināsiet, ka tie nefunkcionē. Tā ka jūs nevarat būt funkcionējošās vai nefukncionējošās sajūtas.

Jūs varat arī sacīt: „Mans ķermenis”. „Mans ķermenis ir tik noguris!” Kas saka: „Mans ķermenis?” Pret savu ķermeni jūs izturaties praktiski kā pret savu īpašumu. Kaut kas apzinās šo „manu ķermeni” – jūsu ķermeni. Kaut kas apzinās ķermeni, nebūdams ķermenis. Jūs arī elpojat. Jūsu elpošana. Ja jums ir gripa, jūs varat pamanīt, ka elpošana kļuvusi seklāka – kaut kas apzinās šo elpošanu. Reizēm jūs sakāt: „Mans prāts pilnībā sapinies” – kaut kas apzinās arī prātu. Ja jūsu prāts ir pieblīvēts ar domām, kāds vēro arī to. Vai, ja šīs sajūtas vai domas zib ļoti ātri, kaut kas apzinās ātrumu, domu pulsēšanu. Un, ja šīs domas mainītos, joprojām tas pats „kaut kas” apzinātos, ka tās kļuva mierīgākas.

Lasīt tālāk

Mudži – Pierodiet pie sevis kā pie tukšuma

Es šeit neesmu tamdēļ lai piedāvātu jums nospēlēt jaunu lomu. Patiesībā, es novācu visas lomas. Kas ir lomas spēlētājs? Tā ir darītāja sajūta. Darītājs ir mīts. Dzīvības spēks, kas nav atvienojams no apziņas, darbojas spontāni un notiek tā vērošana. Bet jūs neesat liecinieks. Liecināšana notiek pati no sevis. Kas jūs esat? Pierodiet pie sevis kā pie tukšuma – tukšuma aiz tukšuma koncepcijas robežām. Vai es varu jums pieskarties? Vai jūsos ir kaut kas, ko es varu ieraudzīt? Kur jūs atrodaties? Vai jūs neesat tikai ideja?

Un te parādās bailes. Bailes paceļas. „O, ja manis nav, tad kā lai es dzīvoju tālāk?” Tā arī ir doma. Esībā nav apstāšanās vai turpinājuma. Tās ir tikai idejas. Jums ir visnotaļ labi. Absolūtais atslābums esībā. Absolūtā klātbūtne. Jūs atrodaties tur, kur jūsu nav. Par šāda veida neprātu mēs runājam tikai šeit un tomēr tas viss rezonē ar absolūto patiesību un skaidrību jūsos. Jūs nekad nespēsiet izteikt to vārdos pietiekošā mērā. Nav vārdu, nav koncepciju, kas spētu to nodot. Vienkārši jūs esiet. Godiniet to. Kādā veidā? Nepadodoties nosliecei aizrauties ar savām domām. Domas parādās. Ļaujiet tām parādīties, nekrītiet panikā. Palieciet kā tukšums. Saglabājiet prātu bezkaislīgu. Un tad tas, ko tagad sauc par prātu, būs tikai Es. Esiet tajā. Jūs jau esat vienoti ar to. Jūs tikai nosapņojāt, ka bijāt kaut kas nošķirts no tā.

Lasīt tālāk

Tonijs Parsons – Nekas ir viss (fragmenti) 3

5. Nodaļa

Tātad, tas ir nekas, kas ir viss. Tā ir esība. Viss, kas ir, ir esība. Un šai esībā, šajā „visā”, rodas atdalītība.

Cilvēki ir vienīgie šai redzamībā kam piemīt „es”-apziņa. „Es” apziņa piemīt tikai cilvēkiem. Tas ir sapnis. Esība rodas un sapņo, ka tā ir atdalīta pati no sevis un tad tā ļoti ilgi visur meklē to, ka tā atrodas visur.

Tātad, esība ir viss, kas ir, „es”-apziņa ir tas, kas rodas un esības vienīguma uziešanai nav nekāda sakara ar meklētāju. Tāpēc tam par ko mēs te runājam nav nekāda sakara ar jums vai mani. Tas nav tā, it kā man būtu kaut kas, kā nav jums. Esību nav iespējams iepazīt.

Zīdainim ir tikai tīrā esība. Tikai esība. Un, kaut zīdainis raud un šķiet izsalcis, tā ir esība, tā ir esības izpausme, kas vienkārši raud un saka, ka notiek izsalkums. Un kad bērna dzīvē iestājas atdalīšanās moments, kad, iespējams, māte, saka viņam „Tu esi Bils vai Mērija”, tad kaut kur pēkšņi parādās sevis kā atsevišķas personības sajušana. Pēkšņi rodas enerģija, kas savelkas šai atdalītības sajūtā un ķermenī parādās sajūta, ka āda arī ir mūsu robeža, ka mēs dzīvojam šīs robežas iekšpusē un, ka viss pārējais notiek ārpus mums.

Un tad dzīve sāk notikt ar mums un tai brīdī, kad sākas atdalīšanās, tai pašā momentā sākas arī meklējumi, jo atdalītība rada baiļu, nepilnvērtīguma un zaudējuma sajūtas. „Esmu kaut ko pazaudējis. Kas tas ir? Ko es pazaudēju? Kāpēc es to pazaudēju? Kāpēc ar mani tas notika?” Tātad, pēc tam notiek meklēšana un meklētājs spēj funkcionēt tikai meklējumos. Visu laiku, kamēr ir atdalītība, var pastāvēt arī ne-atdalītības meklējumi… vajadzība atgriezties mājās. Kāpēr jūsu dzīve nebūs zaudēta, jūs vienmēr vaicāsiet: „kāpēc?”.

Lasīt tālāk