Tonijs Parsons – Nekas ir viss (fragmenti) 3

5. Nodaļa

Tātad, tas ir nekas, kas ir viss. Tā ir esība. Viss, kas ir, ir esība. Un šai esībā, šajā „visā”, rodas atdalītība.

Cilvēki ir vienīgie šai redzamībā kam piemīt „es”-apziņa. „Es” apziņa piemīt tikai cilvēkiem. Tas ir sapnis. Esība rodas un sapņo, ka tā ir atdalīta pati no sevis un tad tā ļoti ilgi visur meklē to, ka tā atrodas visur.

Tātad, esība ir viss, kas ir, „es”-apziņa ir tas, kas rodas un esības vienīguma uziešanai nav nekāda sakara ar meklētāju. Tāpēc tam par ko mēs te runājam nav nekāda sakara ar jums vai mani. Tas nav tā, it kā man būtu kaut kas, kā nav jums. Esību nav iespējams iepazīt.

Zīdainim ir tikai tīrā esība. Tikai esība. Un, kaut zīdainis raud un šķiet izsalcis, tā ir esība, tā ir esības izpausme, kas vienkārši raud un saka, ka notiek izsalkums. Un kad bērna dzīvē iestājas atdalīšanās moments, kad, iespējams, māte, saka viņam „Tu esi Bils vai Mērija”, tad kaut kur pēkšņi parādās sevis kā atsevišķas personības sajušana. Pēkšņi rodas enerģija, kas savelkas šai atdalītības sajūtā un ķermenī parādās sajūta, ka āda arī ir mūsu robeža, ka mēs dzīvojam šīs robežas iekšpusē un, ka viss pārējais notiek ārpus mums.

Un tad dzīve sāk notikt ar mums un tai brīdī, kad sākas atdalīšanās, tai pašā momentā sākas arī meklējumi, jo atdalītība rada baiļu, nepilnvērtīguma un zaudējuma sajūtas. „Esmu kaut ko pazaudējis. Kas tas ir? Ko es pazaudēju? Kāpēc es to pazaudēju? Kāpēc ar mani tas notika?” Tātad, pēc tam notiek meklēšana un meklētājs spēj funkcionēt tikai meklējumos. Visu laiku, kamēr ir atdalītība, var pastāvēt arī ne-atdalītības meklējumi… vajadzība atgriezties mājās. Kāpēr jūsu dzīve nebūs zaudēta, jūs vienmēr vaicāsiet: „kāpēc?”.

Lasīt tālāk

Tonijs Parsons – Nekas ir viss (fragmenti) 2

3. Nodaļa

Sanskrita vārds “advaita” norāda uz kaut ko, ko nevar izteikt vārdos. Kaut arī mēs daudz runāsim, mēs nekad nespēsim aprakstīt to, par ko runāsim. To nav iespējams ne saprast, ne iepazīt.

Vārds “advaita” norāda arī uz idejas bezjēdzību, ka pastāv kaut kas no visa pārējā atdalīts, ko dēvē par “vienotību”. Tāpēc mēs nerunāsim par jebkāda stāvokļa sasniegšanu – mēs necentīsimies atrast svētlaimes stāvokli, nekustīgumu, klusumu un pat apzinātību. Nekāds pašizpētes daudzums neaizvedīs meklētāju pie tā, kas jau tāpat ir. Tāpēc šeit mēs neko nemeklēsim, jo nav ko atrast un nav ko saprast.

Tas, par ko mēs runājam, ir tik acīmredzams, ka ir absolūti nesaprotams, un tik pieejams, ka ir absolūts noslēpums. Visu laiku, kamēr ir kaut kas, kas cenšas to saprast, tas paliek apslēpts. Visu laiku, kamēr mēs to meklējam, mēs to nevaram ieraudzīt. To nevar sasniegt, to nevar pazaudēt, to nevar iemācīties, to nevar iedot un to nevar atņemt.

Par to nevar runāt un saprast, jo tas jau ir nekas un viss. Tas nav vienkārši vislielākais [objekts] šai istabā – tas ir vienīgais, kas tajā ir, vienīgais, kas tajā rodas. Tas ir viss, kas notiek šai istabā. Un tā ietvaros – tā, ka mēs meklējam – atrodamies arī mēs, kas meklē to. Un, tādējādi, esības meklējumi ir arī meklējumu esība. Un visu laiku, kamēr mēs uzskatām, ka esam atdalīti no tā vai jūtam, ka esam atdalīti, mēs neizbēgami to meklējam.

Meklētājs var funkcionēt vienīgi cenšoties atrast to, ko viņš sapņo; to, ko viņš ir pazaudējis. Un viņš tiecas atrast kaut ko, kas ir absolūti nekustīgs. Pulkstens tikšķ un meklējumi norisinās laikā, lai atrastu kaut ko, kas ir nekustīgs un ārpuslaicīgs.

Lasīt tālāk

Tonijs Parsons – Nekas ir viss (fragmenti)

1. Nodaļa
Līdz tam brīdim, kamēr jūsu dzīve nebūs pazaudēta, jūs vienmēr vaicāsiet „kāpēc”… jo tas, ko meklē, nekad netika zaudēts un tas, ko meklētājs cenšas saprast, nekad nevar būt iepazīts.

Lūk, kāpēc atvērtajā noslēpumā nav nekā, kas meklētājam būtu jāsaprot un nekā, uz ko vajadzētu pretendēt… tas nepiedāvā nekādus īpašus svētlaimes, klusuma vai klātbūtnes stāvokļus.

Tiek atmaskota vajadzības pēc patiesuma, [visa] pieņemšanas un ķermeņa-prāta uzlabošanas maldīgums. Jūs neaicinās ielūkoties sevī un atklāt „jūsu patieso dabu” vai to apzinātības stāvokli, kas sola tik daudz, bet, kas atnāk un aiziet tik spēji. Šeit jums nepiedāvās nekādus garīgus našķus.

Šeit neveido kompromisu ar meklētāja vajadzībām – viņa vadīšanā, „izaugsmes” [nobriešanas, kļūšanas] par kaut ko procesā vai to veicinošām mācībām. Šeit nav nekādu speciālu mammu un tētu. Nav nekādas maģijas, harizmas, nekādas pārnešanās… nekas netiek pārdots, vienīgi paska par mazo „es” var beigties.

Kopā būšanas dāvana šai bezrobežainībā – tas, kas jūs jau esat, tiek redzēts kā viengabalainība, bez gaidām vai prasībām. Juceklis un pretošanās var izšķīst atvērtības gaismā un nepaliks nekā. No šī tukšuma parādās neaprakstāma pilnība un vienkārši esības brīnums.

***

Tad no kurienes nāk visa šī informācija? Sanāk, ka mūsu saruna ir mana saruna ar sevi pašu? Un es pats sev saku, ka viss ir sapnis?

„Nekas” runā ar „neko”. Un tas nekas, kas atrodas tur, izliekas par kaut ko. Viss ir tik vienkārši. Tomēr vārdi – šie vārdi – ne vienmēr veicina pamošanos; tās ir vienkārši koncepcijas. Mēs apmainamies ar vārdiem. Šai istabā notiek kaut kas krietni jaudīgāks. Tikšanās laikā rodas bezgalības sajūta. Tomēr vārdi var kaut kādā veidā nonākt līdz snaudošajam un viņš tos transformēs par kaut ko, ko pats vēlas sadzirdēt. Viņš nedzirdēs, ko viņam saka, jo nevēlas dzirdēt, ka neviena nav. Tas ir pārāk draudīgi.

Tāpēc mēs nemitīgi atklājam, ka cilvēki nāk un absolūti nedzird, ko šeit saka. To fundamentālo lietu, ko šeit saka, gandrīz nekad nedzird. Tas ir tas slēptais vēstījums, kas ir pieejams tikai, ja pastāv gatavība tam. Bet tas ir apslēpts zem visa pārējā kaudzes. Visur māca kristietību, budismu, tradicionālo advaitu, tā saucamo neduālismu. Pastāv daudz grāmatu un mācību, kas pretendē uz to, lai sauktos par advaitas mācībām, bet, kas nepārtraukti meklē kompromisu attiecībā uz fundamentālo un biedējošo noslēpumu, kas atrodas paša vārda „advaita” būtībā [proti, “ne divi”]. Šis noslēpums ir atsevišķas personības nāve, bet tās ignorēšana vai kompromiss tās sakarā rodas no „es” tieksmes [vēlmes] izdzīvot.

Vai tad vispār ir jēga dzīvē pielikt jebkāda veida pūles?

Kamēr jūs esat miega stāvoklī, šķiet pārliecinoši, ka esat personība, kas var veikt piepūli, lai tiktu no punkta A līdz punktam B. Bet, ja iet vēl dziļāk, tad nav neviena, kas var veikt piepūli, un neviena, kas varētu pārstāt radīt iespaidu, ka viņš veic piepūli.Grūtība slēpjas faktā, ka cilvēki domā, ka Tonijs Parsons saka – neko nevajag darīt. Bet runa nemaz nav par to, ka pastāv kaut kas, kurš neko nevar izdarīt vai kam tas nav jādara. Runa vispār nav par to. Runa ir par to, ka nav nekādas atdalītas būtnes, kurai piemīt brīvā griba vai izvēle. Te ir fundamentāla atšķirība.

Lasīt tālāk

Natans Džills – Skaidrība un Garīgā dzīve

Skaidrība

Līdz 25 gadiem es neinteresējos par garīgumu un viss, ko par to zināju, bija skolas reliģiskās izglītošanas stundās dzirdēts.
1985. gadā es pievienojos reliģiskai brālībai, kas sūtīja man ik mēnesi mācību materiālus par misticismu un “universālo likumu”.

Pēc dažiem gadiem tas kļuva garlaicīgi priekš manis un es ieinteresējos par mirušā indiešu skolotāja mācību, kas arī piedāvāja ikmēneša mācības un pat guru-māceklis attiecības – kaut arī viņš jau bija miris!

Pēc dažiem gadiem un vairākām garīgām tehnikām man tas sāka kļūt garlaicīgi, bet es uzdūros viena rietumu guru grāmatai. Tai grāmatā bija teikts, ka esmu jau atmodies un man nevajag atbrīvošanos. Šī patiesība tobrīd bija acīmredzama. Tomēr pēc tam (nākamajos gados un pēc vairākām grāmatām) viņš aizgāja tālāk un pasludināja sevi par pasaules skolotāju un piedāvāja guru-māceklis attiecības tiem, kas izrādīja interesi.

Tātad, es nevēlējos neko tādu, kaut turpmākos gados izlasīju vēl dažas viņa grāmatas, kā arī vienkārši katru grāmatu par garīgumu, kuru varēju dabūt. Bet nekas uz mani neiedarbojās tik spēcīgi kā minētā rietumu guru grāmata. Kaut kur dziļi sevī es zināju, ka esmu atmodināts un brīvs, taču aizvien vēl juku tajā visā, jo, šķiet, es biju parasts puisis ar visām parastu cilvēku problēmām.

Lasīt tālāk