Kārlis Rencs – Apgaismības mīts

Jautājums: Es apmeklēju daudzus skolotājus, kuriem skolotāja/mācekļa attiecības bija visbūtiskākais. Vai es kļuvu par koncepcijas upuri?

Kārlis Rencs: Koncepcija izzūd; viss izzūd, ieskaitot jebkādu dalījumu, jebkādu ideja par vērtību vai kvalitāti. Paliek vien tas, kas pastāv. Visu koncepciju izzušanā parādās miers. Tas iekļauj jebkādas idejas par skolotāju/mācekli izzušanu. Šī ideja ir fiktīva tāpat kā ticēšana tam, ka jūs dzīvojat. Ideja par skolotāju parādās tikai kad pastāv ideja par „es”.

Ja jums ir patiesa cieņa pret jūsu skolotājiem, jūs vienkārši ļausiet tiem izzust. Jūs atpazīsiet jūsu skolotāju kā to, kas jūs esat. Tai brīdī tur vairāk nebūs skolotāju un mācekļu. Ar tādu cieņu pret to, kas ir, jūs nesīsiet laimi visiem skolotājiem pasaulē.

Neviens skolotājs nav sacījis, „Uzceliet mani debesīs un uzceliet man baznīcu. Vņi visi teica, „Aizmirstiet mani pēc iespējas ātrāk pēc manas aiziešanas. Ja jūs vēlaties pagodināt mani, aizmirstiet mani”. Bet sekotāji, tā vietā lai klausītos viņu vārdos, dibināja reliģijas. Jēzus nekad nav teicis: „Dibini reliģiju.” Viņš sacīja: „Ļauj miroņiem apglabāt savus miroņus”.
J: Tās ir skolotāja bēres!

KR: Jo vairāk jūs atpazīstat to kā vienīgo realitāti, jo vairāk būs bēru. Viss, kas neesi tu, tiks apglabāts. Aizvien vairāk un vairāk parādību krīt mūžīgajā nenoteiktības kapā. Aizvien vairāk un vairāk ticību krīt, līdz kamēr jūs saprotat, ka viss, kam jūs ticat – vai jūtat nepieciešamību ticēt – nevarat būt Jūs Pats.

J: Bet skolotājs ļauj man to saprast!

KR: Jūs ticat, ka viņam ir burkāns, ko jūs esat kārojuši visu mūžu un, kad nobriedīsiet, viņš jums to pasniegs. Tiklīdz tas būs apēsts, jūs varat atpūsties, jūs tiksiet apgaismots. Tas viss ir fikcija. Pamošanās no individuālās uz kosmisko apziņu ir fikcija. Ja jūs domājat, „Jā, tagad es sasniedzu realitāti un tagad es esmu tas viss,” tā ir tīrā fikcija.

J: Bet ja apgaismība saistīta ar eksistenciālu šoku?

KR: Viss ir sapņa sastāvdaļa, ieskaitot to, kas tie šokēts. Tas, kas jūs esat, ir nemainīgs un tā visa neskarts. Tas ir tas, kas vienmēr bija.

Lasīt tālāk

Levelīns Vagan-Lals – Atdalītība un Vienotība

Man vajag vienotību ar Viņu,
taču Viņam vajag atdalītību,
Un tāpēc es pametu to,ko man vajag,
lai viņa Viņa vēlme varētu piepildīties.

Al-Hazali

Sirds atmošanās

Garīgais ceļš sākas kad sirds atmostas Viņa mūžīgajai klātbūtnei. Mīļotais ieskatās mīlošā sirdī un šai brīdī mīlošais iepazīst dievišķās savienības noslēpumu – to, ka mīlošais un mīļotais ir viens. Mīļotā skatiens ienes Viņa vismūžīgās klātbūtnes apzināšanos.

Sūfiji sauc šo skatienu par tavbas momentu – sirds pagriešanu. Iekšējā zināšana par Viņa klātbūtni pagriež sirdi prom no pasaules, atgriežot pie Dieva. Viņš aicina mūs atgriezties pie Viņa ar Savu vaibstu zibenīgu parādīšanu. Šis zibsnis ir ļoti spēcīga inde, kuras ietekmē sākas pasaules atmiršana mūsos un mūsu ceļojums atpakaļ pie Dieva, jo “Kā es varu redzēt pasauli sev apkārt, kā es varu raudzīties uz to, ja tā aizsedz Mīļotā vaibstus?”

Zināšana par vienotību atmodina mūs atdalītības sāpēm. Kad sirds uzzina, ka tā savā slepenajā būtībā ir vienota ar Dievu, mēs satiekamies aci pret aci ar mūsu atdalītību un apzinamies to, ka mēs esam atdalīti no Dieva – tikai tāpēc vien, ka mums bija dots īss vienotības mirklis, dievišķā vīna malks. Bez vienotības zināšanas kā mēs varētu zināt mūsu atdalītību? Bez Viņa klātbūtnes svētlaimes pārdzīvošanas kā mēs varētu iepazīt mūsu atdalītības agoniju? Slāpju sāpes dzimst no īsas Dieva parādīšanās.

Lasīt tālāk