R. Balsekars – Piepūles jautājums

No tā, ko jūs sakāt, izriet, ka neko nevar izdarīt ar saviem spēkiem apskaidrības sasniegšanai. Tā tas ir?

Absolūti.

Cilvēks vienkārši gaida, ka evolūcija notiks vai viņš sāk nodoties garīgai praksei?

Tas ir tieši tas, ko es domāju, kad saku: „Problēma eksistē tikai no indivīda skatpunkta. Paskatieties uz to no Totalitātes skatpunkta, kas notiek tad?”

Tas nozīmē, ka jūs balstaties uz to, ka Apziņa piemīt jums. „Tā ir „mana” Apziņa. Es apzinos. Es varu darīt visu, ko vēlos”. Patiesībā Apziņai piemītat jūs. Tieši Apziņa vada šo ķermeņa-prāta mehānismu un miljardiem citu, veicot ar katra no tiem starpniecību tās darbības, kādas vēlas veikt. Lai veiktu šīs darbības, katram ķermeņa-prāta mehānismam jābūt ieņemtam ar noteiktām īpašībām. Katrs cilvēks piedzimst noteiktiem vecākiem, tā ir viņa daba un viņš nokļūst noteiktas apkārtējās vides ietekmē ar noteiktiem apstākļiem, tā ir viņa attīstība.

Ne daba, ne attīstība neatrodas indivīda rokās, tāpat kā notikums, ko dēvē par „nāvi”. Un tomēr, starp šiem dzimšanas un nāves punktiem šim iluzorajam „es” pietiek nekaunības paziņot: „Es kontrolēju savu dzīvi. Esmu sava likteņa saimnieks!”

Lasīt tālāk

R. Balsekars – Akls jauneklis ar patiesu redzējumu

Reiz, jau pašās ilgas sarunas beigās, kuras laikā Maharadžs vairākkārt veda klausītājus pie savas mācības pamatpunkta (ka apzināta klātbūtne, „es esmu”, ir sākotnējā koncepcija uz kuras pamata viss rodas, un, ka pati šī koncepcija ir tikai ilūzija), viņš pajautāja: „Jūs izprotat, ko es cenšos jums paskaidrot?”

Jautājums bija adresēts visiem klausītājiem kopumā. Visi klusēja, bet tad viens apmeklētājs sacīja: „Jā, Maharadž, intelektuāli es sapratu jūsu vārdus, bet…” Izdzirdot šādu atbildi, Maharadž gurdi pasmaidīja, laikam tādēļ, ka ieraudzīja, ka klausītājs, kaut arī pateica, ka saprata viņu, patiesībā nesaprata neko. Un tad viņš piedāvāja skaidri un kategoriski izklāstīt apspriežamo tematu.

1. Apzināšanās, ka „es esmu” vai apziņa – tas ir vienīgais „kapitāls”, kas pieder dzīvai būtnei. Bez apziņas tā nevarētu neko just.

2. Kad šīs sajūtas „es esmu” nav, piemēram, dziļā miegā, nav ne ķermeņa, ne ārējās pasaules, ne „Dieva”. Acīmredzami, ka niecīga šīs apziņas daļa satur sevī visu visumu.

3. Tomēr apziņa nevar eksistēt bez fiziska ķermeņa, un, par cik ķermeņa klātbūtne ir laicīga, apziņai arī jābūt laicīgai.

4. Un, visbeidzot, ja apziņa ir pakļauta laika ietekmei un nav mūžīga, ikvienas zināšanas, kas iegūtas ar apziņas starpniecību, nevar būt patiesība un, tādējādi, tām jābūt noraidītām, vai, kā es saku, piedāvātām Brahmanim kā upuris (Brahmans – tā ir apziņa, esība, sajūta „es esmu” vai Išvara, vai Dievs, vai arī kā jūs to vēl sauktu). Citiem vārdiem, savstarpēji saistīti pretstati, kā zināšanas, tā arī nezināšana, attiecas uz zināmā jomu un, tādējādi, ne uz Patiesības jomu – Patiesība atrodas tikai nezināmajā. Tiklīdz sasniegta skaidra izpratne par to, vairs nav ko darīt. Patiesībā nav nekādas „būtnes”, kas kaut ko darītu.

Lasīt tālāk

R. Balsekars – Mīlestība un Dievs

Reiz vakarā dialogu ar Maharadžu uzsāka jauns kanādietis, kam mugurā bija lungi un plāna kurta. Viņš sacīja, ka tam ir divdesmit trīs gadi, bet viņš izskatījās jaunāks par saviem gadiem. Uz kakla tam bija elegants sudraba krustiņš uz izsmalcinātas ķēdes. Jauneklis sacīja, ka pirms pāris dienām vienā no Bombejas grāmatu veikaliem viņam trāpījās grāmata „Es esmu Tas”. Ātra dažu lappušu izlasīšana piepildīja viņu ar vēlmi iepazīties ar Maharadžu personīgi. Viņš jau bija izlasījis grāmatu, neatraujoties ne dienu, ne vakaru, ne nakti, un pabeidza lasīt abus sējumus pirms dažām stundām.

Maharadžs: Jūs esat tik jauns. Interesanti, no kāda vecuma jūs interesē garīgie meklējumi?

Apmeklētājs: Ser, kopš sevi atceros, mani vienmēr dziļi interesēja Mīlestība un Dievs. Un es dziļi jūtu to, ka tie nav atdalīti viens no otra. Kad es sēžu meditācijā, es bieži…

M: Pagaidiet mirklīti. Ko jūs tieši saprotat ar meditāciju?

A: Es tieši nezinu. Viss, ko es daru – vienkārši sēžu ar sakrustotām kājām, paliekot pilnīgā klusumā. Mans ķermenis atslābst, gandrīz izšķīst, bet mans prāts, vai esība, vai arī kā vēl to nosaukt, izšķīst telpā; domu process pakāpeniski tiek pārtraukts.

M: Tas labi. Lūdzu, turpiniet.

Lasīt tālāk

Ramešs Balsekars – Apziņa runā (fragmenti)

R. Balsekara viesistabas pulkstenis 🙂

Jūs sacījāt, ka viss izpaustais pamatā ir bezpersonisks. Kā tad individualitāte iekļaujas šai ainā?

Kas ir izpaustā pasaule? Tā ir vienkārši spontāna vienlaicīga izpausme, kas radusies Apziņā, Apziņas robežās un ir Apziņas radīta. Izpaustajā pasaulē cilvēks ir tikai viens no objektiem. Būtībā, kas attiecas uz izpausto pasauli, nav nekādas atšķirības starp cilvēku un nedzīvu objektu. No izpaušanās viedokļa cilvēks ir objekts tikpat lielā mērā cik akmens. Tādēļ, par kādu individualitāti vispār var runāt? Šis jautājums rodas tāpēc, ka nedzīvajā objektā apziņa neizpaužas jūtīguma formā. Cilvēkam, kā ikvienam dzīvniekam, piemīt spēja just. Jūtība padara iespējamu maņu orgānu darbību. Būtībā cilvēks ir nedzīvs objekts plus jūtīgums, tāpat kā jebkurš cits dzīvnieks vai kukainis, kam ir klātbūtnes sajūta, klātbūtnes izjūta. Tas ir jūtīgums.

Bez šī jūtīguma, kas piemīt kukainim un dzīvniekam, cilvēkam piemīt intelekts. Intelekts ir tas, kas cilvēkam ļauj atšķirt un interpretēt to, ko viņš iepazīst, dzīvniekam tas nav vajadzīgs. Tātad, tieši šī intelekta spēja atšķirt un interpretēt iepazīstamo, dod noteiktai būtnei – indivīdam – individualitātes sajūtu un liek tam uzskatīt sevi par kaut ko īpašu šai izpaustajā pasaulē. Turklāt, viņš nonāk līdz tam, ka sāk domāt, ka visa izpaustā pasaule tika radīta priekš viņa! Un viņš visu laiku domā: „Kādu labumu es varu gūt, ekspluatējot dabu?” Un. cik lielā mērā cilvēks guva sev labumu. mēs visi varam redzēt.

Tātad, mēs atgriežamies pie tā principa, ka cilvēks ir tāds pats objekts izpaustajā pasaulē, kā jebkurš cits un, ka viņš ir tikai iluzors (nosapņots) darītājs, kam piemīt jūtas, kas dod tam iespējas uztvert lietas, iepazīt, tulkot un atšķirt to, ko viņš redz. Ja viņš redz bezpersoniskumu visā, tad tas, ka viņš ir tikai vēl viens objekts izpaustajā pasaulē, kam piemīt noteiktas palildus iespējas, tādas kā dzīvniekujūtīgums plus intelekts, ir pirmais solis visas izpaustās pasaules impersonalitātes iepazīšanā. Šīs izpausmes bezpersoniskumā pastāv sākotnējā izpratne par to, ka visam, kas radies, nekādi nevar piemist jebkāda veida savrupa un atsevišķa eksistence.

Lasīt tālāk