Daži jautājumi Maharši

Jautājums: Kā atrast Sevi, Ātmanu?

Maharši: Nav iespējams pētīt Ātmanu (ES). Pētīt var tikai ne-ES. Ir iespējams vienīgi iznīcināt ne-ES. Patiesā daba, ES, būdama vienmēr pašacīmredzama, uzplaiksnīs Pati no Sevis.

(..)

J: Kāpēc Jēzus, kad to sita krustā, iesaucās: „Mans Dievs! Mans Dievs!”

M: Tas varēja attiekties uz diviem laupītājiem, kurus sita krustā kopā ar Viņu. Turklāt, džnani sasniedza atbrīvi jau dzīves laikā, šeit un tagad. Nav būtiski, kā, kur un kad viņš atstāja ķermeni. Daži džnani var izskatīties kā cietēji, citi var atrasties samadhi, bet tas nenozīmē nekādu atšķirību viņu džnānā. Ciešanas redz vienīgi vērotājs no malas, bet ne džnani, jo viņš jau izgāja ārpus Sevis, Ātmana identifikācijas ar ķermeni.

J: Kā kontrolēt prātu?

M: Kas ir prāts? Kam tas pieder?

J: Prāts vienmēr klaiņo. Es nespēju to kontrolēt.

M: Prātam raksturīgi klaiņot. Jūs neesat prāts. Prāts parādās un pazūd. Tas nav pastāvīgs, bet pārejošs, taču jūs esat mūžīgi. Neeksistē nekā, izņemot Ātmanu. Piederēt Ātmanam – lūk, kas ir pats būtiskākais. Ja jūs meklēsiet tā avotu, tas izzudīs, atstājot Ātmanu neskartu.

J: Tāpēc nevajag tiekties kontrolēt prātu?

M: Ja jūs apzināsieties Sevi, tad nepaliks prāta, kam nepieciešama kontrole. Prāts izzūd un turpmāk mirdz Ātmans. Cilvēka, kurš apzinājās Sevi, prāts var būt aktīvs vai nē, bet priekš viņa paliek tikai Ātmans. Jo prāts, ķermenis un šī pasaule nav atdalīta no Ātmana. Tie rodas Viņā un izzūd Viņā. Tie nav atdalīti no Ātmana. Kā tie var būt atšķirīgi no Viņa? Tikai apzinies Sevi, ES, Ātmanu. Kāpēc uztraukties par šīm ēnām (prātu, ķermeni un pasauli)? Vai tās var ietekmēt Ātmanu?

J: Vai tam, kas alkst pēc atbrīves, jāpēta kategoriju [daudzveidības] daba?

M: Tāpat kā tam, kas vēlas izmest gružus, nevajag analizēt tos un skatīties, kas tie ir, tam, kurš vēlas zināt Sevi, nevajag uzskaitīt kategorijas vai pētīt to īpašības. Viss, kas viņam jāizdara, ir atmest visas kategorijas, kas apslēpj Sevi. Pasaulei jābūt uztvertai kā sapnim.

J: Vai Sevis realizācija nenotiks kamēr pasaule ir šeit (tiek uztverta kā reāla)?

M: Nenotiks.

Maharši par ego struktūru

Maharši vēstule Ganapati Muni, kurā jautātājs vēlas uzzināt par ego struktūru. Parasti atbildes rakstīja Āšrama vadība, Maharši tikai pārbaudīja rezultātu. Šoreiz Maharši pats nodiktēja vēstules tekstu pilnībā.

Kaut Svētie Raksti, tādi kā Joga-Vasištha, apgalvo, ka ego ir trīs paveidi, jāuzskata, ka tikai „es”-doma vienīgā pastāv. Kad prāts, kas ir „es”-doma, paceļas, tas spēj celties tikai pieķeroties kaut kam. Par cik ego rodas starp nedzīvo ķermeni un Realitāti, tas (ego) ir ticis pie tāda vārda kā čit-džada-granthi (mezgls starp apziņu un nejūtīgo), dživa (individuālā dvēsele) utt.

„Es”-doma rodas tādā veidā trīs gūnu formā, no kurām radžass un tamass ir aspekti, kas pieķeras ķermenim un identificē sevi ar to. Atlikušais aspekts – tīrā sattva – vienīgais ir iedzimtā prāta īpašība un tas stingri uzturas Realitātē. Bet šajā sattviskajā stāvoklī „es”-doma vairs nav doma, tā ir pati Sirds.

„Viedais zina, ka virspusējā pradžnanas (apziņas) jēga ir prāts, bet tās patiesā jēga ir Sirds. Augstākais ir nekas cits, kā Sirds”.

Šri Ramana Gīta, V, 18

Kad prāts, norobežotā zināšana, kas paceļas no neierobežotā „ES” stāvokļa, pielīp pie ES un identificē sevi ar to, Ātmanu, to dēvē par patieso zinību. To var arī nosaukt par „zinību, kas ir prāta kustība Ātmana formā” vai „zinība pilnīgā formā”. Stāvoklis, kurā šis tīrais sattviskais prāts mirdz, turoties pie patiesā ES, saucas aham sphurana.

Šī sphurana pati par sevi nevar atrasties malā no Realitātes, tā ir zīme, kas norāda uz tuvojošos Realitātes nepastarpināto pārdzīvojumu. Avots, pie kura turās šī sphurana, saucas par Realitāti vai rīto apziņu. Vēdantā tā apzīmēta ar „pradžnana Brahma” vai tīrās apziņas absolūto realitāti. Kad tīrs sattviskais prāts atrodas šai sphurānā un seko tās avotam, to sauc par upassanu vai meditāciju; kad cilvēks stingri nostablizējies šai stāvoklī, kas ir prāta avots, to sauc par džnanu.

„Dabiskā stāvokļa pārdzīvošana garīgās prakses laikā tiek dēvēta par upassanu (meditāciju). Kad šis stāvoklis kļūst stabils un pastāvīgs, to sauc par „Zinību” (džnānu)”.

Šri Ramana Gīta, I, 13

Vivvkačudamani, 380. dzejolī par šo veseluma apzināšanos sacīts:

„Šeit mūžīgi mirdz Ātmans, pašzibsnījošs visa Liecinieks, kam piemīt buddhi ar Savu atrašanās vietu. Padarot šo Ātmanu, kas atšķirīgs no nereālā, par savu mērķi, meditē uz Viņu kā uz savu ES, atmetot visas pārējās domas”.

Ierobežotības sajūtas neesamība ir meditācijas auglis.

Tas tiešām ir veseluma pārdzīvojums. Tas ir dabisks priekš Dieva un atbrīvotām dvēselēm.

Kad prāts, kam ir raksturīga tīrā sattva, paliek uzmanīgs attiecībā uz aham sphuranu, kas ir tieša patiesā ES pārdzīvojuma tuvināšanās zīme, Sirds, kas vērsta uz leju, kļūst vērsta uz augšu, uzzied un paliek ES formā. Tāpēc augstākminētā uzmanība uz aham sphuranas avotu ir vienīgais Ceļš. Ar tādas uzmanības palīdzību ES, Ātmans, Realitāte paliks viena, mirdzot Sirds centrā kā „ES-ES”.

***

Atmiņas par R. Maharši

No Krišnamurti Ajera atmiņām

Tai laikā es ļoti simpatizēju tādiem cilvēkiem kā Ganapati Muni, kas darbojās Indijas politiskās atmodas labā. Tādi cilvēki kā Bhagavāns mani satrieca ar to, ka nepakustinātu pat pirkstu dzimtenes atbrīvošanās labā. Gadu pirms Bhagavāna satikšanas es ar nolūku iesaistījos karstās diskusijās ar ikvienu, kas ignorēja praktiskos dzīves aspektus turpinot spriest par Dievu.

Dēļ savas pozīcijas es pateicu saviem pavadoņiem, ka negrasos gulties uz grīdas Maharši priekšā. Tomēr, kad es viņu ieraudzīju, notika kaut kas dīvains: tikko mēs iegājām pie viņa, es izstiepos uz grīdas ar seju uz leju, nonākot tradicionālajā padevības un pielūgsmes pozā. Šī spontānā rīcība mani samulsināja, jo es zināju, ka mana attieksme pret Maharši bija zināma maniem pavadoņiem.

Novēlotajos centienos atgriezt pzaudēto aukstasinību, es cieši paskatījos uz Maharši un pacentos uzsākt diskusiju par filosofiskām tēmām.

„Tagad jūs sēžat šeit, – es sacīju. – Bet kāds būs jūsu nākamais stāvoklis?”

Es gribēju zināt, ko viņš domā par dzīvi pēc nāes. Es domāju, ka šodien viņš atbildēs man, ka ir dvēsele, kas turpina dzīvot pēc ķermeņa iziršanas, un, ka tā galu galā savienojas ar Dieva virsdvēseli. Es nevarēju vien sagaidīt kad varēšu uzsākt ar viņu strīdu lai pierādītu, ka tas nemaz nav tā. Pagāja dažas minūtes, bet atbilde nesekoja. Turpinājās absolūts klusums un divi acu pāri – mans un viņa – cieši raudzījās viens otrā.

Man prātā pazibēja doma: „Interesanti, viņš klusē lai neatbildētu uz neērtu jautājumu?”

Un tūlīt pat atskanēja Bhagavāna zvanveidīgā balss: „Jūs sacījāt „stāvoklis”. Ko jūs saprotat ar stāvokli?”

Pat ja manā priekšā uzsprāgtu bumba, tas nebūtu tik graujoši kā šis negaidītais pretjautājums. Es sapratu, ka man viņam jāatbild. Es sāku domāt: „Nu, labi. Es nejautāju par ķermeni, kuru apglabās vai sadedzinās. Iekš ķermeņa ir kaut kas – domājošā iekārta, tā saucamais prāts. Es pajautāju par to. Tagad, ja pateikšu, ka mans jautājums bija par prāta stāvokli, viņš, protams, pajautās, kas ir prāts. Man jābūt gatavai atbildei uz šo jautājumu”.

Un es sāku jautāt sev: „Kas ir prāts?” Bet nekādas atbildes nebija. Mans prāts bija paralizēts, spēja domāt pilnībā izzuda. Es bija kā bezpalīdzīgs mēmais. Bhagavāna acīs bija caurstrāvojošs spīdums, kas piesaistīja manu skatu. Un beidzot uzvaras smaids apspīdēja viņa dievišķo seju. Es pārstāju apzināties gan savu ķermeni, gan apkārtējo pasauli – mans niecīgais „es” izšķīda tīrajā Pamat-Esībā, kurā visi nosaukumi, formas, laiks, telpa un darbības pilnībā izzūd. Es biju absolūta klusuma stāvoklī, kuram nav ne sākuma, ne beigu, spulgojot pašmirdzošam „ES esmu”. Kad es no jauna sāku apzināties savu ķermeni un apkārtējo pasauli, iekšējā gaisma joprojām joprojām mirdzēja un vairs nevajadzēja neko jautāt vai atbildēt. Sajūsmā par savu reibinošo zaudējumu, es nekavējoties metos uz grīdas viņa priekšā un izskrēju ārā.

Lasīt tālāk

Interesanti fakti par Maharši

Iegādājos D. Godmena grāmatu “Living by the words of Bhagawan“, kurā apkopotas Annamalaja Svami atmiņas par dzīvi Rāmanāšramā un papildinātas ar autora lieliskajiem komentāriem. Izdevumā iekļauti daži fakti, kuri nekur citur nebija lasīti un dzirdēti. Piemēram, viens cilvēks vārdā Perumals Svami tiesājās ar Maharši. Pateicoties Maharši sekotāja diplomāta liecībām un protekcijai, tiesa norisinājās turpat āšramā. Procedūras fragmenti:

Tiesnesis: Svami, kāds ir jūsu vārds?

Bhagavāns: Cilvēki sauc mani daudzos dažādos vārdos. Kurš no tiem jāuzskata par “manu”? (smiekli) (..)

Advokāts: Katru dienu daudz cilvēku nāk satikties ar jums. Kādēļ tie nāk?

Bhagavāns: Katram ir savs iemesls. Es nelieku viņiem nākt, iet prom vai palikt. (..)

Advokāts: Kas ir jūsu Guru?

Bhagavāns: Man nav ne Guru, ne mācekļu.

Advokāts: Vai var kaut ko sasniegt bez Guru?

Bhagavāns: Nudien, nevar.

Advokāts: Tad kas ir jūsu Guru?

Bhagavāns: Pats ES ir mans Guru. (..)

Advokāts: Cilvēki saka, ka jūs esat Dieva Subramanjas inkarnācija.

Bhagavāns: Viņš un visi dievi esmu tikai ES. (smiekli)

Lasīt tālāk

Ramana Maharši – Klusums un satsangs (9. nodaļa)

Kaut Šri Ramana ar gatavību deva mutiskus padomus katram, kas vēlējās tos saņemt, tomēr nereti viņš teica, ka tā bezvārdu padomi ir krietni tiešāki un jaudīgāki. Šie bezvārdu padomi sastāvēja no garīgā spēka, kuru, šķita, izstaroja visa viņa figūra un tas bija tik varens, ka viņš uzskatīja to par vistiešāko un svarīgāko savas mācības aspektu. Detalizētu instrukciju par prāta kontroli vietā viņš bez spriedzes izplatīja bezvārdu Spēku, kas automātiski nomierināja prātus tiem, kas bija apkārt. Cilvēki, kas noskaņojās uz šo Spēku, liecina, ka pārdzīvoja to kā iekšējā miera un labklājības stāvokli, bet dažiem attīstītiem pielūdzējiem tas pat paātrināja tiešo Ātmana pārdzīvojumu.

Šai padomu došanas metodei Indijā ir sena tradīcija, tās visslavenākais pārstāvis bija Dakšinamurti, Šivas izpausme, kas ar savu bezvārdu stāvokļa spēku aizveda pie Ātmana pārdzīvojuma četrus izcilus mācekļus. Šri Ramana ar lielu atzinību vērtēja Dakšinamurti, kura vārds sastopams daudzos šīs nodaļas dialogos.

Spēku, ko izstaro Guru, var uztvert katrs, kā uzmanība fokusēta uz Ātmanu vai Guru formu, turklāt rezultāts nav atkarīgs no attāluma. Šo uzmanību sauc par satsangu, kas burtiski nozīmē „saikni ar Esību”. Šri Ramana no visas sirds atbalstīja šo praksi un bieži teica, ka tas ir visefektīvākais ceļš Ātmana tiešās pieredzes realizācijai. Tradicionāli satsangs ietver sevī mācekļa fizisku atrašanos Ātmanu realizējošā klātbūtnē, bet Šri Ramana deva tam krietni plašāku skaidrojumu. Maharši teica, ka vissvarīgākais satsanga elements ir savienošanās ar Guru domās un tāpēc satsangs noris ne tikai viņa klātbūtnē, bet arī jebkurā citā vietā un jebkurā laikā, lai arī kad mēs par viņu domātu. Zemāk citētie sanskrita dzejoļi vēsta par satsanga spēku. Šie dzejoļi nonāca pie Bhagavāna dažādos viņa dzīves periodos un izrādījās tik iespaidīgi, ka viņš pārtulkoja tos uz tamili un pievienoja Ulladu Narpadu Annubadham, vienam no viņa pašrocīgi uzrakstītajiem darbiem, kas attiecas uz Realitātes dabu.

Lasīt tālāk

Ramana Maharši – Guru (8. nodaļa)

Terminu “Guru” pārāk plaši izmanto, dēvējot tā visas personas, kas dod garīgu padomu. Tomēr Šri Ramanas vārdnīcā šim vārdam ir ievērojami šaurāks skaidrojums. Viņam patiesais Guru ir tas, kas apzinājās Ātmanu un spēj izmantot savu spēku lai palīdzētu citiem Paš-realizācijas kā galamērķa sasniegšanā.

Šri Ramana bieži teica, ka Dievs, Guru un Ātmans ir identiski: Guru ir Dievs cilvēka formā un, tai pašā brīdī, viņš mīt kā Ātmans katra pielūdzēja Sirdī. Par cik Guru atrodas gan iekšā, gan ārpusē, tā spēks darbojas abos virzienos. Ārējais Guru dod pamācības un ar savu spēku nodrošina pielūdzējam iespēju noturēt uzmanību uz Ātmanu; iekšējais Guru pievelk uzticīgā prātu pie tā avota, iegremdē to Ātmanā un neatgriezeniski iznīcina.

Viens no Šri Ramanas mācības pamatprincipiem ir tas, ka Guru nepieciešams gandrīz visiem, kas tiecas pastāvīgi apzināties Sevi, Ātmanu. Tādējādi, Guru katalītiskā loma garīgā attīstībā ir izšķiroša, ar retiem izņēmumiem – maldi attiecībā uz Ātmanu ir tik dziļi iesakņojušies, ka individuālie meklētāji nespēj izvairīties no tiem tikai ar saviem spēkiem.

Lasīt tālāk

Ramana Maharši – Karma, liktenis un brīvā griba (21. nodaļa)

Karmas teorija ir kopīga daudzām austrumu reliģijām. Visizplatītākajā formā tā apgalvo, ka pastāv noteikta kopēja uzskaites sistēma, kurā katram cilvēkam jāpārdzīvo visu savu darbību sekas (karmu); labas darbības nes labus rezultātus, bet sliktas neizbēgami ved pie to veicēju ciešanām. Saskaņā ar šo teoriju darbību vai karmu sekas tiek pārdzīvotas ne tikai šai dzīvē, bet var pāriet nakotnē. Tādējādi tiek postulēti vairāki karmas iedalījumi. Apakšminētā klasifikācija, kuru izmanoja Šri Ramana, ir minēta arī daudzos hinduisma virzienos:

1. Sančita karma. Kopējs karmisko parādu krājums, kas tika uzkrāts iepriekšējo dzīvju laikā.

2. Prarabdha karma. Tā cilvēka sančita karmas daļa, kurai jābūt atstrādātai šai dzīvē. Par cik karmas likums paredz determinismu cilvēka darbībās, termins prarabdha bieži tiek tulkots kā liktenis.

3. Agami karma. Dotās dzīves laikā uzkrātā karma, kas tiek pārnesta uz nākamām pārdzimšanām.

Šri Ramana pieņēma karmas likumu realitāti, bet teica, ka to pielietojamība attiecas uz laiku kad cilvēks iedomājas sevi atdalītu no Ātmana. Šajā līmenī (adžnani līmenī) cilvēki, pēc viņa teiktā, iziet cauri iepriekš nosacītu darbību un pārdzīvojumu sērijām, katra no kurām ir iepriekšējo domu un darbību sekas. Reizēm viņš pat teica, ka jebkura darbība un pārdzīvojums cilvēka dzīvē ir nosacīts piedzimšanas brīdī, bet vienīgā cilvēka brīvība ir apzināties, ka nav ne tā, kas darbojas, ne tā, kas pārdzīvo. Tomēr uzreiz pēc Paš-realizācijas nepaliek tā, kas pārdzīvo darbību sekas, un tādēļ visu karmas likumu ēka kļūst lieka.

Šri Ramana redzēja karmas likumu kā Dieva gribas izpausmi. Viņš teica, ka pirms Paš-realizācijas pastāv personīgais Dievs, Išvara, kas vada katra cilvēka likteni. Išvara noteica, ka visiem jāpārdzīvo savu darbību sekas un Išvara izvēlas aktivitāšu secību, kurām dzīvojošiem katrā dzīvē jāiet cauri. Cilvēks nespēj izvairīties no Išvaras sprieduma kamēr identificē sevi ar ķermeņa darbībām. Vienīgais veids kā atbrīvoties no Išvaras varas – pilnībā uzveikt karmu ar Ātmana izprašanu.

Lasīt tālāk

Ramana Maharši – Problēmas un pārdzīvojumi (16. nodaļa)

Fiziskas sāpes un diskomforts, prāta anarhija, emocionālā nestabilitāte un retie svētīgā miera starpposmi bieži tiek piedzīvoti kā garīgās prakses blakusparādības. Tādas izpausmes var nebūt tik dramatiskas kā divās iepriekšējās nodaļās aprakstītās, bet tās rada vērā ņemamu interesi tiem, kas tās piedzīvo, jo parasti tās tiek interpretētas vai nu kā posmi, vai kā šķēršļi ceļā uz Sevi un, atkarībā no pieņemtā traktējuma, cilvēks pieliek milzīgas pūles ar mērķi tās pagarināt vai iznīcināt.

Šri Ramana sliecās uz lielākās daļas garīgo pārdzīvojumu svarīguma samazināšanu un, ja viņam par tādiem ziņoja, parasti pasvītroja, ka svarīgāk apzināties to, kas apzinās nekā aizrauties ar pārdzīvojumiem vai analizēt tos. Reizēm viņš vērsās pie pārdzīvojumu cēloņu izskaidrojumiem un laiku pa laikam novērtēja tos kā derīgus vai nevēlamus priekš Paš-apzināšanās, bet kopumā bija tendēts mazināt interesi par tiem.

Viņš bija pieklājīgāks [gādīgāks] kad sekotāji lūdza palīdzību lai pārvarētu problēmas, kas rodas meditācijas laikā. Viņš pacietīgi uzklausīja to sūdzības, piedāvāja konstruktīvus problēmu risinājumus un, ja juta, ka tas ir lietderīgi, centās parādīt, ka no Ātmana viedokļa nekādu problēmu nebija.

Lasīt tālāk

Ramana Maharši – Pasaulīgā dzīve (12. nodaļa)

Meklētājs: Man ir stingra vēlme atteikties no darba lai visu laiku būt blakus Bhagavānam.

Maharši: Bhagavāns vienmēr ir ar jums un jūs pats esat Bhagavāns. Lai apzinātos to, nevajag iet prom no darba vai bēgt prom no mājām. Atteikšanās paredz nevis ārēju atsacīšanos no apģērba, ģimenes saistībām, mājas utt., bet tikai iekšējo vēlmju, pieķeršanās un prioritāšu atmešanu. Nav vajadzīgs atteikties no darba, tikai atdodiet sevi Dievam, kas nes visu un visa nastu. Tas, kas atteicies no vēlmēm, faktiski iegrimst pasaulē un vērš savu mīlestību uz visumu kopumā. “Mīlestību izplatošais” – krietni labāks nosaukums patiesajam Dieva pielūdzējam nekā “tas, kas atteicās”, jo tas, kas atteicās no tuvākajiem sakariem, tiešām papleš pieķeršanās un mīlestības važas plašākā pasaulē, kas atrodas otrpus reliģiskām, kastu un rasu robežām. Saņjasi, kas nometis drēbes un atstājis mājas, rīkojās tā nevis aiz riebuma pret tuviniekiem, bet tāpēc, ka viņš izplatīja savu mīlestību uz visiem citiem. Tādā gadījumā cilvēks nejūt, ka viņš bēg no mājām, bet izkrīt no tām, gluži kā nogatavojies auglis no koka. Kamēr šis stāvoklis nav iestājies, ir bezjēdzīgi pamest māju vai darbu.

Meklētājs: Vai grihasthai [ģimenes cilvēkam] ir izredzes sasniegt mokšu [Atbrīvošanos]? Vai man obligāti jākļūst par ubagu?

Maharši: Priekš kam jūs domājat, ka esat grihastha? Tamlīdzīgas domas, ka jūs esat saņjasi [ceļojošs mūks], sekos jums, pat ja pametīsiet pasauli kā no tās atteicies. Prāts sekos jums neatkarīgi no tā, vai jūs paliksiet pasaulē vai dosieties mežā. Domas avots ir ego. Tas rada ķermeni un pasauli un liek jums domāt, ka esat grihastha. Ja jūs atteiksieties no pasaules, tas tikai mainīs domu par grihasthu uz domu par saņjasi, bet vidi no mājas uz mežu, bet iekšējie šķēršļi vienmēr ir jūsos. Tie pat ievērojami pieaugs jaunā vidē. Vides maiņa jums nepalīdzēs. Prāts ir vienīgais šķērslis un tas ir pārspējams gan mājās, gan mežā. Ja jūs to varat izdarīt mežā, tad kāpēc ne mājās? Tādējādi, kāpēc mainīt apkārtējo vidi? Pūles var būt pieliktas pat tagad, jebkuros apstākļos.

Lasīt tālāk