Satsangs ar Papadži – Kas tu esi

Kas tu esi? Tu esi indietis, tāpēc dodu tev piecas minūtes. Pārējie var nodomāt, ka es izturos pret tevi labāk, jo esi indietis, bet viņi ir ārzemnieki. Lai domā. Dodu tev piecas minūtes lai atbildētu.

Piecas minūtes! Es ar šo jautājumu nodarbojos divarpus gadus.

Tev taisnība. Piecas minūtes ir pārāk daudz, bet tu taču esi ciemiņš. Un es cenšos apieties ar tevi labi. Paklau, cik tālu no šejienes līdz Kanpurai no kurienes tu esi ieradies?

Ap 90 kilometriem, aptuveni trīs stundas.

Trīs stundas. Un kāpēc tam ir nepieciešamas trīs stundas?

Dēļ attāluma.

Labi, labi. Tad kur atrodas „Es”, kas uzdod šo jautājumu? Un kur ir „Es” iekš „Kas es esmu?” Es devu tev piecas minūtes aiz pieklājības. Jo, ja nepastāv telpas un nav attāluma, tad atbildei vispār nebūs vajadzīgs laiks.

Lasīt tālāk

Satsangs ar Papadži – Brīvības sauciens

Ir upe, kuras viļņi ir domas. Tās straume nes mūs visus. Katrs ķerās šais domās un upe to aiznes.

Vienkārši atbrīvojiet prātā vietu priekš vienas vienīgas domas: „Gribu būt brīvs”. Šī doma ir sastopama ļoti reti – visi planētas iedzīvotāji peld lejup pa straumi. Viņi nedomā: „Gribu būt apgaismots tieši tagad”.

Es piesaucu šo domu par brīvību, kas peld pret straumi, pie avota. Tās dzimšana neprasa piepūli. Doma „Gribu būt brīvs” ir brīva pati par sevi un ved pie brīvības. Bet tā ir ļoti reta doma. Tikai sauja no sešiem miljardiem iedzīvotāju nonāk pie tās.

Skolotāj, es ar jums esmu jau četras dienas, bet joprojām neesmu apgaismots.

(Smejas) Kas to būtu domājis, tu taču esi tik attapīgs puisis.

Un ko lai es daru?

Es tev pateikšu to, ko pateica man mans skolotājs. Vienkārši paklusē. Runa nav par to lai nerunātu, tam vispār nav nekāda sakara ar jebkādu darbību. Vienkārši ļauj savam prātam paklusēt un viss.

Lasīt tālāk

Par tikšanos ar Papadži

1990. gada pirmajā janvārī visa mana dzīve mainījās: es devos apgaismības meklējumos. Sieva un draugi nolēma, ka esmu sajucis prātā. Man bija četrdesmit trīs gadi, tāpēc apkārtējie izskaidroja manu uzvedību ar pusmūža krīzi.

Aizejot man nebija ne mazākā priekšstata, kur es eju un kas mani gaida. Kaut gan, pat ja būtu, ko tas mainītu? Vienkārši kaut kas vilka mani pie sevis kā ar magnētu.

Šai ceļā es nebiju iesācējs un vadījos mekējumos pēc noteiktiem kritērijiem. Es tiecos pilnīgi nošķelt no sevis zemāko ego. Sievai es pateicu: „Vēlos pamosties nedualā pasaulē”.

Esmu no paaudzes, kas pirms ceturtdaļgadsimta atklāja psihodēliskās vielas un, brīvības meklējumos, paguvu nopietni paeksperimentēt ar LSD un citiem halucinogēniem. Gūtā pieredze noteiktā ziņā ļāva man paskatīties uz sevi no pamodušās dvēseles pozīcijas. LSD parādīja, ka parastais nomoda stāvoklis patiesībā ir miegs; es nepastarpināti sajutu sevi kā bezgalīgu apziņu. Bet ar to nepietika. Personības ciešanas netika pārtrauktas. Būtībā ego pretendēja uz garīgiem sasniegumiem kā uz savu īpašumu.

Kustība par pilsoniskām tiesībām un pretkara uzstāšanās 60-tajos gados izvērtās priekš manis par lielisku iespēju veltīt savu dzīvi Dzīvei. Es pārbaudīju savas pārliecības stingrību, gatavību nomirt pasaules ciešanu izbeigšanas labad un sajutu sevi kā Mātes Zemes kalpu. Tāpēc es domāju, ka manam „Es” vajag kaut ko darīt. Un tas „kaut kas” beigu beigās veda pie ciešanām.

Lasīt tālāk

Meistara noslēpums – Papadži saruna ar Madukaru

Maharši un Papadži

1994. gada aprīlī, Laknau, Indija

Kas jūs esat?

Papadži: Es esmu Tas.

Tas un šis vai tikai Tas?

Papadži: Ne tas un ne šis; Tas ir tas īstais Tas. Iedomājaties pirkstu, kas rāda uz mēnesi. Ja jūs visu laiku skataties uz pirkstu, jūs neredzat mēnesi. Ja jūs visu laiku skataties uz to, jūs neredzēsiet To. (smiekli)

Kāda ir jūsu mācības vai ne-mācības būtība?

Papadži: Es mācu par To, kas nevar būt sasniegts ne ar kādu mācību. Manu mācību nav iespējams iemācīt. Man nav mācības priekš Būtības, no kuras rodas visas mācības. Šai Būtībai nevajag nekādu mācību vai ne-mācību, jo tā ir ārpus visa. Tā ir no turines, no kurienes cēlušies visi vārdi.

No paša avota, no paša Esības avota.

Papadži: No paša Avota, no kurienes nāk viss, pat šī saruna.

Jūsu mācekļi runā par jums kā par „realizētu” būtni. Vai tā ir taisnība?

Papadži: Es pats tā nesaku, man nav šiltītes ar uzrakstu: „Apgaismotais”. Nē, es neredzu nekādu atšķirību starp jums un mani. Es nekad neesmu teicis, ka esmu realizētais.

Lasīt tālāk

Papadži par tikšanos ar Maharši

Ramana Maharši

Deivida Godmena komentāri kā arī svešvārdi izcelti slīpi. Pārējais ir pierakstīts no Papadži atstāsta. Avots: “Nothing Ever Happened”.

“Krietnu laiku pirms Papadži pameta darbu armijā, viņš nodevās guru meklējumiem, kurš varētu viņam parādīt Dievu. 1930-tajos gados viņš apmeklēja lielu daudzumu svēto un svami par kuriem bija dzirdējis, bet neviens no viņiem nebija atstājis uz viņu iespaidu un nebija devis apmierinošu atbildi uz jautājumiem, kuri interesēja Papadži. Pirmo svami, pie kā viņš vērsās, sauca Satčinananda, viņš dzīvoja Našikā, Maharaštras štatā. Vectēvs paņēma sev līdzi uz Našiku Papadži kad tam bija vien pieci gadi un tur, acīmredzot, no vectēva, viņs uzzināja par svami. Papadži devās pie tā ar lielu cerību, bet drīz bija vīlies.

1930-tajos gados es satiku svami, kuram bija ap astoņdestmi gadu.

Es godbijīgi viņu sveicināja un pajautāju: “Svami, es kaislīgi vēlos ieraudzīt Dievu. Vai jūs nevarētu man to parādīt? Esmu mērojis tālu ceļu lai varētu ieraudzīt Dievu”.

Lasīt tālāk

D. Godmens par Papadži

D. Godmena filma “Call off the Search”

Fragments no intervijas ar Godmenu:  Es reti biju Laknau, pazinu tikai nedaudzus. Uzreiz pēc tam kad Papadži piekrita lai veidoju filmu, es piecējos satsanga laikā pēc Papadži aiziešanas un paziņoju, ka gribētu satikties ar visiem, kam bija spēcīgs transformējošs pārdzīvojums Papadži klātbūtnē. Es nezināju, kas atnāks, cik daudz bija tādu ļaužu, es vienkārši organizēju filmēšanu Pitera Gordona mājā, viņam piederēja simpātisks namiņš ar dārzu Laknau centrā. Es pateicu, ka visi, kas vēlas, var atnākt divos un mēs ierakstīsim viņu stāstus. Kad es turp ierados, tur bija kaut kas līdzīgs izpārdošanas pirmajai dienai – izveidojās ļoti gara rinda. Izsakot piedāvājumu es vienkārši nesapratu, cik daudziem cilvēkiem zālē bija pārsteidzoši pārdzīvojumi. Un mēs pieņēmam vienu pēc otra, cilvēki nāca un sēdās kameras priekšā. Man nebija ne jausmas, kas viņi tādi ir, nācās jautāt: “Kā jūs sauc? Mēs nekad neesam tikušies pirmīt. Pastāstiet man savu stāstu”. Tādā garā. Mēs sākām ap diviem pēcpusdienā. Toreiz izmantojām diezgan dārgu ¾ collu kinolenti. Un mēs filmējām vismaz četras stundas. Es biju absolūti pārsteigts, cik daudz ļaužu ieradās, cik spēcīga atvēršanās ar viņiem notikusi, cik spēcīgi viņiem bija pieskārusies Patiesība. Laikam pareizi būtu nosaukt to, ko viņi izjuta par “vieglu apskaidrību”, viņi noteiktā brīdī apjauta, kas tie ir patiesībā, pazaudēja asociāciju ar personību, ideju par to, ka viņi ir konkrēta persona. Un viņiem bija raksturīga pārliecinoša maniere atstāstot to kameras priekšā. Arī to es uztvēru kā ļoti pārsteidzošu. Ap to laiku es pavadīju Indijā 25 gadus, es izlasīju visu garīgo literatūru, zināju valodu, izlasīju advaitas klasiskos tekstus, Svētos rakstus, galveno guru mācības – tādēļ es zināju, kā šie guru runā, kā par to tiek runāts Upanišādās, man bija laba bāze šai jomā.

Lasīt tālāk