Kodo Savaki – Citāti 2

20. Satori? Tas nenozīmē neko citu kā vienīgi zaudēt.

Bija kāds, kas visu savu mūžu sūkstījās, ka visi viņa draugi kļuvuši par ministriem un mēriem, kamēr viņš pelnīja naudu kā parasts sargs… Nu un? Ministrs dzīvo savu dzīvi kā ministrs, sargs kā sargs. Tavā dzīvē jāeksistē lietām, kas ir būtiskākas nekā tas.
Man patīk izpaust budismu ar vienu vienīgi pavēli: “Apturēt uguni!”. Tur vairāk nav divu pretēju pušu, tur nav neviena, ar ko mums būtu jāsacenšas.
Mums jādzīvo sava dzīve tādā veidā, kas pēc iespējas vairāk atbilst Budas mācībai. Ja mēs to būvējam tikai uz mūsu cilvēciskajām domām, mēs nepārtraukti sacentīsimies ar citiem.
Lai uzzinātu, ka Budas daba mūs visus piepilda, mums sākumā jāiepazīst nepastāvīgums. Iepazīt nepastāvīgumu nozīmē piešķirt mūsu dzīvei jēgu.
Ja tu iepazīsi nepastāvīgumu, tu sapratīsi, ka labāk ziedot sevi citu labā ir labāk nekā dzīvot priekš sevis paša. Šis prāts, kas ziedo sevi citu labā, iepazīst nepastāvīgumu.
Mēs nespējam izvairīties no tā, lai darītu kaut ko priekš citiem: Vai tad tu neredzi, ka jūties labāk kad dod nevis ņem?
Jo vairāk tu dari priekš citiem, jo vairāk tu vinnē savai dzīvei. Jo vairāk tu dari priekš sevis, jo vairāk tu zaudē kontroli pār dzīvi.
Ja mēs cenšamies vadīt dabu ar zinātnes un civilizācijas palīdzību, tad šī daba kādreiz spers pretī. Vai nepietiekami bieži mēs redzam, ka to, kurš domā vien par sevi, viņam apkārtesošais sabradā un atņem tam visu? Ir, piemēram, cilvēki, kas tērē savu dzīvi tam, lai nopelnītu pēc iespējas vairāk naudas, bet, kad tie beidzot vēlas atpūsties savā bagātībā, tad to bērni viņus prom no mājām. Un arī otrādi – tas, kas visu mūžu aizstāvējis citus, uzzina, ka arī tas atgriezīsies pie viņa. Citi arī viņu aizstāvēs.

Lasīt tālāk

Kodo Savaki – Citāti

Viens ārsts pateica man: „Esmu medicīnas doktors, skolā vienmēr biju pirmais. Kad es sāku darboties savā jomā, biju pārliecināts, ka kļūšu par labāko dakteri visā Japānā, bet neviens pacients, kas pie manis nāca, nebija tāds, par ko lasīju mācību grāmatā. Ja es neatklāšu medicīnu no jauna, tad man nav nekā, kas varētu palīdzēt pacientiem”. Tāda ir dzīve. Ja Dzena mūks balstās uz to, ka viņa vakardienas satori darbojas arī šodien, tad viņš rada sev lielas ilūzijas.

Katrs mirklis ir pirmais tavā dzīvē, katrs mirklis ir pēdējais tavā dzīvē. Patiesība mainās katru brīdi un, tai pat laikā tā ir mūžīgā dzīve.

Šai mirklī tu lido cauri visam visumam, bet tas nenozīmē, ka tu jau esi visam aizlidojis garām. Tur vēl ir pietiekoši daudz vietas lai lidotu tālāk, pietiekoši daudz vietas, lai lidotu tālāk visu mūžu.

Tev reiz bija satori un pēc tā viss bija kārtībā? Nē, diemžēl, tas nav tik vienkārši. Satori ir patiess tikai vienā brīdī. Nākošajā tas ir pagājis un miris. Jo vairāk tu stiepies pēc budisma, jo tālāk tas aiziet no tevis, jo vairāk tu par to prāto, jo grūtāk tev to saprast. „Iziet ārpus Budas rāmjiem” nozīmē aiziet līdz bezdibeņa dibena dziļumam – tur nav beigu, līdz kurām var tikt.

Ja tu domā, ka uzkāpi pašā augšā un sasniedzi satori, tad tagad ceļš ved tikai lejup. Dzena prakse nozīmē visu savu mūžu rāpties tālāk uz augšu. Ja tu gribi praktizēt Dzenu, tad tev jābūt pietiekoši mierīgam lai pateiktu sev, ka prakse turpināsies visu tavu mūžu.

Bieži gudrību salīdzina ar kāpuru. Tā neapstājas pie tukšuma kā tukšuma. Un tā neatrodas esībā kā esība. Tā kustas kā kāpurs, visos virzienos. Budas ceļā nav „pareizo atbilžu”.

Lasīt tālāk

Bankejs par miegu

Reiz kāds mūks aizsnaudās manā templī. Cits mūks ieraudzīja to un iesita viņam ar nūju. Es aizrādīju viņam: “Kāpēc sist viņu, kad viņš izbauda miegu? Vai tiešām tu domā, ka viņš pamet budas apziņu kad guļ?” Nē, nē, es nepavisam neaicinu jūs šeit gulēt. Bet, ja kāds aizmieg, tad jūs pieļausiet lielu kļūdu, viņam iesitot. Turpmāk nekam tamlīdzīgam te nav jānotiek. Mēs nevienu nesodam un neslavējam miega dēļ vairāk kā sodam vai slavējam par atrašanos nomodā.
Ja jūs esat nomodā, jūs esat nomodā. Ja jūs guļat, jūs guļat. Kad jūs guļat, jūs guļat tai pašā budas apziņā kurā jūs negulējāt. Kad jūs esat nomoda stāvoklī, jūs esat tai pašā budas apziņā, kurā jūs gulējāt. Jūs guļat budas apziņā kad guļat un atrodaties nomoda stāvoklī budas apziņā kad neguļat. Tādējādi, jūs vienmēr esat budas apziņā. Jūs ne uz mirkli neesat no tā atvienoti.
Jūs maldāties, ja domājat, ka cilvēki mainās miega laikā. Ja jūs atrastos budas apziņā tikai tad, kad jau neguļat un pārvērstos par kaut ko citu, tiklīdz aizmigtu, tas neatbilstu patiesai Budas Dharmai. Tas nozīmētu, ka jūs vienmēr atrodaties pārdzimšanas stāvoklī.
Jūs visi pastiprināti cenšaties kļūt par budām. Tāpēc jūs sodiet tos no jums, kas aizmieg [neatbilstošā laikā]. Bet tas nav pareizi. Piedzimšanas brīdī katrs no jums ir saņēmis no savas mātes budas apziņu. Tā vietā, lai censtos kļūt par Budu, vienkārši esiet nedzimušā apziņā, guliet un esiet nomodā tajā, un jūs būsiet īstie Budas savā ikdienas dzīvē un vienmēr. Nav neviena brīža kad jūs nebūtu Buda. Par cik jūs vienmēr esiet Buda, nav nekāda cita papildus Budas, par kuru varētu kļūt. Tā vietā, lai censtos kļūt par Budu, krietni īsāks un vieglāks ceļš ir vienkārši būt Budam.

***

No grāmatas: “The Unborn. Life and teaching of Zen Master Bankei. 1622-1693”.

No Bankeja runām

Kāds mūks sacīja:
-Ik dienas Jūs atkārtojat vienu un to pašu. Jums derētu nomainīt tēmu, jo Jūsu klausītāji labāk uztvers Jūsu vārdus, ja Jūs pastāstīsiet tiem dažus nostāstus par pagātnes varenajiem dzena meistariem.

-Iespējams, es varētu atminēties pāris anekdotes lai atstāstītu tās jums. Bet tas būtu pielīdzināms cienāšanai ar indi. Es nevēlos to darīt.
Kad es jūs mācu, es nekad necitēju Budas vārdus vai dzena patriarhu izteicienus. Es tikai norādu jums tieši uz jūsu problēmu atrisināšanas ceļu un tas ir pats galvenais. Šim nolūkam nav nepieciešams atkārtot kāda vārdus. Tāpēc jūs nedzirdēsiet no manis “Budas Dharmas” vai “Dzena Dharmas” skaidrojumus. Man nav obligāti par to jārunā, ja šeit un tagad es varu likt jums saprast visu, norādot tieši uz atbrīvošanās ceļu. Man nav iemeslu sludināt jums “budismu” vai “dzenu”.
Neraugoties uz to, ka jūs visi, izpaudušies šai pasaulē, jau bijāt neatmodinātas budas apziņas apveltīti, pieķeršanās savam vēlmēm liek jums tiekties uz to, lai viss atrisinās kā gribas jums. Jūs zaudējat savu mieru, dusmojaties, kļūstiet aizkaitināmi un agresīvi un pēcāk domājat: “Es nemaz nebiju zaudējis savaldību. Šis cilvēks manī neklausījās. Tas ir viņš, kas, izrādoties tik ļoti nesaprātīgs, lika man sadusmoties”. Tā jūs pārvēršat savu nenovērtējamo budas apziņu mūžīgi karojošā dēmonā-asūrā. Ja jūs vēršat visu savu uzmanību uz kādu bezjēdzīgu mantiņu un ielencat to ar traku domu virpuli, tad, beigu beigās, jūs varat tomēr varat panākt savu, bet, pēc tam, jūs jau nesaprotat savos maldos, cik bezjēdzīgi ir iesaistīt sevi šai apļošanā. Un, par cik maldi ir iemesls pārdzimšanai dzīvnieka izskatā, jūs, pametot savu dzīvībai svarīgo budas apziņu, jau pārtopat par visīstāko dzīvnieku.

Lasīt tālāk

Bodhidharmas atbilde

Bohidharma ieradās pie Guančžou Sjao Gao apgabala valdnieka. Valdnieks sacīja:

-Kopš atrodos tronī, no pirmās dienas es palīdzu būvēt klosterus, pārrakstīt sūtras un glābju neskaitāmu daudzumu mūku. Vai mani nopelni un tikumi ir augsti?

-Tajā nav ne nopelnu, ne tikumu, – atteica Bodhidharma.

-Kāpēc nav ne nopelnu, ne tikumu?

-No šīm seklām izaugs vien mazi augļi kā cilvēku pasaulē, tā debesu pasaulē, un tie būs par iemeslu tālākām nāvēm un dzimšanām. Tie atgādina ēnas, kas seko lietām pa pēdām. Šķiet, tie pastāv, bet patiesībā tie nav realitāte.

-Tad kas ir patiesie nopelni un tikumi? – iesaucās valdnieks.

-Tīrais viedums ir absolūti viengabalains, bet tā būtības dabai nav formu. Tapēc šādu nopelnu un tikumu būtību nevar izteikt vārdos.

-Tad kāds ir šis Mācības sākotnējais princips?

-Pārvarēt sevi ar absolūtu tukšumu.

-Tad kurš šobrīd runā ar mani?

-Es nezinu.

Ēnas

Dzenbudisma pirmā patriarha Bodhidharmas māceklis sacīja par dzenu:

“Ēna seko cilvēkam, bet skaņa rada atbalsi. Novārdzinot savu ķermeni dzenoties pakaļ ēnai, cilvēks nezina, ka ēna ir ķermeņa radīta. Tāpat viņš nezina, ka atbalsi nevar apslāpēt ar balss pacelšanu, jo tieši balss to arī rada. Līdzīgi, to, kas, tiecoties uz nirvānu, apslāpē vēlmes un kaislības, var salīdzināt ar cilvēku, kas dzenas pakaļ savai ēnai, bet to, kas tiecas uz budas pilnību, uzskatot, ka tā nav atkarīga no dzīvo būtņu dabas, ar to, kas klusē, bet tomēr vēlas sadzirdēt atbalsi, ko rada viņa paša balss. Tāpēc gan apgaismotais, gan tumsoņa nāk vienu ceļu: viedais necik neatšķiras no nejēgas. Mēs piešķiram nosaukumus tam, kam nav nosaukumu, tomēr mēs balstam savus spriedelējumus uz šiem nosaukumiem. Mēs radām teorijas tur, kur tām nav vietas, un mūsu radītās teorijas izraisa strīdus un domstarpības. Viss tas ir rēgs, tiem nepiemīt reāla daba. Kurš var pateikt, kur ir patiesība? Viņi visi ir tukši un neauglīgi: kurš zina, kas pastāv un kas nepastāv? Tādējādi, nākas atzīt, ka mūsu sasniegums patiesībā nav sasniegums, bet zaudējums nav zaudējums”.

Dzens. Lielā atšķirība.

Vienam dzena mūkam pajautāja:

-Ar ko jūs nodarbojāties pirms kļuvāt Apgaismots?

Viņš sacīja:

-Es skaldīju malku un nesu ūdeni no akas.

Pēc tam viņam pajautāja:

-Un tagad, kad jūs kļuvāt Apgaismots, ko jūs darāt?

Viņš atteica:

-Ko tad es vēl varu darīt? Es skaldu malku un nesu ūdeni no akas.

Jautātājs neizpratnē vaicāja:

-Kāda atšķirība? Pirms apgaismības jūs darījāt to un pēc apgaismības arī, kur tad ir atšķirība?

Skolotājs pasmējās un bilda:

-Atškirība ir liela. Agrāk es biju spiests darīt to, bet tagad viss notiek dabiski. Agrāk man vajadzēja pielikt pūles: pirms es kļuvu apgaismots tas bija pienākums, kas man bija jāpilda, negribīgi, sevi piespiežot. Es to darīju tāpēc, ka man lika. Bet dvēselē es dusmojos, kaut arī neko neteicu.

Tagad es vienkārši skaldu malku, jo redzu tā skaistumu un jūtu prieku. Es nesu ūdeni no akas tāpēc, ka man tas ir nepieciešams. Tas vairs nav pienākums, tā ir mana mīlestība. Es mīlu večuku. Kļūst auksts, ziema jau klauvē, mums būs nepieciešama malka. Skolotājs ar katru dienu arvien vairāk noveco – viņam vajag vairāk siltuma. Vajag labi kurināt viņa mājvietu. Tieši dēļ šīs mīlestības es skaldu malku. Aiz šīs mīlestības es nesu tam ūdeni no akas. Tagad parādījās liela starpība. Nav nevēlēšanās, nav pretošanās. Es vienkārši atsaucos uz dzīves vajadzībām.

Dzens. “Esmu mājās”

Reiz Bankejs demonstratīvi nodedzināja budistu svētos rakstus. Mācekļi jautāja viņam:

-Skolotāj, kāpēc Jūs to darāt? Jūs vienmēr esat mācījuši mums šos rakstus, komentējāt tos un prātojāt par tiem. Kālab jūs tagad tos dedzinat?

Meistars iesmējās un bilda:

-Tāpēc, ka esmu mājās. Man vairs nav vajadzīgas kartes.

Pirmavots: pritci.ru

Dzens. “Gliemezis kokā”

Meistaram pajautāja, vai viņš kādreiz ir jutis vilšanos tādēļ, ka viņa pūles nes mazāk augļu nekā viņam gribētos. Atbildes vietā Meistars pastāstīja par gliemezi, kas sāka kāpt ķirškokā aukstā, vējainā vēlīnā pavasara dinā.

Zvirbuļi blakus kokā no sirds smējās, raugoties uz viņu. Pēc tam viens no tiem pielidoja tai klāt un pajautāja:

-Hei, vai tad tu reredzi, ka šai kokā nav ķiršu?

Nepārtraucot savu kustību, gliemezis atbildēja:

-Būs, kad es tur tikšu.

Pirmavots: pritci.ru

Dzens. “Kā zāle un koki kļūs apgaismoti”

Lumbini parks

Kamakura periodā Sinkans 6 gadus mācījās tendaju, pēc tam 7 – dzenu. Pēc tam viņš devās uz Ķīnu un vēl 13 gadus studēja dzenu. Kad viņš atgriezās Japānā, daudziem gribējās ar viņu parunāt, noskaidrot neskaidros jautājumus. Bet kad Sinkans pieņēma apmeklētājus, kas notika ne pārāk bieži, viņš reti atbildēja uz viņu jautājumiem.

Reiz piecdesmit gadus vecs apgaismības meklētājs pateica Sinkanam:

-Es studēju tendaju kad biju zēns, bet vienu man tā arī neizdevās saprast. Tendajs apgalvo, ka pat zāle un koki var kļūt apgaismoti. Man tas šķiet ļoti dīvaini.

-Kāda jēga apspriest, kā zāle un koki var kļūt apgaismoti? – pajautāja Sinkans. – Svarīgi ir, kā tev pašam kļūt apgaismotam. Tu kādreiz esi par to domājis?

-Es nekad neesmu domājis par to šādi, – vīrs bija sajūsmā.

-Tagad aizej un padomā, – pabeidza Sinkans.

Attēls no scriptures.ru

Pirmavots: pritci.ru