Mudži – “Atmošanās brīvībai” (fragmenti) 2

Aiz koncepcijas “tagad” robežām

Prāts ir ievērojami tendēts uz vainas apziņu, garām laistām iespējām, šaubām un bailēm. Uz jebkāda veida trauksmēm par bezgalīgi daudz lietām. Mēs bieži iekļūstam šāda tipa lamatās.
Rietumos mēs pievēršam lielu uzmanību darbībai. Rietumu mentalitāte ir ļoti radžastiska*. Lielākā daļa jautājumu saistās ar to, ko darīt, tie ir ārēji jautājumi, norūpētība par to, kas notiek.
Prāts tiecas uz noteiktiem darbību rezultātiem; tāpēc, ka mums ir fiksēts priekšstats par to, kas, kā mums šķiet, it derīgs mums pašiem.

Kāpēc prāts koncentrējas uz nākotni?

Tāpēc, ka mūs šā vai tā iemācījuši, ka priekšmetu iegūšana savā īpašumā nesīs mums laimi, drošību un mieru, ka “pabeidzot” kaut ko, mēs būsim “kaut kas”.
Mēs sākam attīstīt šīs iemaņas, esot vēl pietiekoši jauni. Neviens tevi neorientē uz to, kas ir šeit un tagad. Pirmoreiz tas radās līdz ar identifikāciju, ar spēcīgu individualitātes sajūtu, kas balstās uz sajūtu “es esmu ķermenis”.
Tas, ka tu esi šis vārds, vai, ka tu esi vīrietis vai sieviete, ka tu esi konkrētais ķermenis – tā nav sākotnējā sajūta!
Kad tu biji bērns, pirmā uztvere, iespaids nebija kaut kāda objektīva zinība, drīzāk izplūdis sajūtu diapazons. Bērns nedomā: “Esmu zīdainis”, bet tam piemīt latents potenciāls.”Es” ir gatavs uzdīgt. Neviens tevi nemāca to darīt. Bet sajūtu, ka tu esi šis “ķermenis-vārds” – to gan tev ir iemācījuši. Šis vārds tev bija vien viens skaņa no daudzām, bet pakāpeniski tev izveidojās ar to saistītā asociācija. Kaut kas uztver šī vārda tēlu; bet eksistē pirms jebkāda vārda.

Pēc tam, kad tu atzini savu vārdu, tu atzini, ka esi puisītis vai meitene, ka šie cilvēki ir tavi vecāki un, tiklīdz tu atzini savu individualitāti, starp citu, es nesaku, ka tas nav pareizi, tad arī citi tēli var sākt iesūkties uz šī pieļāvuma pamata.

Lasīt tālāk

Tonijs Parsons – Nekas ir viss (fragmenti) 2

3. Nodaļa

Sanskrita vārds “advaita” norāda uz kaut ko, ko nevar izteikt vārdos. Kaut arī mēs daudz runāsim, mēs nekad nespēsim aprakstīt to, par ko runāsim. To nav iespējams ne saprast, ne iepazīt.

Vārds “advaita” norāda arī uz idejas bezjēdzību, ka pastāv kaut kas no visa pārējā atdalīts, ko dēvē par “vienotību”. Tāpēc mēs nerunāsim par jebkāda stāvokļa sasniegšanu – mēs necentīsimies atrast svētlaimes stāvokli, nekustīgumu, klusumu un pat apzinātību. Nekāds pašizpētes daudzums neaizvedīs meklētāju pie tā, kas jau tāpat ir. Tāpēc šeit mēs neko nemeklēsim, jo nav ko atrast un nav ko saprast.

Tas, par ko mēs runājam, ir tik acīmredzams, ka ir absolūti nesaprotams, un tik pieejams, ka ir absolūts noslēpums. Visu laiku, kamēr ir kaut kas, kas cenšas to saprast, tas paliek apslēpts. Visu laiku, kamēr mēs to meklējam, mēs to nevaram ieraudzīt. To nevar sasniegt, to nevar pazaudēt, to nevar iemācīties, to nevar iedot un to nevar atņemt.

Par to nevar runāt un saprast, jo tas jau ir nekas un viss. Tas nav vienkārši vislielākais [objekts] šai istabā – tas ir vienīgais, kas tajā ir, vienīgais, kas tajā rodas. Tas ir viss, kas notiek šai istabā. Un tā ietvaros – tā, ka mēs meklējam – atrodamies arī mēs, kas meklē to. Un, tādējādi, esības meklējumi ir arī meklējumu esība. Un visu laiku, kamēr mēs uzskatām, ka esam atdalīti no tā vai jūtam, ka esam atdalīti, mēs neizbēgami to meklējam.

Meklētājs var funkcionēt vienīgi cenšoties atrast to, ko viņš sapņo; to, ko viņš ir pazaudējis. Un viņš tiecas atrast kaut ko, kas ir absolūti nekustīgs. Pulkstens tikšķ un meklējumi norisinās laikā, lai atrastu kaut ko, kas ir nekustīgs un ārpuslaicīgs.

Lasīt tālāk

Tonijs Parsons – Nekas ir viss (fragmenti)

1. Nodaļa
Līdz tam brīdim, kamēr jūsu dzīve nebūs pazaudēta, jūs vienmēr vaicāsiet „kāpēc”… jo tas, ko meklē, nekad netika zaudēts un tas, ko meklētājs cenšas saprast, nekad nevar būt iepazīts.

Lūk, kāpēc atvērtajā noslēpumā nav nekā, kas meklētājam būtu jāsaprot un nekā, uz ko vajadzētu pretendēt… tas nepiedāvā nekādus īpašus svētlaimes, klusuma vai klātbūtnes stāvokļus.

Tiek atmaskota vajadzības pēc patiesuma, [visa] pieņemšanas un ķermeņa-prāta uzlabošanas maldīgums. Jūs neaicinās ielūkoties sevī un atklāt „jūsu patieso dabu” vai to apzinātības stāvokli, kas sola tik daudz, bet, kas atnāk un aiziet tik spēji. Šeit jums nepiedāvās nekādus garīgus našķus.

Šeit neveido kompromisu ar meklētāja vajadzībām – viņa vadīšanā, „izaugsmes” [nobriešanas, kļūšanas] par kaut ko procesā vai to veicinošām mācībām. Šeit nav nekādu speciālu mammu un tētu. Nav nekādas maģijas, harizmas, nekādas pārnešanās… nekas netiek pārdots, vienīgi paska par mazo „es” var beigties.

Kopā būšanas dāvana šai bezrobežainībā – tas, kas jūs jau esat, tiek redzēts kā viengabalainība, bez gaidām vai prasībām. Juceklis un pretošanās var izšķīst atvērtības gaismā un nepaliks nekā. No šī tukšuma parādās neaprakstāma pilnība un vienkārši esības brīnums.

***

Tad no kurienes nāk visa šī informācija? Sanāk, ka mūsu saruna ir mana saruna ar sevi pašu? Un es pats sev saku, ka viss ir sapnis?

„Nekas” runā ar „neko”. Un tas nekas, kas atrodas tur, izliekas par kaut ko. Viss ir tik vienkārši. Tomēr vārdi – šie vārdi – ne vienmēr veicina pamošanos; tās ir vienkārši koncepcijas. Mēs apmainamies ar vārdiem. Šai istabā notiek kaut kas krietni jaudīgāks. Tikšanās laikā rodas bezgalības sajūta. Tomēr vārdi var kaut kādā veidā nonākt līdz snaudošajam un viņš tos transformēs par kaut ko, ko pats vēlas sadzirdēt. Viņš nedzirdēs, ko viņam saka, jo nevēlas dzirdēt, ka neviena nav. Tas ir pārāk draudīgi.

Tāpēc mēs nemitīgi atklājam, ka cilvēki nāk un absolūti nedzird, ko šeit saka. To fundamentālo lietu, ko šeit saka, gandrīz nekad nedzird. Tas ir tas slēptais vēstījums, kas ir pieejams tikai, ja pastāv gatavība tam. Bet tas ir apslēpts zem visa pārējā kaudzes. Visur māca kristietību, budismu, tradicionālo advaitu, tā saucamo neduālismu. Pastāv daudz grāmatu un mācību, kas pretendē uz to, lai sauktos par advaitas mācībām, bet, kas nepārtraukti meklē kompromisu attiecībā uz fundamentālo un biedējošo noslēpumu, kas atrodas paša vārda „advaita” būtībā [proti, “ne divi”]. Šis noslēpums ir atsevišķas personības nāve, bet tās ignorēšana vai kompromiss tās sakarā rodas no „es” tieksmes [vēlmes] izdzīvot.

Vai tad vispār ir jēga dzīvē pielikt jebkāda veida pūles?

Kamēr jūs esat miega stāvoklī, šķiet pārliecinoši, ka esat personība, kas var veikt piepūli, lai tiktu no punkta A līdz punktam B. Bet, ja iet vēl dziļāk, tad nav neviena, kas var veikt piepūli, un neviena, kas varētu pārstāt radīt iespaidu, ka viņš veic piepūli.Grūtība slēpjas faktā, ka cilvēki domā, ka Tonijs Parsons saka – neko nevajag darīt. Bet runa nemaz nav par to, ka pastāv kaut kas, kurš neko nevar izdarīt vai kam tas nav jādara. Runa vispār nav par to. Runa ir par to, ka nav nekādas atdalītas būtnes, kurai piemīt brīvā griba vai izvēle. Te ir fundamentāla atšķirība.

Lasīt tālāk

Annamalajs Svami – Par pasauli, ideju “viss ir viens” un transa stāvokļiem

Jautājums: Kāda veidā prāts projicē manā priekšā pasauli, ko redzu?

Annamalajs Svami: Viss, ko mēs redzam nomoda stāvoklī, ir sapnis. Šie sapņi ir domu radītas izpausmes. Sliktas domas rada sliktus sapņus, labas domas – labus sapņus, bet, ja jums pavisam nav domu, tad arī sapņu nav. Taču, pat ja jūs patiešām sapņojat, tad jums jāsaprot, ka jūsu sapnis arī ir ES. Jums nevajag apspiest domas vai būt absolūti bezjēdzīgā stāvoklī, lai atrastos iekš ES. Ja jūs zināt, ka pat jūsu sapņi nomoda laikā un miegā arī ir ES, tad gan domas, gan sapņi, ko tie veicina, var turpināties. Tie vairs nebūs problēma. Jebkurā gadījumā vienmēr esiet jūs Pats. Šajā stāvoklī jūs atklāsiet: viss, kas jums rādās, ir vienkārši sapnis.

Jautājums: Es vēlos pateikt sekojošo: kā domas un vēlmes rada to pasauli, kurā mēs dzīvojam? Šķiet neiespējami, ka viss tas, ko es redzu, var būt manu apslēpto vēlmju izpausme.

Annamalajs Svami: Iedomājieties, ka cilvēkam vajag nokļūt uz vilcienu trijos naktī. Viņš dodas gulēt ar domu: “Man vajag pamosties vēl ātrāk lai paspētu uz vilcienu”.

Vēlāk, tai pat naktī, viņš redz sapni, kurā pamostas 2.30. Viņš atceras par braucienu ar vilcienu, ceļas no gultas, dodas uz staciju, iekāpj vilcienā un ieņem savu vietu. Pēc tam viņš domā: “Šodien no rīta esmu pamodies agri. Gribas gulēt. Jāiet pagulēt”. Viņš aizmieg savā vietā vagonā.

Nākošajā rītā viņš pamostas astoņos no rīta savā gultā un saprot, ka nav ticis uz vilcienu. Viss viņa ceļojums bija vienkārši sapnis, kas ir domas “Man vajag pamosties līdz trijiem naktī” provocēts.

Nomoda stāvoklis, ko jūs pieņemat par reālu – tas ir vienkārši sapnis, kas jums rādās pateicoties kādai slēptai vēlmei vai bailēm. Jūsu vāsanas brīnumainā kārtā uzdīgst un attīstās, radot jums visu šo sapņu pasauli nomodā. Skatieties uz to kā uz sapni. Skaidri izprotiet, ka tā ir tikai jūsu domu ekspansija. Nezaudējiet sava ES redzējumu, kas ir pamats šim patiesībai līdzīgam sapnim. Ja jūs pieturēsieties pie zināšanas “Es esmu ES”, jūs uzzināsiet, ka arī sapņi ir ES, un tie jūs nemaldinās.

Lasīt tālāk

Natans Džills – Skaidrība un Garīgā dzīve

Skaidrība

Līdz 25 gadiem es neinteresējos par garīgumu un viss, ko par to zināju, bija skolas reliģiskās izglītošanas stundās dzirdēts.
1985. gadā es pievienojos reliģiskai brālībai, kas sūtīja man ik mēnesi mācību materiālus par misticismu un “universālo likumu”.

Pēc dažiem gadiem tas kļuva garlaicīgi priekš manis un es ieinteresējos par mirušā indiešu skolotāja mācību, kas arī piedāvāja ikmēneša mācības un pat guru-māceklis attiecības – kaut arī viņš jau bija miris!

Pēc dažiem gadiem un vairākām garīgām tehnikām man tas sāka kļūt garlaicīgi, bet es uzdūros viena rietumu guru grāmatai. Tai grāmatā bija teikts, ka esmu jau atmodies un man nevajag atbrīvošanos. Šī patiesība tobrīd bija acīmredzama. Tomēr pēc tam (nākamajos gados un pēc vairākām grāmatām) viņš aizgāja tālāk un pasludināja sevi par pasaules skolotāju un piedāvāja guru-māceklis attiecības tiem, kas izrādīja interesi.

Tātad, es nevēlējos neko tādu, kaut turpmākos gados izlasīju vēl dažas viņa grāmatas, kā arī vienkārši katru grāmatu par garīgumu, kuru varēju dabūt. Bet nekas uz mani neiedarbojās tik spēcīgi kā minētā rietumu guru grāmata. Kaut kur dziļi sevī es zināju, ka esmu atmodināts un brīvs, taču aizvien vēl juku tajā visā, jo, šķiet, es biju parasts puisis ar visām parastu cilvēku problēmām.

Lasīt tālāk