R. Balsekars – Piepūles jautājums

No tā, ko jūs sakāt, izriet, ka neko nevar izdarīt ar saviem spēkiem apskaidrības sasniegšanai. Tā tas ir?

Absolūti.

Cilvēks vienkārši gaida, ka evolūcija notiks vai viņš sāk nodoties garīgai praksei?

Tas ir tieši tas, ko es domāju, kad saku: „Problēma eksistē tikai no indivīda skatpunkta. Paskatieties uz to no Totalitātes skatpunkta, kas notiek tad?”

Tas nozīmē, ka jūs balstaties uz to, ka Apziņa piemīt jums. „Tā ir „mana” Apziņa. Es apzinos. Es varu darīt visu, ko vēlos”. Patiesībā Apziņai piemītat jūs. Tieši Apziņa vada šo ķermeņa-prāta mehānismu un miljardiem citu, veicot ar katra no tiem starpniecību tās darbības, kādas vēlas veikt. Lai veiktu šīs darbības, katram ķermeņa-prāta mehānismam jābūt ieņemtam ar noteiktām īpašībām. Katrs cilvēks piedzimst noteiktiem vecākiem, tā ir viņa daba un viņš nokļūst noteiktas apkārtējās vides ietekmē ar noteiktiem apstākļiem, tā ir viņa attīstība.

Ne daba, ne attīstība neatrodas indivīda rokās, tāpat kā notikums, ko dēvē par „nāvi”. Un tomēr, starp šiem dzimšanas un nāves punktiem šim iluzorajam „es” pietiek nekaunības paziņot: „Es kontrolēju savu dzīvi. Esmu sava likteņa saimnieks!”

Lasīt tālāk

Interesanti fakti par Maharši

Iegādājos D. Godmena grāmatu “Living by the words of Bhagawan“, kurā apkopotas Annamalaja Svami atmiņas par dzīvi Rāmanāšramā un papildinātas ar autora lieliskajiem komentāriem. Izdevumā iekļauti daži fakti, kuri nekur citur nebija lasīti un dzirdēti. Piemēram, viens cilvēks vārdā Perumals Svami tiesājās ar Maharši. Pateicoties Maharši sekotāja diplomāta liecībām un protekcijai, tiesa norisinājās turpat āšramā. Procedūras fragmenti:

Tiesnesis: Svami, kāds ir jūsu vārds?

Bhagavāns: Cilvēki sauc mani daudzos dažādos vārdos. Kurš no tiem jāuzskata par “manu”? (smiekli) (..)

Advokāts: Katru dienu daudz cilvēku nāk satikties ar jums. Kādēļ tie nāk?

Bhagavāns: Katram ir savs iemesls. Es nelieku viņiem nākt, iet prom vai palikt. (..)

Advokāts: Kas ir jūsu Guru?

Bhagavāns: Man nav ne Guru, ne mācekļu.

Advokāts: Vai var kaut ko sasniegt bez Guru?

Bhagavāns: Nudien, nevar.

Advokāts: Tad kas ir jūsu Guru?

Bhagavāns: Pats ES ir mans Guru. (..)

Advokāts: Cilvēki saka, ka jūs esat Dieva Subramanjas inkarnācija.

Bhagavāns: Viņš un visi dievi esmu tikai ES. (smiekli)

Lasīt tālāk

Nisargadatta Maharadžs – Turieties pie “es esmu”

Jautājums: Vai jūs kādreiz mēdzat būt apmierināts vai skumīgs? Vai jums ir pazīstams prieku un skumjas?

Maharadžs: Sauciet to kā gribat. Priekš manis tas vienkārši ir prāta stāvokļi un es neesmu prāts.

J: Mīlestība ir prāta stāvoklis?

M: Tas atkal ir atkarīgs no tā, ko jūs ieliekat mīlestības jēdzienā. Vēlme, protams, ir prāta stāvoklis. Bet vienotības realizācija atrodas ārpus prāta robežām. Priekš manis nekas neeksistē pats par sevi. Viss ir Es, viss esmu es. Redzēt sevi visos un visus sevī – tā pavisam noteikti ir mīlestība.

J: Kad es redzu kaut ko patīkamu, es to gribu. Kurš tieši grib? Es vai prāts?

M: Jautājums uzdots nepareizi. Nav nekāda “kurš”. Ir vēlme, bailes, dusmas, un prāts saka: “Tas esmu es, tas ir mans”. Nav tādas lietas, kas varētu būt nosaukta par “mani” vai “manu”. Vēlme ir prāta stāvoklis, kas tiek prāta uztverts un nosaukts. Ja prāts neuztvertu un nedotu nosaukumus, kur paliktu vēlme?

Lasīt tālāk

R. Balsekars – Akls jauneklis ar patiesu redzējumu

Reiz, jau pašās ilgas sarunas beigās, kuras laikā Maharadžs vairākkārt veda klausītājus pie savas mācības pamatpunkta (ka apzināta klātbūtne, „es esmu”, ir sākotnējā koncepcija uz kuras pamata viss rodas, un, ka pati šī koncepcija ir tikai ilūzija), viņš pajautāja: „Jūs izprotat, ko es cenšos jums paskaidrot?”

Jautājums bija adresēts visiem klausītājiem kopumā. Visi klusēja, bet tad viens apmeklētājs sacīja: „Jā, Maharadž, intelektuāli es sapratu jūsu vārdus, bet…” Izdzirdot šādu atbildi, Maharadž gurdi pasmaidīja, laikam tādēļ, ka ieraudzīja, ka klausītājs, kaut arī pateica, ka saprata viņu, patiesībā nesaprata neko. Un tad viņš piedāvāja skaidri un kategoriski izklāstīt apspriežamo tematu.

1. Apzināšanās, ka „es esmu” vai apziņa – tas ir vienīgais „kapitāls”, kas pieder dzīvai būtnei. Bez apziņas tā nevarētu neko just.

2. Kad šīs sajūtas „es esmu” nav, piemēram, dziļā miegā, nav ne ķermeņa, ne ārējās pasaules, ne „Dieva”. Acīmredzami, ka niecīga šīs apziņas daļa satur sevī visu visumu.

3. Tomēr apziņa nevar eksistēt bez fiziska ķermeņa, un, par cik ķermeņa klātbūtne ir laicīga, apziņai arī jābūt laicīgai.

4. Un, visbeidzot, ja apziņa ir pakļauta laika ietekmei un nav mūžīga, ikvienas zināšanas, kas iegūtas ar apziņas starpniecību, nevar būt patiesība un, tādējādi, tām jābūt noraidītām, vai, kā es saku, piedāvātām Brahmanim kā upuris (Brahmans – tā ir apziņa, esība, sajūta „es esmu” vai Išvara, vai Dievs, vai arī kā jūs to vēl sauktu). Citiem vārdiem, savstarpēji saistīti pretstati, kā zināšanas, tā arī nezināšana, attiecas uz zināmā jomu un, tādējādi, ne uz Patiesības jomu – Patiesība atrodas tikai nezināmajā. Tiklīdz sasniegta skaidra izpratne par to, vairs nav ko darīt. Patiesībā nav nekādas „būtnes”, kas kaut ko darītu.

Lasīt tālāk

Ramešs Balsekars – Apziņa runā (fragmenti)

R. Balsekara viesistabas pulkstenis 🙂

Jūs sacījāt, ka viss izpaustais pamatā ir bezpersonisks. Kā tad individualitāte iekļaujas šai ainā?

Kas ir izpaustā pasaule? Tā ir vienkārši spontāna vienlaicīga izpausme, kas radusies Apziņā, Apziņas robežās un ir Apziņas radīta. Izpaustajā pasaulē cilvēks ir tikai viens no objektiem. Būtībā, kas attiecas uz izpausto pasauli, nav nekādas atšķirības starp cilvēku un nedzīvu objektu. No izpaušanās viedokļa cilvēks ir objekts tikpat lielā mērā cik akmens. Tādēļ, par kādu individualitāti vispār var runāt? Šis jautājums rodas tāpēc, ka nedzīvajā objektā apziņa neizpaužas jūtīguma formā. Cilvēkam, kā ikvienam dzīvniekam, piemīt spēja just. Jūtība padara iespējamu maņu orgānu darbību. Būtībā cilvēks ir nedzīvs objekts plus jūtīgums, tāpat kā jebkurš cits dzīvnieks vai kukainis, kam ir klātbūtnes sajūta, klātbūtnes izjūta. Tas ir jūtīgums.

Bez šī jūtīguma, kas piemīt kukainim un dzīvniekam, cilvēkam piemīt intelekts. Intelekts ir tas, kas cilvēkam ļauj atšķirt un interpretēt to, ko viņš iepazīst, dzīvniekam tas nav vajadzīgs. Tātad, tieši šī intelekta spēja atšķirt un interpretēt iepazīstamo, dod noteiktai būtnei – indivīdam – individualitātes sajūtu un liek tam uzskatīt sevi par kaut ko īpašu šai izpaustajā pasaulē. Turklāt, viņš nonāk līdz tam, ka sāk domāt, ka visa izpaustā pasaule tika radīta priekš viņa! Un viņš visu laiku domā: „Kādu labumu es varu gūt, ekspluatējot dabu?” Un. cik lielā mērā cilvēks guva sev labumu. mēs visi varam redzēt.

Tātad, mēs atgriežamies pie tā principa, ka cilvēks ir tāds pats objekts izpaustajā pasaulē, kā jebkurš cits un, ka viņš ir tikai iluzors (nosapņots) darītājs, kam piemīt jūtas, kas dod tam iespējas uztvert lietas, iepazīt, tulkot un atšķirt to, ko viņš redz. Ja viņš redz bezpersoniskumu visā, tad tas, ka viņš ir tikai vēl viens objekts izpaustajā pasaulē, kam piemīt noteiktas palildus iespējas, tādas kā dzīvniekujūtīgums plus intelekts, ir pirmais solis visas izpaustās pasaules impersonalitātes iepazīšanā. Šīs izpausmes bezpersoniskumā pastāv sākotnējā izpratne par to, ka visam, kas radies, nekādi nevar piemist jebkāda veida savrupa un atsevišķa eksistence.

Lasīt tālāk

Satsangs ar Papadži – Kas tu esi

Kas tu esi? Tu esi indietis, tāpēc dodu tev piecas minūtes. Pārējie var nodomāt, ka es izturos pret tevi labāk, jo esi indietis, bet viņi ir ārzemnieki. Lai domā. Dodu tev piecas minūtes lai atbildētu.

Piecas minūtes! Es ar šo jautājumu nodarbojos divarpus gadus.

Tev taisnība. Piecas minūtes ir pārāk daudz, bet tu taču esi ciemiņš. Un es cenšos apieties ar tevi labi. Paklau, cik tālu no šejienes līdz Kanpurai no kurienes tu esi ieradies?

Ap 90 kilometriem, aptuveni trīs stundas.

Trīs stundas. Un kāpēc tam ir nepieciešamas trīs stundas?

Dēļ attāluma.

Labi, labi. Tad kur atrodas „Es”, kas uzdod šo jautājumu? Un kur ir „Es” iekš „Kas es esmu?” Es devu tev piecas minūtes aiz pieklājības. Jo, ja nepastāv telpas un nav attāluma, tad atbildei vispār nebūs vajadzīgs laiks.

Lasīt tālāk

Satsangs ar Papadži – Brīvības sauciens

Ir upe, kuras viļņi ir domas. Tās straume nes mūs visus. Katrs ķerās šais domās un upe to aiznes.

Vienkārši atbrīvojiet prātā vietu priekš vienas vienīgas domas: „Gribu būt brīvs”. Šī doma ir sastopama ļoti reti – visi planētas iedzīvotāji peld lejup pa straumi. Viņi nedomā: „Gribu būt apgaismots tieši tagad”.

Es piesaucu šo domu par brīvību, kas peld pret straumi, pie avota. Tās dzimšana neprasa piepūli. Doma „Gribu būt brīvs” ir brīva pati par sevi un ved pie brīvības. Bet tā ir ļoti reta doma. Tikai sauja no sešiem miljardiem iedzīvotāju nonāk pie tās.

Skolotāj, es ar jums esmu jau četras dienas, bet joprojām neesmu apgaismots.

(Smejas) Kas to būtu domājis, tu taču esi tik attapīgs puisis.

Un ko lai es daru?

Es tev pateikšu to, ko pateica man mans skolotājs. Vienkārši paklusē. Runa nav par to lai nerunātu, tam vispār nav nekāda sakara ar jebkādu darbību. Vienkārši ļauj savam prātam paklusēt un viss.

Lasīt tālāk

Nisargadatta Maharadžs – Mierā un Klusumā jūs augat

Jautājums: Indiešu tradīcija saka mums, ka Guru ir viennozīmīgi nepieciešams. Kālab viņš ir nepieciešams? Māte vajadzīga lai dotu bērnam ķermeni. Bet tā nedod tam dvēseli. Tās loma ir ierobežota. Bet kā ir ar Guru? Vai arī viņa loma ir ierobežota? Un, ja jā, tad kurā brīdī? Vai vajadzība pēc guru ir neapstrīdama kopumā, absolūti?

Maharadžs: Visdziļākā gaisma, kas staro sirdī mierīgi un ārpus laika arī ir patiesais Guru. Visi pārējie tikai norāda ceļu.

J: Mani interesē nevis iekšējais Guru, bet tikai tas, kas parāda ceļu. Ir cilvēki, kas tic, ka bez Guru Joga nav sasniedzama. Viņi pastāvīgi atrodas pareiza Guru meklējumos, mainot vienu uz otru. Cik vērtīgi ir tādi Guru?

M: Tie ir laicīgi, tie ir laika ierobežoti Guru. Jūs satiekat tos dzīvē ik uz soļa. Viņi ir vajadzīgi lai iegūtu kādas zināšanas vai prasmes.

J: Māte ir māte tikai uz dzīves laiku. Viņa sākas ar piedzimšanu un beidzas ar nāvi. Tā nav uz visiem laikiem.

M: Tāpat arī laika ierobežotais Guru nav uz mūžiem. Viņš izpilda savu uzdevumu un dod vietu nākamajam. Tas ir pilnīgi dabiski un nepelna nekādu nosodījumu.

Lasīt tālāk

Par tikšanos ar Papadži

1990. gada pirmajā janvārī visa mana dzīve mainījās: es devos apgaismības meklējumos. Sieva un draugi nolēma, ka esmu sajucis prātā. Man bija četrdesmit trīs gadi, tāpēc apkārtējie izskaidroja manu uzvedību ar pusmūža krīzi.

Aizejot man nebija ne mazākā priekšstata, kur es eju un kas mani gaida. Kaut gan, pat ja būtu, ko tas mainītu? Vienkārši kaut kas vilka mani pie sevis kā ar magnētu.

Šai ceļā es nebiju iesācējs un vadījos mekējumos pēc noteiktiem kritērijiem. Es tiecos pilnīgi nošķelt no sevis zemāko ego. Sievai es pateicu: „Vēlos pamosties nedualā pasaulē”.

Esmu no paaudzes, kas pirms ceturtdaļgadsimta atklāja psihodēliskās vielas un, brīvības meklējumos, paguvu nopietni paeksperimentēt ar LSD un citiem halucinogēniem. Gūtā pieredze noteiktā ziņā ļāva man paskatīties uz sevi no pamodušās dvēseles pozīcijas. LSD parādīja, ka parastais nomoda stāvoklis patiesībā ir miegs; es nepastarpināti sajutu sevi kā bezgalīgu apziņu. Bet ar to nepietika. Personības ciešanas netika pārtrauktas. Būtībā ego pretendēja uz garīgiem sasniegumiem kā uz savu īpašumu.

Kustība par pilsoniskām tiesībām un pretkara uzstāšanās 60-tajos gados izvērtās priekš manis par lielisku iespēju veltīt savu dzīvi Dzīvei. Es pārbaudīju savas pārliecības stingrību, gatavību nomirt pasaules ciešanu izbeigšanas labad un sajutu sevi kā Mātes Zemes kalpu. Tāpēc es domāju, ka manam „Es” vajag kaut ko darīt. Un tas „kaut kas” beigu beigās veda pie ciešanām.

Lasīt tālāk