Par tikšanos ar Papadži

1990. gada pirmajā janvārī visa mana dzīve mainījās: es devos apgaismības meklējumos. Sieva un draugi nolēma, ka esmu sajucis prātā. Man bija četrdesmit trīs gadi, tāpēc apkārtējie izskaidroja manu uzvedību ar pusmūža krīzi.

Aizejot man nebija ne mazākā priekšstata, kur es eju un kas mani gaida. Kaut gan, pat ja būtu, ko tas mainītu? Vienkārši kaut kas vilka mani pie sevis kā ar magnētu.

Šai ceļā es nebiju iesācējs un vadījos mekējumos pēc noteiktiem kritērijiem. Es tiecos pilnīgi nošķelt no sevis zemāko ego. Sievai es pateicu: „Vēlos pamosties nedualā pasaulē”.

Esmu no paaudzes, kas pirms ceturtdaļgadsimta atklāja psihodēliskās vielas un, brīvības meklējumos, paguvu nopietni paeksperimentēt ar LSD un citiem halucinogēniem. Gūtā pieredze noteiktā ziņā ļāva man paskatīties uz sevi no pamodušās dvēseles pozīcijas. LSD parādīja, ka parastais nomoda stāvoklis patiesībā ir miegs; es nepastarpināti sajutu sevi kā bezgalīgu apziņu. Bet ar to nepietika. Personības ciešanas netika pārtrauktas. Būtībā ego pretendēja uz garīgiem sasniegumiem kā uz savu īpašumu.

Kustība par pilsoniskām tiesībām un pretkara uzstāšanās 60-tajos gados izvērtās priekš manis par lielisku iespēju veltīt savu dzīvi Dzīvei. Es pārbaudīju savas pārliecības stingrību, gatavību nomirt pasaules ciešanu izbeigšanas labad un sajutu sevi kā Mātes Zemes kalpu. Tāpēc es domāju, ka manam „Es” vajag kaut ko darīt. Un tas „kaut kas” beigu beigās veda pie ciešanām.

Lasīt tālāk

Meistara noslēpums – Papadži saruna ar Madukaru

Maharši un Papadži

1994. gada aprīlī, Laknau, Indija

Kas jūs esat?

Papadži: Es esmu Tas.

Tas un šis vai tikai Tas?

Papadži: Ne tas un ne šis; Tas ir tas īstais Tas. Iedomājaties pirkstu, kas rāda uz mēnesi. Ja jūs visu laiku skataties uz pirkstu, jūs neredzat mēnesi. Ja jūs visu laiku skataties uz to, jūs neredzēsiet To. (smiekli)

Kāda ir jūsu mācības vai ne-mācības būtība?

Papadži: Es mācu par To, kas nevar būt sasniegts ne ar kādu mācību. Manu mācību nav iespējams iemācīt. Man nav mācības priekš Būtības, no kuras rodas visas mācības. Šai Būtībai nevajag nekādu mācību vai ne-mācību, jo tā ir ārpus visa. Tā ir no turines, no kurienes cēlušies visi vārdi.

No paša avota, no paša Esības avota.

Papadži: No paša Avota, no kurienes nāk viss, pat šī saruna.

Jūsu mācekļi runā par jums kā par „realizētu” būtni. Vai tā ir taisnība?

Papadži: Es pats tā nesaku, man nav šiltītes ar uzrakstu: „Apgaismotais”. Nē, es neredzu nekādu atšķirību starp jums un mani. Es nekad neesmu teicis, ka esmu realizētais.

Lasīt tālāk

Ramana Maharši – Pasaulīgā dzīve (12. nodaļa)

Meklētājs: Man ir stingra vēlme atteikties no darba lai visu laiku būt blakus Bhagavānam.

Maharši: Bhagavāns vienmēr ir ar jums un jūs pats esat Bhagavāns. Lai apzinātos to, nevajag iet prom no darba vai bēgt prom no mājām. Atteikšanās paredz nevis ārēju atsacīšanos no apģērba, ģimenes saistībām, mājas utt., bet tikai iekšējo vēlmju, pieķeršanās un prioritāšu atmešanu. Nav vajadzīgs atteikties no darba, tikai atdodiet sevi Dievam, kas nes visu un visa nastu. Tas, kas atteicies no vēlmēm, faktiski iegrimst pasaulē un vērš savu mīlestību uz visumu kopumā. “Mīlestību izplatošais” – krietni labāks nosaukums patiesajam Dieva pielūdzējam nekā “tas, kas atteicās”, jo tas, kas atteicās no tuvākajiem sakariem, tiešām papleš pieķeršanās un mīlestības važas plašākā pasaulē, kas atrodas otrpus reliģiskām, kastu un rasu robežām. Saņjasi, kas nometis drēbes un atstājis mājas, rīkojās tā nevis aiz riebuma pret tuviniekiem, bet tāpēc, ka viņš izplatīja savu mīlestību uz visiem citiem. Tādā gadījumā cilvēks nejūt, ka viņš bēg no mājām, bet izkrīt no tām, gluži kā nogatavojies auglis no koka. Kamēr šis stāvoklis nav iestājies, ir bezjēdzīgi pamest māju vai darbu.

Meklētājs: Vai grihasthai [ģimenes cilvēkam] ir izredzes sasniegt mokšu [Atbrīvošanos]? Vai man obligāti jākļūst par ubagu?

Maharši: Priekš kam jūs domājat, ka esat grihastha? Tamlīdzīgas domas, ka jūs esat saņjasi [ceļojošs mūks], sekos jums, pat ja pametīsiet pasauli kā no tās atteicies. Prāts sekos jums neatkarīgi no tā, vai jūs paliksiet pasaulē vai dosieties mežā. Domas avots ir ego. Tas rada ķermeni un pasauli un liek jums domāt, ka esat grihastha. Ja jūs atteiksieties no pasaules, tas tikai mainīs domu par grihasthu uz domu par saņjasi, bet vidi no mājas uz mežu, bet iekšējie šķēršļi vienmēr ir jūsos. Tie pat ievērojami pieaugs jaunā vidē. Vides maiņa jums nepalīdzēs. Prāts ir vienīgais šķērslis un tas ir pārspējams gan mājās, gan mežā. Ja jūs to varat izdarīt mežā, tad kāpēc ne mājās? Tādējādi, kāpēc mainīt apkārtējo vidi? Pūles var būt pieliktas pat tagad, jebkuros apstākļos.

Lasīt tālāk