R. Balsekars – Piepūles jautājums

No tā, ko jūs sakāt, izriet, ka neko nevar izdarīt ar saviem spēkiem apskaidrības sasniegšanai. Tā tas ir?

Absolūti.

Cilvēks vienkārši gaida, ka evolūcija notiks vai viņš sāk nodoties garīgai praksei?

Tas ir tieši tas, ko es domāju, kad saku: „Problēma eksistē tikai no indivīda skatpunkta. Paskatieties uz to no Totalitātes skatpunkta, kas notiek tad?”

Tas nozīmē, ka jūs balstaties uz to, ka Apziņa piemīt jums. „Tā ir „mana” Apziņa. Es apzinos. Es varu darīt visu, ko vēlos”. Patiesībā Apziņai piemītat jūs. Tieši Apziņa vada šo ķermeņa-prāta mehānismu un miljardiem citu, veicot ar katra no tiem starpniecību tās darbības, kādas vēlas veikt. Lai veiktu šīs darbības, katram ķermeņa-prāta mehānismam jābūt ieņemtam ar noteiktām īpašībām. Katrs cilvēks piedzimst noteiktiem vecākiem, tā ir viņa daba un viņš nokļūst noteiktas apkārtējās vides ietekmē ar noteiktiem apstākļiem, tā ir viņa attīstība.

Ne daba, ne attīstība neatrodas indivīda rokās, tāpat kā notikums, ko dēvē par „nāvi”. Un tomēr, starp šiem dzimšanas un nāves punktiem šim iluzorajam „es” pietiek nekaunības paziņot: „Es kontrolēju savu dzīvi. Esmu sava likteņa saimnieks!”

Lasīt tālāk

Ramešs Balsekars – Apziņa runā (fragmenti)

R. Balsekara viesistabas pulkstenis 🙂

Jūs sacījāt, ka viss izpaustais pamatā ir bezpersonisks. Kā tad individualitāte iekļaujas šai ainā?

Kas ir izpaustā pasaule? Tā ir vienkārši spontāna vienlaicīga izpausme, kas radusies Apziņā, Apziņas robežās un ir Apziņas radīta. Izpaustajā pasaulē cilvēks ir tikai viens no objektiem. Būtībā, kas attiecas uz izpausto pasauli, nav nekādas atšķirības starp cilvēku un nedzīvu objektu. No izpaušanās viedokļa cilvēks ir objekts tikpat lielā mērā cik akmens. Tādēļ, par kādu individualitāti vispār var runāt? Šis jautājums rodas tāpēc, ka nedzīvajā objektā apziņa neizpaužas jūtīguma formā. Cilvēkam, kā ikvienam dzīvniekam, piemīt spēja just. Jūtība padara iespējamu maņu orgānu darbību. Būtībā cilvēks ir nedzīvs objekts plus jūtīgums, tāpat kā jebkurš cits dzīvnieks vai kukainis, kam ir klātbūtnes sajūta, klātbūtnes izjūta. Tas ir jūtīgums.

Bez šī jūtīguma, kas piemīt kukainim un dzīvniekam, cilvēkam piemīt intelekts. Intelekts ir tas, kas cilvēkam ļauj atšķirt un interpretēt to, ko viņš iepazīst, dzīvniekam tas nav vajadzīgs. Tātad, tieši šī intelekta spēja atšķirt un interpretēt iepazīstamo, dod noteiktai būtnei – indivīdam – individualitātes sajūtu un liek tam uzskatīt sevi par kaut ko īpašu šai izpaustajā pasaulē. Turklāt, viņš nonāk līdz tam, ka sāk domāt, ka visa izpaustā pasaule tika radīta priekš viņa! Un viņš visu laiku domā: „Kādu labumu es varu gūt, ekspluatējot dabu?” Un. cik lielā mērā cilvēks guva sev labumu. mēs visi varam redzēt.

Tātad, mēs atgriežamies pie tā principa, ka cilvēks ir tāds pats objekts izpaustajā pasaulē, kā jebkurš cits un, ka viņš ir tikai iluzors (nosapņots) darītājs, kam piemīt jūtas, kas dod tam iespējas uztvert lietas, iepazīt, tulkot un atšķirt to, ko viņš redz. Ja viņš redz bezpersoniskumu visā, tad tas, ka viņš ir tikai vēl viens objekts izpaustajā pasaulē, kam piemīt noteiktas palildus iespējas, tādas kā dzīvniekujūtīgums plus intelekts, ir pirmais solis visas izpaustās pasaules impersonalitātes iepazīšanā. Šīs izpausmes bezpersoniskumā pastāv sākotnējā izpratne par to, ka visam, kas radies, nekādi nevar piemist jebkāda veida savrupa un atsevišķa eksistence.

Lasīt tālāk

Satsangs ar Papadži – Kas tu esi

Kas tu esi? Tu esi indietis, tāpēc dodu tev piecas minūtes. Pārējie var nodomāt, ka es izturos pret tevi labāk, jo esi indietis, bet viņi ir ārzemnieki. Lai domā. Dodu tev piecas minūtes lai atbildētu.

Piecas minūtes! Es ar šo jautājumu nodarbojos divarpus gadus.

Tev taisnība. Piecas minūtes ir pārāk daudz, bet tu taču esi ciemiņš. Un es cenšos apieties ar tevi labi. Paklau, cik tālu no šejienes līdz Kanpurai no kurienes tu esi ieradies?

Ap 90 kilometriem, aptuveni trīs stundas.

Trīs stundas. Un kāpēc tam ir nepieciešamas trīs stundas?

Dēļ attāluma.

Labi, labi. Tad kur atrodas „Es”, kas uzdod šo jautājumu? Un kur ir „Es” iekš „Kas es esmu?” Es devu tev piecas minūtes aiz pieklājības. Jo, ja nepastāv telpas un nav attāluma, tad atbildei vispār nebūs vajadzīgs laiks.

Lasīt tālāk

Satsangs ar Papadži – Brīvības sauciens

Ir upe, kuras viļņi ir domas. Tās straume nes mūs visus. Katrs ķerās šais domās un upe to aiznes.

Vienkārši atbrīvojiet prātā vietu priekš vienas vienīgas domas: „Gribu būt brīvs”. Šī doma ir sastopama ļoti reti – visi planētas iedzīvotāji peld lejup pa straumi. Viņi nedomā: „Gribu būt apgaismots tieši tagad”.

Es piesaucu šo domu par brīvību, kas peld pret straumi, pie avota. Tās dzimšana neprasa piepūli. Doma „Gribu būt brīvs” ir brīva pati par sevi un ved pie brīvības. Bet tā ir ļoti reta doma. Tikai sauja no sešiem miljardiem iedzīvotāju nonāk pie tās.

Skolotāj, es ar jums esmu jau četras dienas, bet joprojām neesmu apgaismots.

(Smejas) Kas to būtu domājis, tu taču esi tik attapīgs puisis.

Un ko lai es daru?

Es tev pateikšu to, ko pateica man mans skolotājs. Vienkārši paklusē. Runa nav par to lai nerunātu, tam vispār nav nekāda sakara ar jebkādu darbību. Vienkārši ļauj savam prātam paklusēt un viss.

Lasīt tālāk

Nisargadatta Maharadžs – Var atpazīt nezināšanu, nevis Džnanu

Jautājums: Gadiem ejot jūsu mācība paliek nemainīga. Tajā, ko jūs mums sakāt, nav nekāda progresa.

Maharadžs: Slimnīcā slimnieks saņem ārstēšanos un izveseļojas. Ārstēšana ir rutīna, gandrīz bez izmaiņām, bet veselībā nav nekā vienmuļa. Mana mācība var būt vienveidīga, bet tās augļi mainās atkarībā no cilvēka.

J: Kas ir realizācija? Kāds ir realizētais cilvēks? Kā var atpazīt džnani?

M: Nepastāv nekādas džnani raksturīgās iezīmes. Atpazīt var tikai nezināšanu, nevis džnanu. Džnani neuzskata sevi par kaut ko īpašu. Visi, kas izsludina savu varenumu un unikalitāti nav džnani. Viņi jauc kādu neparastu notikumu ar realizāciju. Džnani nepiemīt tendence sevi pasludināt par džnani. Viņš uzskata sevi par perfekti normālu, uzticīgu savai patiesai dabai. Sevis pasludināšana par visvarenu, viszinošu dievību ir skaidra nezināšanas pazīme.

J: Vai džnani var nodot savu pieredzi citam? Vai džnanu viens cilvēks var nodot otram?

M: Jā, var. Džnani vārdiem piemīt spēks izklīdināt neziņu un tumsu prātā. Svarīgi ir nevis vārdi, bet spēks, kas aiz tiem stāv.

J: Kas tas par spēku?

M: Pārliecības spēks, kas balstās uz savas realizācijas, uz savu tiešo pieredzi.

J: Daži realizētie cilvēki saka, ka zināšanām jābūt vinnētām, bet ne vienkārši saņemtām. Cits var tikai mācīt, bet iemācīties vari tikai tu pats.

M: Tas viss ir ved pie viena un tā paša.

Lasīt tālāk

Nisargadatta Maharadžs – Nepastāvība liecina par nerealitāti

Jautājums: Mans draugs atbrauca no Vācijas, bet es piedzimu Anglijā franču ģimenē. Indijā esmu ilgāk par gadu, ceļoju no Āšrama uz Āšramu.

Maharadžs: Vai jūs veicat kādas garīgas prakses (sadhanas)?

J: Studēšana un meditācija.

M: Uz ko jūs meditējat?

J: Uz to, par ko lasu.

M: Labi.

J: Ko jūs darāt, ser?

M: Sēžu.

J: Un ko vēl?

M: Runāju.

J: Par ko jūs runājat?

M: Jums gribat lekciju? Labāk pajautājiet kaut ko, kas jūs patiešām skar, kas izraisa jūsos spēcīgas emocijas. Kamēr jūs neesat emocionāli iesaistīts, jūs varat strīdēties ar mani, bet starp mums nebūs patiesas sapratnes. Ja jūs pateiksiet: „Mani nekas neuztrauc, man nav problēmu” – tad viss ir kārtībā, mēs varam vienkārši paklusēt. Bet, ja jūs kaut kas uztrauc, ir jēga par to parunāt.

Vai es drīkstu pavaicāt? Kāds ir jūsu ceļojumu mērķis?

Lasīt tālāk

Dzens. Lielā atšķirība.

Vienam dzena mūkam pajautāja:

-Ar ko jūs nodarbojāties pirms kļuvāt Apgaismots?

Viņš sacīja:

-Es skaldīju malku un nesu ūdeni no akas.

Pēc tam viņam pajautāja:

-Un tagad, kad jūs kļuvāt Apgaismots, ko jūs darāt?

Viņš atteica:

-Ko tad es vēl varu darīt? Es skaldu malku un nesu ūdeni no akas.

Jautātājs neizpratnē vaicāja:

-Kāda atšķirība? Pirms apgaismības jūs darījāt to un pēc apgaismības arī, kur tad ir atšķirība?

Skolotājs pasmējās un bilda:

-Atškirība ir liela. Agrāk es biju spiests darīt to, bet tagad viss notiek dabiski. Agrāk man vajadzēja pielikt pūles: pirms es kļuvu apgaismots tas bija pienākums, kas man bija jāpilda, negribīgi, sevi piespiežot. Es to darīju tāpēc, ka man lika. Bet dvēselē es dusmojos, kaut arī neko neteicu.

Tagad es vienkārši skaldu malku, jo redzu tā skaistumu un jūtu prieku. Es nesu ūdeni no akas tāpēc, ka man tas ir nepieciešams. Tas vairs nav pienākums, tā ir mana mīlestība. Es mīlu večuku. Kļūst auksts, ziema jau klauvē, mums būs nepieciešama malka. Skolotājs ar katru dienu arvien vairāk noveco – viņam vajag vairāk siltuma. Vajag labi kurināt viņa mājvietu. Tieši dēļ šīs mīlestības es skaldu malku. Aiz šīs mīlestības es nesu tam ūdeni no akas. Tagad parādījās liela starpība. Nav nevēlēšanās, nav pretošanās. Es vienkārši atsaucos uz dzīves vajadzībām.

Nisargadatta Maharadžs – Patiesais Guru

Nisargadatta Maharadžs

Jautājums: Jūs kādreiz teicāt, ka jūsu realizācijas pamatā bija uzticība jūsu Guru. Viņš apliecināja jums, ka jau esat Absolūtā Realitāte un nekas vairāk nav jāmeklē. Jūs noticējāt viņam un palikāt pie tā – bez cīņas, bez tiekšanās. Lūk, mans jautājums: vai jūs būtu realizējies bez uzticības savam Guru? Beigu beigās, Jūs esat tas, kas esat, neatkarīgi no tā, tic tam jūsu prāts vai ne. Vai šaubas var būt šķērslis Guru vārdiem un vai tie spēj padarīt tos neiedarbīgus?

Maharadžs: Jūs pats to pateicāt: tie kļūs neiedarbīgi – uz laiku.

Jautājums: Un kas notikt ar enerģiju vai spēku Guru vārdos?

Maharadžs: Tas paliks latentā, neizpaustā stāvoklī. Bet pats jautājums balstās uz izpratnes trūkumu. Skolotājs, māceklis, mīlestība starp viņiem – tas ir viens fakts nevis vairāki neatkarīgi fakti. Katrs no tiem ir daļa no otra. Bez mīlestības un uzticības nebūtu ne Guru, ne mācekļa, ne saiknes starp tiem. Tas ir tāpat kā pagriezt elektrisko slēdzi lai iedegtu spuldzīti. Jūs iegūstat gaismu, jo spuldzīte, vads, slēdzis, transformators, elektropadeves kabeļi un elektrostacija veido vienu veselu. Ja viens no faktoriem iztrūks, gaismas nebūs. Jūs nedrīkstat dalīt nedalāmo. Vārdi nerada faktus, tie tos apraksta un izkropļo. Fakti vienmēr ir neverbāli.

Lasīt tālāk

Mudži – “Atmošanās brīvībai”

Mudži

Kā mums uzsākt un veikt pašizpēti?

Sākumā būs nepieciešams kāds laiks lai stabilizētu un apvienotu uzmanību ar apzinātas klātbūtnes sajūtu, kas ir izpētes mērķis. Esiet gatavi kattreiz veltīt šai nodarbei divdesmit vai trīsdesmit minūtes. Sāciet ar esamības sajūtas vai „es-esmu-ES” domas noturēšanu bez citām domām.

Uzpeldēs domas un sajūtas un uzmanība tām sekos. Neidentificējiet sevi ar šīm tieksmēm un necīnaties ar tām, nekritizējiet tās. Ieņemiet bezpersonisku pozīciju, vienkārši no malas vērojot to spēli un kustības, centieties saglabāt intuēto „es esmu” vai būt par to. Vērojiet tieksmi uz domāšanu. Pieturieties tikai pie esības.

Vienalga cik reizes uzmanība tiek novērsta, turpiniet to atgriezt tagadnē. Pagaidām nesāciet pašizpēti. Es to saucu par stabilizāciju vai mežonīga zirga, prāta, savaldīšanu. Pakāpeniski prāts, kam liedz maltīti no uzmanības, uzticības un intereses, sāks nomierināties pats no sevis. Pēc tam, stabilizējoties uzmanībai, rodas paplašinātas telpas, skaidrības, un miera sajūta un klātbūtne tagadnē kļūs skaidrāka. Tas ir dabiskās nekustības un prieka, veselīgās esības stāvoklis.

Es zinu šo stadiju un esmu sasniedzis to vairākkārt, bet kā to stabilizēt?

Izpēte vēl nav sākusies. Tā ir tikai prāta un uzmanības nomierināšana. Labs brīdis pašizpētes sākumam ir tad, kad pastāv spēcīga identifikācija un liels enerģijas daudzums un uzmanības draud mesties valdīt, manipulēt un tiesāt. Tās ir galvenās pazīmes, ka Klātbūtne, kas pēc dabas ir bezpersoniska, atvērta, skaidra un bez formas, pārslēdzās ego-personības režīmā.

Šī pārslēgšanās ir sava veida līmeņa pazemināšanās un bieži tajā rodas esības nemiera sajūta. Pārsvarā mēs esam tik pieraduši pie šī identifikācijas stāvokļa, ka uzskatam to par normālu.

Tagad, kā es teicu pirmīt, tiklīdz uzmanība saplūda ar „es-esmu”-klātbūtni, dominē dabisks miers un telpa. Prāts ir rāms. Paskatieties, vai te pastāv kāda nodalītība vai atšķirība starp šo mieru un „es esmu” sajūtu, kas ir subjektīvās esamības dabiskā sajūta.

Vērojiet. Sajūtiet. Nedomājiet.

Tagad sakarā ar tavu jautājumu: kā stabilizēt šo stadiju? Izpēti šo jautājumu. Kas uzdod jautājumu? Kurš šeit grasās kaut ko stabilizēt un vai vajag kaut ko stabilizēt? Pameklē un atrodi.

Lasīt tālāk

Ramana Maharši – Pasaulīgā dzīve (12. nodaļa)

Meklētājs: Man ir stingra vēlme atteikties no darba lai visu laiku būt blakus Bhagavānam.

Maharši: Bhagavāns vienmēr ir ar jums un jūs pats esat Bhagavāns. Lai apzinātos to, nevajag iet prom no darba vai bēgt prom no mājām. Atteikšanās paredz nevis ārēju atsacīšanos no apģērba, ģimenes saistībām, mājas utt., bet tikai iekšējo vēlmju, pieķeršanās un prioritāšu atmešanu. Nav vajadzīgs atteikties no darba, tikai atdodiet sevi Dievam, kas nes visu un visa nastu. Tas, kas atteicies no vēlmēm, faktiski iegrimst pasaulē un vērš savu mīlestību uz visumu kopumā. “Mīlestību izplatošais” – krietni labāks nosaukums patiesajam Dieva pielūdzējam nekā “tas, kas atteicās”, jo tas, kas atteicās no tuvākajiem sakariem, tiešām papleš pieķeršanās un mīlestības važas plašākā pasaulē, kas atrodas otrpus reliģiskām, kastu un rasu robežām. Saņjasi, kas nometis drēbes un atstājis mājas, rīkojās tā nevis aiz riebuma pret tuviniekiem, bet tāpēc, ka viņš izplatīja savu mīlestību uz visiem citiem. Tādā gadījumā cilvēks nejūt, ka viņš bēg no mājām, bet izkrīt no tām, gluži kā nogatavojies auglis no koka. Kamēr šis stāvoklis nav iestājies, ir bezjēdzīgi pamest māju vai darbu.

Meklētājs: Vai grihasthai [ģimenes cilvēkam] ir izredzes sasniegt mokšu [Atbrīvošanos]? Vai man obligāti jākļūst par ubagu?

Maharši: Priekš kam jūs domājat, ka esat grihastha? Tamlīdzīgas domas, ka jūs esat saņjasi [ceļojošs mūks], sekos jums, pat ja pametīsiet pasauli kā no tās atteicies. Prāts sekos jums neatkarīgi no tā, vai jūs paliksiet pasaulē vai dosieties mežā. Domas avots ir ego. Tas rada ķermeni un pasauli un liek jums domāt, ka esat grihastha. Ja jūs atteiksieties no pasaules, tas tikai mainīs domu par grihasthu uz domu par saņjasi, bet vidi no mājas uz mežu, bet iekšējie šķēršļi vienmēr ir jūsos. Tie pat ievērojami pieaugs jaunā vidē. Vides maiņa jums nepalīdzēs. Prāts ir vienīgais šķērslis un tas ir pārspējams gan mājās, gan mežā. Ja jūs to varat izdarīt mežā, tad kāpēc ne mājās? Tādējādi, kāpēc mainīt apkārtējo vidi? Pūles var būt pieliktas pat tagad, jebkuros apstākļos.

Lasīt tālāk