R. Balsekars – Mīlestība un Dievs

Reiz vakarā dialogu ar Maharadžu uzsāka jauns kanādietis, kam mugurā bija lungi un plāna kurta. Viņš sacīja, ka tam ir divdesmit trīs gadi, bet viņš izskatījās jaunāks par saviem gadiem. Uz kakla tam bija elegants sudraba krustiņš uz izsmalcinātas ķēdes. Jauneklis sacīja, ka pirms pāris dienām vienā no Bombejas grāmatu veikaliem viņam trāpījās grāmata „Es esmu Tas”. Ātra dažu lappušu izlasīšana piepildīja viņu ar vēlmi iepazīties ar Maharadžu personīgi. Viņš jau bija izlasījis grāmatu, neatraujoties ne dienu, ne vakaru, ne nakti, un pabeidza lasīt abus sējumus pirms dažām stundām.

Maharadžs: Jūs esat tik jauns. Interesanti, no kāda vecuma jūs interesē garīgie meklējumi?

Apmeklētājs: Ser, kopš sevi atceros, mani vienmēr dziļi interesēja Mīlestība un Dievs. Un es dziļi jūtu to, ka tie nav atdalīti viens no otra. Kad es sēžu meditācijā, es bieži…

M: Pagaidiet mirklīti. Ko jūs tieši saprotat ar meditāciju?

A: Es tieši nezinu. Viss, ko es daru – vienkārši sēžu ar sakrustotām kājām, paliekot pilnīgā klusumā. Mans ķermenis atslābst, gandrīz izšķīst, bet mans prāts, vai esība, vai arī kā vēl to nosaukt, izšķīst telpā; domu process pakāpeniski tiek pārtraukts.

M: Tas labi. Lūdzu, turpiniet.

Lasīt tālāk

Ramešs Balsekars – Apziņa runā (fragmenti)

R. Balsekara viesistabas pulkstenis 🙂

Jūs sacījāt, ka viss izpaustais pamatā ir bezpersonisks. Kā tad individualitāte iekļaujas šai ainā?

Kas ir izpaustā pasaule? Tā ir vienkārši spontāna vienlaicīga izpausme, kas radusies Apziņā, Apziņas robežās un ir Apziņas radīta. Izpaustajā pasaulē cilvēks ir tikai viens no objektiem. Būtībā, kas attiecas uz izpausto pasauli, nav nekādas atšķirības starp cilvēku un nedzīvu objektu. No izpaušanās viedokļa cilvēks ir objekts tikpat lielā mērā cik akmens. Tādēļ, par kādu individualitāti vispār var runāt? Šis jautājums rodas tāpēc, ka nedzīvajā objektā apziņa neizpaužas jūtīguma formā. Cilvēkam, kā ikvienam dzīvniekam, piemīt spēja just. Jūtība padara iespējamu maņu orgānu darbību. Būtībā cilvēks ir nedzīvs objekts plus jūtīgums, tāpat kā jebkurš cits dzīvnieks vai kukainis, kam ir klātbūtnes sajūta, klātbūtnes izjūta. Tas ir jūtīgums.

Bez šī jūtīguma, kas piemīt kukainim un dzīvniekam, cilvēkam piemīt intelekts. Intelekts ir tas, kas cilvēkam ļauj atšķirt un interpretēt to, ko viņš iepazīst, dzīvniekam tas nav vajadzīgs. Tātad, tieši šī intelekta spēja atšķirt un interpretēt iepazīstamo, dod noteiktai būtnei – indivīdam – individualitātes sajūtu un liek tam uzskatīt sevi par kaut ko īpašu šai izpaustajā pasaulē. Turklāt, viņš nonāk līdz tam, ka sāk domāt, ka visa izpaustā pasaule tika radīta priekš viņa! Un viņš visu laiku domā: „Kādu labumu es varu gūt, ekspluatējot dabu?” Un. cik lielā mērā cilvēks guva sev labumu. mēs visi varam redzēt.

Tātad, mēs atgriežamies pie tā principa, ka cilvēks ir tāds pats objekts izpaustajā pasaulē, kā jebkurš cits un, ka viņš ir tikai iluzors (nosapņots) darītājs, kam piemīt jūtas, kas dod tam iespējas uztvert lietas, iepazīt, tulkot un atšķirt to, ko viņš redz. Ja viņš redz bezpersoniskumu visā, tad tas, ka viņš ir tikai vēl viens objekts izpaustajā pasaulē, kam piemīt noteiktas palildus iespējas, tādas kā dzīvniekujūtīgums plus intelekts, ir pirmais solis visas izpaustās pasaules impersonalitātes iepazīšanā. Šīs izpausmes bezpersoniskumā pastāv sākotnējā izpratne par to, ka visam, kas radies, nekādi nevar piemist jebkāda veida savrupa un atsevišķa eksistence.

Lasīt tālāk