Nisargadatta Maharadžs – Turieties pie “es esmu”

Jautājums: Vai jūs kādreiz mēdzat būt apmierināts vai skumīgs? Vai jums ir pazīstams prieku un skumjas?

Maharadžs: Sauciet to kā gribat. Priekš manis tas vienkārši ir prāta stāvokļi un es neesmu prāts.

J: Mīlestība ir prāta stāvoklis?

M: Tas atkal ir atkarīgs no tā, ko jūs ieliekat mīlestības jēdzienā. Vēlme, protams, ir prāta stāvoklis. Bet vienotības realizācija atrodas ārpus prāta robežām. Priekš manis nekas neeksistē pats par sevi. Viss ir Es, viss esmu es. Redzēt sevi visos un visus sevī – tā pavisam noteikti ir mīlestība.

J: Kad es redzu kaut ko patīkamu, es to gribu. Kurš tieši grib? Es vai prāts?

M: Jautājums uzdots nepareizi. Nav nekāda “kurš”. Ir vēlme, bailes, dusmas, un prāts saka: “Tas esmu es, tas ir mans”. Nav tādas lietas, kas varētu būt nosaukta par “mani” vai “manu”. Vēlme ir prāta stāvoklis, kas tiek prāta uztverts un nosaukts. Ja prāts neuztvertu un nedotu nosaukumus, kur paliktu vēlme?

Lasīt tālāk

R. Balsekars – Akls jauneklis ar patiesu redzējumu

Reiz, jau pašās ilgas sarunas beigās, kuras laikā Maharadžs vairākkārt veda klausītājus pie savas mācības pamatpunkta (ka apzināta klātbūtne, „es esmu”, ir sākotnējā koncepcija uz kuras pamata viss rodas, un, ka pati šī koncepcija ir tikai ilūzija), viņš pajautāja: „Jūs izprotat, ko es cenšos jums paskaidrot?”

Jautājums bija adresēts visiem klausītājiem kopumā. Visi klusēja, bet tad viens apmeklētājs sacīja: „Jā, Maharadž, intelektuāli es sapratu jūsu vārdus, bet…” Izdzirdot šādu atbildi, Maharadž gurdi pasmaidīja, laikam tādēļ, ka ieraudzīja, ka klausītājs, kaut arī pateica, ka saprata viņu, patiesībā nesaprata neko. Un tad viņš piedāvāja skaidri un kategoriski izklāstīt apspriežamo tematu.

1. Apzināšanās, ka „es esmu” vai apziņa – tas ir vienīgais „kapitāls”, kas pieder dzīvai būtnei. Bez apziņas tā nevarētu neko just.

2. Kad šīs sajūtas „es esmu” nav, piemēram, dziļā miegā, nav ne ķermeņa, ne ārējās pasaules, ne „Dieva”. Acīmredzami, ka niecīga šīs apziņas daļa satur sevī visu visumu.

3. Tomēr apziņa nevar eksistēt bez fiziska ķermeņa, un, par cik ķermeņa klātbūtne ir laicīga, apziņai arī jābūt laicīgai.

4. Un, visbeidzot, ja apziņa ir pakļauta laika ietekmei un nav mūžīga, ikvienas zināšanas, kas iegūtas ar apziņas starpniecību, nevar būt patiesība un, tādējādi, tām jābūt noraidītām, vai, kā es saku, piedāvātām Brahmanim kā upuris (Brahmans – tā ir apziņa, esība, sajūta „es esmu” vai Išvara, vai Dievs, vai arī kā jūs to vēl sauktu). Citiem vārdiem, savstarpēji saistīti pretstati, kā zināšanas, tā arī nezināšana, attiecas uz zināmā jomu un, tādējādi, ne uz Patiesības jomu – Patiesība atrodas tikai nezināmajā. Tiklīdz sasniegta skaidra izpratne par to, vairs nav ko darīt. Patiesībā nav nekādas „būtnes”, kas kaut ko darītu.

Lasīt tālāk

R. Balsekars – Mīlestība un Dievs

Reiz vakarā dialogu ar Maharadžu uzsāka jauns kanādietis, kam mugurā bija lungi un plāna kurta. Viņš sacīja, ka tam ir divdesmit trīs gadi, bet viņš izskatījās jaunāks par saviem gadiem. Uz kakla tam bija elegants sudraba krustiņš uz izsmalcinātas ķēdes. Jauneklis sacīja, ka pirms pāris dienām vienā no Bombejas grāmatu veikaliem viņam trāpījās grāmata „Es esmu Tas”. Ātra dažu lappušu izlasīšana piepildīja viņu ar vēlmi iepazīties ar Maharadžu personīgi. Viņš jau bija izlasījis grāmatu, neatraujoties ne dienu, ne vakaru, ne nakti, un pabeidza lasīt abus sējumus pirms dažām stundām.

Maharadžs: Jūs esat tik jauns. Interesanti, no kāda vecuma jūs interesē garīgie meklējumi?

Apmeklētājs: Ser, kopš sevi atceros, mani vienmēr dziļi interesēja Mīlestība un Dievs. Un es dziļi jūtu to, ka tie nav atdalīti viens no otra. Kad es sēžu meditācijā, es bieži…

M: Pagaidiet mirklīti. Ko jūs tieši saprotat ar meditāciju?

A: Es tieši nezinu. Viss, ko es daru – vienkārši sēžu ar sakrustotām kājām, paliekot pilnīgā klusumā. Mans ķermenis atslābst, gandrīz izšķīst, bet mans prāts, vai esība, vai arī kā vēl to nosaukt, izšķīst telpā; domu process pakāpeniski tiek pārtraukts.

M: Tas labi. Lūdzu, turpiniet.

Lasīt tālāk

Satsangs ar Papadži – Brīvības sauciens

Ir upe, kuras viļņi ir domas. Tās straume nes mūs visus. Katrs ķerās šais domās un upe to aiznes.

Vienkārši atbrīvojiet prātā vietu priekš vienas vienīgas domas: „Gribu būt brīvs”. Šī doma ir sastopama ļoti reti – visi planētas iedzīvotāji peld lejup pa straumi. Viņi nedomā: „Gribu būt apgaismots tieši tagad”.

Es piesaucu šo domu par brīvību, kas peld pret straumi, pie avota. Tās dzimšana neprasa piepūli. Doma „Gribu būt brīvs” ir brīva pati par sevi un ved pie brīvības. Bet tā ir ļoti reta doma. Tikai sauja no sešiem miljardiem iedzīvotāju nonāk pie tās.

Skolotāj, es ar jums esmu jau četras dienas, bet joprojām neesmu apgaismots.

(Smejas) Kas to būtu domājis, tu taču esi tik attapīgs puisis.

Un ko lai es daru?

Es tev pateikšu to, ko pateica man mans skolotājs. Vienkārši paklusē. Runa nav par to lai nerunātu, tam vispār nav nekāda sakara ar jebkādu darbību. Vienkārši ļauj savam prātam paklusēt un viss.

Lasīt tālāk

Nisargadatta Maharadžs – Mierā un Klusumā jūs augat

Jautājums: Indiešu tradīcija saka mums, ka Guru ir viennozīmīgi nepieciešams. Kālab viņš ir nepieciešams? Māte vajadzīga lai dotu bērnam ķermeni. Bet tā nedod tam dvēseli. Tās loma ir ierobežota. Bet kā ir ar Guru? Vai arī viņa loma ir ierobežota? Un, ja jā, tad kurā brīdī? Vai vajadzība pēc guru ir neapstrīdama kopumā, absolūti?

Maharadžs: Visdziļākā gaisma, kas staro sirdī mierīgi un ārpus laika arī ir patiesais Guru. Visi pārējie tikai norāda ceļu.

J: Mani interesē nevis iekšējais Guru, bet tikai tas, kas parāda ceļu. Ir cilvēki, kas tic, ka bez Guru Joga nav sasniedzama. Viņi pastāvīgi atrodas pareiza Guru meklējumos, mainot vienu uz otru. Cik vērtīgi ir tādi Guru?

M: Tie ir laicīgi, tie ir laika ierobežoti Guru. Jūs satiekat tos dzīvē ik uz soļa. Viņi ir vajadzīgi lai iegūtu kādas zināšanas vai prasmes.

J: Māte ir māte tikai uz dzīves laiku. Viņa sākas ar piedzimšanu un beidzas ar nāvi. Tā nav uz visiem laikiem.

M: Tāpat arī laika ierobežotais Guru nav uz mūžiem. Viņš izpilda savu uzdevumu un dod vietu nākamajam. Tas ir pilnīgi dabiski un nepelna nekādu nosodījumu.

Lasīt tālāk

Par tikšanos ar Papadži

1990. gada pirmajā janvārī visa mana dzīve mainījās: es devos apgaismības meklējumos. Sieva un draugi nolēma, ka esmu sajucis prātā. Man bija četrdesmit trīs gadi, tāpēc apkārtējie izskaidroja manu uzvedību ar pusmūža krīzi.

Aizejot man nebija ne mazākā priekšstata, kur es eju un kas mani gaida. Kaut gan, pat ja būtu, ko tas mainītu? Vienkārši kaut kas vilka mani pie sevis kā ar magnētu.

Šai ceļā es nebiju iesācējs un vadījos mekējumos pēc noteiktiem kritērijiem. Es tiecos pilnīgi nošķelt no sevis zemāko ego. Sievai es pateicu: „Vēlos pamosties nedualā pasaulē”.

Esmu no paaudzes, kas pirms ceturtdaļgadsimta atklāja psihodēliskās vielas un, brīvības meklējumos, paguvu nopietni paeksperimentēt ar LSD un citiem halucinogēniem. Gūtā pieredze noteiktā ziņā ļāva man paskatīties uz sevi no pamodušās dvēseles pozīcijas. LSD parādīja, ka parastais nomoda stāvoklis patiesībā ir miegs; es nepastarpināti sajutu sevi kā bezgalīgu apziņu. Bet ar to nepietika. Personības ciešanas netika pārtrauktas. Būtībā ego pretendēja uz garīgiem sasniegumiem kā uz savu īpašumu.

Kustība par pilsoniskām tiesībām un pretkara uzstāšanās 60-tajos gados izvērtās priekš manis par lielisku iespēju veltīt savu dzīvi Dzīvei. Es pārbaudīju savas pārliecības stingrību, gatavību nomirt pasaules ciešanu izbeigšanas labad un sajutu sevi kā Mātes Zemes kalpu. Tāpēc es domāju, ka manam „Es” vajag kaut ko darīt. Un tas „kaut kas” beigu beigās veda pie ciešanām.

Lasīt tālāk

Nisargadatta Maharadžs – Var atpazīt nezināšanu, nevis Džnanu

Jautājums: Gadiem ejot jūsu mācība paliek nemainīga. Tajā, ko jūs mums sakāt, nav nekāda progresa.

Maharadžs: Slimnīcā slimnieks saņem ārstēšanos un izveseļojas. Ārstēšana ir rutīna, gandrīz bez izmaiņām, bet veselībā nav nekā vienmuļa. Mana mācība var būt vienveidīga, bet tās augļi mainās atkarībā no cilvēka.

J: Kas ir realizācija? Kāds ir realizētais cilvēks? Kā var atpazīt džnani?

M: Nepastāv nekādas džnani raksturīgās iezīmes. Atpazīt var tikai nezināšanu, nevis džnanu. Džnani neuzskata sevi par kaut ko īpašu. Visi, kas izsludina savu varenumu un unikalitāti nav džnani. Viņi jauc kādu neparastu notikumu ar realizāciju. Džnani nepiemīt tendence sevi pasludināt par džnani. Viņš uzskata sevi par perfekti normālu, uzticīgu savai patiesai dabai. Sevis pasludināšana par visvarenu, viszinošu dievību ir skaidra nezināšanas pazīme.

J: Vai džnani var nodot savu pieredzi citam? Vai džnanu viens cilvēks var nodot otram?

M: Jā, var. Džnani vārdiem piemīt spēks izklīdināt neziņu un tumsu prātā. Svarīgi ir nevis vārdi, bet spēks, kas aiz tiem stāv.

J: Kas tas par spēku?

M: Pārliecības spēks, kas balstās uz savas realizācijas, uz savu tiešo pieredzi.

J: Daži realizētie cilvēki saka, ka zināšanām jābūt vinnētām, bet ne vienkārši saņemtām. Cits var tikai mācīt, bet iemācīties vari tikai tu pats.

M: Tas viss ir ved pie viena un tā paša.

Lasīt tālāk

Nisargadatta Maharadžs – Uzskatīt, ka jūs kaut ko darāt, ir jūgs

Arunačala

Jautājums: Mēs kādu laiku dzīvojām Satja Sai Babas Āšramā. Kā arī pavadījām divus mēnešus Šri Ramanāšramā Tiruvannamalajā. Tagad mēs atgriežamies ASV.

Maharadžs: Vai Indija izraisīja kādas pārmaiņas jūsos?

J: Mēs jūtam, ka atstājām savu slogu. Šri Satja Sai Baba lika mums atstāt visu viņam un vienkārši dzīvot dienu no dienas pēc iespējas patiesāk. Viņš visu laiku mums teica: „Esiet labi, bet visu pārējo atstājiet man”.

M: Ko jūs darījāt Šri Ramanāšramā?

J: Mēs atkārtojām mantru, ko mums iedeva Guru. Kā arī mazliet meditējām. Turgandrīz nebija domu un studēšanas, mēs centāmies palikt klusumā. Mēs esam uz bhakti ceļa un drīzāk esam sekli filozofijas jomā. Mums nevajag daudz prātot, bet vienkārši uzticēties mūsu Guru un dzīvot savu dzīvi.

M: Lielākā daļa bhaktu uzticas savam Guru tikai kamēr ar viņiem viss ir kārtībā. Kad rodas grūtības, viņi jūtas pamesti un dodas cita Guru meklējumos.

J: Jā, mūs brīdināja par to. Mēs cenšamies pieņemt grūtības kopā ar priekiem. Sajūtai, ka „Viss ir Žēlsirdība” jābūt spēcīgai. Viens sadhu devās kājām uz austrumiem un sāka pūst stiprs pretvējš. Sadhu vienkārši apgriezās un aizgāja uz rietumiem. Mēs ceram dzīvot tāpat – pielāgoties apstākļiem, kurus sūta mums mūsu Guru.

M: Ir tikai dzīve. Nav neviena, kurš dzīvo dzīvi.

Lasīt tālāk

Ramana Maharši – Klusums un satsangs (9. nodaļa)

Kaut Šri Ramana ar gatavību deva mutiskus padomus katram, kas vēlējās tos saņemt, tomēr nereti viņš teica, ka tā bezvārdu padomi ir krietni tiešāki un jaudīgāki. Šie bezvārdu padomi sastāvēja no garīgā spēka, kuru, šķita, izstaroja visa viņa figūra un tas bija tik varens, ka viņš uzskatīja to par vistiešāko un svarīgāko savas mācības aspektu. Detalizētu instrukciju par prāta kontroli vietā viņš bez spriedzes izplatīja bezvārdu Spēku, kas automātiski nomierināja prātus tiem, kas bija apkārt. Cilvēki, kas noskaņojās uz šo Spēku, liecina, ka pārdzīvoja to kā iekšējā miera un labklājības stāvokli, bet dažiem attīstītiem pielūdzējiem tas pat paātrināja tiešo Ātmana pārdzīvojumu.

Šai padomu došanas metodei Indijā ir sena tradīcija, tās visslavenākais pārstāvis bija Dakšinamurti, Šivas izpausme, kas ar savu bezvārdu stāvokļa spēku aizveda pie Ātmana pārdzīvojuma četrus izcilus mācekļus. Šri Ramana ar lielu atzinību vērtēja Dakšinamurti, kura vārds sastopams daudzos šīs nodaļas dialogos.

Spēku, ko izstaro Guru, var uztvert katrs, kā uzmanība fokusēta uz Ātmanu vai Guru formu, turklāt rezultāts nav atkarīgs no attāluma. Šo uzmanību sauc par satsangu, kas burtiski nozīmē „saikni ar Esību”. Šri Ramana no visas sirds atbalstīja šo praksi un bieži teica, ka tas ir visefektīvākais ceļš Ātmana tiešās pieredzes realizācijai. Tradicionāli satsangs ietver sevī mācekļa fizisku atrašanos Ātmanu realizējošā klātbūtnē, bet Šri Ramana deva tam krietni plašāku skaidrojumu. Maharši teica, ka vissvarīgākais satsanga elements ir savienošanās ar Guru domās un tāpēc satsangs noris ne tikai viņa klātbūtnē, bet arī jebkurā citā vietā un jebkurā laikā, lai arī kad mēs par viņu domātu. Zemāk citētie sanskrita dzejoļi vēsta par satsanga spēku. Šie dzejoļi nonāca pie Bhagavāna dažādos viņa dzīves periodos un izrādījās tik iespaidīgi, ka viņš pārtulkoja tos uz tamili un pievienoja Ulladu Narpadu Annubadham, vienam no viņa pašrocīgi uzrakstītajiem darbiem, kas attiecas uz Realitātes dabu.

Lasīt tālāk