Ramešs Balsekars – Apziņa runā (fragmenti)

R. Balsekara viesistabas pulkstenis 🙂

Jūs sacījāt, ka viss izpaustais pamatā ir bezpersonisks. Kā tad individualitāte iekļaujas šai ainā?

Kas ir izpaustā pasaule? Tā ir vienkārši spontāna vienlaicīga izpausme, kas radusies Apziņā, Apziņas robežās un ir Apziņas radīta. Izpaustajā pasaulē cilvēks ir tikai viens no objektiem. Būtībā, kas attiecas uz izpausto pasauli, nav nekādas atšķirības starp cilvēku un nedzīvu objektu. No izpaušanās viedokļa cilvēks ir objekts tikpat lielā mērā cik akmens. Tādēļ, par kādu individualitāti vispār var runāt? Šis jautājums rodas tāpēc, ka nedzīvajā objektā apziņa neizpaužas jūtīguma formā. Cilvēkam, kā ikvienam dzīvniekam, piemīt spēja just. Jūtība padara iespējamu maņu orgānu darbību. Būtībā cilvēks ir nedzīvs objekts plus jūtīgums, tāpat kā jebkurš cits dzīvnieks vai kukainis, kam ir klātbūtnes sajūta, klātbūtnes izjūta. Tas ir jūtīgums.

Bez šī jūtīguma, kas piemīt kukainim un dzīvniekam, cilvēkam piemīt intelekts. Intelekts ir tas, kas cilvēkam ļauj atšķirt un interpretēt to, ko viņš iepazīst, dzīvniekam tas nav vajadzīgs. Tātad, tieši šī intelekta spēja atšķirt un interpretēt iepazīstamo, dod noteiktai būtnei – indivīdam – individualitātes sajūtu un liek tam uzskatīt sevi par kaut ko īpašu šai izpaustajā pasaulē. Turklāt, viņš nonāk līdz tam, ka sāk domāt, ka visa izpaustā pasaule tika radīta priekš viņa! Un viņš visu laiku domā: „Kādu labumu es varu gūt, ekspluatējot dabu?” Un. cik lielā mērā cilvēks guva sev labumu. mēs visi varam redzēt.

Tātad, mēs atgriežamies pie tā principa, ka cilvēks ir tāds pats objekts izpaustajā pasaulē, kā jebkurš cits un, ka viņš ir tikai iluzors (nosapņots) darītājs, kam piemīt jūtas, kas dod tam iespējas uztvert lietas, iepazīt, tulkot un atšķirt to, ko viņš redz. Ja viņš redz bezpersoniskumu visā, tad tas, ka viņš ir tikai vēl viens objekts izpaustajā pasaulē, kam piemīt noteiktas palildus iespējas, tādas kā dzīvniekujūtīgums plus intelekts, ir pirmais solis visas izpaustās pasaules impersonalitātes iepazīšanā. Šīs izpausmes bezpersoniskumā pastāv sākotnējā izpratne par to, ka visam, kas radies, nekādi nevar piemist jebkāda veida savrupa un atsevišķa eksistence.

Lasīt tālāk

Satsangs ar Papadži – Kas tu esi

Kas tu esi? Tu esi indietis, tāpēc dodu tev piecas minūtes. Pārējie var nodomāt, ka es izturos pret tevi labāk, jo esi indietis, bet viņi ir ārzemnieki. Lai domā. Dodu tev piecas minūtes lai atbildētu.

Piecas minūtes! Es ar šo jautājumu nodarbojos divarpus gadus.

Tev taisnība. Piecas minūtes ir pārāk daudz, bet tu taču esi ciemiņš. Un es cenšos apieties ar tevi labi. Paklau, cik tālu no šejienes līdz Kanpurai no kurienes tu esi ieradies?

Ap 90 kilometriem, aptuveni trīs stundas.

Trīs stundas. Un kāpēc tam ir nepieciešamas trīs stundas?

Dēļ attāluma.

Labi, labi. Tad kur atrodas „Es”, kas uzdod šo jautājumu? Un kur ir „Es” iekš „Kas es esmu?” Es devu tev piecas minūtes aiz pieklājības. Jo, ja nepastāv telpas un nav attāluma, tad atbildei vispār nebūs vajadzīgs laiks.

Lasīt tālāk

Satsangs ar Papadži – Brīvības sauciens

Ir upe, kuras viļņi ir domas. Tās straume nes mūs visus. Katrs ķerās šais domās un upe to aiznes.

Vienkārši atbrīvojiet prātā vietu priekš vienas vienīgas domas: „Gribu būt brīvs”. Šī doma ir sastopama ļoti reti – visi planētas iedzīvotāji peld lejup pa straumi. Viņi nedomā: „Gribu būt apgaismots tieši tagad”.

Es piesaucu šo domu par brīvību, kas peld pret straumi, pie avota. Tās dzimšana neprasa piepūli. Doma „Gribu būt brīvs” ir brīva pati par sevi un ved pie brīvības. Bet tā ir ļoti reta doma. Tikai sauja no sešiem miljardiem iedzīvotāju nonāk pie tās.

Skolotāj, es ar jums esmu jau četras dienas, bet joprojām neesmu apgaismots.

(Smejas) Kas to būtu domājis, tu taču esi tik attapīgs puisis.

Un ko lai es daru?

Es tev pateikšu to, ko pateica man mans skolotājs. Vienkārši paklusē. Runa nav par to lai nerunātu, tam vispār nav nekāda sakara ar jebkādu darbību. Vienkārši ļauj savam prātam paklusēt un viss.

Lasīt tālāk

Nisargadatta Maharadžs – Mierā un Klusumā jūs augat

Jautājums: Indiešu tradīcija saka mums, ka Guru ir viennozīmīgi nepieciešams. Kālab viņš ir nepieciešams? Māte vajadzīga lai dotu bērnam ķermeni. Bet tā nedod tam dvēseli. Tās loma ir ierobežota. Bet kā ir ar Guru? Vai arī viņa loma ir ierobežota? Un, ja jā, tad kurā brīdī? Vai vajadzība pēc guru ir neapstrīdama kopumā, absolūti?

Maharadžs: Visdziļākā gaisma, kas staro sirdī mierīgi un ārpus laika arī ir patiesais Guru. Visi pārējie tikai norāda ceļu.

J: Mani interesē nevis iekšējais Guru, bet tikai tas, kas parāda ceļu. Ir cilvēki, kas tic, ka bez Guru Joga nav sasniedzama. Viņi pastāvīgi atrodas pareiza Guru meklējumos, mainot vienu uz otru. Cik vērtīgi ir tādi Guru?

M: Tie ir laicīgi, tie ir laika ierobežoti Guru. Jūs satiekat tos dzīvē ik uz soļa. Viņi ir vajadzīgi lai iegūtu kādas zināšanas vai prasmes.

J: Māte ir māte tikai uz dzīves laiku. Viņa sākas ar piedzimšanu un beidzas ar nāvi. Tā nav uz visiem laikiem.

M: Tāpat arī laika ierobežotais Guru nav uz mūžiem. Viņš izpilda savu uzdevumu un dod vietu nākamajam. Tas ir pilnīgi dabiski un nepelna nekādu nosodījumu.

Lasīt tālāk

Nisargadatta Maharadžs – Var atpazīt nezināšanu, nevis Džnanu

Jautājums: Gadiem ejot jūsu mācība paliek nemainīga. Tajā, ko jūs mums sakāt, nav nekāda progresa.

Maharadžs: Slimnīcā slimnieks saņem ārstēšanos un izveseļojas. Ārstēšana ir rutīna, gandrīz bez izmaiņām, bet veselībā nav nekā vienmuļa. Mana mācība var būt vienveidīga, bet tās augļi mainās atkarībā no cilvēka.

J: Kas ir realizācija? Kāds ir realizētais cilvēks? Kā var atpazīt džnani?

M: Nepastāv nekādas džnani raksturīgās iezīmes. Atpazīt var tikai nezināšanu, nevis džnanu. Džnani neuzskata sevi par kaut ko īpašu. Visi, kas izsludina savu varenumu un unikalitāti nav džnani. Viņi jauc kādu neparastu notikumu ar realizāciju. Džnani nepiemīt tendence sevi pasludināt par džnani. Viņš uzskata sevi par perfekti normālu, uzticīgu savai patiesai dabai. Sevis pasludināšana par visvarenu, viszinošu dievību ir skaidra nezināšanas pazīme.

J: Vai džnani var nodot savu pieredzi citam? Vai džnanu viens cilvēks var nodot otram?

M: Jā, var. Džnani vārdiem piemīt spēks izklīdināt neziņu un tumsu prātā. Svarīgi ir nevis vārdi, bet spēks, kas aiz tiem stāv.

J: Kas tas par spēku?

M: Pārliecības spēks, kas balstās uz savas realizācijas, uz savu tiešo pieredzi.

J: Daži realizētie cilvēki saka, ka zināšanām jābūt vinnētām, bet ne vienkārši saņemtām. Cits var tikai mācīt, bet iemācīties vari tikai tu pats.

M: Tas viss ir ved pie viena un tā paša.

Lasīt tālāk

Nisargadatta Maharadžs – Nepastāvība liecina par nerealitāti

Jautājums: Mans draugs atbrauca no Vācijas, bet es piedzimu Anglijā franču ģimenē. Indijā esmu ilgāk par gadu, ceļoju no Āšrama uz Āšramu.

Maharadžs: Vai jūs veicat kādas garīgas prakses (sadhanas)?

J: Studēšana un meditācija.

M: Uz ko jūs meditējat?

J: Uz to, par ko lasu.

M: Labi.

J: Ko jūs darāt, ser?

M: Sēžu.

J: Un ko vēl?

M: Runāju.

J: Par ko jūs runājat?

M: Jums gribat lekciju? Labāk pajautājiet kaut ko, kas jūs patiešām skar, kas izraisa jūsos spēcīgas emocijas. Kamēr jūs neesat emocionāli iesaistīts, jūs varat strīdēties ar mani, bet starp mums nebūs patiesas sapratnes. Ja jūs pateiksiet: „Mani nekas neuztrauc, man nav problēmu” – tad viss ir kārtībā, mēs varam vienkārši paklusēt. Bet, ja jūs kaut kas uztrauc, ir jēga par to parunāt.

Vai es drīkstu pavaicāt? Kāds ir jūsu ceļojumu mērķis?

Lasīt tālāk

Mudži – “Atmošanās brīvībai”

Mudži

Kā mums uzsākt un veikt pašizpēti?

Sākumā būs nepieciešams kāds laiks lai stabilizētu un apvienotu uzmanību ar apzinātas klātbūtnes sajūtu, kas ir izpētes mērķis. Esiet gatavi kattreiz veltīt šai nodarbei divdesmit vai trīsdesmit minūtes. Sāciet ar esamības sajūtas vai „es-esmu-ES” domas noturēšanu bez citām domām.

Uzpeldēs domas un sajūtas un uzmanība tām sekos. Neidentificējiet sevi ar šīm tieksmēm un necīnaties ar tām, nekritizējiet tās. Ieņemiet bezpersonisku pozīciju, vienkārši no malas vērojot to spēli un kustības, centieties saglabāt intuēto „es esmu” vai būt par to. Vērojiet tieksmi uz domāšanu. Pieturieties tikai pie esības.

Vienalga cik reizes uzmanība tiek novērsta, turpiniet to atgriezt tagadnē. Pagaidām nesāciet pašizpēti. Es to saucu par stabilizāciju vai mežonīga zirga, prāta, savaldīšanu. Pakāpeniski prāts, kam liedz maltīti no uzmanības, uzticības un intereses, sāks nomierināties pats no sevis. Pēc tam, stabilizējoties uzmanībai, rodas paplašinātas telpas, skaidrības, un miera sajūta un klātbūtne tagadnē kļūs skaidrāka. Tas ir dabiskās nekustības un prieka, veselīgās esības stāvoklis.

Es zinu šo stadiju un esmu sasniedzis to vairākkārt, bet kā to stabilizēt?

Izpēte vēl nav sākusies. Tā ir tikai prāta un uzmanības nomierināšana. Labs brīdis pašizpētes sākumam ir tad, kad pastāv spēcīga identifikācija un liels enerģijas daudzums un uzmanības draud mesties valdīt, manipulēt un tiesāt. Tās ir galvenās pazīmes, ka Klātbūtne, kas pēc dabas ir bezpersoniska, atvērta, skaidra un bez formas, pārslēdzās ego-personības režīmā.

Šī pārslēgšanās ir sava veida līmeņa pazemināšanās un bieži tajā rodas esības nemiera sajūta. Pārsvarā mēs esam tik pieraduši pie šī identifikācijas stāvokļa, ka uzskatam to par normālu.

Tagad, kā es teicu pirmīt, tiklīdz uzmanība saplūda ar „es-esmu”-klātbūtni, dominē dabisks miers un telpa. Prāts ir rāms. Paskatieties, vai te pastāv kāda nodalītība vai atšķirība starp šo mieru un „es esmu” sajūtu, kas ir subjektīvās esamības dabiskā sajūta.

Vērojiet. Sajūtiet. Nedomājiet.

Tagad sakarā ar tavu jautājumu: kā stabilizēt šo stadiju? Izpēti šo jautājumu. Kas uzdod jautājumu? Kurš šeit grasās kaut ko stabilizēt un vai vajag kaut ko stabilizēt? Pameklē un atrodi.

Lasīt tālāk