Nisargadatta Maharadžs – Mierā un Klusumā jūs augat

Jautājums: Indiešu tradīcija saka mums, ka Guru ir viennozīmīgi nepieciešams. Kālab viņš ir nepieciešams? Māte vajadzīga lai dotu bērnam ķermeni. Bet tā nedod tam dvēseli. Tās loma ir ierobežota. Bet kā ir ar Guru? Vai arī viņa loma ir ierobežota? Un, ja jā, tad kurā brīdī? Vai vajadzība pēc guru ir neapstrīdama kopumā, absolūti?

Maharadžs: Visdziļākā gaisma, kas staro sirdī mierīgi un ārpus laika arī ir patiesais Guru. Visi pārējie tikai norāda ceļu.

J: Mani interesē nevis iekšējais Guru, bet tikai tas, kas parāda ceļu. Ir cilvēki, kas tic, ka bez Guru Joga nav sasniedzama. Viņi pastāvīgi atrodas pareiza Guru meklējumos, mainot vienu uz otru. Cik vērtīgi ir tādi Guru?

M: Tie ir laicīgi, tie ir laika ierobežoti Guru. Jūs satiekat tos dzīvē ik uz soļa. Viņi ir vajadzīgi lai iegūtu kādas zināšanas vai prasmes.

J: Māte ir māte tikai uz dzīves laiku. Viņa sākas ar piedzimšanu un beidzas ar nāvi. Tā nav uz visiem laikiem.

M: Tāpat arī laika ierobežotais Guru nav uz mūžiem. Viņš izpilda savu uzdevumu un dod vietu nākamajam. Tas ir pilnīgi dabiski un nepelna nekādu nosodījumu.

Lasīt tālāk

Par tikšanos ar Papadži

1990. gada pirmajā janvārī visa mana dzīve mainījās: es devos apgaismības meklējumos. Sieva un draugi nolēma, ka esmu sajucis prātā. Man bija četrdesmit trīs gadi, tāpēc apkārtējie izskaidroja manu uzvedību ar pusmūža krīzi.

Aizejot man nebija ne mazākā priekšstata, kur es eju un kas mani gaida. Kaut gan, pat ja būtu, ko tas mainītu? Vienkārši kaut kas vilka mani pie sevis kā ar magnētu.

Šai ceļā es nebiju iesācējs un vadījos mekējumos pēc noteiktiem kritērijiem. Es tiecos pilnīgi nošķelt no sevis zemāko ego. Sievai es pateicu: „Vēlos pamosties nedualā pasaulē”.

Esmu no paaudzes, kas pirms ceturtdaļgadsimta atklāja psihodēliskās vielas un, brīvības meklējumos, paguvu nopietni paeksperimentēt ar LSD un citiem halucinogēniem. Gūtā pieredze noteiktā ziņā ļāva man paskatīties uz sevi no pamodušās dvēseles pozīcijas. LSD parādīja, ka parastais nomoda stāvoklis patiesībā ir miegs; es nepastarpināti sajutu sevi kā bezgalīgu apziņu. Bet ar to nepietika. Personības ciešanas netika pārtrauktas. Būtībā ego pretendēja uz garīgiem sasniegumiem kā uz savu īpašumu.

Kustība par pilsoniskām tiesībām un pretkara uzstāšanās 60-tajos gados izvērtās priekš manis par lielisku iespēju veltīt savu dzīvi Dzīvei. Es pārbaudīju savas pārliecības stingrību, gatavību nomirt pasaules ciešanu izbeigšanas labad un sajutu sevi kā Mātes Zemes kalpu. Tāpēc es domāju, ka manam „Es” vajag kaut ko darīt. Un tas „kaut kas” beigu beigās veda pie ciešanām.

Lasīt tālāk

Nisargadatta Maharadžs – Var atpazīt nezināšanu, nevis Džnanu

Jautājums: Gadiem ejot jūsu mācība paliek nemainīga. Tajā, ko jūs mums sakāt, nav nekāda progresa.

Maharadžs: Slimnīcā slimnieks saņem ārstēšanos un izveseļojas. Ārstēšana ir rutīna, gandrīz bez izmaiņām, bet veselībā nav nekā vienmuļa. Mana mācība var būt vienveidīga, bet tās augļi mainās atkarībā no cilvēka.

J: Kas ir realizācija? Kāds ir realizētais cilvēks? Kā var atpazīt džnani?

M: Nepastāv nekādas džnani raksturīgās iezīmes. Atpazīt var tikai nezināšanu, nevis džnanu. Džnani neuzskata sevi par kaut ko īpašu. Visi, kas izsludina savu varenumu un unikalitāti nav džnani. Viņi jauc kādu neparastu notikumu ar realizāciju. Džnani nepiemīt tendence sevi pasludināt par džnani. Viņš uzskata sevi par perfekti normālu, uzticīgu savai patiesai dabai. Sevis pasludināšana par visvarenu, viszinošu dievību ir skaidra nezināšanas pazīme.

J: Vai džnani var nodot savu pieredzi citam? Vai džnanu viens cilvēks var nodot otram?

M: Jā, var. Džnani vārdiem piemīt spēks izklīdināt neziņu un tumsu prātā. Svarīgi ir nevis vārdi, bet spēks, kas aiz tiem stāv.

J: Kas tas par spēku?

M: Pārliecības spēks, kas balstās uz savas realizācijas, uz savu tiešo pieredzi.

J: Daži realizētie cilvēki saka, ka zināšanām jābūt vinnētām, bet ne vienkārši saņemtām. Cits var tikai mācīt, bet iemācīties vari tikai tu pats.

M: Tas viss ir ved pie viena un tā paša.

Lasīt tālāk

Nisargadatta Maharadžs – Patiesais Guru

Nisargadatta Maharadžs

Jautājums: Jūs kādreiz teicāt, ka jūsu realizācijas pamatā bija uzticība jūsu Guru. Viņš apliecināja jums, ka jau esat Absolūtā Realitāte un nekas vairāk nav jāmeklē. Jūs noticējāt viņam un palikāt pie tā – bez cīņas, bez tiekšanās. Lūk, mans jautājums: vai jūs būtu realizējies bez uzticības savam Guru? Beigu beigās, Jūs esat tas, kas esat, neatkarīgi no tā, tic tam jūsu prāts vai ne. Vai šaubas var būt šķērslis Guru vārdiem un vai tie spēj padarīt tos neiedarbīgus?

Maharadžs: Jūs pats to pateicāt: tie kļūs neiedarbīgi – uz laiku.

Jautājums: Un kas notikt ar enerģiju vai spēku Guru vārdos?

Maharadžs: Tas paliks latentā, neizpaustā stāvoklī. Bet pats jautājums balstās uz izpratnes trūkumu. Skolotājs, māceklis, mīlestība starp viņiem – tas ir viens fakts nevis vairāki neatkarīgi fakti. Katrs no tiem ir daļa no otra. Bez mīlestības un uzticības nebūtu ne Guru, ne mācekļa, ne saiknes starp tiem. Tas ir tāpat kā pagriezt elektrisko slēdzi lai iedegtu spuldzīti. Jūs iegūstat gaismu, jo spuldzīte, vads, slēdzis, transformators, elektropadeves kabeļi un elektrostacija veido vienu veselu. Ja viens no faktoriem iztrūks, gaismas nebūs. Jūs nedrīkstat dalīt nedalāmo. Vārdi nerada faktus, tie tos apraksta un izkropļo. Fakti vienmēr ir neverbāli.

Lasīt tālāk

Meistara noslēpums – Papadži saruna ar Madukaru

Maharši un Papadži

1994. gada aprīlī, Laknau, Indija

Kas jūs esat?

Papadži: Es esmu Tas.

Tas un šis vai tikai Tas?

Papadži: Ne tas un ne šis; Tas ir tas īstais Tas. Iedomājaties pirkstu, kas rāda uz mēnesi. Ja jūs visu laiku skataties uz pirkstu, jūs neredzat mēnesi. Ja jūs visu laiku skataties uz to, jūs neredzēsiet To. (smiekli)

Kāda ir jūsu mācības vai ne-mācības būtība?

Papadži: Es mācu par To, kas nevar būt sasniegts ne ar kādu mācību. Manu mācību nav iespējams iemācīt. Man nav mācības priekš Būtības, no kuras rodas visas mācības. Šai Būtībai nevajag nekādu mācību vai ne-mācību, jo tā ir ārpus visa. Tā ir no turines, no kurienes cēlušies visi vārdi.

No paša avota, no paša Esības avota.

Papadži: No paša Avota, no kurienes nāk viss, pat šī saruna.

Jūsu mācekļi runā par jums kā par „realizētu” būtni. Vai tā ir taisnība?

Papadži: Es pats tā nesaku, man nav šiltītes ar uzrakstu: „Apgaismotais”. Nē, es neredzu nekādu atšķirību starp jums un mani. Es nekad neesmu teicis, ka esmu realizētais.

Lasīt tālāk

P. Brentons par Maharši

Maharši hallē

“Divdesmit brūnas un melnas sejas paveras mūsu virzienā un, zaigojot acīm, skatās mums virsū. To īpašnieki pusaplī sēž pretī durvīm uz grīdas, ko klāj sarkanas flīzes, cienījamā attālumā no tālākā labā kakta. Acīmredzot, pirms mūsu atnākšanas visi bija pavērsuši sejas tieši uz to kaktu. Es vēršu turp ātru skatienu un pamanu sēdošu figūru uz gara balta dīvāna un saprotu – manā priekšā ir Maharši.
Mans pavadonis tuvojas dīvānam, metas guļus uz grīdas un aizver acis ar plaukstām.
Dīvāns atrodas vien dažu soļu attālumā no augsta loga sienas beigās. Spoža gaisma krīt uz Maharši un es saskatu tā profila detaļas kamēr viņš, neatraujot skatu, veras pa logu tai virzienā, no kurienes mēs ieradāmies no rīta. Viņa galva ir nekustīga. Vēloties satikties ar viņa skatienu, es klusi dodos pie loga, nolieku viņa priekšā dāvanas un atkāpjos par soli vai diviem.
Mazs vara pavardiņš viņa priekšā ir pildīts ar karstām oglēm un patīkama smarža vēsta man, ka noteikts daudzums aromātiskā pulvera ir uzbērts uz gailējošiem pelniem. Blakus atrodas smaržkociņu trauciņš. Zilgani pelēki dūmu diegi paceļas un peld pa gaisu, bet to pikantais aromāts ir citāds.
Es izklāju uz grīdas plānu kokvilnas segu un sēžos, ar gaidām raugoties uz klusējošo figūru, kas sastingusi nekustīgā pozā. Maharši ķermenis ir gandrīz pilnībā atsegts, tikai ap gurniem šaurs, plāns apsējs, kas raksturīgs šim apvidum. Āda ar vieglu vara nokrāsu – krietni gaišāka par vidusmēra Dienvidindijas iedzīvotāja ādu. Es pieļauju, ka viņš ir gara auguma un ap piecdesmit gadu vecs. Viņa galvai ar rūpīgi apgrieztiem sirmiem matiem piemīt pareiza forma, augsta un plata piere liecina par šīs personas augsto intelektu. Turklāt viņa sejas vaibsti drīzāk raksturīgi Eiropai, ne Indijai. Tāds ir mans pirmais iespaids.

Lasīt tālāk

Mahasamadhi

Maharši pēdējās dienās

Vairākus gadus pirms ķermeņa nāves, vismaz kopš 1947. gada, Šri Bhagavana veselība sāka izraisīt trauksmi. Reimatisms ne tikai skāra viņa kājas, bet arī muguru un plecus. Arī bez tā radās liela vārguma iespaids, kaut viņš pats atteicās to pamanīt. Varēja just, ka viņam ir nepieciešama barojošāka diēta nekā tā, kas bija pieejama Āšramā, bet viņš nekad nepiekrita lietot kaut ko īpašu.

Maharši nebija pat septiņdesmit gadi, bet viņš izskatījās krietni vecāks. (..) Nebija nekādas norūpētības pazīmju – tādu viņš nepazina pavisam. Vienkārši vecs un sirgstošs. Kāpēc sanāca, ka cilvēks, kas bija spēcīgs un vesels, dzīves laikā maz slimoja, nepazina bēdas un rūpes, novecoja tā un izskatījās krietni vecāks par saviem gadiem? Tas, kas uzņemas pasaules grēkus, tas, kas atvieglo uzticīgo karmu, pats dzer Dzīvības putu indi un, līdzīgi Šivam, var izglābt pasauli no posta. Šri Šankara rakstīja: “O Šambhu, Dzīvības Dievs! Tu nes Tavu uzticīgo pārejošās dzīves nastu”.

Bija daudz zīmju, vienmēr neuzkrītošu, kā Šri Bhagavans nesa šo nastu pat fiziski. Kāds sekotājs vārdā Krišnamurti stāstīja vienā tamili žunrālā, ko iespieda Džanaki Amma, arī Bhagavana uzticīgā, kā reiz viņš atnāca un apsēdās Hallē, ciešot no spēcīgām sāpēm rādītājpirkstā. Viņš nevienam neko neteica, bet, sev par pārsteigumu, ieraudzīja, kā Šri Bhagavans paņēma šo pirkstu, pamasēja to ar savu roku un sāpes izzuda. Daudzi citi saņēma līdzīgu atvieglojumu.

Lasīt tālāk