Natans Džills – Skaidrība un Garīgā dzīve

Skaidrība

Līdz 25 gadiem es neinteresējos par garīgumu un viss, ko par to zināju, bija skolas reliģiskās izglītošanas stundās dzirdēts.
1985. gadā es pievienojos reliģiskai brālībai, kas sūtīja man ik mēnesi mācību materiālus par misticismu un “universālo likumu”.

Pēc dažiem gadiem tas kļuva garlaicīgi priekš manis un es ieinteresējos par mirušā indiešu skolotāja mācību, kas arī piedāvāja ikmēneša mācības un pat guru-māceklis attiecības – kaut arī viņš jau bija miris!

Pēc dažiem gadiem un vairākām garīgām tehnikām man tas sāka kļūt garlaicīgi, bet es uzdūros viena rietumu guru grāmatai. Tai grāmatā bija teikts, ka esmu jau atmodies un man nevajag atbrīvošanos. Šī patiesība tobrīd bija acīmredzama. Tomēr pēc tam (nākamajos gados un pēc vairākām grāmatām) viņš aizgāja tālāk un pasludināja sevi par pasaules skolotāju un piedāvāja guru-māceklis attiecības tiem, kas izrādīja interesi.

Tātad, es nevēlējos neko tādu, kaut turpmākos gados izlasīju vēl dažas viņa grāmatas, kā arī vienkārši katru grāmatu par garīgumu, kuru varēju dabūt. Bet nekas uz mani neiedarbojās tik spēcīgi kā minētā rietumu guru grāmata. Kaut kur dziļi sevī es zināju, ka esmu atmodināts un brīvs, taču aizvien vēl juku tajā visā, jo, šķiet, es biju parasts puisis ar visām parastu cilvēku problēmām.

Lasīt tālāk

R. Balsekars – Piepūles jautājums

No tā, ko jūs sakāt, izriet, ka neko nevar izdarīt ar saviem spēkiem apskaidrības sasniegšanai. Tā tas ir?

Absolūti.

Cilvēks vienkārši gaida, ka evolūcija notiks vai viņš sāk nodoties garīgai praksei?

Tas ir tieši tas, ko es domāju, kad saku: „Problēma eksistē tikai no indivīda skatpunkta. Paskatieties uz to no Totalitātes skatpunkta, kas notiek tad?”

Tas nozīmē, ka jūs balstaties uz to, ka Apziņa piemīt jums. „Tā ir „mana” Apziņa. Es apzinos. Es varu darīt visu, ko vēlos”. Patiesībā Apziņai piemītat jūs. Tieši Apziņa vada šo ķermeņa-prāta mehānismu un miljardiem citu, veicot ar katra no tiem starpniecību tās darbības, kādas vēlas veikt. Lai veiktu šīs darbības, katram ķermeņa-prāta mehānismam jābūt ieņemtam ar noteiktām īpašībām. Katrs cilvēks piedzimst noteiktiem vecākiem, tā ir viņa daba un viņš nokļūst noteiktas apkārtējās vides ietekmē ar noteiktiem apstākļiem, tā ir viņa attīstība.

Ne daba, ne attīstība neatrodas indivīda rokās, tāpat kā notikums, ko dēvē par „nāvi”. Un tomēr, starp šiem dzimšanas un nāves punktiem šim iluzorajam „es” pietiek nekaunības paziņot: „Es kontrolēju savu dzīvi. Esmu sava likteņa saimnieks!”

Lasīt tālāk

Annamalajs Svami – Vāsanas un to struktūra

Jautājums: Kad es sāku pildīt sadhanu, sākumā viss gāja gludi. Bija daudz miera un laimes un džnana, šķita, bija ļoti tuvu. Bet tagad nekāds miers gandrīz nav palicis, vieni vienīgi mentāli traucēkļi un šķēršļi.

Annamalajs Svami: Vienmēr, kad ceļā parādās šķēršļi, domā par tiem kā “ne par sevi”. Izstrādā tādu attieksmi: patiesais tu atrodies aiz jebkādām trauksmēm un šķēršļiem. Patībai nav šķēršļu. Ja atcerēsies, ka tu vienmēr esi ES, šķēršļiem nebūs nozīmes.

Viens no alvariem (vaišnavu svētajiem) reiz pamanīja, ka, ja nepildīsi nekādu garīgu praksi, neapzināsies nekādas mentālas problēmas. Viņš sacīja, ka tikai tad, kad sāc meditēt, sāc apzināties dažādos veidus, kādos prāts tev sagādā raizes. Tas ir ļoti pareizi. Bet nevajag uztraukties par jebkādiem šķēršļiem vai baidīties no tiem. Vajag vienkārši izturēties pret tiem kā “ne pret sevi”. Tie var izraisīt nepatikšanas tikai kad tu domā, ka tās ir tavas problēmas.

Traucējošās vāsanas var izskatīties kā milzīgs kalns, kas kavē tavu progresu. Nebīsties no tā izmēriem. Šis kalns ir veidots nevis no akmeņiem, bet no kampara. Ja tu aizdedzināsi to vienā galā ar atmaskojošās uzmanības uguni, tas viss nodegs pilnībā.

Atkāpties no šī problēmu kalna, atsakies atzīt tās par savām un tās izzudīs tavu acu priekšā.

Netiec savu domu un vāsanu maldināts. Tās vienmēr cenšas liek tev noticēt, ka tu esi reāla personība, ka pasaule ir reāla un visas tavas problēmas ir reālas. Necīnies ar tām – vienkārši nepievērs uzmanību. Nepieņem visu to maldīgo ideju vēstis, kas turpina pie tevis nākt. Stabilizējies pārliecībā, ka tu esi ES un, ka tev nekas nelīp klāt un nekas nespēj tevi ietekmēt. Tiklīdz tev parādīsies tāda pārliecība, tu atklāsi, ka automātiski pārstāsi pievērst uzmanību prāta paradumiem. Kad atsacīšanās no mentālās aktivitātes kļūs pastāvīga un patstāvīga, tev parādīsies ES pārdzīvojums.

Ja tu redzi, kā divi nepazīstami cilvēki strīdas tālumā, tu ne pārāk pievērs tam uzmanību, jo zini, ka viņu strīds tevi neskar. Izturies tāpat arī pret taa prāta saturu. Tā vietā, lai pildītu prātu ar domām, bet pēcāk organizētu starp tām kautiņus, nepievērs prātam uzmanību vispār. Mierīgi atpūties sajūtā “es esmu”, kas ir apziņa un izstrādā pret visām domām un visu uztveramo attieksmi kā “ne pret sevi”. Kad iemācīsies uzskatīt savu prātu par tālu svešinieku, tu nepievērsīsi uzmanību uz visiem tiem traucēkļiem, kuru viņš turpina izgudrot priekš tevis.

Mentālās problēmas barojas ar uzmanību, kuru tu tām velti. Jo vairāk tu par tām uztraucies, jo spēcīgākas tās kļūst. Ja tut tās ignorē, tās zaudē savu spēku un, beigu beigās, izzūd.

Jautājums: Jūs daudz runājat par vāsanām. Vai jūs nevarētu sīki pastāstīt man, kas tās ir un kā darbojas?

Annamalajs Svami: Vāsanas ir prāta paradumi. Tās ir kļūdainas identifikācijas un domu struktūras, kas atkārtojas un nāk prātā atkal un atkal. Tieši vāsanas pārtrauc ES pārdzīvojumu. Vāsanas paceļas, sagūsta tavu uzmanību un velk tevi ārpasaulē, bet ne Tevis paša virzienā. Tas notiek tik bieži un regulāri, ka prātam nekad nav izredžu nomierināties vai saprast savu patieso dabu.

Gaiļiem patīk rakt zemi. Tas ir viņu nepārvaramais paradums. Pat ja viņi stāv uz kailas klints, viņi vienalga cenšas skrāpēt zemi.

Vāsanas funkcionē tieši tādā pašā veidā. Tie ir domāšanas paradumi un shēmas, kas rodas atkal un atkal, pat ja tu to nevēlies. Lielākā daļa mūsu domu un ideju nav pareizas. Kad tās ikdienišķi rodas vāsanu izskatā, tie “pūderē mums smadzenes”, liekot uzskatīt, ka tās ir patiesas. Fundamentālās vāsanas, kā “es esmu ķermenis” vai “es esmu prāts” jau radās tik daudz reižu, ka mēs automātiski pieņemam tās par patiesību. Pat mūsu vēlme pārvarēt vāsanas – tā arī ir vāsana. Kad mēs domājam: “Man vajag meditēt” vai “Man jāpieliek pūles”, mēs vienkārši rīkojam cīņu starp divām dažādām vāsanām. Tikt vaļā no prāta pieradumiem var tikai atrodoties Apziņā un esot Apziņai. Esi tas, kas tu esi. Nepievērs uzmanību visām tām vāsanām, kas paceļas prātā un, tā vietā, fiksē savu uzmanību uz Patību.

***

No grāmatas “Living by the words of Bhagavan”.

R. Balsekars – Akls jauneklis ar patiesu redzējumu

Reiz, jau pašās ilgas sarunas beigās, kuras laikā Maharadžs vairākkārt veda klausītājus pie savas mācības pamatpunkta (ka apzināta klātbūtne, „es esmu”, ir sākotnējā koncepcija uz kuras pamata viss rodas, un, ka pati šī koncepcija ir tikai ilūzija), viņš pajautāja: „Jūs izprotat, ko es cenšos jums paskaidrot?”

Jautājums bija adresēts visiem klausītājiem kopumā. Visi klusēja, bet tad viens apmeklētājs sacīja: „Jā, Maharadž, intelektuāli es sapratu jūsu vārdus, bet…” Izdzirdot šādu atbildi, Maharadž gurdi pasmaidīja, laikam tādēļ, ka ieraudzīja, ka klausītājs, kaut arī pateica, ka saprata viņu, patiesībā nesaprata neko. Un tad viņš piedāvāja skaidri un kategoriski izklāstīt apspriežamo tematu.

1. Apzināšanās, ka „es esmu” vai apziņa – tas ir vienīgais „kapitāls”, kas pieder dzīvai būtnei. Bez apziņas tā nevarētu neko just.

2. Kad šīs sajūtas „es esmu” nav, piemēram, dziļā miegā, nav ne ķermeņa, ne ārējās pasaules, ne „Dieva”. Acīmredzami, ka niecīga šīs apziņas daļa satur sevī visu visumu.

3. Tomēr apziņa nevar eksistēt bez fiziska ķermeņa, un, par cik ķermeņa klātbūtne ir laicīga, apziņai arī jābūt laicīgai.

4. Un, visbeidzot, ja apziņa ir pakļauta laika ietekmei un nav mūžīga, ikvienas zināšanas, kas iegūtas ar apziņas starpniecību, nevar būt patiesība un, tādējādi, tām jābūt noraidītām, vai, kā es saku, piedāvātām Brahmanim kā upuris (Brahmans – tā ir apziņa, esība, sajūta „es esmu” vai Išvara, vai Dievs, vai arī kā jūs to vēl sauktu). Citiem vārdiem, savstarpēji saistīti pretstati, kā zināšanas, tā arī nezināšana, attiecas uz zināmā jomu un, tādējādi, ne uz Patiesības jomu – Patiesība atrodas tikai nezināmajā. Tiklīdz sasniegta skaidra izpratne par to, vairs nav ko darīt. Patiesībā nav nekādas „būtnes”, kas kaut ko darītu.

Lasīt tālāk

R. Balsekars – Mīlestība un Dievs

Reiz vakarā dialogu ar Maharadžu uzsāka jauns kanādietis, kam mugurā bija lungi un plāna kurta. Viņš sacīja, ka tam ir divdesmit trīs gadi, bet viņš izskatījās jaunāks par saviem gadiem. Uz kakla tam bija elegants sudraba krustiņš uz izsmalcinātas ķēdes. Jauneklis sacīja, ka pirms pāris dienām vienā no Bombejas grāmatu veikaliem viņam trāpījās grāmata „Es esmu Tas”. Ātra dažu lappušu izlasīšana piepildīja viņu ar vēlmi iepazīties ar Maharadžu personīgi. Viņš jau bija izlasījis grāmatu, neatraujoties ne dienu, ne vakaru, ne nakti, un pabeidza lasīt abus sējumus pirms dažām stundām.

Maharadžs: Jūs esat tik jauns. Interesanti, no kāda vecuma jūs interesē garīgie meklējumi?

Apmeklētājs: Ser, kopš sevi atceros, mani vienmēr dziļi interesēja Mīlestība un Dievs. Un es dziļi jūtu to, ka tie nav atdalīti viens no otra. Kad es sēžu meditācijā, es bieži…

M: Pagaidiet mirklīti. Ko jūs tieši saprotat ar meditāciju?

A: Es tieši nezinu. Viss, ko es daru – vienkārši sēžu ar sakrustotām kājām, paliekot pilnīgā klusumā. Mans ķermenis atslābst, gandrīz izšķīst, bet mans prāts, vai esība, vai arī kā vēl to nosaukt, izšķīst telpā; domu process pakāpeniski tiek pārtraukts.

M: Tas labi. Lūdzu, turpiniet.

Lasīt tālāk

Ramešs Balsekars – Apziņa runā (fragmenti)

R. Balsekara viesistabas pulkstenis 🙂

Jūs sacījāt, ka viss izpaustais pamatā ir bezpersonisks. Kā tad individualitāte iekļaujas šai ainā?

Kas ir izpaustā pasaule? Tā ir vienkārši spontāna vienlaicīga izpausme, kas radusies Apziņā, Apziņas robežās un ir Apziņas radīta. Izpaustajā pasaulē cilvēks ir tikai viens no objektiem. Būtībā, kas attiecas uz izpausto pasauli, nav nekādas atšķirības starp cilvēku un nedzīvu objektu. No izpaušanās viedokļa cilvēks ir objekts tikpat lielā mērā cik akmens. Tādēļ, par kādu individualitāti vispār var runāt? Šis jautājums rodas tāpēc, ka nedzīvajā objektā apziņa neizpaužas jūtīguma formā. Cilvēkam, kā ikvienam dzīvniekam, piemīt spēja just. Jūtība padara iespējamu maņu orgānu darbību. Būtībā cilvēks ir nedzīvs objekts plus jūtīgums, tāpat kā jebkurš cits dzīvnieks vai kukainis, kam ir klātbūtnes sajūta, klātbūtnes izjūta. Tas ir jūtīgums.

Bez šī jūtīguma, kas piemīt kukainim un dzīvniekam, cilvēkam piemīt intelekts. Intelekts ir tas, kas cilvēkam ļauj atšķirt un interpretēt to, ko viņš iepazīst, dzīvniekam tas nav vajadzīgs. Tātad, tieši šī intelekta spēja atšķirt un interpretēt iepazīstamo, dod noteiktai būtnei – indivīdam – individualitātes sajūtu un liek tam uzskatīt sevi par kaut ko īpašu šai izpaustajā pasaulē. Turklāt, viņš nonāk līdz tam, ka sāk domāt, ka visa izpaustā pasaule tika radīta priekš viņa! Un viņš visu laiku domā: „Kādu labumu es varu gūt, ekspluatējot dabu?” Un. cik lielā mērā cilvēks guva sev labumu. mēs visi varam redzēt.

Tātad, mēs atgriežamies pie tā principa, ka cilvēks ir tāds pats objekts izpaustajā pasaulē, kā jebkurš cits un, ka viņš ir tikai iluzors (nosapņots) darītājs, kam piemīt jūtas, kas dod tam iespējas uztvert lietas, iepazīt, tulkot un atšķirt to, ko viņš redz. Ja viņš redz bezpersoniskumu visā, tad tas, ka viņš ir tikai vēl viens objekts izpaustajā pasaulē, kam piemīt noteiktas palildus iespējas, tādas kā dzīvniekujūtīgums plus intelekts, ir pirmais solis visas izpaustās pasaules impersonalitātes iepazīšanā. Šīs izpausmes bezpersoniskumā pastāv sākotnējā izpratne par to, ka visam, kas radies, nekādi nevar piemist jebkāda veida savrupa un atsevišķa eksistence.

Lasīt tālāk

Satsangs ar Papadži – Kas tu esi

Kas tu esi? Tu esi indietis, tāpēc dodu tev piecas minūtes. Pārējie var nodomāt, ka es izturos pret tevi labāk, jo esi indietis, bet viņi ir ārzemnieki. Lai domā. Dodu tev piecas minūtes lai atbildētu.

Piecas minūtes! Es ar šo jautājumu nodarbojos divarpus gadus.

Tev taisnība. Piecas minūtes ir pārāk daudz, bet tu taču esi ciemiņš. Un es cenšos apieties ar tevi labi. Paklau, cik tālu no šejienes līdz Kanpurai no kurienes tu esi ieradies?

Ap 90 kilometriem, aptuveni trīs stundas.

Trīs stundas. Un kāpēc tam ir nepieciešamas trīs stundas?

Dēļ attāluma.

Labi, labi. Tad kur atrodas „Es”, kas uzdod šo jautājumu? Un kur ir „Es” iekš „Kas es esmu?” Es devu tev piecas minūtes aiz pieklājības. Jo, ja nepastāv telpas un nav attāluma, tad atbildei vispār nebūs vajadzīgs laiks.

Lasīt tālāk

Satsangs ar Papadži – Brīvības sauciens

Ir upe, kuras viļņi ir domas. Tās straume nes mūs visus. Katrs ķerās šais domās un upe to aiznes.

Vienkārši atbrīvojiet prātā vietu priekš vienas vienīgas domas: „Gribu būt brīvs”. Šī doma ir sastopama ļoti reti – visi planētas iedzīvotāji peld lejup pa straumi. Viņi nedomā: „Gribu būt apgaismots tieši tagad”.

Es piesaucu šo domu par brīvību, kas peld pret straumi, pie avota. Tās dzimšana neprasa piepūli. Doma „Gribu būt brīvs” ir brīva pati par sevi un ved pie brīvības. Bet tā ir ļoti reta doma. Tikai sauja no sešiem miljardiem iedzīvotāju nonāk pie tās.

Skolotāj, es ar jums esmu jau četras dienas, bet joprojām neesmu apgaismots.

(Smejas) Kas to būtu domājis, tu taču esi tik attapīgs puisis.

Un ko lai es daru?

Es tev pateikšu to, ko pateica man mans skolotājs. Vienkārši paklusē. Runa nav par to lai nerunātu, tam vispār nav nekāda sakara ar jebkādu darbību. Vienkārši ļauj savam prātam paklusēt un viss.

Lasīt tālāk