Natans Džills – Skaidrība un Garīgā dzīve

Skaidrība

Līdz 25 gadiem es neinteresējos par garīgumu un viss, ko par to zināju, bija skolas reliģiskās izglītošanas stundās dzirdēts.
1985. gadā es pievienojos reliģiskai brālībai, kas sūtīja man ik mēnesi mācību materiālus par misticismu un “universālo likumu”.

Pēc dažiem gadiem tas kļuva garlaicīgi priekš manis un es ieinteresējos par mirušā indiešu skolotāja mācību, kas arī piedāvāja ikmēneša mācības un pat guru-māceklis attiecības – kaut arī viņš jau bija miris!

Pēc dažiem gadiem un vairākām garīgām tehnikām man tas sāka kļūt garlaicīgi, bet es uzdūros viena rietumu guru grāmatai. Tai grāmatā bija teikts, ka esmu jau atmodies un man nevajag atbrīvošanos. Šī patiesība tobrīd bija acīmredzama. Tomēr pēc tam (nākamajos gados un pēc vairākām grāmatām) viņš aizgāja tālāk un pasludināja sevi par pasaules skolotāju un piedāvāja guru-māceklis attiecības tiem, kas izrādīja interesi.

Tātad, es nevēlējos neko tādu, kaut turpmākos gados izlasīju vēl dažas viņa grāmatas, kā arī vienkārši katru grāmatu par garīgumu, kuru varēju dabūt. Bet nekas uz mani neiedarbojās tik spēcīgi kā minētā rietumu guru grāmata. Kaut kur dziļi sevī es zināju, ka esmu atmodināts un brīvs, taču aizvien vēl juku tajā visā, jo, šķiet, es biju parasts puisis ar visām parastu cilvēku problēmām.

Lasīt tālāk

Nisargadatta Maharadžs – Turieties pie “es esmu”

Jautājums: Vai jūs kādreiz mēdzat būt apmierināts vai skumīgs? Vai jums ir pazīstams prieku un skumjas?

Maharadžs: Sauciet to kā gribat. Priekš manis tas vienkārši ir prāta stāvokļi un es neesmu prāts.

J: Mīlestība ir prāta stāvoklis?

M: Tas atkal ir atkarīgs no tā, ko jūs ieliekat mīlestības jēdzienā. Vēlme, protams, ir prāta stāvoklis. Bet vienotības realizācija atrodas ārpus prāta robežām. Priekš manis nekas neeksistē pats par sevi. Viss ir Es, viss esmu es. Redzēt sevi visos un visus sevī – tā pavisam noteikti ir mīlestība.

J: Kad es redzu kaut ko patīkamu, es to gribu. Kurš tieši grib? Es vai prāts?

M: Jautājums uzdots nepareizi. Nav nekāda “kurš”. Ir vēlme, bailes, dusmas, un prāts saka: “Tas esmu es, tas ir mans”. Nav tādas lietas, kas varētu būt nosaukta par “mani” vai “manu”. Vēlme ir prāta stāvoklis, kas tiek prāta uztverts un nosaukts. Ja prāts neuztvertu un nedotu nosaukumus, kur paliktu vēlme?

Lasīt tālāk

R. Balsekars – Akls jauneklis ar patiesu redzējumu

Reiz, jau pašās ilgas sarunas beigās, kuras laikā Maharadžs vairākkārt veda klausītājus pie savas mācības pamatpunkta (ka apzināta klātbūtne, „es esmu”, ir sākotnējā koncepcija uz kuras pamata viss rodas, un, ka pati šī koncepcija ir tikai ilūzija), viņš pajautāja: „Jūs izprotat, ko es cenšos jums paskaidrot?”

Jautājums bija adresēts visiem klausītājiem kopumā. Visi klusēja, bet tad viens apmeklētājs sacīja: „Jā, Maharadž, intelektuāli es sapratu jūsu vārdus, bet…” Izdzirdot šādu atbildi, Maharadž gurdi pasmaidīja, laikam tādēļ, ka ieraudzīja, ka klausītājs, kaut arī pateica, ka saprata viņu, patiesībā nesaprata neko. Un tad viņš piedāvāja skaidri un kategoriski izklāstīt apspriežamo tematu.

1. Apzināšanās, ka „es esmu” vai apziņa – tas ir vienīgais „kapitāls”, kas pieder dzīvai būtnei. Bez apziņas tā nevarētu neko just.

2. Kad šīs sajūtas „es esmu” nav, piemēram, dziļā miegā, nav ne ķermeņa, ne ārējās pasaules, ne „Dieva”. Acīmredzami, ka niecīga šīs apziņas daļa satur sevī visu visumu.

3. Tomēr apziņa nevar eksistēt bez fiziska ķermeņa, un, par cik ķermeņa klātbūtne ir laicīga, apziņai arī jābūt laicīgai.

4. Un, visbeidzot, ja apziņa ir pakļauta laika ietekmei un nav mūžīga, ikvienas zināšanas, kas iegūtas ar apziņas starpniecību, nevar būt patiesība un, tādējādi, tām jābūt noraidītām, vai, kā es saku, piedāvātām Brahmanim kā upuris (Brahmans – tā ir apziņa, esība, sajūta „es esmu” vai Išvara, vai Dievs, vai arī kā jūs to vēl sauktu). Citiem vārdiem, savstarpēji saistīti pretstati, kā zināšanas, tā arī nezināšana, attiecas uz zināmā jomu un, tādējādi, ne uz Patiesības jomu – Patiesība atrodas tikai nezināmajā. Tiklīdz sasniegta skaidra izpratne par to, vairs nav ko darīt. Patiesībā nav nekādas „būtnes”, kas kaut ko darītu.

Lasīt tālāk

Ramešs Balsekars – Apziņa runā (fragmenti)

R. Balsekara viesistabas pulkstenis 🙂

Jūs sacījāt, ka viss izpaustais pamatā ir bezpersonisks. Kā tad individualitāte iekļaujas šai ainā?

Kas ir izpaustā pasaule? Tā ir vienkārši spontāna vienlaicīga izpausme, kas radusies Apziņā, Apziņas robežās un ir Apziņas radīta. Izpaustajā pasaulē cilvēks ir tikai viens no objektiem. Būtībā, kas attiecas uz izpausto pasauli, nav nekādas atšķirības starp cilvēku un nedzīvu objektu. No izpaušanās viedokļa cilvēks ir objekts tikpat lielā mērā cik akmens. Tādēļ, par kādu individualitāti vispār var runāt? Šis jautājums rodas tāpēc, ka nedzīvajā objektā apziņa neizpaužas jūtīguma formā. Cilvēkam, kā ikvienam dzīvniekam, piemīt spēja just. Jūtība padara iespējamu maņu orgānu darbību. Būtībā cilvēks ir nedzīvs objekts plus jūtīgums, tāpat kā jebkurš cits dzīvnieks vai kukainis, kam ir klātbūtnes sajūta, klātbūtnes izjūta. Tas ir jūtīgums.

Bez šī jūtīguma, kas piemīt kukainim un dzīvniekam, cilvēkam piemīt intelekts. Intelekts ir tas, kas cilvēkam ļauj atšķirt un interpretēt to, ko viņš iepazīst, dzīvniekam tas nav vajadzīgs. Tātad, tieši šī intelekta spēja atšķirt un interpretēt iepazīstamo, dod noteiktai būtnei – indivīdam – individualitātes sajūtu un liek tam uzskatīt sevi par kaut ko īpašu šai izpaustajā pasaulē. Turklāt, viņš nonāk līdz tam, ka sāk domāt, ka visa izpaustā pasaule tika radīta priekš viņa! Un viņš visu laiku domā: „Kādu labumu es varu gūt, ekspluatējot dabu?” Un. cik lielā mērā cilvēks guva sev labumu. mēs visi varam redzēt.

Tātad, mēs atgriežamies pie tā principa, ka cilvēks ir tāds pats objekts izpaustajā pasaulē, kā jebkurš cits un, ka viņš ir tikai iluzors (nosapņots) darītājs, kam piemīt jūtas, kas dod tam iespējas uztvert lietas, iepazīt, tulkot un atšķirt to, ko viņš redz. Ja viņš redz bezpersoniskumu visā, tad tas, ka viņš ir tikai vēl viens objekts izpaustajā pasaulē, kam piemīt noteiktas palildus iespējas, tādas kā dzīvniekujūtīgums plus intelekts, ir pirmais solis visas izpaustās pasaules impersonalitātes iepazīšanā. Šīs izpausmes bezpersoniskumā pastāv sākotnējā izpratne par to, ka visam, kas radies, nekādi nevar piemist jebkāda veida savrupa un atsevišķa eksistence.

Lasīt tālāk

Satsangs ar Papadži – Brīvības sauciens

Ir upe, kuras viļņi ir domas. Tās straume nes mūs visus. Katrs ķerās šais domās un upe to aiznes.

Vienkārši atbrīvojiet prātā vietu priekš vienas vienīgas domas: „Gribu būt brīvs”. Šī doma ir sastopama ļoti reti – visi planētas iedzīvotāji peld lejup pa straumi. Viņi nedomā: „Gribu būt apgaismots tieši tagad”.

Es piesaucu šo domu par brīvību, kas peld pret straumi, pie avota. Tās dzimšana neprasa piepūli. Doma „Gribu būt brīvs” ir brīva pati par sevi un ved pie brīvības. Bet tā ir ļoti reta doma. Tikai sauja no sešiem miljardiem iedzīvotāju nonāk pie tās.

Skolotāj, es ar jums esmu jau četras dienas, bet joprojām neesmu apgaismots.

(Smejas) Kas to būtu domājis, tu taču esi tik attapīgs puisis.

Un ko lai es daru?

Es tev pateikšu to, ko pateica man mans skolotājs. Vienkārši paklusē. Runa nav par to lai nerunātu, tam vispār nav nekāda sakara ar jebkādu darbību. Vienkārši ļauj savam prātam paklusēt un viss.

Lasīt tālāk

Nisargadatta Maharadžs – Mierā un Klusumā jūs augat

Jautājums: Indiešu tradīcija saka mums, ka Guru ir viennozīmīgi nepieciešams. Kālab viņš ir nepieciešams? Māte vajadzīga lai dotu bērnam ķermeni. Bet tā nedod tam dvēseli. Tās loma ir ierobežota. Bet kā ir ar Guru? Vai arī viņa loma ir ierobežota? Un, ja jā, tad kurā brīdī? Vai vajadzība pēc guru ir neapstrīdama kopumā, absolūti?

Maharadžs: Visdziļākā gaisma, kas staro sirdī mierīgi un ārpus laika arī ir patiesais Guru. Visi pārējie tikai norāda ceļu.

J: Mani interesē nevis iekšējais Guru, bet tikai tas, kas parāda ceļu. Ir cilvēki, kas tic, ka bez Guru Joga nav sasniedzama. Viņi pastāvīgi atrodas pareiza Guru meklējumos, mainot vienu uz otru. Cik vērtīgi ir tādi Guru?

M: Tie ir laicīgi, tie ir laika ierobežoti Guru. Jūs satiekat tos dzīvē ik uz soļa. Viņi ir vajadzīgi lai iegūtu kādas zināšanas vai prasmes.

J: Māte ir māte tikai uz dzīves laiku. Viņa sākas ar piedzimšanu un beidzas ar nāvi. Tā nav uz visiem laikiem.

M: Tāpat arī laika ierobežotais Guru nav uz mūžiem. Viņš izpilda savu uzdevumu un dod vietu nākamajam. Tas ir pilnīgi dabiski un nepelna nekādu nosodījumu.

Lasīt tālāk

Par tikšanos ar Papadži

1990. gada pirmajā janvārī visa mana dzīve mainījās: es devos apgaismības meklējumos. Sieva un draugi nolēma, ka esmu sajucis prātā. Man bija četrdesmit trīs gadi, tāpēc apkārtējie izskaidroja manu uzvedību ar pusmūža krīzi.

Aizejot man nebija ne mazākā priekšstata, kur es eju un kas mani gaida. Kaut gan, pat ja būtu, ko tas mainītu? Vienkārši kaut kas vilka mani pie sevis kā ar magnētu.

Šai ceļā es nebiju iesācējs un vadījos mekējumos pēc noteiktiem kritērijiem. Es tiecos pilnīgi nošķelt no sevis zemāko ego. Sievai es pateicu: „Vēlos pamosties nedualā pasaulē”.

Esmu no paaudzes, kas pirms ceturtdaļgadsimta atklāja psihodēliskās vielas un, brīvības meklējumos, paguvu nopietni paeksperimentēt ar LSD un citiem halucinogēniem. Gūtā pieredze noteiktā ziņā ļāva man paskatīties uz sevi no pamodušās dvēseles pozīcijas. LSD parādīja, ka parastais nomoda stāvoklis patiesībā ir miegs; es nepastarpināti sajutu sevi kā bezgalīgu apziņu. Bet ar to nepietika. Personības ciešanas netika pārtrauktas. Būtībā ego pretendēja uz garīgiem sasniegumiem kā uz savu īpašumu.

Kustība par pilsoniskām tiesībām un pretkara uzstāšanās 60-tajos gados izvērtās priekš manis par lielisku iespēju veltīt savu dzīvi Dzīvei. Es pārbaudīju savas pārliecības stingrību, gatavību nomirt pasaules ciešanu izbeigšanas labad un sajutu sevi kā Mātes Zemes kalpu. Tāpēc es domāju, ka manam „Es” vajag kaut ko darīt. Un tas „kaut kas” beigu beigās veda pie ciešanām.

Lasīt tālāk

Nisargadatta Maharadžs – Var atpazīt nezināšanu, nevis Džnanu

Jautājums: Gadiem ejot jūsu mācība paliek nemainīga. Tajā, ko jūs mums sakāt, nav nekāda progresa.

Maharadžs: Slimnīcā slimnieks saņem ārstēšanos un izveseļojas. Ārstēšana ir rutīna, gandrīz bez izmaiņām, bet veselībā nav nekā vienmuļa. Mana mācība var būt vienveidīga, bet tās augļi mainās atkarībā no cilvēka.

J: Kas ir realizācija? Kāds ir realizētais cilvēks? Kā var atpazīt džnani?

M: Nepastāv nekādas džnani raksturīgās iezīmes. Atpazīt var tikai nezināšanu, nevis džnanu. Džnani neuzskata sevi par kaut ko īpašu. Visi, kas izsludina savu varenumu un unikalitāti nav džnani. Viņi jauc kādu neparastu notikumu ar realizāciju. Džnani nepiemīt tendence sevi pasludināt par džnani. Viņš uzskata sevi par perfekti normālu, uzticīgu savai patiesai dabai. Sevis pasludināšana par visvarenu, viszinošu dievību ir skaidra nezināšanas pazīme.

J: Vai džnani var nodot savu pieredzi citam? Vai džnanu viens cilvēks var nodot otram?

M: Jā, var. Džnani vārdiem piemīt spēks izklīdināt neziņu un tumsu prātā. Svarīgi ir nevis vārdi, bet spēks, kas aiz tiem stāv.

J: Kas tas par spēku?

M: Pārliecības spēks, kas balstās uz savas realizācijas, uz savu tiešo pieredzi.

J: Daži realizētie cilvēki saka, ka zināšanām jābūt vinnētām, bet ne vienkārši saņemtām. Cits var tikai mācīt, bet iemācīties vari tikai tu pats.

M: Tas viss ir ved pie viena un tā paša.

Lasīt tālāk

Nisargadatta Maharadžs – Uzskatīt, ka jūs kaut ko darāt, ir jūgs

Arunačala

Jautājums: Mēs kādu laiku dzīvojām Satja Sai Babas Āšramā. Kā arī pavadījām divus mēnešus Šri Ramanāšramā Tiruvannamalajā. Tagad mēs atgriežamies ASV.

Maharadžs: Vai Indija izraisīja kādas pārmaiņas jūsos?

J: Mēs jūtam, ka atstājām savu slogu. Šri Satja Sai Baba lika mums atstāt visu viņam un vienkārši dzīvot dienu no dienas pēc iespējas patiesāk. Viņš visu laiku mums teica: „Esiet labi, bet visu pārējo atstājiet man”.

M: Ko jūs darījāt Šri Ramanāšramā?

J: Mēs atkārtojām mantru, ko mums iedeva Guru. Kā arī mazliet meditējām. Turgandrīz nebija domu un studēšanas, mēs centāmies palikt klusumā. Mēs esam uz bhakti ceļa un drīzāk esam sekli filozofijas jomā. Mums nevajag daudz prātot, bet vienkārši uzticēties mūsu Guru un dzīvot savu dzīvi.

M: Lielākā daļa bhaktu uzticas savam Guru tikai kamēr ar viņiem viss ir kārtībā. Kad rodas grūtības, viņi jūtas pamesti un dodas cita Guru meklējumos.

J: Jā, mūs brīdināja par to. Mēs cenšamies pieņemt grūtības kopā ar priekiem. Sajūtai, ka „Viss ir Žēlsirdība” jābūt spēcīgai. Viens sadhu devās kājām uz austrumiem un sāka pūst stiprs pretvējš. Sadhu vienkārši apgriezās un aizgāja uz rietumiem. Mēs ceram dzīvot tāpat – pielāgoties apstākļiem, kurus sūta mums mūsu Guru.

M: Ir tikai dzīve. Nav neviena, kurš dzīvo dzīvi.

Lasīt tālāk

Dzens. Lielā atšķirība.

Vienam dzena mūkam pajautāja:

-Ar ko jūs nodarbojāties pirms kļuvāt Apgaismots?

Viņš sacīja:

-Es skaldīju malku un nesu ūdeni no akas.

Pēc tam viņam pajautāja:

-Un tagad, kad jūs kļuvāt Apgaismots, ko jūs darāt?

Viņš atteica:

-Ko tad es vēl varu darīt? Es skaldu malku un nesu ūdeni no akas.

Jautātājs neizpratnē vaicāja:

-Kāda atšķirība? Pirms apgaismības jūs darījāt to un pēc apgaismības arī, kur tad ir atšķirība?

Skolotājs pasmējās un bilda:

-Atškirība ir liela. Agrāk es biju spiests darīt to, bet tagad viss notiek dabiski. Agrāk man vajadzēja pielikt pūles: pirms es kļuvu apgaismots tas bija pienākums, kas man bija jāpilda, negribīgi, sevi piespiežot. Es to darīju tāpēc, ka man lika. Bet dvēselē es dusmojos, kaut arī neko neteicu.

Tagad es vienkārši skaldu malku, jo redzu tā skaistumu un jūtu prieku. Es nesu ūdeni no akas tāpēc, ka man tas ir nepieciešams. Tas vairs nav pienākums, tā ir mana mīlestība. Es mīlu večuku. Kļūst auksts, ziema jau klauvē, mums būs nepieciešama malka. Skolotājs ar katru dienu arvien vairāk noveco – viņam vajag vairāk siltuma. Vajag labi kurināt viņa mājvietu. Tieši dēļ šīs mīlestības es skaldu malku. Aiz šīs mīlestības es nesu tam ūdeni no akas. Tagad parādījās liela starpība. Nav nevēlēšanās, nav pretošanās. Es vienkārši atsaucos uz dzīves vajadzībām.