U. G. Krišnamurti – Drosme būt par sevi (fragmenti)

Pavisam ne „galīga realitāte”, kas izraisa jūsos tādu interesi, ne guru mācības, ne svēto ieteikumi, ne bezgalīgas tehnikas nesniegs jums to enerģiju, ko jūs meklējat. Tikko domāšanas kustība apstāsies, tas atbrīvos un aktivizēs jau esošo jūsos enerģiju. Tam nav obligāti jānotiek kāda svētā mācības rezultātā. Tam nevajag tehnikas, ko izdomājis cilvēks, jo tajā nav pretrunu. Jūs patiesībā nezinat, kas tas ir.

Jebkāda enerģija, kuru pārdzīvojat praktizējot vienu vai otru tehniku, ir pretrunu enerģija. Tāda enerģija tiek radīta ar domāšanas pretrunām: jūsu piedzīvotā enerģija ir vēlmes piedzīvot šo enerģiju rezultāts. Bet šī enerģija ir kaut kas, kas nepadodas piedzīvošanai. Tā ir vienkārši dzīves izpausme. Jums nevajag neko „darīt”.

Viss, ko jūs darāt, lai piedzīvotu šo enerģiju, traucē jau esošās šeit enerģijas funkcionēšanai, kas ir dzīves izpausme. Tai nav „vērtības” vērtību skalas jēdzienos, ar kuras palīdzību mēs novērtējam visu, ko darām: tehnikas, meditācijas, jogu utt. Man nav nekādu iebildumu pret to visu. Lūdzu, nepārpotiet mani. Bet tie nav līdzekļi mērķa sasniegšanai, kuru jūs nospraudāt sev: pats mērķis ir maldīgs. Ja jūsu ķermeņa mērķis ir ķermeņa elastīgums, tad, jādomā, jogas tehnikas palīdzēs jums pataisīt ķermeni elastīgu. Bet tas nav apgaismības vai transformācijas mērķa sasniegšanas instruments – sauciet to kā gribat. Pat meditācijas tehnikas – „es”-centrālais notikums. Tās visas ir „es” saglabāšanas mehānismi, kurus jūs izmantojat. Tā kā, visas šīs tehnikas nodara kaitējumu jūsu galīgās realitātes meklējumiem, jo tās visas ir „es” saglabāšanas instrumenti. Jūs piepeši sapratīsiet, vai arī jums būs atklāsme, ka galīgās realitātes meklējumi arī ir „es” saglabāšanas mehānisms. Nav uz ko tiekties, nav ko iegūt, nav ko sasniegt.

Līdz brīdim, kamēr jūs darāt kaut ko mērķa sasniegšanai, tas turpina būt „es” saglabāšanas mehānisms. Es izmantoju vārdus „es” saglabāšanas mehānisms, bet nedomāju ar to, ka pastāv „es” vai kāda „būtne”. Es izmantoju vārdu „es” tikai tāpēc, ka cita vārda nav. Tas ir kā automātiskais starteris jūsu mašīnā. Tas saglabā pats sevi. Tas ir vienīgais, kas to interesē. Viss, ko jūs vēlaties sasniegt, ir „es”-centrējoša darbība. Kad es saku „es”-centrējoša darbība, jūs neizbēgami pārvēršat to par kaut kā jēdzienu, no kā vajag izvairīties, jo „es” trūkums ir jūsu mērķis. Līdz brīdim kamēr jūs neizdarīsiet kaut ko, lai būt bez „es”, jūs būsiet „es”-centrēts indivīds. Kad nav kustības virzienā būt cilvēkam bez „es”, tad nav arī „es” un nav „es”-centrētas darbības. Tieši šīs pašas tehnikas, sistēmas un metodes, kuras jūs izmantojat sava mērķa sasniegšanai – brīvībai no „es” – ir „es”-centrētās darbības.

(..)

Tieši mērķis dara iespējamu virzību pa šo ceļu, bet jūs nekur nenonākat. Jūs cerat, ka reiz, pateicoties brīnumam vai kāda palīdzībai, jūs spēsiet sasniegt mērķi. Tā ir cerība, kas liek jums kustēties uz priekšu, bet faktiski jūs nenonākat nekur. Procesa laikā jūs noteiktā mirklī sapratīsiet, ka, lai arī ko jūs darītu sava mērķa sasniegšanas dēļ, tas nekur jūs nenovedīs. Tad jums gribēsies pamēģināt ko citu, vēl kaut ko. Bet izmēģinot vienu un ieraugot, ka tas nenostrādā, jūs sapratīsiet, ka visas parējās sistēmas ir vienādas. Tam jābūt pilnībā skaidram.

Lai arī kādiem meklējumiem jūs nododaties, noteiktā etapā jums jākļūst skaidam, ka tie nekur nenoved. Kamēr jums ir vēlme, jūs sekosiet tai sekosiet. Tam jābūt pilnīgi skaidram. Ko jūs vēlaties? Es visu laiku uzdodu jautājumu: „Ko jūs vēlaties?” Jūs sakāt: „Es gribu būt mierā pašam ar sevi”. Tas ir nesasniedzams mērķis priekš jums, jo viss, ko jūs darāt, lai būt mierā pašam ar sevi, izrādās tas, kas iznīcina mieru, kas jau ir. Jūs aktivizējāt domāšanu, kas iznīcina mieru, kurš jau eksistē. Ļoti sarežģīti saprast, ka viss, ko jūs darāt, ir šķērslis, kas iztraucē harmoniju, mieru, kas ir.

Jebkāda domas kustība, jebkurā virzienā, jebkādā līmenī – ārkārtīgi postoša priekš rāmas un mierīgas dzīvā organisma funkcionēšanas, kuram pavisam neinteresē jūsu garīgie pārdzīvojumi. Tam neinteresē neviens no jūsu garīgajiem pārdzīvojumiem, lai arī cik neparasti tie būtu. Ja reiz jūs izjutīsiet garīgu pārdzīvojumu, noteikti radīsies vēlme piedzīvot to atkal un atkal, un, beigu beigās, jums gribēsies atrasties šai stāvoklī nepārtraukti. Tāda lieta kā nepārtraukta laime vai nepārtraukta svētlaime, vispār neeksistē. Taču jūs domājat, ka eksistē, tāpēc, ka visas grāmatas muld par mūžīgo svētlaimi, nebeidzamu laimi vai bezgalīgu ekstāzi. Tomēr, jūs lieliski zināt, ka šie meklējumi jūs nekur nenoved. Iesaistītais mehānisms, instruments, kuru jūs izmantojat, ir tas, kas palīdz jums virzīties tālāk, jo citas funkcijas tam nav. Tas parādījās pateicoties gadiem ilgam spītīgam darbam, piepūlei un virzībai uz mērķi. Jūsu vēlmei atrasties bezpiepūles stāvoklī pateicoties piepūles izmantošanai nav lemts īstenoties. Tālab aizmirstiet par bezpiepūles stāvokli –tas nepastāv. Jūs gribat sasniegt bezpiepūles stāvokli ar piepūli – kā, pie velna, jūs grasāties to īstenot? Jūs aizmirstat: viss, ko jūs darāt, katra kustība, kas notiet, katra vēlme, lai arī kur tā būtu balstīta – tā ir piepūle.

Bezpiepūliskums nevar būt sasniegts ar piepūles palīdzību. Viss, ko jūs darāt, lai pārtrauktu piepūli, pati par sevi ir piepūle. Tas liek sajukt prātā, neapšaubāmi. Pa īstam jūs sevi neesat iedzinuši kaktā. Ja tas notiks, jūs tiešām sajuksiet prātā; bet jums no tā bail. Jums jāsaprot – viss, ko jūs darāt lai atrastos bezpiepūles stāvoklī, lai arī kādi cēloņi jūs motivētu būt tajā, ir piepūle. Pat vēlme atteikties no piepūles ir piepūle. Pilnīgs tiekšanās trūkums un pilnīgs jebkādas piepūles trūkums var tikt nosaukts par bezpiepūles stāvokli, bet šis bezpiepūles stāvoklis nav „kaut kas”, ko var ar sasniegt ar piepūli.

Reiz sapratuši, ka viss, ko jūs darāt, ir bezjēdzīgi, jūs varat mainīt tehnikas, skolotājus, bet būtībā un praksē tā pati mācība, ko jūs izmantojat mērķa sasniegšanas labad, ir šķērslis. Nav svarīgi, kādam skolotājam jūs sekojat. Ja jūs apšaubat mācību, jums nāksies apšaubīt arī pašu skolotāju, bet te rodas sajūta: „Ar mani kaut kas nav tā, reiz es sapratīšu”. Ja jūs nevarat saprast šobrīd, jūs nespēsiet saprast nekad. Sapratne ir vajadzības pēc sapratnes trūkums, šodien un rīt.

***

No grāmatas „Drsome būt par sevi”.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *