Maharši par ego struktūru

Maharši vēstule Ganapati Muni, kurā jautātājs vēlas uzzināt par ego struktūru. Parasti atbildes rakstīja Āšrama vadība, Maharši tikai pārbaudīja rezultātu. Šoreiz Maharši pats nodiktēja vēstules tekstu pilnībā.

Kaut Svētie Raksti, tādi kā Joga-Vasištha, apgalvo, ka ego ir trīs paveidi, jāuzskata, ka tikai „es”-doma vienīgā pastāv. Kad prāts, kas ir „es”-doma, paceļas, tas spēj celties tikai pieķeroties kaut kam. Par cik ego rodas starp nedzīvo ķermeni un Realitāti, tas (ego) ir ticis pie tāda vārda kā čit-džada-granthi (mezgls starp apziņu un nejūtīgo), dživa (individuālā dvēsele) utt.

„Es”-doma rodas tādā veidā trīs gūnu formā, no kurām radžass un tamass ir aspekti, kas pieķeras ķermenim un identificē sevi ar to. Atlikušais aspekts – tīrā sattva – vienīgais ir iedzimtā prāta īpašība un tas stingri uzturas Realitātē. Bet šajā sattviskajā stāvoklī „es”-doma vairs nav doma, tā ir pati Sirds.

„Viedais zina, ka virspusējā pradžnanas (apziņas) jēga ir prāts, bet tās patiesā jēga ir Sirds. Augstākais ir nekas cits, kā Sirds”.

Šri Ramana Gīta, V, 18

Kad prāts, norobežotā zināšana, kas paceļas no neierobežotā „ES” stāvokļa, pielīp pie ES un identificē sevi ar to, Ātmanu, to dēvē par patieso zinību. To var arī nosaukt par „zinību, kas ir prāta kustība Ātmana formā” vai „zinība pilnīgā formā”. Stāvoklis, kurā šis tīrais sattviskais prāts mirdz, turoties pie patiesā ES, saucas aham sphurana.

Šī sphurana pati par sevi nevar atrasties malā no Realitātes, tā ir zīme, kas norāda uz tuvojošos Realitātes nepastarpināto pārdzīvojumu. Avots, pie kura turās šī sphurana, saucas par Realitāti vai rīto apziņu. Vēdantā tā apzīmēta ar „pradžnana Brahma” vai tīrās apziņas absolūto realitāti. Kad tīrs sattviskais prāts atrodas šai sphurānā un seko tās avotam, to sauc par upassanu vai meditāciju; kad cilvēks stingri nostablizējies šai stāvoklī, kas ir prāta avots, to sauc par džnanu.

„Dabiskā stāvokļa pārdzīvošana garīgās prakses laikā tiek dēvēta par upassanu (meditāciju). Kad šis stāvoklis kļūst stabils un pastāvīgs, to sauc par „Zinību” (džnānu)”.

Šri Ramana Gīta, I, 13

Vivvkačudamani, 380. dzejolī par šo veseluma apzināšanos sacīts:

„Šeit mūžīgi mirdz Ātmans, pašzibsnījošs visa Liecinieks, kam piemīt buddhi ar Savu atrašanās vietu. Padarot šo Ātmanu, kas atšķirīgs no nereālā, par savu mērķi, meditē uz Viņu kā uz savu ES, atmetot visas pārējās domas”.

Ierobežotības sajūtas neesamība ir meditācijas auglis.

Tas tiešām ir veseluma pārdzīvojums. Tas ir dabisks priekš Dieva un atbrīvotām dvēselēm.

Kad prāts, kam ir raksturīga tīrā sattva, paliek uzmanīgs attiecībā uz aham sphuranu, kas ir tieša patiesā ES pārdzīvojuma tuvināšanās zīme, Sirds, kas vērsta uz leju, kļūst vērsta uz augšu, uzzied un paliek ES formā. Tāpēc augstākminētā uzmanība uz aham sphuranas avotu ir vienīgais Ceļš. Ar tādas uzmanības palīdzību ES, Ātmans, Realitāte paliks viena, mirdzot Sirds centrā kā „ES-ES”.

***

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *