Atmiņas par R. Maharši

No Krišnamurti Ajera atmiņām

Tai laikā es ļoti simpatizēju tādiem cilvēkiem kā Ganapati Muni, kas darbojās Indijas politiskās atmodas labā. Tādi cilvēki kā Bhagavāns mani satrieca ar to, ka nepakustinātu pat pirkstu dzimtenes atbrīvošanās labā. Gadu pirms Bhagavāna satikšanas es ar nolūku iesaistījos karstās diskusijās ar ikvienu, kas ignorēja praktiskos dzīves aspektus turpinot spriest par Dievu.

Dēļ savas pozīcijas es pateicu saviem pavadoņiem, ka negrasos gulties uz grīdas Maharši priekšā. Tomēr, kad es viņu ieraudzīju, notika kaut kas dīvains: tikko mēs iegājām pie viņa, es izstiepos uz grīdas ar seju uz leju, nonākot tradicionālajā padevības un pielūgsmes pozā. Šī spontānā rīcība mani samulsināja, jo es zināju, ka mana attieksme pret Maharši bija zināma maniem pavadoņiem.

Novēlotajos centienos atgriezt pzaudēto aukstasinību, es cieši paskatījos uz Maharši un pacentos uzsākt diskusiju par filosofiskām tēmām.

„Tagad jūs sēžat šeit, – es sacīju. – Bet kāds būs jūsu nākamais stāvoklis?”

Es gribēju zināt, ko viņš domā par dzīvi pēc nāes. Es domāju, ka šodien viņš atbildēs man, ka ir dvēsele, kas turpina dzīvot pēc ķermeņa iziršanas, un, ka tā galu galā savienojas ar Dieva virsdvēseli. Es nevarēju vien sagaidīt kad varēšu uzsākt ar viņu strīdu lai pierādītu, ka tas nemaz nav tā. Pagāja dažas minūtes, bet atbilde nesekoja. Turpinājās absolūts klusums un divi acu pāri – mans un viņa – cieši raudzījās viens otrā.

Man prātā pazibēja doma: „Interesanti, viņš klusē lai neatbildētu uz neērtu jautājumu?”

Un tūlīt pat atskanēja Bhagavāna zvanveidīgā balss: „Jūs sacījāt „stāvoklis”. Ko jūs saprotat ar stāvokli?”

Pat ja manā priekšā uzsprāgtu bumba, tas nebūtu tik graujoši kā šis negaidītais pretjautājums. Es sapratu, ka man viņam jāatbild. Es sāku domāt: „Nu, labi. Es nejautāju par ķermeni, kuru apglabās vai sadedzinās. Iekš ķermeņa ir kaut kas – domājošā iekārta, tā saucamais prāts. Es pajautāju par to. Tagad, ja pateikšu, ka mans jautājums bija par prāta stāvokli, viņš, protams, pajautās, kas ir prāts. Man jābūt gatavai atbildei uz šo jautājumu”.

Un es sāku jautāt sev: „Kas ir prāts?” Bet nekādas atbildes nebija. Mans prāts bija paralizēts, spēja domāt pilnībā izzuda. Es bija kā bezpalīdzīgs mēmais. Bhagavāna acīs bija caurstrāvojošs spīdums, kas piesaistīja manu skatu. Un beidzot uzvaras smaids apspīdēja viņa dievišķo seju. Es pārstāju apzināties gan savu ķermeni, gan apkārtējo pasauli – mans niecīgais „es” izšķīda tīrajā Pamat-Esībā, kurā visi nosaukumi, formas, laiks, telpa un darbības pilnībā izzūd. Es biju absolūta klusuma stāvoklī, kuram nav ne sākuma, ne beigu, spulgojot pašmirdzošam „ES esmu”. Kad es no jauna sāku apzināties savu ķermeni un apkārtējo pasauli, iekšējā gaisma joprojām joprojām mirdzēja un vairs nevajadzēja neko jautāt vai atbildēt. Sajūsmā par savu reibinošo zaudējumu, es nekavējoties metos uz grīdas viņa priekšā un izskrēju ārā.

(..)

Pēc šī notikumiem bagātā brauciena uz āšramu 1934. gada beigās man izdevās atgriezties savā parastajā stāvoklī tikai pēc noteikta laika. Kad līdz mācību sākumam atlika vien četras sienas, es atklāju, ka manas domāšanas spējas ir paralizētas. Kā tad es lasīšu lekcijas? Es ieslīgu panikā; man šķita, ka palīdzēt var tikai Bhagavāns.

Es iekāpu vilcienā un devos atpakaļ uz Tiruvannamalaju. Agri no rīta es jau biju āšramā. Es baidījos uzsākt sarunu ar Šri Bhagavānu, tāpēc vienkārši apsēdos viņa priekšā. Šķita, ka mana problēma viņam ir vienaldzīga, viņš par nepaskatījās uz manu pusi. Kad pienāca brokastu laiks, es gāju uz ēdnīcu kopā ar visiem un steidzīgi paēdu. Pēc brokastīm es izvēlējos grāmatu „Džnāna-Vasištha” no Bhagavāna grāmatu plaukta meditāciju hallē un paņēmu to sev līdzi mātes samadhī [Ramana Maharši mātes atdusas vietu].

Es nometos uz grīdas Šivalingama priekšā un klusi pateicu: „Ak, Māte! Jūsu dēls pat neskatās uz jums. Es jūku prātā dēļ neskaitāmajām grūtībām. Ar jūsu žēlsirdību un ar šīs grāmatas palīdzību man jāsaņem gala atbilde, kurai jāatbrīvo mani no šīm grūtībām”.

Es apsēdos kaktā pie loga un sāku lasīt dzejoļus ar milzīgu patiesumu. Es aizmirsu par laiku. Aptuveni ap sešiem es pabeidzu lasīšanu, satriekts ar vienu no dzejoļiem: „Starplaikā starp diviem domu lidojumiem – klusums, kurā mirdz tīrā ES apziņa”.

Es pateicu sevi: „Kad es atkārtoju „Rāma, Rāma”, katra „Rāmas” vārda atkārtošana ir doma. Tātad, starp diviem „Rāmas” vārda atkārtojumiem, jābūt tīrās apziņas klusumam. Tā Esība-Apziņa ir ES”.

Prieka pārpilns no tā, kas notika ar mani mātes samadhī, es devos uz ēdnīcu un ātri apēdu savas vakariņas. Pēc tam es nometos uz grīdas Bhagavāna priekšā un atvadījos no viņa. Maharši vien labvēlīgi pamāja ar galvu ar tādu smaidu, it kā visu zināja. Nākošajā rītā es atkal biju Madurajā un mans stāvoklis jau ļāva atgriezties pie pasniedzēja darba.

Drīz pēc šiem notikumiem es saņēmu no savas vecmammas, kas dzīvoja Tiruvannamalajā, lūgšanu krelles, kuras viņa izmantoja Rama-džapas mantru skaitīšanai. Es sāku izmantot šīs lūgšanu krelles savai Rama-džapai. Es pildīju savu sadhanu tik kaislīgi, ka tā aizņēma visu manu laiku ārpus darba un miega. Džapa netraucēja manam pasniedzēja darbam, kas bija tikpat efektīva, kā allaž. Ar laiku es pamanīju vienu likumsakarību. Jo vairāk fiziska darba pilda cilvēks, jo vairāk ēdiena viņam vajag; jo vairāk viņš ēd, jo vairāk viņam jāguļ. Nevajadzīgas darbības ne tikai tērē mūsu laiku, bet arī ved pie lielāka ēdiena patēriņa, jo liekais ēdiens prasa vairāk miega lai to saremotu. Par cik liekais miegs un liekās darīšanas samazināja laiku džapai, es sašaurināju darbības lauku, atstājot tikai darbu un pāris jūdžu ceļu līdz koledžai un atpakaļ. Atbrīvojās laiks un tas sniedza dubultu labumu. Piecu gadu laikā es atkārtoju mantru „Rama” ap astoņdesmit miljonu reižu.

Es braucu uz Ramanašramu vienu vai divas reizes mēnesī brīvdienās. Es pamanīju, ka, tiklīdz es ienāku āšramā, džapa pilnībā apturas, un atjaunojas, kad iznāku no āšrama ārā. Tas bija cēlā Maharši klusuma efekts. Kad es dzīvoju āšramā, es baidījos tuvoties Maharši, un pavadīju visu laiku, darbojoties virtuvē. Manas rokas pildīja kaut kādu darbu, tai pat laikā iekšā es biju tīra, klusa Esība-Apziņa.

1940. gada beigās man kļuva grūti atkārtot mantru. Kad mani Madurajā apciemoja Šantamāla, viena no sievietēm, kas strādāja āšrama virtuvē, es pieminēju par šo problēmu.

Viņa sacīja: „Tev jāpriecājas! Vārds „Rama” ir saguna-Brāhmans [Brāhmans ar izpaustām kvalitātēm]. Viņš pārvērtās klusējošā nirguna-Brāhmanā [neizpaustajā, bezīpašību Brāhmanā] – ES, nekustīgajā Esībā-Apziņā. Džapa-sadhānas mērķis ir sasniegts. Tāpēc džapas vairs nav”.

1935. gadā, kad es biju Šri Ramanāšramā, es sāku lasīt grāmatu „Šri Ramana Gīta”, ko sarakstījis Kavjakantha Ganapati Muni. Otrās nodaļas otrais dzejolis, ko sarakstījis pats Bhagavāns, skan:

Sirds dziļumā mirdz vienīgi Brāhmans Ātmana formā, nepastarpināti pārdzīvotais kā „ES”. Ieej Sirdī – vai ar jautājošu prātu, vai iegremdējoties dziļi iekšienē, vai ar elpošanas kontroles starpniecību, – un atrodies Ātmanā nostiprināts”.

Izlasot šo dzejoli, es sajutu vēlmi pārbaudīt tā patiesumu, saņemot tiešo Sirds pārdzīvojumu. Es jau lasīju par garīgo sirds-centru astoņpadsmitajā un deviņpadsmitajā „Uladu Narpadu/Anubandham” nodaļā. Tur sidrs tiek aprakstīta sekojoši:

18 Krūšu centrā, starp krūšu kurvi un kuņģi, atrodas seši centri, kas iekrāsoti dažādās krāsās. Viens no tiem, kas līdzīgs ūdens lilijas zieda iekšienei, atrodas divu pirkstu attālumā pa labi no krūškurvja vidus. Tā ir sirds.

19 Tas ir apgriezts otrādi un tajā ir niecīga atvere, kas pildīta ar necaurredzamu tumsu (maldiem), kā arī vēlmēm utt. Visi galvenie enerģētiskie kanāli (nadi) ir atkarīgi no viņa. Tā ir vieta, kur mitinās prānas, prāts un gaisma (apziņa).

Izlasot to, es sajutu, ka manī nobrieda milzīga vēlme lai Bhagavāns man pieskaras un dod šo sirds-lotosa tiešo pārdzīvojumu.

Gītas lasīšanas apburts, es aizmirsu aiziet uz ēdnīcu papusdienot. Pēc tam es uzzināju, ka Bhagavāns pamanīja manu prombūtni. Kad Šri Bhagavāns devās rīta pastaigā pēc kafijas, es sekoju tam līdzi.

Es pateicu: „Bhagavān, Bhagavān, lūdzu, pieskarieties ar savu svētīto pirkstu pareizai vietai uz manām krūtīm lai es varētu saņemt tiešo sirds-lotosa redzējumu”.

Šri Bhagavāns pasmaidīja un sacīja: „Nedomā par to. Tie ir tikai prāta priekšstati”.

Es biju vīlies. Es nodomāju: „Ja tie ir tikai priekšstati, kāpēc tas ir tik rūpīgi aprakstīts divās grāmatās?” Es turpināju sekot Bhagavānam. Viņš pagriezās pret mani un pajautāja, ko es gribu.

„Bhagavān, – es sacīju, – es vēlos, lai jūs izkliedētu manas šaubas”.

„Ļoti labi, – viņš pateica, – atgriezies ēdnīcā un izdzer savu kafiju. Pēc tam tu vari pagaidīt mani meditāciju hallē. Tur tu varēsi pajautāt man ko vēlies”.

Nepievēršot uzmanību viņa vārdiem, es gāju tam pakaļ. Šri Bhagavāns no jauna pagriezās pret mani un pajautāja: „Kāpēc tu joprojām ej man pakaļ?”

Turpinot iet, es nopurpināju: „Šeit nav ne „nākošā”, ne „aizejoša”.

„Kāpēc tad tu nevari uzdot visus šos jautājumus hallē, kad es atgriezīšos?” – pajautāja Bhagavāns.

„Es kautrējos uzdot šos jautājumus kad apkārt tik daudz cilvēku”.

Šri Bhagavāns pieskārās ar labās rokas rādītājpirkstu degungalam. „Ak, tā! Nav „es”, kas atnāk un nav „es”, kas aiziet. No kurienes tad parādījās kautrīgais „es”?”

Viņa atbildes uzvarēts, es bildu: „Kurš uzdrošinājās ar jums strīdēties? Var tikai klusēt un gulēt ar seju uz leju bez kustības pie jūsu pēdām, apturot elpu un vārdus!”

Šri Bhagavāns, kura smaids bija labestības pilns, bet labā roka bija pacelta činmudrā, atteica: „Tas ir viss! Tikai tas ir!”

Es atgriezos ēdnīcā un kopš tās reizes nekad vairs neuzdevu jautājumu par sirdi-lotosu. Un tomēr man bija sirds-lotsa vīzija drīzumā pēc atgriešanās Madurajā.

Kopš 1935. gada sākuma, drīzumā pēc neaizmirstamas pieredzes džajanti laikā 1934. gadā, es domās atkārtoju „Rāma” mantru visu laiku, kas bija brīvs no darba un miega. Šais momentos es jutu mantras vibrācijas, bet sākumā nesapratu, no kādas vietas ķermenī tās nāk ārā. Katru nakti es centos satvert šo īso starplaiku starp pēdējo nomoda mirkli un pirmo neapzinātā sapņa momentu. To pašu es darīju nomoda laikā, kad miegs nomaina nomoda stāvokli.

Prakses rezultātā sāka tapa novērota likumsakarīga parādību ķēde. Pēc tam kad es gāju gulēt, aizvēru acis un domās atkārtoju mantru „Rāma”, apkārtējā pasaule izzuda un izšķīda manā ķermenī. Ķermenis, savukārt, izšķīda centrā-sirdī, un mantras vibrācija bija vienīgā sajūta, kamēr visbeidzot tā grima miegainā aizmirstībā. No rīta, kad miegs beidzās, nomoda stāvoklī pirmā bija mantras vibrācija, kas dzima punktā, kas atradās centrā-sirdī, un tad „parādījās” ķermenis un apkārtējā pasaule.

Reiz pēc smagas darbadienas es aizgāju gulēt deviņos vakarā. Es aizvēru acis, atkārtojot mantru „Rāma”, kā allaž. Tumsas un aizmirstības vietā, kas parasti sekoja saplūšanai ar mantru, es pārdzīvoju kaut ko pilnīgi atšķirīgu. Mantras vibrācija saplūda ar bezrobežu un viendabīgu rozā gaismas okeānu, kas katrā punktā bija piepildīts ar Esības-Apziņas sajūtu un neko vairāk. Šis pārdzīvojums atgādināja zibsni un, šķiet, tas drīz izzuda; tomēr, kad es pamodos, nodomājis: „Cik dīvains sapnis!”, es nejauši paskatījos pulkstenī un atklāju, ka ir jau pāri pusnaktij. Trīs stundas pazaudējās neiedomājami spilgta pārdzīvojuma mirklī.

Pēc kāda laika es satikos āšramā ar Sadhu Arunačalu (majoru Čadviku) un pastāstīju viņam par šo pārdzīvojumu. Sadhu Arunačala sacīja, ka arī viņš pārdzīvoja ko līdzīgu un pavēstīja par to Bhagavānam. Bhagavāns pateica viņam, ka tā ir tikai vīzija un to nevajag jaukt ar ES pārdzīvojumu. Bhagavāns piemetināja, ka mirdzošais okeāns nebija nekas cits kā sapņa maldu un tīrās ES apziņas gaismas sakausējums.

Turpmākajās naktīs, aizverot acis, es turpināju koncentrēties punktā, kur rodas mantra-džapa, bet šis pārdzīvojums neatkārtojās. Vienā no naktīm man bija ziedošās lilijas (Sirds-Lotoss) vīzija sirds centrā. Tā izstaroja zeltainu mirdzumu, kas piepildīja manas krūtis. Tās bija tikai vīzijas, kas parādījās, palika kādu laiku, un tad izzuda; tomēr tas bija ļoti spilgts pārdzīvojums. Es zināju, ka tas viss ir tikai prāta acu glezna, bet tomēr mana sirds gavilēja no tā, ka Bhagavāns tomēr beigu beigās izpildīja manu lūgumu un parādīja man Sirdi-Lotosu, par kuru runā Svētie Raksti. Protams, tas nebija manas sadhanas mērķis. Man vēl bija daudz jāstrādā Bhagavāna vadībā līdz es sasniedzu savu mērķi, savu uzvaru – atrašanos nekustīgā, tīrā ES esībā-pamatā.

14. aprīlī pēc smagas darbadienas es agri paēdu vakariņas, devos gulēt ap astoņiem vakarā uz soliņa, kas stāvēja uz verandas, un nekavējoties aizmigu. Piepeši es pamodos un uzreiz metod istabā. Mani apžilbināja, gluži kā zibens, negaidīts zibsnis, kas uz brīdi aprija mani un aizpildīja visu platību ap mani. No šī pārdzīvojuma es pamodos panikā. Tikko es aizskrēju līdz istabai, žilbinošs zibsnis ienāca manās krūtīs un tad sirds centrā, kas sāka pulsēt ar nepārtrauktu skaņu „Arunačala, Arunačala”, – tāpat kā pirmīt pulsēja ar mantras „Rāma, Rāma” skaņu. Šīs skaņas vibrācija bija tik spēcīga, ka lika visai miesai trīcēt. Lai arī kā es centos, es nespēju apturēt šo trīci. Par laimi, līdz rītausmai pulsācija apklusa pati no sevis.

No rīta es iegāju lai iedzert rīta kafiju blakus esošajā viesnīcā. Ārā es ieraudzīju sludinājumu uz sienas, kas vēstīja ar lieliem burtiem: „Bhagavāns Ramana Maharši iegāja mahanirvānā vakar vakarā 20: 48”.

Iekš manis dzima izmisuma kliedziens: „Es pazaudēju savu mīļāko Bhagavānu, pazaudēju uz mūžiem!”

Tajā dienā mans kolēģis izturējās pret mani ar līdzjūtību. Viņš nosēdināja mani eksāmenu zāles kaktā un visu dienu strādāja pats. Nākošajā rītā, 16. aprīlī, sestdien, es devos uz āšramu, bet svētītais ķermenis jau bija paslēpts no cilvēku acīm uz mūžiem samadhi-kapličā. Un tomēr, stāvot blakus samadhi, es jutu bezgalīgā miera apdullinošo klusumu. Bhagavāna atvadu dāvana bija Žēlsirdības nodošana, kas skāra pašu manas sirds dziļumu un atvēra man mūžīgo klusumu, kas vienmēr bija tur un vienmēr tur paliks. Ar Žēlsirdības palīdzību es pagalam aptvēru, kas bija Sadguru Ramana un kas viņš ir, un nepastarpināti sapratu to, uz ko tiecos visus šos sadhanas gadus.

Nākošajā dienā es atgriezos Madurajā. Es biju bezgalīgs tīrās esības okeāns, kas neapzinās neko, izņemot Sevi pašu. Sapņa maldi pameta mani uz mūžiem. Tagad es esmu apziņas ekrāns, uz kura norisinās bezgalīga ēnu-pasaules spēle un ķermenis-ēna, kam piemīt noteikts vārds, dzied piecas himnas Arunačalai un Ramanai. Tagad šī ēna beidz stāstu par savu laicīgu atrašanos uz šīs Zemes. Nāks brīdis kad šis ekrāns un viss, kas tajā notiek, izšķīdīs iekš ES, vienīgi esošajā kā tīrā Apzināšanās-Esība.

Džai Šri Ramana! Džai Šri Arunačala!

***

No D. Godmena kompilējuma no uzticīgo atmiņām par saskarsmi ar Ramanu Maharši “Power of Prescence”.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *