Kodo Savaki – Citāti 2

20. Satori? Tas nenozīmē neko citu kā vienīgi zaudēt.

Bija kāds, kas visu savu mūžu sūkstījās, ka visi viņa draugi kļuvuši par ministriem un mēriem, kamēr viņš pelnīja naudu kā parasts sargs… Nu un? Ministrs dzīvo savu dzīvi kā ministrs, sargs kā sargs. Tavā dzīvē jāeksistē lietām, kas ir būtiskākas nekā tas.
Man patīk izpaust budismu ar vienu vienīgi pavēli: “Apturēt uguni!”. Tur vairāk nav divu pretēju pušu, tur nav neviena, ar ko mums būtu jāsacenšas.
Mums jādzīvo sava dzīve tādā veidā, kas pēc iespējas vairāk atbilst Budas mācībai. Ja mēs to būvējam tikai uz mūsu cilvēciskajām domām, mēs nepārtraukti sacentīsimies ar citiem.
Lai uzzinātu, ka Budas daba mūs visus piepilda, mums sākumā jāiepazīst nepastāvīgums. Iepazīt nepastāvīgumu nozīmē piešķirt mūsu dzīvei jēgu.
Ja tu iepazīsi nepastāvīgumu, tu sapratīsi, ka labāk ziedot sevi citu labā ir labāk nekā dzīvot priekš sevis paša. Šis prāts, kas ziedo sevi citu labā, iepazīst nepastāvīgumu.
Mēs nespējam izvairīties no tā, lai darītu kaut ko priekš citiem: Vai tad tu neredzi, ka jūties labāk kad dod nevis ņem?
Jo vairāk tu dari priekš citiem, jo vairāk tu vinnē savai dzīvei. Jo vairāk tu dari priekš sevis, jo vairāk tu zaudē kontroli pār dzīvi.
Ja mēs cenšamies vadīt dabu ar zinātnes un civilizācijas palīdzību, tad šī daba kādreiz spers pretī. Vai nepietiekami bieži mēs redzam, ka to, kurš domā vien par sevi, viņam apkārtesošais sabradā un atņem tam visu? Ir, piemēram, cilvēki, kas tērē savu dzīvi tam, lai nopelnītu pēc iespējas vairāk naudas, bet, kad tie beidzot vēlas atpūsties savā bagātībā, tad to bērni viņus prom no mājām. Un arī otrādi – tas, kas visu mūžu aizstāvējis citus, uzzina, ka arī tas atgriezīsies pie viņa. Citi arī viņu aizstāvēs.

Vienalga, kurā virzienā tu pabīdīsi ūdeni baseinā, ūdens līmenis tāpat izlīdzināsies. Ja tu pacentīsies paņemt ūdeni sev, jo tev ir par seklu, tas virzīsies projām. Ja tu to atbīdīsi, tas atkal atgriezīsies. Tāpēc to, ko tur dari priekš citiem, tu dari arī priekš sevis paša, un to, ko tu dari priekš sevis, tu dari arī priekš citiem. Tur nav nekāda dalījuma starp tevi un citiem, viss ir saistīts viens ar otru. Upurēt sevi citu labā ar šo prātu nozīmē būt ar Bodhisattvas prātu.
Lielākais laimests, kuru tu vari sasniegt priekš sevis paša, ir pataisīt visu visumu par savu īpašumu. Aizejot līdz šim punktam, viss tevi sagaidīs kā tevi pašu un viss, ko tu darīsi priekš sevis, tiks darīts arī priekš citiem. Tas nozīmē, ka lielākais laimests priekš tevis vienlaicīgi ir arī vislielākais laimests priekš citiem. Un, ja tu pilnībā dzīvo savu dzīvi priekš citiem, ne kripatiņas nedomājot par sevi pašu, tu atkal pietuvosies vislielākā laimesta punktam. Tavam prātam būs miers un tev visa pietiks dzīvē.
Bodhi-gars nenozīmē “Esmu viens”. Tas nozīmē: “Es esmu kopā ar visām būtnēm, kas cieš”.
Ja tu novietosi uzkarsētu ogli aukstos pelnos, ogle atdzisīs. Bet, ja daudz ogles gabaliņu saliksies kopā, tie iedegs uguni. Tā tu man palīdzi, un es tev.
(Par attiecībām starp vīrieti un sievieti)
Tā ir būtiska problēma! Ja tu atradīsi sievieti, par kuru būsi pārliecināts un jūs palīdzēsiet viens otram jūsu garīgajā ceļā, tad neviens nevar iebilst pret jūsu attiecībām un laulībām. Taču, kā jau es sacīju, tai jābūt saiknei, kas ļaus jums abiem attīstīties tālāk.
Mums reizēm šķiet, ka tas ir zaudējums – atdot kaut ko citiem. Bet patiesībā tā ir lielākā laime priekš cilvēka, ja vari palīdzēt citam.
Līdz šodienai es domāju, ka pasaule eksistē priekš manis, kopš šodienas es ziedošu dzīvi pasaules labā. Runa ir par šo virziena maiņu.
Ja tu turpat, kur šobrīd atrodies, atdosi visu sevi – no tevis nekas nepaliks pāri. Ja tu pilnībā atdosi sevi šai praksei, tu ieraudzīsi, ka, pilnīgi pretēji, nav nevienas vietas, kurā tevis nebūtu.
Ja tavs prāts ir tik atvērts un plašs kā debesis un zeme, tu visur atpazīsi sevi pašu un visur būsi pilnīgi neegoistisks.
“Vienkārši izmet vienreiz savu mazo “es” un ieraudzīsi, ka tavs ķermenis ir milzīgs kā 3000 lielā kosmosa pasauļu!” (Muso Kokusi) Ja tu to reiz saprati, tad padomāsi čurāšanas laikā tualetē par to, ka kāds pēc tevis sakopj. Ja tu mazgājies, padomāsi par tiem, kas mazgāsies pēc tevis. Kurš dod, tas noliks sevi ņēmēja vietā, kurš ņem, tas noliks sevi devēja vietā. Par to runā kā par visās pusēs starojošas gaismas pasauli. Tu visur atradīsi sevi šai pasaulē, pati zeme un debesis ir tavs patiesais “ES”.
Konkrēti runājot: Mums vajag pēc iespējas vairāk zaudēt. Tev nedrīkst būt panākumu. Vislabāk, ja tu ziedo sevi citu labā.
Es bieži saku, ka satori nozīmē zaudēt. Vinnēt nozīmē maldīties. Tas, kas vinnē spēlē ar naudu vai loterijā, tas sapīsies ilūzijā. Kāpēc patiesībā visi cilvēki vēlas vinnēt un gūt panākumus? Ja pasaule saprastu, ka tas pavisam nav obligāti, tad mums, beidzot, būtu miers uz zemes.
Budas mācība nozīmē, ka Buda ziedo sevi dēļ būtnēm, kas cieš. Paskaties uz Šakjamuni: piedzima kā princis, atsacījās no troņa un sāka dzīvot no žēlsirdības dāvanām. Tāpat arī Bodhidharma, viņš arī pārvērtās no prinča par ubagu. Tikai tur, kur tu ziedo sevi un zaudē, tu uziesi Budas mācību. Tur, kur ir ko laimēt, nav Dharmas.

21. Tu vēlies nodzīvot līdz astoņdesmit gadiem? Labāk dzīvo mūžīgi!

Iemesls, kā dēļ mēs visi nepārtraukti strīdamies, ir mūsu ilūzija. Mēs visi nēsājam sev līdzi vienu pretrunu, ko nespējam atrisināt. Un necils cēlonis var likt tai uzsprāgt. Galu galā tas nozīmē, ka nesaprotam savu dzīvi.
13-14 gados es sāku mocīties savā dzīvē un 16 gados ciešanas sasniedza maksimumu: Kā man jādzīvo? Vai atmest šo ciešanu ķermeni? Nē, tā tas neies cauri. Man neatlika nekas cits kā iet savu ceļu ar šo grēka miesu. Tā varēja kļūt par bandītu, kas nogalina ar dunci par savu brāli, bet tā vietā es nolēmu veltīt sevi dzenam. Tas nav sīkums. Tas nozīmē lielu laimestu ne tikai man, bet arī visiem apkārt.
Izmist cilvēka esībā, izbeigt cilvēka esību, kļūt par Budu: viss nav tik vienkārši. Tev jāpraktizē tas kā cilvēkam, kāds tu esi. Runa nav par to lai izvairītos no dzīves un nāves riņķa. Šī dzīve, šī nāve – arēna priekš tavas prakses.
Bet nedomā, ka tu praktizē iekš dzīves un nāves. Pati tava prakse ir tava dzīve-un-nāve. Un atbrīve ir šīs dzīves-un-nāves pieņemšana kāda tā ir. Klīst šai dzīvē-un-nāvē šai ilūziju pasaulē ir tava prakse. Viss, kas attiecas uz to ir prakses daļa: ēšana, kā arī naudas skaitīšana.
Viss ir patiesība. Visumā nav nekā, kas nebūtu patiesība. Viss sludina šo patiesību: cilvēki, ziedi, mēness, ūdens. Tikai tāpēc, ka raugies uz pasauli, nepielāgojot savu viļņu garumu, viss šķiet tev viena vienīga ciešanu ieleja.
Budadharmā runa nav par to, lai iepazītu kaut ko ārpus sevis: runa ir par to, lai iepazītu sevi pašu. Ja tu kaut reizi mierīgī paromāsi par sevi, tu ieraudzīsi, ka tur nav nekādas jēgas, kuru varētu satvert. Šai dzīvē ir momenti, kad tavs prāts ir viens vesels ar Budu, ir arī citi momenti, kad tas ir viens vesels ar izsalkušiem gariem [ārpus budisma terminoloģijas var uztver kā destruktīvas tendences, neremdināmas, nebeidzamas kaislības] un ir momenti kad prāts sūdzas par savām ciešanām. Tāpēc ir būtiski precīzi noskaņot savu viļņu garumu uz Budas viļņu garumu – tev jāpulē prāts, kas ir vienots ar Budām, līdz tam brīdim, kamēr tas sāks zaigot.
Cilvēki tic, ka starp tiem ir daži, kas ir “slikti” -tā ir liela kļūda. Nav nosakāms, kas ir ļaunais: viena rokas kustība tevis var pataisīt par zagli, taču var arī par eņģeli. Tas notiek ļoti ātri.
Vai tu brauc augšup vai lejup – tas atkarīgs no tā, kā rīkojies ar sviru. Tu vari noskaņot to uz Budām, bet vari uz elli. Ja tu kādu nogalini vai arī ļauj mudināt sevi saviem instinktiem, tava svira noskaņota uz izsalkušiem gariem.
Tava mūžīgā Budas daba devās nepareizā ceļā – un piepeši tu manai, ka kaut kā pietrūkst. Tu nokļuvi uz izsalkušo garu ceļa.
Tu vēlies nopelnīt naudu, vēlies palutināt sevi, tu vēlies veidot karjeru: tas nozīmē, ka esi noklīdis no ceļa. Dzenā runa ir par to, lai atgrieztos pie sava patiesā ceļa – atminies par savu patieso dabu! No šī viedokļa tu ieraudzīsi, ka piedzimi nevis dēļ savas personīgās piepūles, elpo nevis aiz saviem personīgajiem spēkiem, kā arī neesi tas, kas liek savai sirdij pukstēt. “Es daru to, kas man sagādā baudu”, nemaļ blēņas, vecie viedie vīri māca, ka visums nav atdalīts no mums pašiem.
Tavai ikdienas praksei jāsastāv no tā, lai piedzītu savu attieksmi Budu attieksmei pret dzīvi. Ja tava pieskaņošana būs patiešām pareiza, tu pats būsi Buda.
Ja tu pieņem Budas mācību un ļauj sevi vest Budām ar visu ķermeni, tad arī pats būsi Buda, tāds kāds esi.
Tu cītīgi velti sevi mācībai tālab, ka tev acu priekšā ir skaidrs mērķis. Bez tam, tevi motivē, ja citi redz tavus panākumus. Bet, tikko tu sasniedz mērķi, skumjas nekavējoties gulstas virsū: kaut kā tomēr pietrūkst. Tu sastapsi savu patieso “ES” vien tad, kad izrausies ārpus šī smirdīgā gaļas maisa un kļūsi vienots ar visumu. Tam tev vajag sākumā stingri apsēsties uz pakaļas. Kad tu ieraudzīsi, ka esi viens vesels ar visumu, un dzīvosi ikdienas dzīvi no šīs konkrētās pieredzes – tad tu sajutīsi prieku, tad tu sajutīsi savu laimi.
Jūs visi ļaujat šiem gaļas maisiem jūs vadīt. Patiesībā šie maisi nav atdalīti un brīvi caurstrāvo visam visumam. Tas, par ko mums te ir jārunā, ir jautājums, kā mēs varam realizēt šo kosmisko dzīvi mūsu ikdienā.
Būt ar ticības prātu nozīmē būt tikpat vecam kā Budam, būt nosauktam tādā pašā vārdā, ēst to pašu ēdienu, pirst ar viņa pirdieniem, dzīvot to pašu dzīvi. (..)
Ir žēl izmantot šo cilvēka ķermeni tikai cilvēka ķermeni. Kāda izšķērdība, ja tu nomirsi 50, 80 vai 100 gados! Budas ceļš ir mūžīga Budas dzīve.
Tavam ķermenim un taviem spēkiem ir robežas. Budas ceļā runa ir par to, lai izietu aiz savām robežām un atdot sevi tam, kam nav robežu.
Praktizēt Budas ceļu nozīmē izmantot šo ķermeni ne tikai tā aprobežotībā. Runa ir par mūžību, bet ne par veselīgu dzīvi līdz 80 gadiem.

22. Tava dzīve? Ja tā ir pagājusi, tad tā ir pagājusi.

“Kā lai dzīvo, esot cilvēkam?” – tev nav ne mazākās sapratnes, tavai sievai ne mazākās sapratnes, taviem bērniem nav ne mazākās sapratnes. Pasaule ir pilna ar cilvēkiem, kuriem nav ne mazākās sapratnes, kā jādzīvo.
“Tev nepietiek [līdzekļu] dzīvei? Tad vienkārši nomirsti!” – reiz es vienam tā pateicu un viņš savilka ļoti bailīgu seju. Tu dzīvo, lai strādātu vai arī tu strādā lai dzīvotu? Lielākā daļa cilvēku, šķiet, visu savu mūžu ir nodarbināti ar to, ka rūpējas par dienišķo maizi. Tādējādi, tu dzīvo savu dzīvi frontē, tu cīnies. Ja tu dzīvo, tad dzīvo dēļ sava uzdevuma un tālab tev ir jāēd.
Esot cilvēkam, tev vajag reiz labi padomāt kālab tu dzīvo patiesībā. Priekš kam tu dzīvo? Vai tev ir skaidra dzīves jēga un vai tu esi laimīgs, būdams piedzimis kā cilvēks?
Mēs dzīvojam mūsu dzīvi kā bērni, kas rotaļājas mežā: meklējam, tvarstam un tvarsta mūs. Mēs ejam dziļāk un dziļāk mežiņā meklējumos, bet, iekams mēs kaut ko noķersim burzmā, nokļūsim kapos.
Tu dali uz to, ko mīl un nemīli. Tam, ko tu mīli, tu skrieni pakaļ. Un tu bēdz no tā, ko nemīli. Tavas ilūzijas ir kā paslēpes. Dzīvot mierīgi bez bailēm nozīmē pārtraukt spēlēt paslēpes. Pat ciešanu vidū tev nav jācer uz kaut ko labāku. Nemēģini samazināt ciešanas, izvairīties no tā vai skriet pakaļ kam citam. Tas nozīmē patiesu mierīgumu.
Tam, kurš nepārtraukti vēlas jaunas delikateses, ir nelāgi, ja tās aptrūksies. Tam, kas vēlas vienmēr baudīt dzīvi, reiz samaitās baudu. Laimi atradīs tas, kas, piedzimis nebadzīgs un izgājis smagu dzīves skolu. Viņš saprot, ka trūkums ne vienmēr ir trūkums un prieks ne vienmēr ir prieks. Tikai vidusmēra cilvēks saceļ daudz trokšņa ne par ko. Viņš nepārtraukti skrien pa riņķi, pakaļ tam, kas viņam patīk un prom no tā, kas nepatīk – vislielākā laime nozīmē vienkārši to pieņemt.
(Guļot uz slimnīcas gultas): Es neesmu pa īstam slims. Vienkārši manas kājas vairāk nekustās. Nu un?
Nevajag meklēt visu savu dzīvi “prāta mieru”, it kā tu meklētu caurumu lai tajā paslēpties. Ja tava ikdienas dzīve sastāv no tā lai uztrauktos, tu atradīsi prāta mieru šo uztraukumu vidū.
Mēģināt iegūt personīgo satori, tikai sev pašam – tā ir liela kļūme. Pat tavs ķermenis nepieder tev pašam. Tu nedzīvo atsevišķi no citiem. (..) Tāpēc viss, kas tev personīgi un individuāli pieder, ir vien lēta ilūzija – lai arī cik dārga tā tev liktos.
Ja līst, tad līst. Ja pūš vējš, tad pūš vējš. Kurš zina, lai tas vai slikti? Ja tu lamājies klusībā – kas no tā?
Tavam sākotnējam punktam jābūt šim “kas no tā?”
Mēs tērējam savus spēkus lai meklētu kaut ko – pasaulē, kurā nav nekā, ko varētu atrast.
Mēs nepārtraukti raustamies un saucam to par savām “emocijām”. Pārstāj raustīties un tiksi pie miera. Tikai dēļ tā, ka tu nepārtraukti rausties, tev nav miera.
(..) Mēs dzīvojam šai pasaulē kā tas, kurš rada daudz trokšņa sapnī, nepamanot, ka viņš vienkārši guļ.
Vidusmēra cilvēkam vispār nav nekādas realitātes. Pa vidu visu lietu realitātei viņš redz tikai halucinācijas.
Pasaulē nav nedz laimes, nedz nelaimes. Tas ir it kā tu būtu iemīlējies sapnī un tad izšķīries no savas mīļotās – kad tu pamosties, tas nav nekas īpašs. Vienkārši iztēle.
Kāpēc 10000 fenomenu parādās pasaulē tieši tādā veidā? Ja tu vaicā par iemeslu, tad jākonstatē, ka nav nekāda iemesla. Kāda jēga tajā, ka katrs no mums ir tieši tāds, kāds tas ir? Absolūti nekāda!
Viss ir tāds, kāds ir – bez cēloņa un jēgas.
Dzīve ir nedzimušā melodija. Tur nav “jēgas”. Nesaki, ka tā ir “salda”, “skāba”, “skaista” vai “smaga”. Kā skan šī melodija? La la li la, li la la – nekā sevišķa.
“Mu” nozīmē “neko”. Tas nozīmē to, ko mēs, cilvēki, nespējam iztēloties.
(..) Ko tu mīli un ko ne – nav nekādas nozīmes. Lietas ir tādas, kādas tās ir. Nav vietas prioritātēm. Nezāles nedomā, tās vienkārši aug.
Vienalga, ko tu sapņo – elli vai paradīzi – ja tu guli, tad tu guli. Tavs sapnis ir vienīgi sapnis…
Naktī tu redzi visus iespējamos sapņus, un tie pat ir ne tikai tādi, kādus būtu jāļauj redzēt bērniem. Kad tu pamosties no rīta, tu konstatē, ka tajā nav nekā sevišķa.
Tava dzīve? Ja tā pagājusi, tad tā pagājusi – grozi kā gribi!

23. Kāpēc tu vispār esi atnācis šai pasaulē?

Kad biju jauns, lamāju Budu Amitabhu: “Ak, vai neesi solījis neieslīgt nirvānā kamēr neesi izglābis visas dzīvās būtnes? Vai esi aizmirsis par mani?” Bet tā bija mana kļūda – no Amitabhas skata mēs visi jau esam Budas.
Visas dzīvās būtnes cieš, bet Budas skatījumā nav ne mazākā iemesla ciešanām. Bet mēs ciešam tik un tā. Mēs radām savas ciešanas, bet tad paši dusmojamies dēļ tā un, beigu beigās, sākam raudāt!
Nav nekādu problēmu – esi vienkāršs, bez sarežģītības. Kāpēc ceļš šķiet tik komplicēts pieaugušajiem, ja tas ir tik viegls zīdainim? Pieaugušie cilvēki ir dīvaini cilvēki. Kāpēc vienkārši neatver acis un nepaskatās taisni tā vietā, lai mūžīgi melotu sev pašiem un tenkotu par citiem. Nav ne mazāko iemeslu sūkstīties. Ja līst, tad ļauj lietum līst, ja pūš vējš, ļauj vējam pūst.
Budas skatījumā nav nevienas būtnes, kas būtu nomaldījusies. Vidusmēra cilvēka skatījums ir tikai ilūzijas.
Vidusmēra cilvēks pieturas pie saviem personīgajiem, pārkaulotiem uzskatiem. Viņš domā, ka zina, kas ir “laime” vai “satori”. Bet pēc tam viņš nespēj iet ne uz priekšu, ne atpakaļ: “Kā izskatās galēja, absolūta patiesība?!” Tādas lietas nav. Tev vajag vienkārši noņemt savas acenes un iztīrīt sēru no ausīm, lai sadzirdētu, ieraudzītu un sajustu, kādas patiesībā ir lietas. “Absolūtā patiesība” nav kaut kas, ko tu vari saprast intelektuāli. Tu atrodies patiesības vidū to neapzinoties.
Neko nemeklēt, neieķerties nekur, neko nemest ārā – vienkārši rīkoties saskaņā ar savu dabu. Tas ir noslēpums par kuru ir runa japāņu zobenu cīņā.
Budas daba nav kaut kas īpašs: katram no mums tā ir no sākta gala. Tāpēc, ka katram no mums ir sava, patiesā seja.
Visa esība ir Budas daba. Prāta miers nozīmē ieraudzīt, ka pat vistrakākais cilvēks nespēj izkrist no Budas dabas.
Sākotnēji viss ir lielās dabas rezultāts. Tāpēc mēs varam sacīt, ka katra lieta eksistē dabas žēlsirdības dēļ. No šīs žēlsirdības sastāv mūsu patiesā būtība, mūsu patiesais dzīvesveids.
Kalni neskopojas, upes neskopojas: viss dāvā sevi viens otram, pat uz sekundi neaizdomājoties par to. Tas padara pasauli tik brīnišķīgu.
Kakāt, valkāt drēbes, ēst, sansāta un nirvāna, 4 gadalaiki, laikapstākļi – tas viss ir zaigojošās Budas gaismas manifestācija. Visas tavas ikdienas dzīves aspekti ir piepildīti ar šo gaismu, kas spīd uz visām pusēm un izpaužas visos fenomenos.
Budists nedomā par to, kura reliģija ir labāka. Budisms nav reliģiska zinātne, tā ir kosmiskā realitāte. Mēs nevaram pataisīt šo realitāti par filosofisku diskusiju priekšmetu.
(..) Kāda brīvība var būt lielāka kā redzēt ar acīm, ēst ar muti un elpot ar degunu? Mēs pazaudējamies ilūzijā, ja zaudējam šo faktu.
Ja tu pieņem dzīves un nāves apli tādu, kāds tas ir, proti, ne uz ko nelamājies un nekam nedzenies pakaļ, tad tā ir ne-domāšana.
Kad beidzot izzudīs tavu fantāziju mākslīgā migla, tu ar vienu sitienu pazaudēsi visus savus uzskatus – un tieši tai pat mirklī, ne no kā nebēgot un nekam pakaļ nedzenoties, būsi tu pats. Un tu skaidri ieraudzīsi, kas tev jādara ar šo ķermeni, un kas ne.
Runā, ka šis ķermenis, tāds, kāds tas ir, ir Budas ķermenis. Taču, neraugoties uz to, vidusmēra cilvēka ķermenis nav nekas vairāk kā vidusmēra cilvēks. Vidusmēra cilvēka ķermeni var dēvēt par Budu tikai ja cilvēks ir pilnībā aizmirsis sevi pašu.
Tu tik ļoti esi samīlējies sevī, ka drīzāk atgādini velnu nekā Budu. Budas mācībai ar tevi jārotaļājas kā ar marioneti līdz brīdim kad tu pats, visbeidzot, vispār nevarēsi patstāvīgi pakustēties. Tikai tad tu varēsi sacīt, ka šis ķermenis, kāds tas ir, ir Buda.
(..) No paša sākuma viss ir labi tā, kā tas ir.
Kāpēc mēs piedzimām šai pasaulē? Lai atrisinātu mūsu dzīves problēmu. Kāds ir mūsu dzīves problēmas risinājums? Mums kopā ar visām dzīvām būtnēm jāsoļo pa Budas ceļu. Mums jāierauga, ka no sākta gala visa pietiek: mums ir Budas daba un mēs nekādi nevaram noklīst no Budas ceļa. Mēs vienkārši nepārtraukti rosamies ceļa malā, nespējot izlemt, kurā puse ved uz priekšu.
***

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *