Kodo Savaki – Citāti

Viens ārsts pateica man: „Esmu medicīnas doktors, skolā vienmēr biju pirmais. Kad es sāku darboties savā jomā, biju pārliecināts, ka kļūšu par labāko dakteri visā Japānā, bet neviens pacients, kas pie manis nāca, nebija tāds, par ko lasīju mācību grāmatā. Ja es neatklāšu medicīnu no jauna, tad man nav nekā, kas varētu palīdzēt pacientiem”. Tāda ir dzīve. Ja Dzena mūks balstās uz to, ka viņa vakardienas satori darbojas arī šodien, tad viņš rada sev lielas ilūzijas.

Katrs mirklis ir pirmais tavā dzīvē, katrs mirklis ir pēdējais tavā dzīvē. Patiesība mainās katru brīdi un, tai pat laikā tā ir mūžīgā dzīve.

Šai mirklī tu lido cauri visam visumam, bet tas nenozīmē, ka tu jau esi visam aizlidojis garām. Tur vēl ir pietiekoši daudz vietas lai lidotu tālāk, pietiekoši daudz vietas, lai lidotu tālāk visu mūžu.

Tev reiz bija satori un pēc tā viss bija kārtībā? Nē, diemžēl, tas nav tik vienkārši. Satori ir patiess tikai vienā brīdī. Nākošajā tas ir pagājis un miris. Jo vairāk tu stiepies pēc budisma, jo tālāk tas aiziet no tevis, jo vairāk tu par to prāto, jo grūtāk tev to saprast. „Iziet ārpus Budas rāmjiem” nozīmē aiziet līdz bezdibeņa dibena dziļumam – tur nav beigu, līdz kurām var tikt.

Ja tu domā, ka uzkāpi pašā augšā un sasniedzi satori, tad tagad ceļš ved tikai lejup. Dzena prakse nozīmē visu savu mūžu rāpties tālāk uz augšu. Ja tu gribi praktizēt Dzenu, tad tev jābūt pietiekoši mierīgam lai pateiktu sev, ka prakse turpināsies visu tavu mūžu.

Bieži gudrību salīdzina ar kāpuru. Tā neapstājas pie tukšuma kā tukšuma. Un tā neatrodas esībā kā esība. Tā kustas kā kāpurs, visos virzienos. Budas ceļā nav „pareizo atbilžu”.

Tas, ko var ielikt formā, ir nedzīvs. Kā ieraksts kasetē. (..) Jūs gribat ierakstīt manas runas kasetē lai pēc tam klausītos to „Savaki roši sekotāju klubā”? Viss, ko es saku, darbojas tikai šai mirklī! Klausīties Dharmas lekcijas ir kā ēst: pēc kāda laika tu atkal esi izslāpis.

(..)

Ik dienas tu sastopies ar šodienu pirmoreiz – mūžīgi pastāv vien šis mirklis, mūžīgi šeit un tagad. Šis bezrobežu mirklis nozīmē tavu tagadējo dzīvi, kas vienmēr ir absolūti jauns fakts. Pat pagātne, uz to raugoties no šābrīža momenta, ir pavisam jauna pagātne.

(..)

Katra diena ir pirmā dzīvē. Dzīvo šo dienu tā, it kā tu šodien no jauna piedzimi. Tev ir tavs personīgais uzdevums. Šodiena ir tavs uzdevums. Ja tu atvērsi acis šai mirklī – šeit un tagad un vienmēr kustībā – tu ieraudzīsi, ka tajā visa pietiek. Šodiena ir pilnībā šodiena. Pilnīga un pabeigta pati no sevis.

Pat šai vecumā es esmu iesācējs dzadzenā. Ja mēs sāksim uzskatīt sevi par pieredzējušiem, mēs melosim sev pašiem. „Dzadzens priekš advancētajiem?” Nemuldiet niekus: dzadzenam vienmēr jābūt absolūti jaunam. Tāpēc vislabāk praktizēt ar iesācēja prātu. Nedomā, ka tava prakse ir nobriedusi, ja tu kļūsti „pieredzējis”. Lūdzu, paliec vienmēr iesācējs dzadzenā. Nekad neaizmirsti to sajūtu, kas tev bija, kad tu pirmoreiz ienāci dzadzena zālē. Šī cieņpilna sajūta tuvina mūs dzadzenam ļoti tuvu. Neaizmirsti savu pirmo dzadzenu, nekļūsti par „dzadzena profesionāli”. Tava prakse neattīstīsies tikai dēļ tā, ka tu kļūsi vecāks. Praktizē dzadzen tagad, kamēr tu vēl esi pietiekoši jauns priekš tā. Lai arī ko tu darītu, dari to ar svaigu drosmi un visu spēku.

Tu nekad neredzi Budu pavisam. Tev vajag no jauna atklāt jauno Budu. Te nav vietas pauzei. Tev vajag vienmēr dzirdēt pavisam jaunu mācību. Buda aizpilda visu bezrobežu visumu – jautājums ir tajā, cik no tā nokļūst mūsu redzeslokā. Mēs nekur nedrīkstam zaudēt Budu no redzesloka – pat ja lasām Marksu un Engelsu, mums vienlaicīgi jāredz Buda. Buda nozīmē dzīvi, kuru mēs dzīvojam saskaņā ar lielo dabu. Buda nozīmē to faktu, ka visums dzīvo pats no sevis. Katru minūti un katru sekundi tavs cilvēciskais ķermenis dzīvo šo universālo dzīvi – neviena tās daļiņa nepieder tev personīgi: to sauc par patieso skatu. Būt Budai nozīmē pilnībā dzīvot patiesā skata, nevis tavu personīgo, individuālo dzīvi. Tāpēc Budai nav apstāšanās posmu.

Ticēt cēloņa un seku tīklam nozīmē ticēt bezgalīgajam. Tas nozīmē ticēt bezgalīgā pastāvīgajai maiņai. Iekš šīs bezgalīgās mainīšanās mūsu dzīve ir vienīgi viens ainas fragments. Pastāv liela pretruna starp cēloņa un seku likumu un neatkarīgu parādīšanos un izzušanu katrā atsevišķā momentā: Parādīšanās un izzušana katrā atsevišķā momentā nozīmē, ka šis moments pilnībā atšķiras no iepriekšējā, bet nākošais atšķirsies no šī. No otras puses, mēs atpazīstam cēloņa un seku likumu pēc tā, ka mūsu šodienas urīns satur vakardienas ēdienu. Lai arī kā tu to slēptu, bet to, ka tu vakar piestampāji pilnu vēderu ar liellopu gaļu ar sīpoliem, šodien nodos tava urīna smaka. Ja paraudzīties šādi, tad šodiena ir vakardienas turpinājums, bez rītdiena ir šodienas turpinājums. Un vienalga katrs mirklis rodas un pazūd no jauna. Pat ja tu pamēģināsi atrisināt šo pretrunu intelektuāli, tu nevarēsi analizēt bezgalīgo tavā galvā. Tas, kas var bez iebildumiem pieņemt šo pretrunu, saucas „nedomāšana” (..). Vecais plūmju koks zied arī šogad. Tas, kas ir mūžīgi vecs, ir arī vienmēr jauns. Tur, kur satiekas jaunais ar veco, tu uziesi slēpto Budasdharmas jēgu.

(..)

Mācīties nozīmē meklēt ceļu – un rezultātā tas nozīmē meklēt sevi pašu. Vai ceļš pastāv neatkarīgi no tavas dzīves? Virzīties pa ceļu nenozīmē neko citu kā noskaidrot jautājumu, par ko vispār patiesībā ir runa pašā šajā dzīvē.

Kad reliģija kļūst par organizāciju, tās beigas ir tuvu. Tavai personīgajai dzīvei jābūt reliģijai.

Ko vispār mācīja Buda? Ka katram no mums jāiepazīst sevi, jāieskatās sevī, jānoskaidro pašam, kas viņam jādara šeit un tagad  -šai mirklī.

Kad es lasu šo lekciju, es to nedaru priekš jums – es to lasu priekš sevis paša. Man nav nekādas atšķirības, vai kāds klausās, vai ne. Man ir svarīgi izpumpēt uz augšu ūdeni manī pašā. Kad es runāju, es pārliecinu sevi pašu, lai iznestu gaismā manu patieso „ES”. No jums es neko negaidu un man nav nekā, ko es varētu jums iedot.

(..)

Kad tu virzies pa Budas ceļu, nedari to, lai atstātu iespaidu uz citiem. Nedari to dēļ biznesa. Praktizē kā zaglis: pat tavai sievai un bērniem nevajag par to zināt.

Dzadzens neklanās cilvēku priekšā. Necenties atstāt iespaidu ar „vienkāršu sēdēšanu”. Labāk praktizē klusi, it kā tas būtu aizliegts.

Tu atmodināji bodhi-garu? Tu sadzirdēji Bodhidharmu? Tu visu izmeti? Nu, esi uzmanīgs lai nesāktu taisīt biznesu no šī „izmestā”.

Ja tu nesāc savu praksi ik dienas no jauna, tu sāksi iet atpakaļ. Ja tu nepulē sevi katru dienu no jauna, tu sāksi rūsēt. Tāpēc ir būtiski nezaudēt sevi pašu no redzesloka – atrodi savu ceļu no jauna ik dienas, ēšanas laikā vai citu ikdienišķu darbu laikā. Nepastāvīgums nozīmē tikai šo mirkli: šajā neatkārtojamā momentā runa ir par „visu vai neko”. Tev ir tikai šis gaisa malks – pēc tam nāks beigas. Izelpas brīdī tev jābūt interesei tikai par šo izelpu, ieelpas brīdī ieelpai jābūt pēdējai tavā mūžā. Parasti mēs kļūdamies kad domājam, ka tur jābūt kaut kam vēl: mēs domājam, ka vajag spēlēt „tēva” lomu priekš mūsu bērniem un „vectēva” lomu priekš mazbērniem. Tomēr viss eksistē tikai priekš sevis paša, šai mirklī – mazbērns kā mazbērns, vectēvs kā vectēvs, dēls kā dēls. Tāpat kā izelpa – tā ir pilnīga izelpa un ieelpa – tā ir tikai viena vienīga ieelpa. Atlaidiet! Tikai ja kaut kas eksistē pilnībā sev pašam, atdalīts un caurspīdīgs, tas vienlaicīgi ir arī viens veselums ar visu visumu.

Mēs vienmēr esam neapmierināti: mēs esam neapmierināti pat ar sevi un tāpēc nepārtraukti cenšamies kļūt citādiem. Bet tas ir punkts kur sākas ilūzija. Tu neesi citādāks nekā tas, kas šai brīdī ar sevi neapmierināts dzīvo savu dzīvi. Neviens nevarētu būt tavā vietā. Un viss, ko tu šai mirklī vēlies, domā un dari – tas esi tu, neaizvietojams – tāds, kāds esi; tas nozīmē, ka nav nekāda „patiesā ES” izņemot to „nelaimīgo ES” šeit un tagad.

Stāsts par pazudušo dēlu, kas pausts Lotosa sūtrā, nav seno laiku pasaka. Tur ir runa par tevi pašu. Vai tad tu neesi tas, kas klaiņo pa ielām ar saplēstu ziedojumu trauku, kaut tam pieder visas pasaules bagātības?

Par ko beigu beigās ir runa šajā dzīvē? Par to, lai tiktu skaidrībā ar savu patieso „Es”. Par to, lai ieraudzītu, kas ir tavs patiesais uzdevums. Satori vienkārši nozīmē pa īstam būt par sevi pašu. Iepazīt sevi pašu un stingri stāvēt uz zemes abām kājām. Un realizēt ceļu nozīmē tādā gadījumā pārliecināti kustēties uz priekšu, nezaudējot sevi pašu no redzesloka. Tavs prāts ir balts vai sarkans, apaļš, kvadrātveida vai bezformīgs kā amēba? Tu to nezini. Tas nav grūti, vienkārši atstāt šo prātu, par kuru patiesībā tu pilnīgi neko nezini, tikpat bezformīgu, kāds tas ir. Reliģija nozīmē tikt galā ar šo prātu un pataisīt to par savu īpašumu. Tas nozīmē padarīt situāciju ar savu dzīvi skaidrāku. Budas daba nozīmē tevi pašu, neko citu. Svarīgi, lai tu pats tiktu skaidrībā ar sevi pašu un beidzot nomierinātos. Tāpat kā meitai – pilnībā būt meitai, kā sievai – būt sievai: tā arī tu realizēsi savu Budas dabu un atradīsi mieru tavā dzīvē. Bara vājprātā tu pārstāj saprast, kas ir balts, bet kas melns. Un pat, ja tas, ko tur dari, ir ļoti slikts – ja tu dari to grupā, tad tev tas vairāk nešķiet tik slikts. Tu zaudē sevi pašu no redzesloka. Atvienojieties! Es esmu es!

Pārstāj darīt kaut ko atdalītu sevis personīgi un tur dzīvosi paradīzē – „ārpus sabiedrības nav nopelnu”. Acis darbojas pilnībā kā acis, deguns kā seguns, ausis kā ausis. Katram dabiskā ceļā jāpilda savu uzdevumu pilnībā.

Patieso prāta mieru tu uziesi ja sākumā kārtīgi uztrauksies, pacīnīsies par savu dzīvi un izdarīsi visu, lai nepazaudētu to no redzesloka. Tikai ja tu, tādā veidā, katru soli sperot, sasprindzināsi prātu, lai nepazaudētu zemi zem kājām, tu uziesi prāta mieru.

„Prāta miers”, kas sastāv tikai no „prāta miera” ir mākslīgs fabrikāts. Dēļ tā, ka tu nepārtraukti skraidi pakaļ šim „mierīga prāta” redzējumam, tavs prāts kļūst nemierīgs. (..) Dzena praksei nav jābūt pašapmierinošai. Patieso prāta mieru tu atrodi kad praktizē savu uztraukumu un prāta nemierīguma vidū – lielā prāta mierā savienojas prātiskais miers ar prāta nemierīgumu.

Neviens nevar atgriezties pie tā, kas bija. Neviena lieta nav vienāda divreiz. Viss pastāv tikai reiz – šai mirklī – un tāpēc nav cita ceļa kā vien iet taisni. Patiesais ceļš bezgalīgi ved uz priekšu.

(..)

Bērnus audzina ar to, ka viņus vai nu slavē, vai lamā, bet ar to nepietiek. Tā viņus audzina, mērot pēc cilvēkiem, kurus slavē visi, bet kuri nezina, kas viņi ir – tie ir kā tukšas riekstu čaumalas. Dzena praksē runa ir tieši par šo punktu. Pat ja Dievs nomirs un Buda neko negribēs par tevi zināt, tev būs jāapejas ar sevi pašu – tev jābūt vienotam ar sevi pašu.

Mēs dzīvojam dzīvi laicīgi, it kā kāds būtu iedarbinājis mehānismu. Mēs kustamies kā spēļu robots kamēr beigsies uzvelkamā motora jauda. Dadzens nozīmē neļaut uzvilkt sev mehānismu no ārpuses, bet ļaut sev dzīvot savu dzīvi.

Ja tu saki, ka tev nav laika, tas nozīmē, ka tu ļauj sevi paverdzināt kaut kam ārpusējam. Tu nodegsi kā brīnumsvecīte. Labāk esi mierīgs, esi pilnībā tu pats. Svarīgi, ka tu dzīvo dzīvi, stabili balstoties sevī pašā.

Miers nozīmē stabili balstīties. Stabili balstīties iekš kā? Sevī pašā. Tev jābalstās savā ikdienas dzīvē. Neļauj ārējam jaukt tev galvu. Un neļauj paverdzināt sevi saviem instinktiem, nevajag nepārtraukti skraidīt pakaļ savām ilūzijām. Paliec nekustīgs pat tad, kad domā, ka ieraudzīji Budu vai Dharmu. Neļauj nekam vispār sevi novērst no ceļa.

Man nevajag satori. Tas nenozīmē, ka kautri saku „Man nav pat satori…” – es pārliecināti apgalvoju: „Pat satori nav MAN!” Runa nav par satori, bet par to, lai vienkārši darītu to, ko tu dari. Vienkārši dari to, ko tur dari, lai kas tas arī būtu. Tas tā ir ne tikai iekš dzadzen: visam, ko tu dari, tev jādara vienkārši. Beidz šaut – vienkārši esi tu pats. Vienkārši būt, vienkārši būt sev pašam – tas ir samadhi.

Putns dzied savu dziesmu. Pavasaris atnes pavasari, lakstīgala realizē lakstīgalu. Viss vienkārsi ir tāds, kāds tas ir, nevis dēļ manis vai tevis.

Runa nav par to, kāpēc tu dari kaut ko. Dzīvo savu dzīvi tā, it kā tu pulētu ķieģeli: tur nav ko vinnēt. Tavai dzīvei jābūt nebeidzamai praksei.

Piekopt reliģisku dzīvesveidu nozīmē saglabāt taisnu stāju – pat tad, kad neviens neskatās. Tev jākļūst caurspīdīgam priekš sevis paša, tev vajag paskatīties sev cauri. Praktizēt patiesību pat tad, kad to neviens neredz – tas ir punkts par kuru ir runa.

16 gados es aizbēgu no mājām. Nekad neaizmirsīšu to 10. jūniju – kad es atminos savu toreizēju omu, šķiet, ka jauneklis Saikriti kliedz man: „Hei, Kodo, neguli uz saviem lauriem, kas tu esi, ko?!”

Pateicoties šai balsij es arī šodien aizvien vēl eju nepārliecinātiem soļiem pa Budas ceļu.

Horjudzi ir vislabākais Japānas templis. Bet arī tur tu neatradīsi budismu. Tu atradīsi budismu tikai tevī pašā. (..)

Es nepārtraukti lamāju sevi. Lamāt sevi nozīmē stingri raudzīties acīs sev pašam. Tas nozīmē pavērst gaismu un izgaismot sevi pašu. Vienīgais, par ko šeit ir runa, esi tu pats.

Pa vērst gaismu un izgaismot sevi nozīmē būt absolūti neaizsargātiem no sevis paša. Tas nozīmē mierīgi apsēsties un skatīties uz sevi, it kā tu būtu kinoteātrī. Kad tu tādā veidā skaties uz sevi pašu, tu sapratīsi būtnes, kas cieš: Tu sapratīsi, ka arī tu pats esi viena no šīm būtnēm, kas sapinusies savos maldos.

Kad tu sastapsi sevi pašu, tu ieraudzīsi sevi tādu, kāds tu esi patiesībā. Sastapt sevi pašu: tam ir sakars tikai starp tevi un tevi. Starp tevi, mācekli un tevi, meistaru, un nevienu citu.

(..)

Tu runā par Budas dzīvi un par Dzena mūku varoņdarbiem senos laikos. Tu runā par to, ko tu esi izlasījis sūtrās. Bet kuru tas uztrauc? Problēma, par ko jārunā, esi tu pats. Tā ir TAVA problēma, un šai problēmai jābūt par tavas prakses centru.

Tu domā, ka Dogens Dendzi bija varens Dzena meistars? Bet kā ir ar tevi pašu? Ilūzija nozīmē apstāties pie muldēšanas par citiem – tas ir kā ņurdēt sev zem deguna miegā. „Neturēties pie tukšām teorijām” nozīmē pārstāt muldēt un būt vienotam ar šo mirkli – šeit un tagad.

Ir cilvēki, kas nepārtraukti man prasa apstiprinājumu: „Vai jau pietiek? Es jau esmu tur beidzot? Vai man jau ir satori?” Kamēr tev vajag citu apstiprinājumu, tava prakse nav patiesa. Ja tu tiešām stingri stāvi uz ceļa ar abām kājām, tad kāpēc jājautā citiem, kurp tev doties.

(..)

Buda nozīmē tevi pašu. Ja TU nedzīvo kā Buda, tad kurš?

(..)

Tu meklē patiesību? Bet kas tu esi patiesībā? Vai ne parasts vidusmēra cilvēks? Kas ir tik būtisks tavos meklējumos? Vai tu vienkārši nemēģini tēlot, ka tava viduvējība ir kaut kas īpašs?

Budadharma nenozīmē veikt lielu piepūli. Tur, kur mēs, vidusmēra ļaudis, pārstājam veltīgi censties, sākas Budadharma.

Mēs nesaprotam dzadzenu tādēļ, ka raugāmies uz to ar vidusmēra cilvēka acīm.

Par ko ir runa Budadharmā patiesībā? Ne par to lai mūs, vidusmēra cilvēkus, uzlabotu. Drīzāk par to, lai pasliktinātu mūs kā vidusmēra ļaudis līdz tādam līmenim lai mums būtu kauns rādīties sabiedrībā.

Ko mēs patiesībā zinām par dzīvi? Vispār neko. Kāds ir mūsu dzīves mērķis? Vispār nekāds!  Mēs vispār neko nezinam un vienalga mums katru dienu ir ēdiens uz galda. „Es dzīvoju savu dzīvi ar Dieva žēlsirdību” – un, ja tas ir tā, tad varbūt mums nevajag rīkot tādu teātri ap sevi.

Ja tu pārstāsi rīkot tādu teātri ap sevi pašu, tad tu ieraudzīsi, ka viss ir ļoti vienkārši. Tas, ko tu uztver kā „sevi pašu”, neesi tur patiesībā. Nedod Dievs sevi vazāt aiz deguna!

***

No grāmatas “Dzens – visu laiku lielākie meli”.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *