Mudži – Pierodiet pie sevis kā pie tukšuma

Es šeit neesmu tamdēļ lai piedāvātu jums nospēlēt jaunu lomu. Patiesībā, es novācu visas lomas. Kas ir lomas spēlētājs? Tā ir darītāja sajūta. Darītājs ir mīts. Dzīvības spēks, kas nav atvienojams no apziņas, darbojas spontāni un notiek tā vērošana. Bet jūs neesat liecinieks. Liecināšana notiek pati no sevis. Kas jūs esat? Pierodiet pie sevis kā pie tukšuma – tukšuma aiz tukšuma koncepcijas robežām. Vai es varu jums pieskarties? Vai jūsos ir kaut kas, ko es varu ieraudzīt? Kur jūs atrodaties? Vai jūs neesat tikai ideja?

Un te parādās bailes. Bailes paceļas. „O, ja manis nav, tad kā lai es dzīvoju tālāk?” Tā arī ir doma. Esībā nav apstāšanās vai turpinājuma. Tās ir tikai idejas. Jums ir visnotaļ labi. Absolūtais atslābums esībā. Absolūtā klātbūtne. Jūs atrodaties tur, kur jūsu nav. Par šāda veida neprātu mēs runājam tikai šeit un tomēr tas viss rezonē ar absolūto patiesību un skaidrību jūsos. Jūs nekad nespēsiet izteikt to vārdos pietiekošā mērā. Nav vārdu, nav koncepciju, kas spētu to nodot. Vienkārši jūs esiet. Godiniet to. Kādā veidā? Nepadodoties nosliecei aizrauties ar savām domām. Domas parādās. Ļaujiet tām parādīties, nekrītiet panikā. Palieciet kā tukšums. Saglabājiet prātu bezkaislīgu. Un tad tas, ko tagad sauc par prātu, būs tikai Es. Esiet tajā. Jūs jau esat vienoti ar to. Jūs tikai nosapņojāt, ka bijāt kaut kas nošķirts no tā.

Es vēlreiz jums atgādinu, ka viena no jaudīgākām apziņas tendencēm ir sevis identificēšana ar „es esmu darītājs”. Neskaraties klāt šai darītāja sajūtai un tad jūs būsiet brīvi. Pieskaraties darītājam, esiet darītājs – un jūsu karma uzreiz būs klāt, un jūs vāksiet karmas augļus. Kļūstiet par darītāju un jūs uzņemsieties atbildību par savu identifikāciju. Neskaraties klāt šai darītāja sajūtai un jūs būsiet pati brīvība. Darbības neparedz darītāju. Darbības rodas pašas no sevis, spontāni. Pieskarieties darītāja sajūtai un jūs dosieties ceļojumā pa izpausto pasauli. Jūs sāksiet izvairīties, izvēlēties un nosodīt; jūs nokļūsiet likstu, iedomīguma, lepnuma telpā – cilvēces slimību dimensijā, tā es teiktu. Palieciet tikai kā Tukšums un skatieties.

Radīsies doma: „Bet kā tad lai es palieku kā tas, ja man jāpilda savi pienākumi?” Daži saka: „Ļoti patīkami apmeklēt satsangu un piesātināties ar šo lielisko sajūtu, bet tagad vajag atgriezties reālajā pasaulē”. Kas ir „reālā pasaule”? „Reālais” nenozīmē tukšumu. Viss tas, viss, ko jūs spējat uztvert, iegaumēt, par ko varat padomāt, ir apziņas spēle. Kad mēs sakām „reālā pasaule”, mēs bieži domājam bēgšanu atpakaļ identifikācijas vājprātā. Jums šķiet, ka, ja jūs cieši nesaķersiet to, ko uztverat, un nepārliecināsiet sevi, ka tā ir jūsu loma, jūsu – darītāja – pienākums, tad jūs varat arī nomirt.

Bet es jums saku – lai arī kādu lomu sāktu spēlēt šī ķermeņa-prāta izteiksme, tā tiks nospēlēta. Ja jums šķiet, ka, klausoties un respektējot šeit dzirdēto, jums vienkārši vajag sēdēt savā istabā, nekur neiet un izvairīties no cilvēkiem, tad tas ir bēdīgs secinājums. Dzīve turpinās, un patiesībā tās spēle kļūs vēl piesātinātāka, vēl brīnišķīgāka, bet jūs nemainīsiet savu mieru pret to. Kad jūs kļūstat par tukšumu, jūs redzat, ka tajā ir viss. Ja jūs uztverat personību tikai kā lomu, kuru apziņa spēlē šai formā, tas ir labi. Jums nevajag iet pie kāda un teikt: „Es tagad neesmu Džons, es esmu es”. Tā nav taisnība. Jūs varat sacīt: „Es, mani, mans”. „Es daru šo”, „Es dodos turp”, bet tas nekādi neietekmēs apziņu. Tas viss ir vienkārši funkcionēšana apziņā. Tā ir brīnišķīga, ja to vēro no neidentificēšanās viedokļa. Ar identificēšanos viss kļūs haotiski.

Ņemiet piemēru no manis. Es arī esmu šeit. Kāds var nodomāt: „Nu jā, tev jau labi, tu ceļo, komunicē ar cilvēkiem. Tāda ir tava darbošanās”. Bet arī manā gadījumā ir daudz izpausmju variantu. Man ir maza tējnīca un reizēm pietiek enerģijas darbam dārzā vai ceļojumam vai kaut kam vēl. Tas notiek. Es nejaucos tajā. Es ļauju tam izspēlēties patstāvīgi. Esmu klāt tai visā. Tas nemazina manu prieku, nemazina manu mieru. Notiek, protams, ķermeņa klātbūtne, prāta un apziņas klātbūtne, bet tas viss ir apziņas spēle, bet apziņa nav „lāga zellis”. Labs, slikts, bezpersonisks, kropls – tas viss tajā ir.

Es neidentificēju sevi ar apziņu. Es tikai vēroju to, ka esmu loma, ka tas viss mutuļo, dejo saskaņā ar savu dabu. Bet būtībā apziņa ir tīra. Šī tīrā apziņa – „es esmu” apziņa – tā ir visa sakne, tā strāvo cauri visam, bet mēs to redzam pēdējo. Par cik, tikko apziņa sevi identificē, tās būtība šā vai tā tiek tās interešu, prioritāšu, tendenču un nepatikas aizsegta. Tās aizsedz viņu. Tā nokļūst sarežģītā stāvoklī. Viņu hipnotizē tas, ko tā uztver. Pietiek ar uztveri un tās iekšējais miers, prieks, tukšums, nekustīgums, klusums un mīlestība kļūst par objektiem viņā, kurus tā meklē attiecībās ar citiem vai „citā”, tā vietā lai iepazītu tajos savu sākotnējo stāvokli. Tas paliek nepamanīts. Kurš nepamana? Identificētā apziņa, ko mēs saucam „tu, es, Harijs, Džons, Sjūzena”. Ar šo redzējumu pietiek. Skatieties. Skatieties dziļi, ne ar kādu intelektuālu skatienu, bet vēlmes un vajadzības būt brīviem vadīti. Patiesais redzējums, kas nobriest līdz pašām saknēm, nekavējoties pārvērš sapinušos apziņu tīrajā esībā, priekā.

Jūs nevarat to apgūt universitātēs, jūs neapgūsiet to kafejnīcā un neiegaumēsiet tirgū. Tā ir jūsu zvaigžņu stunda – noķeriet to. Esiet pilnīgi atvērti, klāteoši, pieejami, patiesi. Lai šī atpazīšana, kas jūs atstāj tādus, kādi jūs bijāt vienmēr, ir īsts atklājums. Tā ir jūsu lielā veiksme, ka atrodaties šeit. Šeit, bet ne 7:30 vakarā Farvjūhauzā, 12., pie Mudži. Tas „šeit” atrodas aiz atrašanās vietas robežām. „Šeit” atrodas ārpus laika. Esot „šeit un tagad”, jūs nekur nevarēsiet aiziet. Ko jūs varat izdarīt lai aizietu? Jūs esiet absolūtā vienotībā esot jūs paši.

Ļaujiet maniem vārdiem iesūkties jūsos bez atlikuma. Ļaujiet tiem pilnībā asimilēties jūsu apziņā. Pēc tam jūsu uzskati, jūsu skatījums uz dzīvi paši no sevis radikāli izmainīsies. Ļaujiet jūsu prātam, jūsu nosliecēm pilnībā pieņemt šo izpratni. Satsangs ir sērskābes vanna, kurā tiek iegremdēts jūsu prāts, jūsu identificēšanās. Vērsiet savu apziņu uz atrašanos sevī. Ļaujiet šai apziņai, šai sajūtai „Es esmu tikai tas Es esmu” piesūkties ar sevi. Saglabājiet savu prātu bezkaislīgu. Ar to pietiek. Pietiek. Tas arī viss.

Viss, aiz vārdu „tas ir tas” robežām. Tas, ko es jums pateicu, ir viss, kas jums jāzina. Tas ir viss, kas jums jāsadzird. Tomēr es atkārtošu to atkal un atkal. Tās ir ziepes, kas nomazgā visus priekšstatus. Jo visi priekšstati par jūsu patiesā „es” atrašanos ir maldīgi. Tas aizvedīs jūs pie “Es bez es”. Esiet šis Es bez Es. Palieciet tas. Tas ir brīnišķīgs stāvoklis ārpus stāvokļa. Absolūts. Šeit jūs nokļuvāt un izšķīdāt savā Budas dabā, Jēzus apziņā, Krišnas apziņā. Šeit jūs esat vienoti ar sevi. Jūs dzirdējāt, kā cilvēki saka „viena mīlestība”; šī vienotība ir mīlestība. Palieciet kā mīlestība.

Esiet mīlestībā. Šeit nevajag piepūli, nevajag garīgus vai reliģiskus vingrinājumus – tikai ceļš no prāta uz sirdi. Negaidiet kamēr tas notiks. Patiesība nav ceļojums. Tas ir tas kur beidzas visi ceļojumi. Patiesība nav koncepciju bunte. Visas koncepcijas pazūd tajā, atstājot jūs tādus, kādi jūs esiet. Pierodiet pie sevis bez informācijas par sevi. Tajā, pašā par sevi, nepastāv rezumē, nav iepriekšējo pārdzīvojumu fotoalbumu. Nav stāstu. Palieciet kā tas. No šejienes jūs ieraudzīsiet ļoti skaidri, ļoti dzīvi, kā darbojas prāts un rodas identifikācija. Tas kļūs acīmredzams. Jūsu bezkaislīga redzējuma spēks ir jūsu prieks, jūsu brīvība.

***

No grāmatas “Atmošanās brīvībai”.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *