Mudži – Meklētājs un Apgaismība

Meklētājs

„Tagad, – jūs sakāt, – vairāk nav meklējumu, tagad es varu sacīt, ka vairāk nav „es””. Tāpēc es vaicāju jums: kas ir šis „es”? Iespējams, „apgaismības meklētāja” vairāk nav, nav „atmošanās meklētāja”. Varbūt, kaut kas novāca „atmošanās meklētāju” un nomainīja to uz „biznesa meklētāju” vai „Mersedesa meklētāju”. Jūs sakāt: „Šis meklētājs tagad vairs nav problēma, jo es zinu, ka tā ir ilūzija”. Esiet uzmanīgi. Tā ir sinepju koka sēkla, sinepju sēkla. Tik maza sēkla un tik liels koks. Liels koks.

Reizēm mums šķiet: ok, meklētāja enerģijas vairs nav. Tad ko tas nozīmē? Jūs esat Buda? Iespējams, jūs kaunieties to pateikt, bet pie sevis nodomājat, ka esat Buda. Ko nozīmē „Buda”? Tas nozīmē, ka šīs identifikācijas, personības enerģija, ko mēs dēvējam par „es”, pat ja rodas, tad tai nepiemīt nedz spēks, nedz dzīvelīgums, nedz substance. Pat ja sacīt: „Jā, tā rodas un kaut ko grib, bet es zinu, ka tā nav reāla”. Ja jūs zinātu, ka tā ir nereāla, tad nebūtu arī atmiņu par tās vērošanu. Nezinu, vai jūs saprotat, par ko es šeit runāju?

Ja kaut kas patiešām nav reāls, tad nebūs pat atzinuma vai tā reģistrēšanas, lai varētu sacīt: „Jā, ziniet, kaut kas kuļas pa virsmu… es nespēju sadzīvot ar savu māti, bet es zinu, ka tā ir tikai ilūzija”. Tas nozīmē, ka, lai arī kas būtu tas, kas nesadzīvo ar jūsu māti, tā ir noteikta personība. Jūs varat teikt: „Jā, es zinu, ka šī personība ir nereāla”. Es abildēšu: „Fokusējieties uz to, kas jūs esat, noskaidrojiet to. Vienkārši skatieties. Un vienkārši esiet skatīšanās. Noskaidrojiet, kam piemīt šī dzīve un vajadzība darīt kaut ko un kurš jūt: „Es esmu brīvs”. Kurš saka: „Jā, esmu brīvs”? Kurš saka: „Es pārtraucu meklējumus”? Kurš to visu saka?


Šis pārkāpējs, šis „es” joprojām ir šeit. Agrāk jūs teicāt: „Esmu sasaistīts”. Tagad jūs sakāt: „Esmu brīvs”. Kas tas ir? Atrodiet, piedzīvojiet to. Kas ir tas, kas zina šo sajūtu „es esmu brīvs” vai „esmu sasaistīts”. Koncentrējieties uz to. Palieciet tikai tajā, esiet vienoti ar to. Piedzīvojiet to, kas tas ir. Palieciet tajā. Tas ir tas, ko sauc par „atrašanos iekš ES”. Runā, ka ticība Dievam ir brīnišķīga sadhana, lieliska pieeja, viens no varenākajiem ceļiem – uzticēšanās un ticība Dievam. Tomēr nepastāv tāda lieta kā ticība ES. Var būt tikai ES. Kurš tic ES? Noskaidrojiet. Ir tikai ES. Atrasties iekš ES nozīmē būt ES.

Tātad: reiz es jau citēju izteikumu no grāmatas „Viveka Čudamani” – „Briljants izpratnes kronī”, – ko sarakstījis viens pazīstams indiešu skolotājs Šankara. Man šī frāze iekrita acīs, es to jau minēju. Vienā vietā viņš saka: pat pēc tam kad patiesība bija iepazīta, izprasta, vienalga paliek noteikta sajūta, ka „es” ir darītājs, tas, kas piedzīvo; un šī doma, šī pārliecība, šī identifikācija notur jūs eksistences ritenī; ir nepieciešams izdabūt ārā to un iznīcināt, patriekt pašu šo domu no jūsu ķermeņa, no jūsu apziņas ar atrašanās iekš ES kā ES palīdzību; viedie uzskatīja šo noplakšanu vai identifikācijas vājināšanos par „apgaismību”. Nepietiek vien sacīt kaut ko līdzīgu: „O, es zinu, ka tā nav taisnība”. Es – kas? Kam tā ir patiesība vai meli? Pat šis jautājums. Saprotiet?

Tas, iespējams, atgādina noteiktu uzdevumu. „Tā ir sarežģīta padarīšana, tam vajag piepūli”. Sākumā var tā šķist, jo uzmanības fokusēšana uz atrašanos ES kvalitātē liekas kaut kas komplicēts. Krietni vieglāk sacīt konceptuālā līmenī: „O jā, es zinu, esmu vai ne”. Patiesībā, visa šī pasaule, visa šī identifikācija un mūsu uzskatu sistēma par pasauli eksistē tikai un vienīgi šeit (norāda uz galvu), tikai šeit tas patiesībā risinās.

Tas (norāda uz sirdi) nezina vispār neko. ES neko nezina, ES vispār neko nezina. Mūsu Visuma uztvere, mūsu vietas tajā, mūsu identifikācijas pilnībā atrodas šeit (no jauna norāda uz galvu). Tas viss ir tikai koncepcijas. Par cik jūs varat sacīt: „O jā, tas skan loģiski”. Tas, kas piekrīt, pats ir koncepcija. Cik dīvaini. Tomēr, kaut kādā veidā, tam jābūt sacītam un klausoties tiek uztverts tas, kas ir nepieciešams, bet kas tas ir, kam tas iet labumā, nav iespējams uzzināt.

Tāda sajūta, ka vienota realitāte, ES, spēlē pati ar sevi visas šīs spēles par zaudējumu un atrašanu un atgūšanu. Kurš vēl ņem tajās dalību?.. (parausta plecus) Var būt tikai viens avots. Ja jūs pilnībā apjautīsiet to, tā, ka viss kļūst priekš jums neapgāžāmi skaidrs, tad jūsu nelaimes beigsies.

Apgaismība

Jautājums: Mudži, vai ir iespējams patiešām saņemt vai sasniegt apgaismību? Vai kāds kādreiz ir saņēmis apgaismību vai atmošanos pateicoties satsangiem un, ja atbilde ir apstiprinoša, tad vai tu nevarētu pateikt, kurš tieši? (vispārēji smiekli)

Mudži: Patiesībā nav iespējams kļūt apgaismotam, kā tu to sauc, jo, pirmām kārtām, tas, kas varētu kļūt apgaismots, neeksistē. Stabila izpratne vai sapratne, ka patiesībā neeksistē „kāds” apgaismības sasniegšanā un, ka nekad nevar pastāvēt būtne, ne šobrīd, ne nākotnē, šī stāvokļa sasniegšanai – lūk, kas ir apgaismība. Šī nepastarpinātā realizācija notiek un kļūst izpausta, apstiprināta un pārliecinoša ar pašizpētes ceļa palīdzību. „Pašizpēte”, dēvēta arī par atma-vičaru – tas ir viens efektīvākajiem līdzekļiem, kas atmasko „es-koncepcijas” nerealitāti, ko parasti uzskata par personīgo realitāti, atstājot novārtā vienīgo perfekto tīrā nemainīgā ES realitāti. Tā ir beidzamā patiesība.

Tu vaicā: „Vai kāds atmodās pateicoties satsangam?” Es jau skāru šo tēmu iepriekšējā izteikumā, bet piebildīšu vēlreiz, ka ir un turpinās šī fakta apjausma – ka identificējies ego ir mīts, iztēlots personāžs. Pati par sevi individualitāte ir tīrās apziņas/esības izpausme nevis šīs Esības fakts vai formulējums. Šis ES paliek liecinieka vai fenomenu vērotāja kvalitātē, kas spontāni rodas apziņā. Šis patiesais ES ir tikai klātbūtne, kurai nav formas, vārda, kas izpaužas un staro ar mieru, prieku un laimi, ko jūt kā mīlošu apmierinātību. Kad šī atziņa notiek katrā individsuālajā punktā vai apziņas izpausmē, ko pazīst ar vārdu „personība”, tādu stāvokli dēvē par „atmošanos” vai „apgaismību”.

Tu lūdz, lai es pateiktu, vai šeit ir līdzīga personība. Runājot parastā valodā, es varu teikt, ka daži cilvēki šeit sasniedza skaidra redzējuma/klātbūtnes momentu ārpus intelektuālas vai akadēmiskas izpratnes vai pieņemšanas. Tomēr mentālās noslieces un identifikācija netiek noārdīta uzreiz un bez pārpalikumiem, un ego-sajūta, kas sevi uzdod par realitātes pamatu, kaut arī atsegusi savu viennozīmīgo šķietamību pateicoties pašizpētei, turpina parādīties; tas ir dabiski. Uzdevums un izaicinājums ir laiku pa laikam atgriezt šo es-individualitātes sajūtu atpakaļ sirdī-avotā tās parādīšanās brīžos un mācīties noturēt uzmanību uz avotu, kas ir jūsu patiesais ES; pamazām tā saplūst ar avotu un pati kļūst tas.

Beigu beigās, kas būs šis „es”, kas paziņo, ka „esmu saņēmis to” vai „esmu realizēta personība”? Kurš vai kas var būt apgaismības profesors? Vai tad tas nav tas pats ego? Tu saproti, par ko es runāju? Tomēr daži skolotāji patiesībā pasludināja sevi par vienotu, tīru, bezkvalitāšu realitāti un runā no tīras, nepastarpinātas, brīvas no ego zinībām/pārliecības platības. Tas iederas arī manā kontekstā un rada atdzīvinošu, uzticamu un dabisku efektu, kas ļauj mums saprast, ka ierobežot vai noturēt tīro ES vienalga kādu cilvēcisku kritēriju vai loģikas rāmjos ir neiespējami.

J: Bet es jūtu sevi kā „kaut ko”, es nevaru sajust sevi kā „neko”.

M: No jauna, tu vērtē šo „sevi” kā uztveres objektu. Kā tu vari būt objekts? Objektam jābūt uztverošam subjektam. Ja subjekts arī tiek uztverts, tad automāriski kļūst par objektu, tātad, jāpastāv dziļākā līmenī esošam subjektam, kas uztver visu. Saproti? Tu nevari būt neviens no uztveramajiem objektiem, tev jābūt saņēmējam/subjektam. Kurš vai kas ir šis „tu”, kas uztver? Vadies pēc tā. Tavs paziņojums: „es jūtos kā „kaut kas”” satur trīs aspektus: es, manas jūtas un kaut kas, ko es uzskatu par sevi. Šis „kaut kas” ir vienīgi tava ideja par sevi, bet ne tavs reālais ES. Un tavas jūtas ir tikai jūtas, kas attiecas uz šo ideju par sevi. Beigu beigās, ir šis „tu”, kas ir subjekts, kas uztver šos vērojumus? Man ir taisnība?

J: Jā.

M: Kas tu precīzi esi?

J: Es!

M: Un kas tieši tas ir?

J: Es! Vai, drīzāk, manas zināšanas par sevi?

M: Tātad, ne ķermenis?

J: Nē, es zinu, ka ne ķermenis.

M: No kurienes tu zni, ka neesi ķermenis?

J: Es redzi savu ķermeni un vienkārši zinu, ka tas nav tas, kas es esmu, kaut reizēm jūtu, ka tas arī esmu es.

M: Labi, labi. Atgriezīsimies pie tavas atbildes par to, ka tu esi zināšanas par sevi. Tu esi pārliecināta, ka tās ir zināšanas par sevi, bet nevis tikai zināšanas par sevis ideju vai savu personību? Kā tu sāki sevi atpazīt? Kādā veidā tu zini sevi šeit un tagad?

J: Kad es sāku uztvert citas lietas un cilvēkus.

M: Jā, kādā veidā citu uztveršana ved tevi pie sevis?

J: Jo es zinu, ka uztveru. Ka tam, lai uztvertu, man jābūt.

M: Tādējādi, jebkurš uztveramais objekts nevari būt tu, vai man ir taisnība?

J: Ir.

M: Tieši tā! Ļoti labi. Tagad: Kas ir tas, kas uztver un vēro?

J: Es! Tas!

M: „Es” ir tas pats, kas „tas”?

J: Jā.

M: Un tomēr – kas tas ir? Kādas ir tā īpašības, tā substance? Kas tieši padara tevi par tevi? Paskaties un pasaki man. Tas ir kāds konkrēts „tu”? Personība? Kas atšķiras no viņas vai no viņa vai no viņiem?

J: Hm, jā. Nē. Tas ir miglaini, es neredzu.

M: Paliec mierīga, neej prom, paliec nelokāma un skaties. Kas esi tu? Vari pateikt no tā skatījuma?

J: Es neesmu personība vai kaut kas vēl, bet es zinu, kas esmu. Nav nekā, es nevaru atbildēt. Ir vēlmes skatīties trūkuma sajūta, noguruma, pretestības sajūta.

M: Labi. Neielaidies vērtējumos, neskaries klāt nekam, vienkārši esi vienota ar vērošanu. Paliec tajā bez piepūles. (ilga pauze) Tu izskaties neizpratnē. Kas tevī to izraisa?

J: Vienkārši tukšums.

M: Kurš vēro šo tukšumu?

(sieviete paceļ skatienu un smaida, nenovēršot acis no Mudži)

M: No kurienes parādījās šis smaids?

(klusums)

J: Es nezinu. Ir atvieglojuma sajūta un miers, sava veida vieglums.

M: Sava veida?

J: Vieglums, telpa un miers.

M: Šis vieglums un miers staro tur, kur nav neviena. Tas ir miers. Tas ir patiess prieks. Tā ir tīrā mīlestība. Tikai tagad nepieķeries tam. Nepiesavini un nepasludini savas tiesības uz to. Paliec liecinieks.

J: Jā, jā. (smaidot) Es redzu, ka esmu šeit vienkārši liecinieks. Paldies tev, paldies. (saliek plaukstas pēc indiešu manieres pateicības žestā)

M: Nenovērs uzmanību šobrīd… (pēc noteikta laika) Tagad pārstāj būt lieciniece.

J: Esmu neizpratnē.

M: Nē, tu neesi neizpratnē. Neizpratne tiek redzēta. Neidentificējies ar to. Kas paliek? Neskaries klāt nekam, pat lieciniekam, neesi „liecinieks”. Liecināšana bez liecnieka, saproti?

J: Jā.

M: Kurš saprot?

J: Neviens. Vienkārši ir izpratne.

M: Ļoti labi. Ļoti patīkami iepazīties. Tagad, šai neesošā vietā, totālajā tukšumā kā tukšums, aiz tukšuma koncepcijas robežām, tu eksistē bez piepūles. Tu nekļuvi tas un nesasniedzi to, jo šeit neeksistē nekāda sasniegšana. Ārpus un, tai pat laikā, iekšā paceļas un mirdz kā uztverošais ES. Un lai arī kas te rodas, tā ir tikai šķietamā es-apziņas uztveramās formas.

J: Paldies.

M: Lūdzu.

****

No grāmatas “Atmošans brīvībai”.

One thought on “Mudži – Meklētājs un Apgaismība

  1. Bezkaislīga novērošana. Prāts meklē pilnīgāku brīdi – projicētu vai jau pārdzīvotu. Novēršanās no tagadnes.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *