Mudži – Kas ir Pašizpēte

Vai drīkst ko pajautāt?

Jā, lūdzu.

Par pašizpēti.

Labi.

Par cik es daudz par to dzirdu un, patiesībā, neko daudz nezinu, kas tas ir?

Labi. Tas ir labs jautājums. Teiksim tā: ja kāds jums pajautās: „Kam pieder šis velosipēds?” , jūs atbildēsiet: „Tas ir mans velosipēds”. Jūs neteiksiet: „Tas esmu es”. Tas neesat jūs, tas ir jūsu īpašums. Tāpat jūs varat runāt par savām jūtām. Jūs varat apzināties savas jūtas. Ja jums pazudīs dzirde, jūs vienalga paliksiet jūs pats uz 100 procentiem, bet apzināsieties dzirdes trūkumu. Un, ja jūsu ķermenis notirps, jūs apzināsieties to: kāds to aiztiek un jūs apzinaties pieskārienu trūkumu. Jūs apzinaties savas sajūtas. Jūs nevarat būt tās, jums jābūt kaut kam, kas tās apzinās. Tāpēc, pat ja 2 vai 3 maņu orgāni pārstāja funkcionēt, jūs vienalga zināsiet, ka tie nefunkcionē. Tā ka jūs nevarat būt funkcionējošās vai nefukncionējošās sajūtas.

Jūs varat arī sacīt: „Mans ķermenis”. „Mans ķermenis ir tik noguris!” Kas saka: „Mans ķermenis?” Pret savu ķermeni jūs izturaties praktiski kā pret savu īpašumu. Kaut kas apzinās šo „manu ķermeni” – jūsu ķermeni. Kaut kas apzinās ķermeni, nebūdams ķermenis. Jūs arī elpojat. Jūsu elpošana. Ja jums ir gripa, jūs varat pamanīt, ka elpošana kļuvusi seklāka – kaut kas apzinās šo elpošanu. Reizēm jūs sakāt: „Mans prāts pilnībā sapinies” – kaut kas apzinās arī prātu. Ja jūsu prāts ir pieblīvēts ar domām, kāds vēro arī to. Vai, ja šīs sajūtas vai domas zib ļoti ātri, kaut kas apzinās ātrumu, domu pulsēšanu. Un, ja šīs domas mainītos, joprojām tas pats „kaut kas” apzinātos, ka tās kļuva mierīgākas.

Tātad, kaut kas tāpat vēro arī domas. Jūs sakāt: „manas domas”. Jūs spriežat par “savu atmiņu”. Reizēm jūs atzīstat: “Man ir slikta atmiņa”, vai “Mana atmiņa kļūst vājāka”. Kaut kas apzinās arī atmiņu. Un, ja jūs pildat noteiktus vingrinājumus, lai uzlabotu atmiņas darbību, kaut kas apzinās šos uzlabojumus. Jūs nevarat būt atmiņa. Kaut kas, kas apzinās atmiņu, eksistē pirms atmiņas. Tāpat jūs varat spriest par “savu ego”. Kāds sacīs: “Man ir ļoti liels ego”, bet kāds: “Man pavisam neliels ego”. Kas apzinās lielu vai mazu ego? Kaut kas, kas nav ego, vai ne? Kaut kas apzinās laiku un telpu. Mēdz teikt: no visiem elementiem, kas sastāda šo pasauli, vissmalkākais elements ir telpa, ēteris. Jūs apzinaties telpu. Tātad, jums jābūt vēl smalkākam par telpu.

Tātad, kaut kas apzinas visu to, pat kad runa ir par apziņu. Līdzīgi kā dotajā brīdī jūs zināt, ka atrodaties pie apziņas, jā? Reizēm jūs jūtat nogurumu ķermenī un pat varat audēt samaņu. Reizēm jūs jūtat: “Atnāk miegs un apziņa atkāpjas, atkāpjas uzmanība”. Kaut kas vēro to un zina to, saprotat? Kas tas var būt? Kas var būt tas, kas apzinās visas šīs lietas: ķermeni, prātu, jūtas, intelektu, atmiņu, sapņus, projekcijas, cerības, tieksmes? Kas ir tas, kas atrodas aiz šīm lietām un apzinās tās? Kaut kas vēto – kas tas ir? Tam jābūt pirmatnējam. Tam jābūt pirmatnējam! Tālāk par to jums nav kur virzīties. Viss pārējais seko tam. Pat zināšanas seko pēc tam. Kaut kas zina zināšanas. Kaut kas zina nezināšanu. Kas tas ir?

Lai arī ko jūs redzētu – kaut kam jābūt pirms tā. Kam tam ir jābūt? Kur tas atrodas un kas esat jūs attiecībā pret viņu? Tādējādi, tas ir ļoti, ļoti apcerīgs jautājums, ļoti jaudīgs jautājums. “Kas es esmu?” Tāpēc, ka ir jāeksistē man, lai būtu iespēja redzēt šīs lietas – redzēt šo ķermeni un tā funkcionēšanu, ar ko es esmu cieši saistīts. Un tad, ja es esmu šeit, tad varu redzēt jūs. Es nevaru ieraudzīt jūs, ja manis nebūs. Man jāeksistē sākotnēji. Tāpēc pirmā zināšana, kas ir man, ir “es esmu”. Ne tikai cilvēki. Ēzelis, kas brien pa ceļu, zina, ka “es esmu”. Ods – “zzz”, – viņš zina “es esmu”, viņš zina par savu eksistenci. Visur, kur ir apziņa, ir šī zinība “es eksistēju”. Tādējādi, “es eksistēju” ir jebkuras uztveres balsts. Jums jābūt lai kaut ko uztvertu.

Bet vai tiešām mēs domājam par to, kas esam? Mēs vēlamies zināt, kas ir citas lietas. Tāpēc, kad mēs gribam zināt par “citu”, to sauc par “objektīvām zināšanām”. Par šīm zināšanām jūs varat rakstīt, jūs varat kaut ko mērīt, nosvērt, jūs varat domāt par to – tas viss attiecas uz to, ko es saucu par “objektīvām zināšanām”. Bet prāts ir mērīšanas instruments priekš variāciju mērīšanas un salīdzināšanas dimensijas, saprotiet? Bet kaut kas apzinās arī prātu tai skaitā. Tad kas tas var būt? Tam jābūt sākotnējam attiecībā pret visu. Kas tas ir? Viss pārējais parādās vēlāk, visas uztveres parādās vēlāk.

Jūs zināt uztveres spēku, jā, pateicoties tikai būšanai šeit. Cik brīnišķīgs ir šis spēks! Nekustoties, jūs varat spriest par tādu lietu daudzumu. Nekur nav jāiet lai atsauktu atmiņā šīs lietas. Tādējādi, pārsteidzošais spēks pastāv kā jūs. Un tomēr mēs neko nezinām par sevi. Mēs gribam zināt visu, kas atrodas ārpusē, bet, ja es pajautāšu jums, kas ir tas, kas zina visu šo zināšanu krājumu, kurš zina šo zinību, tad tas, jādomā, esat jūs. Tad es pajautāšu: kas ir “jūs”? Kas tas ir? Tas ir sākotnējs, tas ir pirms visa. Pirms visa.

Vai pastāv kaut kas pirms “es”? “Es” esmu. Vai ir kaut kas, kas ir pirms “es”, kas pirms-pastāv? Kad jūs atrodaties dziļā miegā, tas “es” nepastāv. Sapņos jums ir “es”. Iespējams, dienā jūs sauc par Sjūzenu, bet sapnī jūs varat būt varens karotājs vai kaut kas vēl, taču jums joprojām būs “es” sajūta. Tomēr dziļā miegā jums nav “es”, tas iztrūkst. Kur jūs esat? Kas jūs esat kad iztrūkst “es”? Ja “es” pilnībā izzūd dziļā miegā – kurp tas pazūd? Kaut kas taču vēro pat “es”. Jūs zināt sajūtu “es esmu”. Jūs esat pat pirms šīs “es esmu” sajūtas. Kas jūs varat būt?

Tādējādi, tas nav tikai intelektuāls jautājums. Ja jūs spriedelējat par to, tad jā, jūs varat sacīt, ka izmantojat savu intelektu, bet ar to nepietiek. Spriediet par to, bet arī piedzīvojiet to, par ko spriežat. Visas šīs lietas, par kurām es tagad runāju: jūtas, prāts, atmiņa, intelekts, ķermenis, pasaule, elpošana, laiks, telpa – visas šīs lietas jūs zināt. Un tās neesat jūs. Tāpēc, ja mēs atliksim tās visas malā, nekas no tā, ko jūs varat ieraudzīt, kam varat pieskarties, ko varat apskaut, sajust, atminēties vai iedomāties, nevarat būt jūs. Tāpēc: ja jums visu to atņem, kas paliks pāri?

***

No grāmatas “Atmošanās brīvībai”.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *