Mudži – Gatavība ir ideja

Vai tu varētu atītstīt gatavības tēmu? Kā jāsagatavojas izpratnei?

Pirmām kārtām, jūs visi esat gatavi. Kā lai jūs to uzzinat? Jūs varat arī nezināt. Nepastāv kontrollapa. Gatavībair ideja. Ja jūs turēsieties pie tās kā pie idejas, tā jūs nosmacēs. Tā piespiedīs jūs meklēt vēl lielāku gatavību. Jūs atrodaties ārpus brieduma un gatavības robežām. Patiesībā es norādu uz to, kas jūs jau esat, nevis uz to, par ko jums jākļūst, jo, ja jūs jau neesat tas, tad, lai arī par ko jūs kļūtu, tas nebūs pastāvīgs. Viss, kas nav pastāvīgs, ir vien barība priekš apziņas. Tā ka tas nav aicinājums kļūt nobriedušākam vai vēl nobriedušākam. Šeit ir būtiski, ka, pirms jūs pieskarsieties pašai brieduma idejai, jūs jau esat nesatricināma apzinātība. Esiet tajā!

Es nenorādu jums uz kaut ko, kas būtu salīdzināms ar kaut ko citu; tas, kas atrodas aiz salīdzinājumu robežām, no kā pie jums nāk salīdzinājumi – tas ir stāvoklis, sākotnējais stāvoklis attiecībā pret visu, ko jūs varat novērtēt vai izmērīt. Tas ir viss, uz ko es norādu, un, tai brīdī, kad tas tiek uztverts vai izprasts kā kaut kas fenomenāls un atsevišķs, mēs aizejam no apzinātības domašanas virzienā. Mēs pat esam spējīgi radīt tukšuma attēlu. Prāts barojas ar koncepcijām. Ja jūs sacīsiet “absolūtais”, prāts izsauks iztēlē tā sajūtu vai garšu, un tas vienmēr atšķirsies no tā, kas ir šeit un tagad. Tāpēc neturieties pie koncepcijām. Lai arī cik pamatīgas vai pievilcīgas tās būtu, tam, kas jūs esat, nevar būt formulējuma. Jums jāeksistē pirms tā. Bet tas “jūs” – ieklausieties viņā un izmetiet to, jūs atrodaties ārpus īpašībām. Noteiktā līmenī jūs zināt, ka jūs esat, bet, ja jums pajautā, kas tas ir patiesībā, jūs pirmām kārtām vērsīsieties pie pazīstama vārdu instrumentārija, īpašības vārdiem, lai aprakstītu to, tomēr nepastarpinātā uztverē jums nāksies no tā [instrumentārija] atsacīties. Tie [vārdi] nevar būs tas.

Pieņemsim, kādam ir velkme “es vēlos iepazīt savu patieso ES” un velkme ir tik jaudīga, ka augstākās Visuma būtnes parādās un saka: “Mīļotais, mēs sadzirdējām tavas lūgšanas, mēs esam dziļi aizkustināti ar tavu patiesumu, mēs apkopojām visus savus spēkus un atradām tavu ES. Lūk, tas ir”. Jūs nevarēsiet paskatīties uz kaut ko, lai arī cik brīnišķīgs tas būtu, un sacīt: “Es esmu tas”. Jūs nevarat norādīt uz kādu objektu un fenomenu. Jums jāeksistē lai rastos iespēja pateikt: “Es esmu tas”. Tāpēc šī piemēra jēga tajā, ka viss, ko jūs spējat sev iztēloties, iedomāties, nespēj būt šis ES. Ja tas rodas, tad tam jārodas iekš kaut kā, kas ir sākotnējs attiecībā pret to. Aktieri neuzkāps uz skatuves, ja nebūs publikas. Jūs vērojat, kā tā nāk. Ja jūs ar to saprotat kaut kā iegūšanu, tad nevarat iegūt neko mūžīgu, ja vien tas jau nepastāv. Ja kaut kas nāk, tad tas arī aiziet. Pastāv kaut kas, kas vēro visa parādīšanos un pazušanu. Uz to es arī norādu. Kas tas ir? Vai tas var būt kaut kas atšķirīgs no jums? Tieši šeit un tagad – kur tas ir? Tas atrodas kādas prakses galā? Jūs varat sacīt: “Labi, es tuvojos”? Mūs viegli savaldzina solījumi, ka tuvojamies, ka esam jau gandrīz tur. Tas, uz ko jūs tiecaties, jau atrodas tur, kur jūs sākāt savus meklējumus. Jūs jau esat tas. Jūs lūdzat savam prātam lai tas jūs pārliecina par šo patiesību, bet prāts nelabprāt sadarbosies ar kaut ko, kas viņu uztver kā lieku. Ir lielisks piemērs, ko minēja Šri Ramana. Viņš sacīja, ka tas atgādina zagļa pataisīšanu par policistu un viņa paša notveršanas uzticēšanu tam. Viņš nekad nenoķers zagli, jo viņš pats ir zaglis. Ja jūs palūgsiet prātu doties absolūta meklējumos, viņam patiks šis darbs. “Viņš ir gandrīz notvēris”; “palaida vaļā pēdējā brīdī”. Jūs nevarat nokļūt tur ar prāta starpniecību.

Spējiet ieraudzīt prātā to, kas viņš ir. Spējiet saprast, ka jūs bijāt šeit vienmēr, vērojot sajūtas, kas rodas, un, ka kaut kas, kas vēro kustību, pastāv pirms tās. Jūs vērojat kustību. Sākotnēji esat jūs. Jūs pat zināt zinību, bet jūs nekoncentrējat uzmanību uz avotu. Jūs satverat koncepcijas un sērfojat pa tām, un tās jūs vienīgi aiznes projām. Bet jūs varat vērot to, kas rodas jūsu prātā vai apziņā, un pārliecināties, ka jūs vienkārši skatat noteiktu kustību. Pateicoties šādai vērošanai jūs vismaz varat atzīt, ka vienkārši vērojat kustību: domas nāk, dažas šķiet neiespējami jaudīgas – draudi – jūs aizverat acis, atverat, doma ir prom. Tik daudz draudu un tomēr jūs joprojām esat šeit. Jūs vērojat kā tie parādās un pazūd. Vai ne?

Tāpēc, kad jūs neskaraties tiem klāt, tieši šeit un tagad, neraugoties uz to parādīšanos, kad jūs neraustat šo sajūtu “man ar to kaut kas jāizdara”, jūs varat vienkārši vērot to kā satiksmi uz ceļa. Nekas neskar jūs, ja jūs paliekat tikai apzinātība. Spriedumi rodas – neaiztieciet tos. Sajūta “es nevaru to paciest” arī ir doma. Tikai vērojiet. Kad jūs vērojat – neaiztieciet. Vienkārši vērojiet. Nesakiet: “O, tam tā nav jābūt”, un, tai pat mirklī, visa šī enerģija noplaks. Pat ja nenoplaks, negaidiet to. Bet tas ir tas, ko mēs vienmēr darām, cenšoties novērst mūsu domāšanas uzbrukumu. “Es nevaru šodien tikties ar draugiem, jo diena nav izdevusies; jāpagaida, kamēr mākoņi izklīst”. Tā arī ir doma. Un jūs jūtat “Es neko nevaru ar to izdarīt”, bet tā notiek tikai tāpēc, ka jūs vēlaties ar to kaut ko izdarīt un tas noved pie frustrācijas. Tā notiek tikai tādēļ, ka jūs iesaistaties tajā. Reizēm jūs ejat uz satsangu tikai šī iemesla dēļ; kāds dodas uz satsangu it kā mācīties, apgalvojot: “Esmu jau gana piesātinājies ar šo pasauli, tagad es vienkārši gribu būt brīvs”. Un dienu vai divas ieklausās katrā vārdā un pēc tam piepeši pazūd. Kad kāds jautā, kas ar viņu noticis, atbilde ir: “Ak, viņš sastrīdējās ar sievu un tie izšķīrās”.

Reizēm tikai vēlme salāpīt problēmas noved jūs šurp nevis vēlme atrast to sakni. Tāpēc satsangs patiesībā nav zāles lai liktu dzīvei pārstāt būt par to, kas tā ir, jo dzīve ir tikai tas, kā jūs to uztverat. Negaidiet nekādus rezultātus. Vienkārši mierīgi, atslābumā vērojiet parādīšanos un aiziešanu. Tas nenozīmē, ka jums vajag sastingt sēdošā pozā, nekam neskaroties klāt, jo arī tā ir doma. Vienkārši ļaujiet tam notikt. Neradiet sev vēl vienu nosacījumu, kādiem jums jābūt. Mēs to darām nepārtraukti. Jūs radat savu iekšēju sajūtu atmosfēru. Ja nepretosieties, jūs ieraudzīsiet: “Labi, tagad parādās tas, tagad rodas tas, es apzinos to, lai tas nāk, lai iet prom, es palikšu tas, ka es esmu”.

Kā lieliski sacīja Šri Nisargadatta: “Es ļauju savai cilvēciskajai dabai izvērsties saskaņā ar tās likteni. Es palieku tas, kas es esmu”. Viņš nesaka: “Raugiet, es cenšos izlabot sevi”. Tas nav uzaicinājums uz sevis uzlabošanas kursu. Tā ir uziešana, kas jūs esat, kas bijāt vienmēr. Un tam, kas jūs esat, nav nekāda izmeklēta koncepciju krājuma, kas jums jāuztur. Pamazām, kad jūs sāksiet redzēt, ka aiz tām stāv “es”, jūs sapratīsiet, ka “es” nespēj nekam pieskarties vai radīt kaut ko, lai varētu sacīt: “Tas ir tas”. Es nevaru uzzīmēt tā attēlu; tā vienkārši ir sajūta “es esmu”. Es pat apzinos to “es esmu” – tad kas es varētu būt? Jūs visu jūtat, jūs uztverat, bet nepieķeraties nekādam rezultātam. Nelūkojoties nākamajā momentā, vai jūs spējat vienkārši būt, negaidot ar nepcietību kaut ko vēl? Prāts nepārtraukti raugās pagātnē vai nākotnē. Kāpēc? Tāpēc, ka tas nekad nav apmierināts ar atrašanos šeit un tagad. Nākošais moments var izrādīties labāks, pilnīgāks. Tas arī ir ceļojums – tieši šeit un tagad. Neaiztieciet pagātni. Neaiztieciet nekādas idejas. Kas jūs esat?

Mums šķiet, ka mums vajag atbalstu, tāpēc rodas daudz balstu. Iedomājieties, ka bērnībā jums kāds iedod jūsu pirmo spieķi un saka: “Tas būs nepieciešams lai ietu dzīvē”, bet tad kāds cits iedod jums citu nūju.

Kad jums būs 15 gadi, jums būs daudz nūju. Un jums aizvien vēl šķiet, ka tās ir vajadzīgas, jūs tās neapšaubat. Pēc tam var parādīties noteikts piktums un vilšanās. Vēlāk kaut kas ienāk jūsu dzīvē; iespējams, jūs satiekat kādu, kas saka: “Hei, tev nevajag visas šīs nūjas, es tās paņemšu”. Un jūs sakāt: “Tu padarīsi mani par kropli”. Bet pamazām, soli pa solim, jūs piepildīs uzticēšanās. Uzticēšanās ir ļoti būtiska. Uzticēšanās nenozīmē ticību visam, ko saku, tā nozīmē atvērtību šai atmodai tik ļoti, cik vien jūs spējat ar to saskarties. Noteiktā brīdī jūs atsacīsieties no visiem spieķiem un tad varēsiet dejot. Līdz tam brīdim jūs nezinat, ka jau mākat dejot.

***

No grāmatas “Atmošanās brīvībai”.

One thought on “Mudži – Gatavība ir ideja

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *