Tonijs Parsons – Nekas ir viss (fragmenti) 3

5. Nodaļa

Tātad, tas ir nekas, kas ir viss. Tā ir esība. Viss, kas ir, ir esība. Un šai esībā, šajā „visā”, rodas atdalītība.

Cilvēki ir vienīgie šai redzamībā kam piemīt „es”-apziņa. „Es” apziņa piemīt tikai cilvēkiem. Tas ir sapnis. Esība rodas un sapņo, ka tā ir atdalīta pati no sevis un tad tā ļoti ilgi visur meklē to, ka tā atrodas visur.

Tātad, esība ir viss, kas ir, „es”-apziņa ir tas, kas rodas un esības vienīguma uziešanai nav nekāda sakara ar meklētāju. Tāpēc tam par ko mēs te runājam nav nekāda sakara ar jums vai mani. Tas nav tā, it kā man būtu kaut kas, kā nav jums. Esību nav iespējams iepazīt.

Zīdainim ir tikai tīrā esība. Tikai esība. Un, kaut zīdainis raud un šķiet izsalcis, tā ir esība, tā ir esības izpausme, kas vienkārši raud un saka, ka notiek izsalkums. Un kad bērna dzīvē iestājas atdalīšanās moments, kad, iespējams, māte, saka viņam „Tu esi Bils vai Mērija”, tad kaut kur pēkšņi parādās sevis kā atsevišķas personības sajušana. Pēkšņi rodas enerģija, kas savelkas šai atdalītības sajūtā un ķermenī parādās sajūta, ka āda arī ir mūsu robeža, ka mēs dzīvojam šīs robežas iekšpusē un, ka viss pārējais notiek ārpus mums.

Un tad dzīve sāk notikt ar mums un tai brīdī, kad sākas atdalīšanās, tai pašā momentā sākas arī meklējumi, jo atdalītība rada baiļu, nepilnvērtīguma un zaudējuma sajūtas. „Esmu kaut ko pazaudējis. Kas tas ir? Ko es pazaudēju? Kāpēc es to pazaudēju? Kāpēc ar mani tas notika?” Tātad, pēc tam notiek meklēšana un meklētājs spēj funkcionēt tikai meklējumos. Visu laiku, kamēr ir atdalītība, var pastāvēt arī ne-atdalītības meklējumi… vajadzība atgriezties mājās. Kāpēr jūsu dzīve nebūs zaudēta, jūs vienmēr vaicāsiet: „kāpēc?”.

Mēs izaugam šai atdalītības pasaulē, un mēs iepazīstamies ar citiem cilvēkiem, kas dzīvo šai atdalītības pasaulē, un visi ir vienisprātis, ka tā ir atsevišķa pasaule. Jūs esat indivīds un jāizdara tā, lai jūsu dzīve izdotos, vai ne. Tā ir pamatmācība, ko apgūst atdalītības stāvoklī. Un visa ideja par to, ka vajag izdarīt tā, lai jūsu dzīve izdotos, visa ideja par to, ka vajag kaut ko saņemt – mīlestību, naudu, varu vai kaut ko vēl, patiesībā ir tiekšanās atgriezties mājup. Visas vēlmes ir šīs tiekšanās atspulgs.

Visi kaut ko meklē. Un problēma ir faktā, ka mēs izaugam un ticam, ka esam indivīdi un, ka mums ir saprotošs prāts, un tad mēs domājam, ka tas, kā mēs varam aizpildīt šo zaudējuma sajūtu, ir mēģināt saprast, kāpēc eksistē šī zaudējuma sajūta, un kaut ko ar to padarīt – tā ir tumsonība. Te ir lielākā problēma. Visa problēma ir meklējumos – tajā, ka meklējumi bato atdalītību. Meklējumi piešķir atdalītībai spēkus. Kattreiz, kad mēs cenšamies uziet vienotību, mēs joprojām esam atsevišķi indivīdi, kas cenšas uziet vienotību. Mēs domājam, ka varam saņemt vienotību. Mēs domājam, ka tas notiks ar mums. „Es kļūšu apgaismots” vai „Es varētu kļūt apgaismots. Esmu dzirdējis, ka varu kļūt apgaismots, jo esmu sastapis cilvēkus, kas teica, ka tie ir apgaismoti un, ka viņi darīja A, B un C; viņi meditēja vai nodarbojās ar paš-izpēti vai kaut ko vēl. Tāpēc arī es varu kļūt apgaismots”. Tomēr nav tādas lietas kā apgaismots cilvēks. Neviens cilvēks šai istabā nekad nekļūs apgaismots. Ideja par personīgo apgaismību ir fundamentāla tumsonība, kas skubina cilvēkus.

Atdalītības sajūta arī ir meklējumu sakne. Un, pat ja kādu laiku jūsu dzīvē viss var būt labi, zem tā visa varēs just klusu izmisumu, un atkal sāksies dzīšanās pēc šīs vienotības. Un tāpēc mēs aizvien vairāk, vairāk un vairāk cenšamies kļūt apgaismoti, taču mēz nekad par tādiem nekļūsim, jo darbojamies, izejot no pamatos nepareiza priekšstata.

Atmošanās – tas, ko es saucu par atmošanos – ir atmošanās no sapņa, kurā mēs esam atsevišķi indivīdi. Tas ir fascinējošs un ļoti spēcīgs, hipnotisks sapnis. Ja jūs pastaigāsiet pa centrālo Hampstedas ielu un jautāsiet cilvēkiem, tie atbildēs, „Jā, esmu indivīds. Man ir izvēles iespēja, un es varu darīt daudz ko”. Tas arī ir sapnis. Un visu laiku, kamēr notiek sapnis, jūs noteiktā ziņā mīņājaties uz vietas. Jūs atgādinat suni, kas dzenas pakaļ savai astei. Un viena no pamatgrūtībām ir tas, ka meklētājs nemaz nenojauš, kas ir vienotība, kāda tā ir, un tāpēc dzīvo nepārtrauktā gaidu sajūtā.

Atmošanās ir enerģētiska parādība. Tā ir enerģētiska nobīde no saraušanās uz bezgalīgumu. Atbrīvošanās nes apzināšanos, ka viss, kas ir – ir viss. Viss, kas ir, ir esība. Viss, kas ir, ir dzīvīgums. Dzīvīgums ir esība un viss, kas ir šeit šai istabā – ir dzīvīgums. Kaut kas notiek. Durvis aizveras, kāds ienāk. Notiek sēdēšana uz krēsla. Šīs balss dzirdēšana, redzēšana, ka šis cilvēks māj ar rokām… lūk, kas notiek. Dzīve notiek. Tā ir esība. Tā ir esība mokrofona izskatā, tā ir esība krēsla izskatā, esība dzīvo.

Viss, par ko jūs domājat, ka tas ar jums šobrīd notiek, notiek ne ar jums – tas vienkārši notiek. Dzīve vienkārši notiek.

Viss, kas ir, ir esība. Neviens nevar jums to iemācīt. Tā nav mācība. Es nevaru jūs iemācīt sēdēt uz krēsla. Es nevaru iemācīt jūs elpot. Es nevaru nevienu iemācīt būt, jo esība jau ir tāpat. Tā ir vienkārši pāreja no priekšstata „Esmu atdalīts no tā, kas notiek” uz to, ka ir vien esība, kas notiek. Viss ir absolūti vienkārši.

Kad tas, acīmredzami, notiek cilvēki nāk un saka: „Pastāvīgais ideālais mīļotais vienmēr bija šeit. Dzīve, esība. Un, lai cik dīvaini tas nebūtu, es nevaru nevienam pastāstīt, kas tas ir, jo tas nevar būt iepazīts. Es pat jums, Tonij, nevaru pateikt, kā tas ir.”

Tāpēc mēs varam runāt un apmainīties ar idejām, un noteiktā mērā tas viss būs virspuse. Bet no enerģētiskā viedokļa ir kaut kā sajūta ārpus vārdu robežām. Iespējams, es varētu to aprakstīt kā tukšuma sajūtu. Tas ir vienkārši tukšums. Vienkārši telpa tur sēž. Tu neviena nav. Neviena. Tur ir tikai telpa, kurā notiek lietas. Un visa ideja par to, ka jums bija dzīve un, ka jums ir dzīve, un, ka jums būs dzīve, vienkārši atkrīt. Visa ideja par karmu, cēloni un sekām, darbību, darīšanu, ceļiem, vienkārši sabrūk. Tas vienkārši nostāda visu ačgārni.

***

Un neko nevar izdarīt. Var vienkārši būt ar to kontaktā?

Neviena nav, jo tas ir ārpus kontaktiem.

Jā, pilnīgi pareizi.

Tas nav nekas vairāk, kā sēdēt uz šī krēsla. Tāpēc kad rodas ideja: „Es nesapratu. Es joprojām to neuztveru”, – tas ir tas, kas notiek. Viss ir esība, nav nekā cita.

Jā, bet atmošanās atrodas ārpus cēloņa un sekām…

Piedošanu?

Ja atmošanās atrodas ārpus cēloņa un seku robežām – man šķiet, jūs tā sacījāt, nekādu iepriekšnoteikumu…

Tas parāda, ka cēlonis un sekas ir ideja, ko mēs nosapņojām.

Kā tad sanāk, ka meklējumi var būt par iemeslu tam, ka tas nenotiek – izpratne? Ja tas atrdoas ārpus cēloņa un sekām, tad kāpēc, ja darīt kādas noteiktas lietas, piemēram, meklēt, tā nenotiek?

Bet meklējumi arī ir esība. Tas ir tas, kas notiek. Visu laiku, kamēr ir meklējumi, ir arī ticība šķietamajiem cēloņiem un sekām un to gaidām. Un visa tā enerģija, kas aiziet uz mēģinājumiem pietuvoties kaut kam vai meklēt kaut ko, – tā ir gaidu enerģija, kas tīko laikā saņemt to, kas ir ārpuslaicīgs un neaptverams. Taču jāpaskaidro  –  es nesaku, ka vajag meklēt vai nemeklēt. Es aprakstu šķietamo „meklētāja” dilemmu – pastāvīgu funkcionēšanu gaidās. Meklētāja problēma ir tajā, ka viņš sevi uzskata par kaut ko. „Es esmu kaut kas. Es esmu kaut kas, ko dēvē „cilvēks”. Un ir vēl kaut kas vārdā „apgaismība”, kas man ir jāiegūst”. Tas ir vēl viens „kaut kas”. Bet atmošanās ir apzināšanās, ka tas, ko jūs meklējāt, tāpat jau ir viss un nekas. Tas nav kaut kas, kas pastāv „kaut kur tur”. Tas ir viss. Tas ir tas, kas ir šeit. Tas, ko jūs meklējat ir tas, kas ir. Tas nekad netika zaudēts.

Esības ietvaros rodas arī šķietamais cēlonis un sekas.

Tad vai es nevaru kaut ko izdarīt lai pārtrauktu meklēt?

Nav neviena, bet censties pārstāt meklēt ir meklējumi pēc tā, lai pārstātu meklēt! Runa nav par to, ka jūs neko nevarat izdarīt. Tur vienkārši neviena nav. Viss, kas ir – dzīve. Viss, kas ir – esība. Tā nenotiek ar kādu. Tā ir vienkārši esība. Grūtība ir tajā, ka jūs domājat, ka esat cilvēks, kam kaut kas jāatrod. Nav nekā, ko atrast. Nav ko gaidīt. Absolūti nav ko zināt vai apzināties. Tas ir viss, kas ir.

Tad kādā veidā šī apzināšanās visu maina?

Piezvaniet man kad tas notiks. Tas vienkārši pilnībā nav aprakstāms. Jūs to neapzinaties, apzināšanās notiek ar jums. Tas ir apbrīnojami. Piedodiet.

Labi.

Visapbrīnojamākais ir tas, ka tā nav ekstāze, tā nav svētlaime. Tas ir pilnīgi neaprakstāmi. Azīmredzot, tas notika ar kādu Francijā viessemināra laikā brīvdienās. Viņš pārpeldēja upi līdz pusei un tad tas notika, bet blakus peldēja cits puisis un viņs saprata, ka „Es nekā nevaru aprakstīt viņam to, kas tas ir”. Tas ir absolūti apbrīnojami, bet pārsteidzoši –tas ir kaut kas absolūti vienkāršs un dabisks. Esot meklētājiem, pastāv plīvurs starp meklētāju un ārpuslaicīgu esību. Tas ir atdalītības plīvurs. Tas ir iluzors, bet ļoti spēcīgs un mēs nespējam redzēt tam cauri. Un mēs turpinām redzēt visu, kas ir „tur”. Mēs nesaprotam, ka esība nav iekšā vai ārā, ne augšā vai lejā, ne „pirms” vai „pēc”.

Bet tam piemīt kaut kas cits, juteklisks…

Nē. Nē. Nav nekādu citu jūtu. To, ko redzu es, redzat arī jūs. Nekas nemainās, bet izskatās tā, kā tas ir.

Tā ir cita uztvere?

Uztvere ir pilnībā, fundamentāli cita. Tomēr šī uztvere rodas esībā.

***

Tonij, pēc savas pieredzes es pamanu, ka ir kaut kas, kas apzinās visas šīs lietas; es apzinos domas, kas ienāk manā prātā, dažāda veida cēloņus, dažāda veida sekas, dažādas jūtas, tomēr, kad es skatos, kas tad ir šis „es”, tur nekā nav. Un, tomēr, ir kaut kas, kas apzinās visu, kas notiek.

Apzināšanās joprojām ir gandrīz nemanāmi duāla. Pastāv apzināšanās, ka jūs sēžat uz krēsla. Tā ka ir divas lietas – sēdēšana uz krēsla un tā apzināšanās. Bet atbrīvošanās atrodas absolūti aiz vērotāja, apzināšanās un tamlīdzīgu lietu robežām. Apzināšanās tā aizvien vēl ir pieredze, pārdzīvojums. Un grūtība tādās lietās kā paš-izpēte, slēpjas tajā, ka cilvēki ieiet šai apzinātībā, bet nespēj tajā ilgi palikt – acīmredzami, jo tā joprojām atrodas šai stāstā par laiku un telpu. Tā joprojām vēl ir sapņa daļa. Tas viss ir atnākošs. Tas nāk un aiziet. Tajā nevar palikt ilgi, bet mēs cenšamies un nespējam.

Pastāv tikai viena konstante – esība. Tā nekad neaiziet. Tā neatnāk un neaiziet. Bet mēs skraidam un meklējam to: „Kur tā ir? Kur tad tā ir?” Nevar praktizēt esību. Kāds praktizē elpošanu? Kāds praktizē sēdēšanu uz krēsla? Nevar panākt esību. Esība ir viss, kas ir, un tā runā ar jūtu staprniecību.

Jūtas kliedz mums: „Skaties, rekur esmu es”. Piecas maņas, sajūtas un domas – tas viss ir esība, kas vienkārši ir un meklētāji meklē to, kas jau ir, to, kas vienkārši kliedz par sevi, un, tai pat laikā, nevar būt iepazīts.

***

Kāda vieta tad atvēlēta nāvei, jo tad jau nebūs esības?

Viss tas arī ir par nāvi. Jūs atnācāt šurp nomirt. Jūs samaksājāt desmit mārciņas… (smejas) Patiesībā, tas ir diezgan lēti. Runa ir par sapņa beigām, sapņa par indivīdu beigām. Tas ir par atsevišķa indivīda nāvi.

Jā, bet ne par īsto nāvi.

Tas ir tas, kas notiek fiziskas nāves momentā. Fiziskās nāves brīdī viss, kas paliek – ir atbrīvošanās. Nāve ir sapņa beigas par atsevišķa indivīda eksistenci. Un tas notiek vai nu kad cilvēks atrodas ķermenī, vai arī parādības laikā, ko mēs saucam par nāvi.

Bet kad, kā jūs sakāt, pazūd sapnis par atsevišķu esamību, cilvēks joprojām atrodas šeit.

Šeit neviena nav… Jūs runājat ar „neko”.

Šeit ir ķermenis. Es to domāju kad runāju par īsto nāvi. Mūsu ķermenis jopojām ir šeit.

Tas nav kāda ķermenis, tā ir esība ķermeņa formā.

Bet kad mūsu ķermenis vai kāda fiziskais ķermenis izzūd, tad jebkurā gadījumā nepaliek neviena, kas varētu būt vai nebūt atbrīvots.

Tieši tajā arī ir visa jēga, kuru visu laiku ignorē… nav neviena, kas varētu būt atbrīvots!

Labi, bet…

Nē, pagaidiet. Jūs to nedzirdējāt.

Tas nav mans ķermenis. Tas ir vienkārši ķermenis.

Tas ir ķermenis, kas notiek.

Bet man liekas, ka tas ir mans. Tāpēc, kāda atšķirība, vai tas šķiet man mans , vai ne?

Atšķirība ir tajā, ka visu laiku, kamēr tas jums šķiet jūsu, esksistē arī atsevišķa būtne, kura sapņo, ka tai pieder ķermenis. Kad tā mirst, piepeši atnāk apzināšanās, ka ir tikai viena esība. Šī apzināšanās ir neizmērojama.

Un kurš to apzinās?

Neviens.

Tikai tur nekā nebūs.

Ne, būs tikai viss un nekas un tā arī ir esība.

Tad kāpēc neturpināt meklējumus?

Absolūti pareizi. Tas ir ļoti jautri. Ziniet, tas nav par to, meklēt vai nemeklēt. Tas, par ko mēs šeit runājam, atrodas tālu aiz idejas robežām par to, ka jāpārtrauc meklējumi. Meklējumi ir absolūti dievišķa esības izpausme. Tāpēc tajos nav nekā pareiza vai nepareiza. Tas ir dzīvīgums. Tā ka nekas nevar izdarīt to pareizi vai nepareizi.

***

Vai jums joprojām eksistē nepatika?

Jā, patika un nepatika joprojām notiek priekš „nekā”. Atbrīvē viss notiek. Bet tas nenotiek ar „kādu”. Un, protams, nekad nav noticis.

Tas ir mainījies?

Nē. Nepatika attiecībā uz šaubīgiem cilvēkiem joprojām notiek.

Bet jūsu nepatika attiecībā pret viņiem ir tāda pati?

Tā vairs nav mana nepatika, tā ir vienkārši nepatika.

Jā. Bet vai šī nepatika kaut kādā veidā atšķiras no tās, kāda tā bijusi?

Viss ir pilnīgi jauns. Dzīvojot šai esībā, viss ir pilnīgi jauns. Vairs nav centra, kas saistītos ar nepatiku.

Kā ir ar atmiņām par nepatiku pagātnē?

Atmiņas joprojām var rasties, un tā arī ir vēl viena lieta, kas ir pilnīgi jauna. Viss rodas uz izzūd. Atmiņas, nepatika, patikšana – visas šīs lietas turpina, tā šķiet, notikt priekš „nekā”. Tās ir vienkārši esības izpausmes. Tās notiek brīvā kritienā.

Bet daudzi cilvēki, kas nāk šurp jūs klausīties, domā, ka viņiem ir šis „es” un tas nav brīvajā kritienā. Tas ir fiksēti. Viņu ideja par to, ka viņi ir indivīdi – tas ir fiksēti [konstanti].

Jādomā… līdz brīdim, kad tas tā vairs nav.

Līdz brīdim, kamēr kaut kas nenotiek.

Atdalītība ir pilnībā sapņa auglis.

„Sapnis” ir vārds, kura jēgu es vispār neuztveru, jo tas atgādina kādu austrumu žargonu, un es nekad nevarēju saprast, ka sapnis…

Nekas briesmīgs. Tā vietā var pateikt, ka tā ir ticība tam, ka esat atsevišķs indivīds un tā nepastarpinātā piedzīvošana. Jums ir pieredze, ka jūs esat atdalīti un jūs tam pilnībā ticat un aktīvi apgalvojat.

Bet mēs nevaram uziet to, kas ir indivīds?

Nevarat, jo ticat, ka esat atdalīti. Jūs ticat, ka esat atdalīts indivīds, kam piemīt brīvā griba un spēja izvēlēties. Tas ir kaut kas pamatīgi fiksēts. Tas netiek apšaubīts. Atsevišķs indivīds neapšauba, ka „es esmu atsevišķs indivīds”.

Bet, šķiet, jūs runājat, ka pēc atmošanās viss turpina notikt, bet tas jau nenotiek ar „kādu”.

Ticības, ka eksistē atsevišķs indivīds un tā pārdzīvojuma vairs nav.

Un, tādējādi, indivīds vairs nav fiksēts.

O, nē. Tas liekas fiksēts visu laiku kamēr funkcionē individualitāte.

Tā ir fiksācijas zaudēšana.

Nu, jā. Bet nav neviena, kas to zaudētu. Tā vienkārši ir. Vienkāršāk izsakoties, piemēram, jūs dodieties gulēt pilnībā ticot jūsu pārdzīvojumam, ka jūs esat indivīds. Bet, teiksim, nākošajā rītā jūs pamostaties un šīs ticības un pieredzes vairs nav.

Labi. Es nevaru izdarīt tā, lai tas notiek?

Nē, jo jūs ticat, ka esat atdalīts indivīds un jums piemīt šis pārdzīvojums. „Es esmu indivīds”. Kāpēc jums jāgrib pazust? Tajā ir jūsu nāve.

Jo cilvēki dzird par problēmu – būt par sevi pašu, domājot, ka esi „es”.

Bet tā ir konceptuāla ideja! Vienkārši dalīties ar to konceptuālā veidā ir absolūti neefektīvi. Šeit runa nav par vārdiem. Šeit runa ir par kaut ko, kas pilnībā atrodas ārpus vārdu robežām. Vārdi tiek izmantoti. Bet, ja jūs mēģinātu vienkārši atkārtot cilvēkiem: „Viss, kas ir, ir esība. Viss ir esības izpausme, tāpēc nav ko atrast. Tas arī ir viss”, tad tas būtu līdzīgi, ja pateiktu auditorijai, kas sastāv no akliem cilvēkiem: „Viss, kas ir, – ir redzēšana. Tāpēc tā nav problēma. Jūs nevarat redzēt, bet viss, kas ir – ir redzēšana, tāpēc viss ir kārtībā”. Tas, ko mēs šeit aprakstam ir enerģētiska nobīde no šķietamās atdalītības stāvokļa.

***

Mani interesē, vai notika dziļas izmaiņas jūsu attiecībās ar cilvēkiem pēc tam, kad tas viss ar jums notika? Jūs zaudējāt kādas attiecības un ieguvāt jaunas?

Es nezinu. Varbūt. Bet patiesībā tas nav būtiski. Neviena nav. Gan pirms atbrīvošanās, gan pēc tās ir tikai tas, kas ir. Nekļūst ne labāk, ne sliktāk. Tas vienkārši ir tas, kas ir.

Tātad, nebija nekādu lielu pārmaiņu?

Vērtību ziņā vai lai viss priekš indivīda uzlabotos – nē. Atbrīvošanās nav priekš indivīda, tāpēc priekš indivīda tam nav vērtības. Patiesībā atbrīvošanās ir vissliktākā lieta pasaulē priekš indivīda, jo tās ir individualitātes beigas. Neko neiegūsti un visu zaudē. Tas zaudēja visu, bet jums joprojām palikāt jūs.

Pēc atbrīvošanās, kas liek esībai celties, ēst, iet uz darbu utml?

Līdz šim jūs ticējāt, ka jums ir stimuls, jo jums ir arī dzīve un tieši „jūs” to darāt… liekas visam notikt. „Man ir mana dzīve un es katru dienu iešu uz darbu un es varu apmaksāt rēķinus”. Pēc atbrīvošanās celšanās, darbs un rēķinu apmaksa vienkārši notiek. Lai cik tas nebūtu dīvaini, tā vienmēr vienkārši norisinājusies, bet jūs tam visam klāt pievienojāt „es”. Jūs pievienojat stāstu par to, ka tieši jūs ejat uz darbu.

Bet, ja nebūtu neviena, tad nevienam nevajadzētu staigāt uz darbu, nevienam nevajadzētu pelnīt naudu.

Nekas nemainās, jo nav neviena un  nav nekādas vajadzības pēc kaut kā – tas viss pastāv tikai sapnī par atdalītību.

Man šķiet, ka tad varētu vienkārši apgulties un būt.

Bet kurš pieņem lēmumu gulēt un vienkārši būt? Nav nekāda „es”. Neviens nekad neko nedarīja. Neviens nekad neko neizdarīs. Viņi tikai tic, ka viņi to dara, jo viņi ir sapnī. Gulēšana, celšanās, brokastu ēšana, darbs – tas ir tas, kas, acīmredzami, notiek, bet jūs joprojām ticat, ka jums kaut kas jādara lai tas notiktu… „Es to daru”. Esībai pievienojas šķietamais „es”. Nav tā, kas kaut ko dara, ir tikai tas, kas šķiet noteiekam.

Ja pārstāt liet ūdenī eļļu un vienkārši būt…

Bet kurš to darīs?

Es to nesapratu.

Tur arī ir problēma. Tieši par to es runāju – nav neviena, kas varētu pieņemt lēmumu pārstāt vai sākt liet ugunī eļļu un vienkārši būt. Nav neviena, kam vajadzētu to darīt. Esība – tā ir vienkārši esība, kopā ar sapni par atdalītu būtni vai bez tās. Jūs, kas meklē esību, ir esības izpausme. Tā ka esībai nav nekādu nepieciešamo priekšnoteikumu. Tas, kas ir – pilnība, bezrobežu esība.

Kad jūs skatāties spogulī, tas, ko jūs tur redzat, arī ir esības daļa vai ne?

Viss, kas ir – esība.

Bet ne jūs, kas reāli ir?

Nav nekā, kas nebūtu esība. Spogulis, acis, seja, gaisma – tā ir esība. Šī ideja par jums arī ir esība.

Bet kas ir tas, kas redz atspulgu?

Esība ir esība. Tagad esība runā ar esību. Bet grūtība ir tajā, ka jūs uzskatat sevi par cilvēku, kas atrodas tur, bet es – cits cilvēks, un es ar jums runāju, un jums jāatrod esība. Grūtība ir tajā, ka jūs uzskatat, it kā tas ir kaut kas, kas notiek divu objektu starpā. Bet realitātē viss, kas notiek, ir tīrā esība. Ir tikai tas.

Tas ir pārāk vienkārši.

Tas ir pilnīgi un absolūti vienkārši un, tādējādi, ir paslēpts no meklējumiem; vienīgais noslēpums, kuru nespēj atminēt prāts. Tas ir tik vienkārši, ka pilnībā izsit prātu no sliedēm. Prāts nespēj to ieraudzīt. Prāts nekādā veidā nespēj to ieraudzīt, jo prāts ir fiksēts laikā un darbībā, gaidīšanā un sarežģītībā. Nav nekādas iespējas, ka prāts sapratīs to, un, vēl vairāk – tas baidās no savas nāves. No nāves bailēm rodas vajadzība turpināt, kas rada un uztur mācības, kas orientētas uz mērķi un kļūšanu.

***

Es spēju saprast, ka nav nekādas personības un, ka nav izvēles. Bet jūs, šķiet, runājat, ka nav nekādas pagātnes, kurā šis cilvēks bija ar kaut ko nosacīts. Vai pareizi? Pagātnes nav?

Šķiet, ka ir pagātne un nosacītība, kas parādās. Ir tikai ārpuslaicīga esība, kas šķiet šis viss.

Tā ka šai ziņā tas nav noticis. Tad kā ir ar tagadni?

Tās nav.

Tagadnes arī nav?

Tā notiek nekas. Nav nekādas pagātnes, nav nekādas nākotnes, nav nekāda „augšā”, nav nekāda „lejā”, nav nekā iekšēja un nav nekā ārēja. Nav nekāda šī brīža. Parādiet man šo brīdi… kur tas varētu būt?

Tas viss tādēļ, ka tas viss ir koncepcijas?

Jā. Tās ir tikai sapnis vai ticība un atsevišķa cilvēka pārdzīvojums, kas rodas laikā; mērķi, jēga, griba, cēlonis un sekas, karma, iepriekšējās dzīves… no sapņa parādās stāsts par to visu. Tai mirklī, kad mēs kļūstam atdalīti, mēs ceram saņemt atbildi, jo mēs piesaistam šai cerībai ideju „Jābūt jēgai. Kāpēc tas notiek? Kāpēc neesmu paradīzē? Kur atrodas tikumīgums? Kāpēc esmu to zaudējis? Šai dzīvei, kas man ir, jābūt jēgai, tāpēc man tā jāatrod”. Un mēs dodamies pie cilvēkiem, kas māca mums šo jēgu. Mēs dodamies pie apgaismoties skolotājiem, kas saka mums: „Jā, jēga ir. Es iemācīšu jūs atrast jēgu ar piepūles, upura, uzticīguma, pārmaiņu, personīgas prāta-ķermeņa uzlabošanas starpniecību vai ar jebkādas citas mācības par kļūšanu palīdzību”.

Ja nav nekādas jēgas, tad kas traucē jums vienkārši gulšņāt dīvānā un skatīties televizoru?

Nekas. Ja gulšņāšana uz dīvāna notiek, tā notiek. Nav neviena, kas varētu pieņemt lēmumu vienkārši gulšņāt uz dīvāna un skatīties televizoru vai arī to nedarīt. Daudzi civlēki – skolotāji – saka, ka „Tonijs Parsons māca garīgu slinkumu”. Protams, viņi pa īstam nedzird to, par ko šeit tiek runāts. Viņi domā, ka Tonijs Parsons saka: „Jūs neko nevarar izdarīt, tāpēc ejiet un skatieties seriālu „Īstenderi”, bet patiesībā runa vispār nav par to.

Runa ir par to, ka nav tādas lietas kā atdalītā būtne, kurai piemīt brīvā griba vai spēja izdarīt izvēli, un tāpēc neviens nevar pieņemt lēmumu skatīties „Īstenderus” vai neskatīties. Tas, kas šķietami darās vai nedarās, esībai ir absolūti nesvarīgi.

Tātad, kad mēs esam piesaistīti pie savas personības, mēs cenšamies pakļaut sev lietas, gribēt lietas un darīt dažādas lietas.

Jūs sapņojat, ka jūs visi to darāt un, ka jums vajag to darīt, lai saņemtu vairāk citu lietu.

Un tas vienkārši izzūd?

Izzūd tas, kas jūtas atdalīts. Ir tikai esība. To nevar izprast. To nevar aprakstīt. To nevar pat iepazīt.

Šis stāsts ir tik nepārvarams. Tas ir tik nepārvarams!

Tas ir nepārvarams un aizraujošs priekš jums. Ja jūs nošķirsiet no notiekošā šo „es”, tad tas būs vienkārši tas, kas notiek. Kas nepārvarams ir tajā, kas šobrīd norisinās? Kur ir piespiešana?

Tā ir stāsts, kas šķiet tik reāls.

Bet kur ir šis stāsts šobrīd? Kas notiek šai stāstā?

Kas notiek šai stāstā?

Kur tas viss šobrīd virzās? Vai pastāv stāsts? Kas tajā notiek? Kas šobrīd tiek sajusts ķermenī?

Nogurums.

Tas ir viss, kas ir. Tas arī ir tas – esība. Bet prāts satver nogurumu un saka: „Tas ir tavs nogurums, un tāpēc tev tagad vajag doties gulēt vai nestrādāt tik daudz vai efektīvāk tērēt savu enerģiju”. Un jūs atkal iekļūstat stāstā un cenšaties visu uzlabot.

Jā. Un tas ir tāpēc, ka nogurums joprojām ir te.

Nē. Patiesībā tāpēc, ka jūs joprojām esat tur un piedēvējat sev šo nogurumu. Bet tad, kad nogulēsiet gultā divpadsmit stundas, jūs piedēvēsiet sev arī sajūtu, ka jūtaties labāk. Tas vienmēr jums saka: „Tev būs labāk – vai sliktāk”. Tā ir lielākā un visjaudīgākā apsēstība no visām… „es”.

***

Vai es varu nomainīt ticību?

Jā.

No kurienes jūs zināt, ka šī ir pēdējā dzīve, kuru jums nāksies nodzīvot?

Šī dzīve nav ne pēdējā un ne pirmā. Tā vispār nav kādam piederoša dzīve. Tā nav jūsu dzīve. Nav neviena, kam būtu viņa dzīve, ir tikai dzīve.

Sanāk, ka jums iepriekšējās dzīves nav būtiskas?

Acīmredzami, jo neviena nav.

Jā, labi.

Nav nekādas pagātnes, jo nav neviena. Prāts vēlas, lai viss turpinās, tāpēc tas rada ideju, ka jums bija iepriekšējā dzīve. Parasti, varena skolotāja vai karalienes lomā, vai tamlīdzīgi. Nekad – tualešu tīrītāja lomā! (smejas) Un tad jūs nomirsiet un kļūsiet par vēl vienu varenu karalieni vai tualešu tīrītāju. (smejas)

Indīvīds no sapņa vēlas nepārtraukti turpināties, to sauc par „es”-izdzīvošanu, tāpēc tas turpina meklēt – jo grib, lai viss turpinātos. Viņš negrib beigties ar šo. Viņs negrib mirt. Pēdējais, ko viņš grib –atbrīvošanās. Pēdējais, ko viņš grib – trūkums, jo trūkums ir atbrīve. Taču lielākā daļa meklētāju kaut ko grib. Viņi grib būt apgaismoti un viņi nedomā, ka tās ir beigas priekš viņiem. Viņi domā, ka kļūs apgaismoti un, ka citi cilvēki ir jau apgaismoti.

***

Jūs varat kaut ko pateikt sakarā ar to, ka nav pagātnes un nav nākotnes, jo atmiņa, acīmredzot, maldās? Ja mēs to ieraudzītu, iepazītu, ka nav bijis ne pagātnes, ne nākotnes, tad tas, noteiktā mērā, līdzinātos apgaismībai?

Ne, atmošanās ir trūkums. Tas ir nekas. Atdalītības beigas ir atmošanās. Kad notiek atmošanās no atdalītības sapņa, ir tikai esība. Bet šai esībā var rasties šķietamās atmiņas par kaut ko, kas notika pagājušā nedēļā. Bet šīs atmiņas ir esība. Ja jūs paskatīsieties uz atmiņām, tā rodas tikai tajā. Atmiņas rodās, (sasit plaukstas). Tas ir vēl viens dzīvīgums. No tā neizriet, ka bija kāda „pagājusī” nedēļa.

Nē, nē, sajūta, ka jūs esat ieslēgti laikā, telpā un personībā, šķiet reāla.

Viss, kas ir sapnī, pilnībā pārliecina sapņojošo par to, ka tā arī ir realitāte. Viss, kas notiek sapnī, pārliecina sapņojošo par to, ka viņš ir indivīds pasaulē, kas atrodas laikā un, ka ar viņu notiek dzīve un, ka tai ir jēga un mērķis.

Un no tā nav absolūti nekādas pretindes?

Izņemot sapņotāja izzušanu. Nav nekādas sapņa pretindes izņemot pamošanos.

Jā, bet no tā vispār nav nekāda līdzekļa, vai ne?

Nav arī vajadzības pēc tā, jo tajā nav nekā slikta.

Kur nav nekā slikta?

Sapnī. Atdalītībā. Tā ir esības izpausme. Atdalītībā ir nemiera sajūta un tad tas rada meklētājam zaudējuma sajūtu un ciešanu sajūtu, kas vēlāk pārliecina viņu pamēgināt vai nu izvairīties no šīm ciešanām, vai tās atrisināt. Sarežģītība meklētājam ir tajā, ka viņš nevar ne izvairīties no ciešanām, ne atrisināt tās, jo pats mēģinājums to izdarīt baro atdalītības sajūtu.

Tas arī vienkārši notiek esībā, vai ne?

Ir tikai esība. Tas nevis vienkārši notiek esībā vai ārpus esības. Ir tikai esība un meklējumi rodas esībā.

Tātad, nav līdzekļa, jo nevari pats sevi apturēt?

Bet tas nemaz nav vajadzīgs, jo nav nekā slikta ciešanās, zaudējumos un meklējumos. Tie vienkārši ir tas, kas ir.

Un skaidrai sapratnei par to visu skaidrība nepalīdz?

Nē.

Proti, nav absolūti nekādas jēgas nākt un klausīties šo visu?

Nē, pilnīgi nekādas.

Pavisam nekādas?

Nē, bet vai jūs grasāties pārstāt nākt?

Es nevaru pārstāt nākt.

Tāpēc ka nav neviena, kas varētu izvēlēties vienu vai otru ceļu. Nekāds koncepciju daudzumus, nekāds vārdu vai ideju daudzums nekad nevienam neatvērs acis. Tie ir vienkārši vārdi.

***

Tonij, jūs runājāt par enerģētisko nobīdi un es iedomājos, ka varētu notikt noteikta enerģijas nodošana, kas ļautu šim ķermenim-prātam...

Viennozīmīgi, nē, jo nav neviena, kam kaut kas būtu. Nav neviena, kam kaut kas būtu un, tādējādi, nav neviena, kas varētu kaut ko nodot citam. Un, par cik nav neviena cita, tad, jebkurā gadījumā, nav neviena, kas varētu nodot. Visa enerģijas nodošanas ideja balstās uz nepareizu priekšstatu par personīgo apgaismību vai ideju par to, ka ir kaut kasatdalīts vārdā „apgaismība”, kas kaut kādā veidā var piederēt, un tad var tikt nodots vai dot kādam, it kā tās ir konfektes.

Kas tas par enerģētisku knifu?

Esība ir bezrobežu. Ir tikai bezrobežainība. Ir tikai esība un nav nekā, izņemot to. Pamēģiniet atrast kaut ko, kas nebūtu esība. Ir tikai esība un, pārsteidzošā kārtā, šai esībā rodas ideja par to, ka esības nav… ka ir es, kas meklē esību, meklē apgaismību. Tā ir absolūta pilnība [perfekta] vienotība, un šai pilnīgajā vienotībā rodas ideja par to, ka tā nav pilnīga vienotība.

Bet tā ir tikai ideja. Tai enerģiski pieķeras. Meklētājs enerģiski satver „es” – „Es šai ķermenī esmu atdalīts no tā, kas atrodas tur, ārpusē!” Turēšanās aiz „es” ir enerģētiska ierobežotība, kas rodas dēļ bailēm un vajadzības pēc izdzīvošanas. Enerģētiska nobīde šķiet notiekam no atdalītības stāvokļa un, tādējādi, nenotiek ne ar vienu.

***

Pirms kāda laika jūs sacījāt, ka notiek „nekas”.

Jā, pilnīgi pareizi.

Tad kā var notikt viss un nekas?

Tur ir tā mīkla. Tā (sasit plaukstas) notiek nekas. Tas ir nekas. Tas ir nekas, kas sasit plaukstas. Grūtība ir tajā, ka viņš domā, ka ir kaut kas reāls; kas notiek ar meklētāju laikā. Tā kā meklētājs domā, ka viņš ir kaut kas, tad viņš arī citus uztver tikai kā daudzus „kaut ko”. Viņi neuzdrošinās ieraudzīt to neko… tas ir pārāk baisi.

Kāda tad ir atbilde?

Tā ir mīkla. Atbildes nav. Bet runa nav par „redzēt vai neredzēt to”. Tas ir viss. Tā jau ir esības spēle. Pat neapmierinātība ar to, ka „Es to neredzu”, ir absolūta esības spēle.

Tātad, tas nav ne cēlonis, ne sekas; tam nav nekāda sakara ar pareiziem priekšnoteikumiem?

Nav nekādu noteikumu vai seku un cēloņu, izņemot sapni par kļūšanu.

Bet, ja ieskriet ar galvu sienā vai kaut ko tamlīdzīgu izdarīt…

Tas sāp.

Sāpju efekts.

Neapšaubāmi, tā liekas.

Kāpēc tas nav cēlonis un sekas?

Tas tikai šķiet cēlonis un sekas. Izpaustajā šķiet, ka ir cēlonis un sekas, un grūtība sapņotājam ir tajā, ka viņš pievieno tam kādu realitāti un jēgu. Un vēlāk seko tam, sakot „Ja es meditēšu, kļūšu nekustīgs. Tas ir cēlonis un sekas. Tad es panākšu savu mērķi.” Nav nekāda „es”, nav nekāda mērķa un nav nekāda laika kura ietvaros varētu to sasniegt.

Sanāk, ka pastāv šķietamais cēlonis un sekas nevis reālais cēlonis un sekas?

Nav nekā, kas būtu reāls. Visas izpausmes ir gan reālas, gan nereālas. Tā vienkārši ir esība. Kaķi pastāv. Koki pastāv. Sienas pastāv. Cilvēki pastāv un tie sapņo, ka viņi ir atdalīti no esības.

Tādējādi, nav nekā ārpus šī sapņa.

Jā, šis sapnis ir sapnis par pašapzināšanos. Sapnis, vai, ja vēlaties, ticība atdalītībai un tās piedzīvošana, raksturīga tikai cilvēkiem. Koki nejūtas atdalīti. Jūs kādreiz esat sastapis „es”-apzinošos koku? Mēs staigājam apkārt kā esība un meklējam esību, un tas ir sapnis, no kura jāatmostās… acīmredzami.

Bet, ja nebūtu cilvēku, tad vai būtu koki un kaķi?

Nē.

Nē? To nebūtu? Tas atgādina vecu nostāstu par to, ka, ja mežā nokrīt koks, nav neviena, kas to sadzirdētu…

Jā. Vai, ja vīrietis stāv tuksneša vidū un 2000 jūdžu attālumā nav nevienas sievietes, vai tas nozīmē, ka viņam joprojām nav taisnība?

(smiekli)

***

Tony Parsons, “Nothing Being Everything”

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *