Tonijs Parsons – Nekas ir viss (fragmenti)

1. Nodaļa
Līdz tam brīdim, kamēr jūsu dzīve nebūs pazaudēta, jūs vienmēr vaicāsiet „kāpēc”… jo tas, ko meklē, nekad netika zaudēts un tas, ko meklētājs cenšas saprast, nekad nevar būt iepazīts.

Lūk, kāpēc atvērtajā noslēpumā nav nekā, kas meklētājam būtu jāsaprot un nekā, uz ko vajadzētu pretendēt… tas nepiedāvā nekādus īpašus svētlaimes, klusuma vai klātbūtnes stāvokļus.

Tiek atmaskota vajadzības pēc patiesuma, [visa] pieņemšanas un ķermeņa-prāta uzlabošanas maldīgums. Jūs neaicinās ielūkoties sevī un atklāt „jūsu patieso dabu” vai to apzinātības stāvokli, kas sola tik daudz, bet, kas atnāk un aiziet tik spēji. Šeit jums nepiedāvās nekādus garīgus našķus.

Šeit neveido kompromisu ar meklētāja vajadzībām – viņa vadīšanā, „izaugsmes” [nobriešanas, kļūšanas] par kaut ko procesā vai to veicinošām mācībām. Šeit nav nekādu speciālu mammu un tētu. Nav nekādas maģijas, harizmas, nekādas pārnešanās… nekas netiek pārdots, vienīgi paska par mazo „es” var beigties.

Kopā būšanas dāvana šai bezrobežainībā – tas, kas jūs jau esat, tiek redzēts kā viengabalainība, bez gaidām vai prasībām. Juceklis un pretošanās var izšķīst atvērtības gaismā un nepaliks nekā. No šī tukšuma parādās neaprakstāma pilnība un vienkārši esības brīnums.

***

Tad no kurienes nāk visa šī informācija? Sanāk, ka mūsu saruna ir mana saruna ar sevi pašu? Un es pats sev saku, ka viss ir sapnis?

„Nekas” runā ar „neko”. Un tas nekas, kas atrodas tur, izliekas par kaut ko. Viss ir tik vienkārši. Tomēr vārdi – šie vārdi – ne vienmēr veicina pamošanos; tās ir vienkārši koncepcijas. Mēs apmainamies ar vārdiem. Šai istabā notiek kaut kas krietni jaudīgāks. Tikšanās laikā rodas bezgalības sajūta. Tomēr vārdi var kaut kādā veidā nonākt līdz snaudošajam un viņš tos transformēs par kaut ko, ko pats vēlas sadzirdēt. Viņš nedzirdēs, ko viņam saka, jo nevēlas dzirdēt, ka neviena nav. Tas ir pārāk draudīgi.

Tāpēc mēs nemitīgi atklājam, ka cilvēki nāk un absolūti nedzird, ko šeit saka. To fundamentālo lietu, ko šeit saka, gandrīz nekad nedzird. Tas ir tas slēptais vēstījums, kas ir pieejams tikai, ja pastāv gatavība tam. Bet tas ir apslēpts zem visa pārējā kaudzes. Visur māca kristietību, budismu, tradicionālo advaitu, tā saucamo neduālismu. Pastāv daudz grāmatu un mācību, kas pretendē uz to, lai sauktos par advaitas mācībām, bet, kas nepārtraukti meklē kompromisu attiecībā uz fundamentālo un biedējošo noslēpumu, kas atrodas paša vārda „advaita” būtībā [proti, “ne divi”]. Šis noslēpums ir atsevišķas personības nāve, bet tās ignorēšana vai kompromiss tās sakarā rodas no „es” tieksmes [vēlmes] izdzīvot.

Vai tad vispār ir jēga dzīvē pielikt jebkāda veida pūles?

Kamēr jūs esat miega stāvoklī, šķiet pārliecinoši, ka esat personība, kas var veikt piepūli, lai tiktu no punkta A līdz punktam B. Bet, ja iet vēl dziļāk, tad nav neviena, kas var veikt piepūli, un neviena, kas varētu pārstāt radīt iespaidu, ka viņš veic piepūli.Grūtība slēpjas faktā, ka cilvēki domā, ka Tonijs Parsons saka – neko nevajag darīt. Bet runa nemaz nav par to, ka pastāv kaut kas, kurš neko nevar izdarīt vai kam tas nav jādara. Runa vispār nav par to. Runa ir par to, ka nav nekādas atdalītas būtnes, kurai piemīt brīvā griba vai izvēle. Te ir fundamentāla atšķirība.

Jūs vienmēr to zinājāt?

O nē, es to nezināju vienmēr. Un joprojām nezinu. Bet bija šī apjausma. Tā bija ne-zināšanas nodošana. Tas ir kad nekas runā par neko. Nav neviena, kas zinātu un nav tā, ko varētu zināt.

Bet man šķiet, ka man ir izvēle, jo es varu vai nu strādāt, vai gulēt. Es varu darīt, ko gribu. Tāpēc šķiet, ka man ir izvēle. Ja es sagribēšu iziet, es varēšu iziet vai piecelties. Man ir kaut kāda izvēles iespēja.

Tieši no tā sastāv sapnis. Ir sapni redzošais, kam rādās, ka viņš lemj, piecelties vai nē. Atnāk piecelšanās ideja un sapņojošais pieceļas un domā, ka viņš ir tas, kas pieņem lēmumu piecelties. Tas ir sapnis. Jūs to nekad nedarījāt. Neviens nekad neko nedarīja. Viss, kas ir, ir tas, kas notiek… ar „neko”.

Tas varētu notikt kaut kā labāk!

(smejas) Jā. Tā var būt nepatīkama cīņa. Kamēr ir kāds, kas mēģina kaut ko atrast, visu laiku ir nepatīkami. Kad mēs atklājam, ka neviena nav, tad šis „nekas” vienkārši slavina savu dzīvīgumu. No tā nevar izvairīties. Nevar aizbēgt no dzīvīguma. Neviens nevar no tā izvairīties, jo viss jau ir tas. Tāpēc nav nozīmes tam, ka jūs tagad izietu no istabas. Piecelties un iet ārā no istabas – tas ir tas, kas notiek. Tas ir dzīvīgums. Ir tikai tas. Ir tikai viena esība.

Un kā tad ir ar atbildību?

Nav nekādas atbildības. Neviena nav. Neviens nenes atbildību. Neviens nekad neko nav izdarījis, tāpēc neviens ne par ko neatbild. Viss, kas, pēc visa spriežot, ir noticis, pēc visa spriežot, ir noticis.

Bet arī atbildība notiek.

Notiek sapnis un ideja par to, ka pastāv kaut kas, kam piemīt atdalīta eksistence. Tas ir sapnis. Un ideja par to, ka viņš pat kaut ko atbild un, ka ir tādas lietas, kā cēlonis un sekas, arī rodas šai sapnī.

***

Kas ir nāve?

Viss, kam nāvē pienāk gals, ir laika idejai, visam šim stāstam un cīņai par atbrīvošanos – vienkārši tādēļ, ka, atrodoties atdalītībā, viss ķermeņa-prāta mehānisms meklē vienotību. Kad šis šķietamais organisms pārstāj funkcionēt, kas notiek nāves brīdī, tad viss šis stāsts ar vienotības meklēšanu beidzas un eksistē vienotība.

***

Tonij, esmu dzirdējis, jūsu sieva stāstīja, ka jūs ļoti kaislīgi esat ar to visu aizrāvies.

Paraugieties uz visu šo pasauli, kurā mēs, acīmredzot, dzīvojam. Tā ir pilna ar kaisli. Tā ir absolūtais dzīvīgums. Galvenais ir bērnišķīgi patiess izbrīns visa tā priekšā. Lūk, kas tā ir. Tajā nav nekādas citas jēgas. Tā nav cīņa starp labo un ļauno. Tas nav stāsts par to, kā kaut kur jādodas. Tas ir vienkārši kaislīga dzīvīguma sprādziens. Tas arī viss. Tas vienkārši ir kaislīgas esības sprādziens, kas saka tiem, kuri uzskata sevi par atsevišķiem ļaudīm, ka pastāv tikai brīvība.

Nepārtraukti, katru minūti, viss šai istabā tiek mīlestības bombardēts ar jūtu palīdzību, ar visa, kas pastāv, palīdzību. Un mīļotais saka: „Skat, tev nevajag ne par ko kļūt vai mainīties, vai kaut ko darīt… Es jau esmu šeit”. Redziet, cik pārsteidzoši tas ir. Tas ir pārsteidzoši vienkārši un tieši. Tikai tas ir. Bet mēs vienmēr meklējam kaut ko citu. Kaut kādu koncepciju, kaut kādu ideju par to, ka mums jābūt labākiem. „Man vajag būt labākam. Bet mīļotais, ideālais mīļotais, guļ, sēž mums uz pleca, piepildot mūs ar dzīvīgumu, un saka: „Nē, nevajag būt par to, kas tu esi – tā jau ir viengabalainība”.

Ir tikai nevainojama viengabalainība un tas ir viss, kas ir. Tas ir pārsteidzoši.

***

Jūs apgalvojat, ka garlaicība un depresija ir dzīvīgums?

Garlaikoties… vienotība garlaikojas un atrodas depresijā. Nevar būt citādi. Atbrīve ir absolūti visaptveroša.

Tikai prāts to redz noteiktā veidā, vai ne?

Jā. Piemēram, visa apgaismības ideja prātam izskatās noteiktā veidā. Jābūt ļoti brīnišķīgiem, mīlošiem, piedotspējīgiem, cēlsirdīgiem, mierīgiem un klusiem. Muļķības! Tas ir cietums.

Kad es saku, ka pastāv tikai tas, tad prāts it kā atkrīt, un ir patiešām tikai tas. Un prāts it kā nokar galvu.

Pilnīgi pareizi. Nokrīt uz ceļiem un atdodas.

Atkrīt.

Un ieņem savu vietu šai izpausmē.

Jā. Tāpēc galvenais ir atpazīšana?

Galvenais ir būt par to, kā ietvaros notiek atpazīšana. Tomēr es cenšos pateikt, ka nav nekā, kas to varētu realizēt.

Jā, tas ir it kā „es” atpazīst pats sevi.

Jā, tā notiek, tomēr esība atrodas ārpus tādas atpazīšanas robežām, tai pašā brīdī, iekļaujot arī to.

Esmu dzirdējis, ka reizēm prāts var aizvest mūs līdz šai vietai.

Nē, viennozīmīgi nē. Prāts ir tikai pasaku stāstītājs un nespēj izprast ārpus laika esošo.

Bet viņš mūs var nedaudz vest.

Nē, nevar gan. Domāšana nevar izprast [iepazīt] esību, tā tikai rodas esībā. Es izmantoju vārdus un sapratni var sniegt skaidrība. Bet skaidrība nav atmošanās. Skaidrība nav atbrīve. Skaidrība ir tikai vēl viens īpašuma priekšmets.

Bet, tai pat laikā, tā ir arī atpazīšana.

Atkal saku: atbrīve, esība atrodas aiz atpazīšanas robežām. Konceptuālā atpazīšana, ka nekā nav – tas nav nekas… tā ir pārejoša ideja.

***

Tonij, es nesaprotu atšķirību starp atmošanos un atbrīvi.

Nav tādas lietas kā atmošanās un atbrīve, bet šie termini tiek izmantoti lai aprakstītu kaut ko, kas šķietami notiek ar „neko”. Atmošanās ir tas, kas, jādomā, neizbēgami notiek ar lielāko daļu šķietamo meklētāju, bet tas nenotiek visos gadījumos, jo nevar būt pārliecinātam ne par ko. Bet, jādomā, „nekas” piepeši ierauga, ka ir tikai vienotība un noteiktu laiku šķiet, ka aizvien vēl ir tikko nošķirams meklētājs, kas nesaprot, kas noticis, bet vēlas to piesavināties. Un vēlāk, acīmredzami, šis „nekas” piepeši apzinās, ka meklētājs, kas vēlas piesavināties vienotību, arī ir vienotība, un tad viss ir beidzies, tad vairs nav neviena. Nav nekā, izņemot esību.

Kad jūs bijāt pavisam mazi bērni, bija tikai esība. Pēc tam seko dalīšanās moments un jūs nošķir no esības –mazi bērni aizvien vēl jūt, kas ir esība, pat pēc nošķiršanas momenta, kad „ego” sajūta vai „es” sajūta attīstās un aug un mēs ienākam indivīda pasaulē. Ir periods, kad vēl saglabājas esības sajūta.

Vēlāk parādās sajūta, ka tā tiek zaudēta. Tomēr priekš dažiem cilvēkiem, kad notiek atmošanās, notiek atgriešanās atpakaļ esībā. Ļoti grūti atbildēt uz šādiem jautājumiem, jo tas skan tā, it kā viss notiek laikā un viss ir reāls. Patiesībā tas viss nav reāli. Nav tādas lietas kā atbrīve vai atmošanās. Viss, kas ir – ir esība.

Jābūt kaut kādai stratēģijai. Jābūt kaut kādai formulai. Kaut tik man būtu šī formula. Vai nebūtu pareizāk sacīt, ka, ja es noskaidrošu, kā darbojas prāts…

Protams, nē. Tam, par ko mēs šeit runājam, nav nekāda sakara ar prātu. Prāts ir vienkārši balss ārpusē, kurai ir daudz visādu ideju, bet kura nevar izprast esību, jo prāts ir kustīgā daļa. Tas funckionē tikai kāda stāsta ietvaros, esības ietvaros.

Tāpēc patiesībā nav nekā, ko vajadzētu darīt… protams, ne.

Noteiktā ziņā notiek šī [fakta] zinība… kā mēs sakām, sākotnēji eksistē visa šī [fakta] zinība. Tāpēc, piemēram, jūs varat sēdēt uz krēsla un zināt, ka jūsu dibens atrodas uz krēsla. Vai, ka no ielas atskan kāds troksnis. Pastāv zinība, notiek jūsu ķermeņa procesu apzināšanās; apzināšanās, ka notiek domāšana… var nākt doma „Es mēginu to saprast”. Jūs šobrīd varat sajust dzīvi jūsu ķermenī. Šai istabā tagad ir dzīvīguma enerģija. Neviens nevar apstrīdēt, ka tas eksistē. Bet esksistē arī šīs enerģijas apjausma.

Bet tomēr vēl sapnī.

Pilnīgi pareizi. Aizvien vēl pastāv zinība, apzināšanās, ka jūs tur sēžat un šī apzināšanās norit sapnī.

Kas tad notiks tālāk?

Var notikt tas, ka sākumā var būt apzināšanās, ka jūs tur sēžat, bet pēc tam var notikt nobīde un būs tikai šī jūsu sēdēšana. Tā arī ir nobīde. Tas arī ir bezlaicīgums. Noteiktā mērā šķiet, ka viss, kas notiek šai istabā, notiek ar mums laikā. Bet patiesībā tā ir bezlaicīga esība, tā ir dāvana. Un visu laiku, nepārtraukti, jūs, ar jūsu jūtu starpniecību, bombardē bezlaicīga esība. Jūs ieelpojat, jūs redzat, jūs dzirdat, jūs sajūtat, jūs nogaršojat to, ko jūs visu laiku meklējat kaut kur vēl. Viss, kas notiek, ir vienotība vai esība, kas saka: „Skat, ir tikai tas! Nevajag neko meklēt. Es jau tāpat esmu viss, kas ir!”

Tad kas notiks, kad…

Tai pašā mirklī, kad nav neviena un ir tikai tas, kas notiek, gaisma ir iekļuvusi šķietamajā tumsā un šī gaisma izkliedē tumsu. Tumsa tiek izkliedēta un, jādomā, izzūd. „Es”, atdalītība, vienkārši izklīst šai gaismā. Un tad nekas vairs nepaliek.

***

No kurienes rodas atdalītības ideja?

Viss ir nekas, kas rodas kā viss, tai skaitā arī ideja par atdalītību.

Lai liktu atdalītībai aiziet, jāpieliek pūles? Cilvēki pūlas…

O jā. Bet piepūle baro atdalītību. Šie centieni atrast vienotību nostiprina atdalītības sajūtu.

Un tas ir smieklīgi, vai ne?

Lūk, kāpēc visas mācības, kas balstās uz garīgas tiecības vai izvēles, patiesībā ir paverdzināšanas mācības, jo tās paverdzina cilvēku ar to, kas saucas „būt par atsevišķu cilvēku”.

Sanāk, ka prātam nav izejas?

Vienkārši tam nav nekāda sakara ar prātu. Kad nāk šķietamā atbrīve, prāts vienkārši ieņem savu dabisko vietu… viņš vairs nav kaut kāds varens spēks.

2. Nodaļa

Tātad, nevar paslēpties no tā, ko jūs meklējat, jo nevar paslēpties no visa, kas ir. Tas ir viss, kas pastāv, tāpēc, kā kāds to var pazaudēt? Kā var būt, ka kādam jāsasniedz esība, ja tas tāpat jau ir viss?

Kas tad, visticamāk, notiek? Notiek tas, ka jūs sēžat uz krēsla, elpojat, redzat to visu, dzirdat kaut kādu balsi – lūk, kas notiek. Un tas ir viss, kas ir. Ja jūs piecelsieties un iziesiet ārā no istabas, tas arī būs tas. Un, ja jūs patiesībā patiešām nedzirdat, kas tiek sacīts, tad arī tas būs tas. Un, ja jūs patiesībā patiešām dzirdat, kas tiek sacīts, tad arī tas būs tas. No tā nevar aizbēgt. No esības nevar aizbēgt. Ir tikai esība.

Tā arī ir esība – būt par istabu, būt par ķermeņiem uz krēsliem, būt par Toniju Parsonu, kas māj ar rokām. Tas ir viss, kas ir.

Tas ir kaut kas rets un revolucionārs. Daži cilvēki saka: „Jūs sakāt tieši to, ko daudzi citi”.

Neapšaubāmi, tā tas nav.

Ja tas būs patiešām sadzirdēts, ja šis fundamentālais noslēpums būs kaut kur sadzirdēts, tad „Jūs” to nekad ne nesadzirdēsiet, tomēr, ja tas tiks sadzirdēts, tad tiks saskatīts, ka tas it kaut kas ļoti rets un revolucionārs. Tā ir atkārtota atklāšana, ka nav tādas lietas kā atšķirtība. Nav neviena, kas varētu būt atdalīts. Nav neviena cita. Nav nekā, no kā varētu būt atdalītam. Nav nekā, kas varētu būt atdalīts. Tas arī ir viss. Tas, ko mēs meklējam, nevar būt pazaudēts.

Tomēr tajā visā rodas atdalītības ideja – „Es esmu cilvēks. Es pilnīgi noteikti esmu atsevišķs cilvēks. Es esmu personība un mana mamma, un mans tētis, un garīdznieki, un priekšnieki, un sievas, un vīri, visi saka man, ka es esmu atdalīts cilvēks, kas var izvēlēties to, kas ir labāks vai to, kas ir sliktāks.” Tāpēc meklējumi pēc tā, kas ir labāks vai pēc tā, kas ir sliktāks – turpinās. Tā rodas sapņojošais.

Sapņojošais ir šķietamais atdalītais indivīds. „Es esmu cilvēks”. Tas ir sapņojošais. Un šis sapņojošais var funkcionēt tikai šai sapnī par atdalītību. Un re, viņš izaug sapņojošo pasaulē, kas saka: „Tā ir tava dzīve, tā ir tava dzīve un tur vari izdarīt izvēli, lai tā kļūtu labāka vai sliktāka. Tev ir brīvā griba, lai izvēlētos to, kas labāks vai sliktāks”.

Un daudziem, daudziem cilvēkiem, kuru mūsdienās kļūst aizvien vairāk un vairāk – tā nav atbilde. Kaut kur pastāv apzināšanās, ka atdalītības sajūta rada diskomfortu. Šķiet, kaut kā pietrūkst, tajā nav viengabalainības.

Un var vērsties pie reliģijas, var vērsties pie psihoterapeita, var vērsties pie jebkā, mēģināt aizpildīt šo zaudējuma sajūtu. Var vērsties pie apgaismota skolotāja, cenšoties aizpildīt šo zaudējuma sajūtu. Bet visu laiku, kamēr šie cilvēki jums saka: „Jā, jūs esat atsevišķs indivīs”… jūs paliekat ieslēgts tajā pašā cietumā – sapņojošā cietumā… sapņojošā cietumā, kas sastāv no tā, ka viņš ir atdalīts cilvēks, kam kaut kas jāatrod… Nav nekā, ko var atrast. Tas arī viss. Ir tikai tas. Un sakot „tas”, es domāju to, kas notiek, esību.

Jūs ienākat šeit kā šķietami atdalītais indivīds – pieņemsim, ka tas ir tā – un jūs sēžat un kaut ko meklējat. Un tas viss jau ir viss. Viss tas, kas notiek, ir viss. Ir tikai tas. Un viss, kas notiek, nenotiek ne ar vienu šai istabā. Šai istabā nav neviena, ar ko tas varētu notikt. Ir vienkārši tas, kas notiek. Šī telpa. Šīs tukšums. Šis nekas. Tas, kas šeit sēž ir nekas un tajā rodas ķermeņa sajūta, tiek dzirdētas skaņas, rodas jūtas, notiek domāšana. Domāšana arī notiek ar „neko”. Nekas nekad neko nav domājis, tur neviena nav. Tātad, domāšana notiek, jūtas notiek, balss dzirdēšana notiek.

Viss, kas ir – ir dzīve, kas notiek. Viss, kas ir, ir dzīvīgums. Dzīvīgums ir esība. Vairs nav nekā cita. Piepeši var ieraudzīt: viss, kas šeit sēž, ir dzīvīgums. Neviens nevar iemācīt jūs būt dzīviem. Kam pietiktu ambīciju mācīt jūs būt, kad eksistē tikai viena pati esība? Kam pietiktu ambīciju pateikt jums, ka vajag mainīties? Ir tikai nekas un viss. Tas atrodas ārpus sapratnes robežām, aiz cilvēku prātu un siržu robežām.

Un mēs varam sarunāties viens ar otru un izmantot vārdus, bet šie vārdi tikai norādīs uz kaut ko, kas atrodas ārpus tiem.Vārdi var iznīcināt prātā ilūziju par to, ka pastāv atdalītība, jo prātam patīk dažādi stāsti. Šeit var atkrist pati ideja par to, ka pastāv atdalīts indivīds. Un, protams, tāpat atkritīs ideja par to, ka ir kaut kas, kas jāizdara, ka ir kaut kas, kas kaut kad kaut ko ir darījis.

Tādējādi, nav nekā, ko sasniegt, nav nekā, ko saprast, un ir tas, kas ir, un tas ir viss. Ir tikai šis dzīvīgums, kas rodas „nekam”.

Atbrīve ir enerģētiska nobīde. Tā ir ierobežotā stāvokļa nobīde, kurā tu esi „kaut kas”, atdalīts no visas šīs pasaules cilvēks, atpakaļ pie dabiskas un ļoti parastas sajūtas, ka ir tikai viss. Un šis ierobežotais stāvoklis izplešas un kļūst par visu, un tas, par ko jūs sevi uzskatījāt, arī kļūst viss.

Tam visam nav nekāda sakara ar Toniju Parsonu. Tas nav kaut kas tāds, kas pieder Tonijam Parsonam un kaut kas, ko viņš ir sasniedzis. Tam nav nekāda sakara ar zināšanām, personīgo piepūli vai sasniegumiem. Tonijs Parsons ne ar ko neatšķiras no jebkura cita šai istabā. Tas ir vienkārši ķermeņa-prāta mehānisms, kas māj ar rokām un runā.

Grūtība slēpjas daktā, ka meklējumu procesā mēs visu personalizējam. Mēs cenšamies sacīt: „Kāda no tā visa jēga? Ko es varu saņemt? Kas man jāizdara lai būtu tādiem?” Tieši tāpēc rodas viss juceklis. Jums nekas nav jādara, jo jūs jau esat tas, kas darās. Tas jau darās. Dzīvīgums notiek. Esība ir vienkārši esība.

Un, kad šis meklētājs, kas vienmēr domā, ka viņam vajag atrast kaut ko un uziet kaut ko jaunu vai pilnīgi citu, pazūd, tad piepeši iestājas pilnīgs atslābums un mēs ieveļamies pilnīgā esības priekā. Nevis zināšanā par esību, bet vienkāršā, nepastarpinātā esībā.

Un, kad notiek šāda redzamā atbrīve, cilvēki mums saka: „Tik interesanti. Daudzus gadus es meklēju svētlaimi, mieru. Visus šos gadus es meklēju, nesaprotot, ka tas, ko es meklēju, ir šis. Tas vienmēr te ir bijis. Tas nekad mani nav pametis. Tas ir pilnīgs mīļotais”.

Bet parunāsim par to. Un, kad jūs uzdosiet jautājumu, jūs nesaņemsiet atbildi. Noteiktā ziņā, jūs atbildi saņemsiet, bet šī atbilde nepārtraukti vedīs jautātāju atpakaļ pie apzināšanās, ka ir tikai tas. Dzīves mīklas atminējums ir tas, ka nav atminējuma. Tā ir vienkārši dzīve.

Tā nav manis izdomāta patiesība. Tā vispār nav patiesība. Nav nekādas patiesības. Tā ir tikai demonstrācija, tās vienības apraksts, kas ir vienīgā konstante. Tā ir tās no jauna atklāšana. Un tās absolūtā vienkāršība noliek prātu strupceļā. Šodien mēs izdzirdēsim, kā prāts ar to cīnīsies… jo prāts dievina stāstus. Prāts vēlas piedalīties stāstā par to, kā meklē un atrod. Un mēs šodien dalāmies ar zināšanām par to, ka nav nekā, ko var atrast. Tas tāpat jau ir tas.

***

Es gribēju apvaicāties par atmošanos, jo mēs patiesībā taču to nemaz neizjūtam.

Patiesībā neviens nepiedzīvo pamošanos, jo neviens neatmostās. Atmošanās nes sev līdzi apzināšanos, ka neviena nav.

Un pēc tam tā atkal izzūd?

Nē, tā neizzūd, vienkārši jūs atgriežaties. Ir tikai tas un ir kaut kas, kas atgriežas un saka: „Kas tas bija, vai tas?” Visas tradicionālās mācības noraida, ka tas ir tas, jo patiesībā tās saka: „Lai atrastu apgaismību, vajag par kaut ko kļūt”. Pati ideja par to, ka vajag par kaut ko kļūt – tas ir tiešs fakta noliegums, ka viss esošais tāpat jau ir viss, kas ir.

Tāpēc, kad atmošanās, acīmredzot, notiek ar „neko”, meklētājs uz kādu laiku atgriežas, tikko pamanāmais meklētājs atgriežas un saka: „Kas tas bija? Nezinu, kas tas ir, bet es to vēlos”. Tāpēc jūs atgriežaties un jums šķiet: tas, kas bija noticis, tur vairs neeksistē. Bet patiesībā tas ir viss. Un vēlāk mēs redzam, ka tas, kas atgriežas, kurš grib to [stāvokli, atklāsmi] piesavināties, arī ir tas un tad visam pienāk beigas.

Kāpēc mēs to noraidam un kāpēc mēs atgriežamies?

Tas tiek noraidīts, jo meklējumos slēpjas liela pievilcība. Tas vilina. Vienotība spēlē pati ar sevi spēli vārdā „kļūt par atsevišķu personību, kas meklē kaut ko vārdā „kā nebūt par atsevišķu personību””. Bet tā ir pilnīgi pārņemta ar sevis meklējumiem. Tā ir esības spēle. Un, kad mēs redzēsim, ka ir viss, vairāk nerodas jautājums „kāpēc?” Visu laiku, kamēr ir meklētājs, viņš nudien vaicā: „Kāpēc es zaudēju paradīzi? Kur atrodas paradīze?” Bet tā arī ir paradīze. Pat šie meklējumi, pat neizpratne,  – tā ir bezrobežu esības nevainojamā izpausme. Nav nekur jāiet. Nav pareizā vai nepareizā. Nav nekā, kas būtu augšā vai lejā. Nav nekā, kas ir bijis „pirms” vai „pēc”. Viss, kas ir – ir tas. Un tas ir satriecoši.

***

Tā ka tas vienmēr ir acumirklīgs un „tagad”.

Ne „tagad”. Nav nekāda „tagad”. Tas vienkārši ir tas. Ārpuslaicīga bezgalīgā izpausme.

Un, lai kas tas arī būtu, tam nepiemīt nekāda realitāte?

Tas ir gan reāls, gan nereāls vienlaicīgi. Tas ir gan „nekas”, gan „tas”. Grūtība slēpjas faktā, ka, kad mēs, acīmredzot, kļūstam par indivīdiem, tad šķiet, ka mēs kļūstam par kaut ko. „Es esmu kaut kas. Un visapkārt visi arī ir kaut kas”. Un pēc tam rodas vēlme pēc kaut kā, ko dēvē par „apgaismību”. Un es kļūstu par „kaut ko, kas atradīs kaut ko vārdā „apgaismība””. Bet patiesībā ir gan kaut kas, gan nekas. Viss izpaustais ir gan kaut kas, gan nekas. Un ideālais „kaut kas” nespēj ieraudzīt neko. Tas baidās ieraudzīt neko, jo nekas norāda uz personības nāvi. Tam ir sakars ar nāvi. Jūs atnācāt šurp nevis kaut ko saņemt, bet pazaudēt kaut ko… sapni par sevi pašiem.

Ja nāks apgaismība, tad tas ir garantēts?

Atbrīve nav kaut kas, kas notiek… tā jau eksistē. Bet meklētājam tas tā nav. Kad nav nekāda meklētāja, tad „nekas” redz, ka ir tikai atbrīve, ir tikai esība. Tāpēc pašā dziļākajā līmenī, kad ķermenis-prāts pārstāj funkcionēt kā sapņotājs, viss, kas ir – ir esība.

Mani interesē, vai jūs uzskatat, ka meditācija ir derīga?

Kurš meditēs? Kuram tas būs derīgi?

Piedodiet?

Kurš pieņems lēmumu meditēt?

Tieši tā. Tāpēc tam nav nozīmes.

Meditācija ir tikai tas, kas tā ir, un mēs runājam nevis par to, ka vajag būt „par” vai „pret” kaut ko. Runa nav par to, vajag vai nevajag meditēt. Runa ir par to, ka, ja meditācija notiek, tad tā notiek, taču nav neviena, kurš varētu izdarīt tā, lai meditācija notiktu. Šai istabā nav neviena, kas varētu piespiest sevi elpot vai sēdēt uz krēsla. Nevienā no līmeņiem nav brīvās gribas vai izvēles – izņemot sapni par atdalītību.

Tāpēc nav nozīmes, vai es meditēju, vai nē.

Jūs patiešām nedzirdat, par ko šeit tiek runāts. Kurš meditēs un kādā veidā meditācijai būs nozīme?

Tonij, vienā no jūsu CD jūs sacījāt, ka mēs atgādinam dievišķas marionetes.

Jā.

Vai jūs nevarētu par to pastāstīt?

Prāts-ķermenis ir tikai priekšmets. Tur iekšā neviena nav. Tas vienkārši ir strādājošs mehānisms. Tas ir organisms, kas izaug un strādā un kļūst nosacīts un kam piemīt jūtas, domas, prioritātes un pieradumi, kas turpinās – un nav neviena iekšā, kas to visu darītu. Vienkārši pati esība rodas ķermeņa-prāta organisma veidā, kas noteiktā ziņā ir dievišķa marionete tai aspektā, ka viņš vienkārši reaģē uz visu, kas notiek, neizrādot nekādu savu gribu. Tomēr nav arī lelles vadītāja. Nav nekāda scenārija, nekāda plāna, nekāda likteņa… tas viss vienkārši ir ārpuslaicīga esība, kas šķiet kaut kas – kas, acīmredzot, notiek.

***

Tonij, vai jūs varētu parunāt par fenomenu kad cilvēki saņem vēstījumus no eņģeļiem?

Tā ir vien vēl viena redzamība. Tas ir vienkārši stāsts.

Stāsts?

Tā ir vienkārši redzamība. Šī istaba ir redzamība. Klausīties jaunumus šodien vakarā ir tas pats, kas runāt ar eņģeli. Tam nav nozīmes. Prāts uzskata, ka eņģelis kaut kādā veidā rādās no kaut kādas savas, dievišķas vietas – bet nav nekādas īpašas, dievišķas vietas. Nav nekādas citas vietas. Tāpēc eņģelis ir vienotība, kas izpaudusies kā eņģelis. Bet skaidri izskaidrosim, jo prāts ir ļoti gudrs, radot visa veida iemeslus, lai sapnis turpinās, tāpēc viņš arī parādās eņģeļu un augšāmcelto meistaru formās. Jūs dzirdējāt par augšāmceltiem meistariem?

Jā. (smejas) Man vienkārši ir interese, jo apkārt ir tik daudz grāmatu…

Jā, es pamanīju. (smejas) Pilns ar grāmatām par augšāmceltiem meistariem un tas ir vien vēl viens stāsts, kuram nav nekāda sakara ar atbrīvi. Tas ir prāts, kas ir orientēts uz guru un uzskata šīs idejas par būtiskām garīgajā plānā.

Tāpēc tas viss notiek to cilvēku prātos?

Jā, viss notiek šai stāstā. Bet vēlāk jūs redzat, ka noteiktā mērā visa šī redzamība ir tikai vienotība, kas tikai šķiet tas, kas šķiet. Tai nav pilnīgi nekāda sakara ar kādu. Tas vienkārši ir tas, kas ir. Tas nav svarīgāk par to sienu. Siena ir tas, kas ir un eņģelis arī. Un ir tādi cilvēki, kas, acīmredzot, sarunājas ar mirušajiem. Tas ir tas pats. Tas viss ir esības spēles.

Kā čenelings?

Jā, tā saucamais čenelings. Tā ir redzamība.

Tātad, čenelings ir iespējams?

Acīmredzot, viss ir iespējams. Prāts ir spējīgs uz visu, izņemot sevis paša atbrīvošanu.

Tātad, vienotība, ar prāta starpniecību, rada tādas lietas kā čenelingu, eņģeļus, augšāmceltos meistarus un tamlīdzīgi. Tas viss ir vienotība. Taču meklētāju vilina dīvaini fenomeni, jo tie viņam šķiet maģiski. Es zinu cilvēkus, kas devās pie skolotājiem un paziņoja, ka skolotājs sākumā bija uz skatuves un tad pazuda. Bet tad skolotājs var parādīsies, bet pazudīs viņi. (smejas) Un tad viņi kļūs par skolotājiem un ieraudzīs to, ko redz skolotājs. Un tas viss turpinās. Tas viss ir absolūti bezjēdzīga maģija. Tā ir vienotība, kas izpaužas dažādās formās. Protams, cilvēku vilina ideja par to, ka viņam ir kāds sakars ar apgaismību.

Tāpēc jūs varat iet pie skolotājiem, kuriem piemīt sava veida maģija. Jūs varat doties pie skolotājiem, kuriem piemīt milzīga harizma. Jūs varat iet pie skolotājiem, kas māca jūs veikt noteikta veida lietas. Viss, ko jūs saņemsiet šeit, ir nekas.

Tad novāksim prātu. Atliksim to malā.

Un kurš grasās likt prātu malā? Sapņojošais nevar atlikt prātu malā, jo sapņojošais redz sapni. Prāts ir stāstu sacerētājs… „Es – sapņojošais, kas meklē vienotību”. Nav tādas lietas kā prāts. Viss, kas ir, ir domāšana. Jūs domājat, parādās doma un vēl viena doma un vēl viena. Nav tādas lietas kā prāts. Taču viena no domām, ir „Es esmu atsevišķs cilvēks”. Un vēl viena doma „Es varu doties uz vietu, ko sauc par „labāku nekā šī””. Tā tiek sacerēti dažādi stāsti.

Visa atbrīves jēga ir tajā, ka tai nav it nekāda sakara ar visu šo stāstu. Atbrīve vienkārši ir, neraugoties uz šo stāstu.Atbrīve ir viss, kas ir un atbrīvē rodas stāsta redzamība un, rau, tā saucamā meklētāja redzamība, kas meklē to, kas atrodas ārpus meklējumiem. Tāpēc nav nekāda sakara. Es zinu, ka prāts grib, lai saikne starp to, kas notika pirms un to, kas izpaužas tagad, ir. Bet tas, kas notika agrāk, pavisam nav svarīgs priekš atbrīvošanās. Vienotībai nevar pielavīties klāt. Nevar pietuvoties tuvāk „visam”. Pastāv tikai „viss”. Visu laiku. Kamēr jūs cenšaties pielavīties vai pietuvoties esībai vai virzīties ceļā uz esību, jūs esat esība, kas cenšas tuvoties esībai.

Bet šī fakta apzināšanās nevar būt iegūta jebkāda veida piepūles ceļā. Tā vienkārši rodas.

Tieši tā. Jūs to vai nu dzirdat, vai nedzirdat.

Un indivīds neko nevar izdarīt?

Nē. Tas nav tas, par ko šeit ir runāts. Līdzīga ideja paredz, ka ir indivīds, kas neko nevar izdarīt. Taču atklātais noslēpums vedina domāt, ka nav nekāda indivīda, nekāda gribas akta… izņemot sapni.

Bet jūs sakāt, ka ir vienkārši dzīve un, ka mēs visi to piedzīvojam?

Nē, ir vienkārši dzīve. Esība ir viss, kas ir.

Ir vienkārši dzīve. Mēs vienkārši domājam, ka izjūtam to patiesībā.

Dzīvē ir cilvēki, kas domā, ka tā ir viņu dzīve un viņu pārdzīvojums. Atsevišķs indivīds tic un piedzīvo to uz savas ādas – ka tas, kas notiek, atgadās ar noteiktu centrālo būtni, ko viņš dēvē par „es”. Bet viss, kas ir – ir dzīve, kas notiek… acīmredzot. Tas ir absolūti un pavisam vienkārši.

Un absolūti un pilnīgi bezjēdzīgi.

Absolūti bezjēdzīgi. Tikai ne priekš atsevišķās būtnes.

Bet patiesībā tam visam nav jēgas.

Nekam nav jēgas. Redziet, šķietamais indivīds domā: „Es varu darīt visu, ko vēlos”. Nē, jūs nevarat darīt visu, jo jūs nevarat „būt apgaismots” un jūs nevarat „nebūt apgaismots”. Jūs nevarat neko izdarīt, jo nav nekādas individuālās gribas. Jūs nevarat neko nedarīt. Jūs nevarat kaut ko darīt. Neviena nav. No vienas puses, tas neiedomājami atbrīvo, no otras – liek traki vilties meklētājam-indivīdam. Jūs nevarat iziet no šejienes un aplaupīt banku. Kurš aplaupīs banku?

***

Tātad, Tonij, tas „nekas, tas vērojošais „nekas” – vai tas ir viszinošs?

Nē, ne tai nozīmē, kādā mēs parasti iztēlojamies viszinošo. Tam nav vajadzības būt viszinošam, jo nekas jau ir viss. Tas viszinības veids, ko mēs uzskatam par viszinību, nudien šeit nav būtisks, jo jau ir nekas un viss. Tā ir bezrobežu esība, kurai nav mērķa, tāpēc nav vajadzības pēc informācijas. Tas ir ne-zināšanas brīnums, kurā viss tāpat paliek jauns. Vairs nav vajadzības pēc informācijas.

Bet jūs aprakstat „neko” kā atdalītu priekšmetu, kas atrodas kaut kur tur, taču absolūti viss ir „nekas”. Tas nav kaut kas tāds, ko vajag uziet, tas jau ir esība.

Runā, ka nav nekāda prāta, ka tas vienkārši ir domu kamols vai tamlīdzīgi… Un šīs domas, kas lidinās šai ķermenī-prātā, reizēm ir ļoti dīvainas. Kāpēc visas šīs domas tur lidinās?

Patiesībā jūs sakāt „kāpēc vispār kaut kas eksistē?” Domas ne ar ko neatšķiras no emocijām, skaņām utt. Domāšana ir vēl viena daļiņa no tā, kas notiek. Un domas nāk un noteiktā mērā tām ir vara, kamēr ir kāds, kas tās uztver.

Mēs izaugam cienot to, ko saucam par prātu, kaut arī tas neeksistē. Mēs cienam lielāko daļu mūsu domu, jo domājam, ka tās mūs kaut kur aizvedīs. Visa domāšana sapnī ir par to, lai kaut kur aizietu. „Viņa mani mīl”. „Rīt es kļūšu apgaismots”. Tas viss ir gaidīšana [iztēlošanās, kas būs un kā]. Noteiktā mērā tas viss ir par paradoksu – ka ir kāds, kas mēģina pie kaut kā nonākt. Bet tās vienkārši ir domas sapnī.

Bet mēs tās ģenerējam?

Nē. Viss notiek no „nekā”. Tas vienkārši ir tas, kas, acīmredzot, notiek… ar „neko”. Neviens nekad neko nedomāja… neviens nepastāv.

***

Tātad, ir tikai sevis atdošana un fakta pieņemšana, ka katru minūtu viss, kas notiek un rodas un atgadās, ir tieši tāds, kādam tam jābūt?

Nē, tam nav nekāda sakara ar to. Tam nav nekāda sakara ar to, lai kaut ko pieņemtu. Tam nav nekāda sakar ar to, lai pieņemtu to, kas notiek dotajā brīdī, jo nekas nenotiek un nav nekāda momentra, nav neviena.

Vai pastāv kāda jēga no tā, ka vienotība atzītu vienotību?

Vienotība neatzīst vienotību. Pastāv tikai vienotība. Nav nekadas darbības. Tas ir viss, kas ir. Esībai vispār nav darbību un tajā rodas šķietamā darbība.

Ja neviens nezina, kāda šī konkrētā siena šķiet Tonijam Parsonam, tad, jādomā, pastāv atdalītības sajūta.

Jā.

Tā ir pretruna vai… Jūs saprotat,  ko es vēlos sacīt?

Jā. Sapnī par to, ka jūs esat atdalīts indivīds, viss, kas rodas, šķiet unikāls, jo tas ir viss, kas ir. Tāpēc sapnī šim šķietamajam meklētājam viss ir pilnīgi unikāls. Un atbrīvē šī unikalitāte aizvien vēl pastāv. Atšķirība ir tur, ka iekšā nav neviena, ar ko tas viss notiktu. Tas vienkārši notiek. Un arī parādās mīkla par to, ka tieši „nekas” arī ir tas, kas rodas kā unikalitāte. Tas ir pilnīgi nesaprotami. Nav iespējams saprast, ka atbrīvē, kad neviena nav, kad izzuda jebkāda atdalītība, aizvien vēl notiek unikālās dualitātes slavināšana, kas, acīmredzot, rodas. Bet šo dualitāti redz kā esības spēli. Un tad šķietamo dualitāti slavina.

Un mēs aizvien vēl to slavinam?

Tad šķietamo dualitāti vai šo pasauli, kuru mēs redzam, šo sapni, kuru redzam, slavina „nekas”.

Duālisms vai neduālisms?

Tie nav divi. Vienotība rodas kā divu redzamība.

Tā ir mīkla, paradokss.

Jā. Jūs nekad nesapratīsiet, jo jūs cenšaties to saprast. Kad nav nav neviena, tikai esība.

Tas nav prāta trūkums?

Nē. Domāšana turpinās. Nav nekā, kas būtu citādi. Atbrīvē var notikt jebkas. Nekas netiek noliegts, tai skaitā domāšana. Visa ideja ir par to, ka, kaut kādā veidā, domāšana ir atdalīta no vienotības – vēl viena tumsonības izpausme. Viss, kas ir, pārvēršas par domāšanu. „Es gribu tasi tējas”. „Es izputēšu”. „Viņa mani nemīl”. Rodas domas. Rodas doma, pēc tam vēl viena, pēc tam vēl… notiek domāšana un gadās brīži, kad domāšana nenotiek.

***

Sanāk, ka tas dzīvīgums, kas es esmu, ir tas pats dzīvīgums, kas ir viņa…

Pilnīgi pareizi. Tas ir vienkārši dzīvīgums. Un tas vienkārši rodas, acīmredzot, kaut kādā nesaprotamā veidā, pārsteidzoši. Bet tas veids, kurā tas rodas, ir pilnīgi bezjēdzīgs. Vienkārši absolūtais esības prieks šķiet duāls un ir, acīmredzot, absolūti unikāls. Šai stāstā viss, kas notiek šobrīd, ir unikāls. Tas vairs nekad nenotiks. Tas nekad nav noticis iepriekš. Tas ir kaut kas absolūti jauns. Tas, kas notiek, ir absolūti jauns. Tas, acīmredzot, nāk un aiziet. (..)

***

Ja man jautātu, ko es sapratu no tā visa līdz šim brīdim…

Jūs domājat šodienu?

Jā, šodien. Jā, šobrīd. No tā, ka es šeit atrados.

Jūs cenšaties no tā kaut ko saprast?

Jā.

Labi. Ok.

Ja kāds, kas jūs nekad nav dzirdējis, pajautātu man, ko jūs sakāt… kāda ir jūsu stāstītā būtība, es atbildētu, ka viņš runā par tagadnes momenta pieņemšanu. Tas ir mans skatījums. Vai tas ir pareizs vai nepareizs?

Tas nav ne pareizs, ne nepareizs: tas ir tas, kas tiek uztverts. Tas viss iziet ārpus pieņemšanas un tagadnes momenta, abi tie ir vienkārši stāsti. Šeit tiek runāts, ka nav neviena, kas varētu pieņemt un nav nekāda momenta. Viens momentrs paredz citu momentu. Nav nekāda momentra. Tas atgādina ideju par to, ka jābūt šeit un tagad. Nav neviena, kas varētu būt šeit un nav nekāda tagad. Un nav neviena, kam tas jāpieņem. Es nepiedāvāju to pieņemt, tā kā, no šī viedokļa, nav nekāda atdalīta „es” un nav nekā, ko vajag izdarīt. Kad atsevišķas būtnes vairs nav, mēs redzam, ka tas ir viss, kas ir.

Tas ir tas, pie kā jūs, kā Tonijs Parsons, esat nonākuši?

Es pilnīgi ne pie kā neesmu nonācis. Tā ir visa stāstītā jēga. Tas, par ko šeit tiek runāts, nav saistīts ar Toniju Parsonu. Tonijs Parsons pie tā nav nonācis. Tur ir visa jēga. Šai plaknē Tonijs Parsons nav kaut kas vairāk par meklētāju, sapņotāju. Tā ka, ne pie kā es neesmu nonācis. Nebija kam un nebija kur iet. Vienkārši tiek norādīts uz to, ka tas ir viss, kas ir.

Es jūtos mazliet pazaudējies.

Tas ir normāli. Jēga ir tajā, lai būtu šeit – tajā, lai būt pazaudētam.

Tur es arī jūtos pazaudējies.

Iespējams, ka tas, kas atrodas tur un jūtas pazaudējies, vairāk neeksistēs. Šeit runa nav par to, lai iemācītos saņemt kaut kādas zinības.

Ja ir nekas, tātad, arī šeit nav nekā, vai ne?

Jā.

Tas viss ir ilūzija. Tas ir sapnis.

Es domāju, ka, kad jūs sakāt, ka tā ir ilūzija, es neizmantotu šo terminu, jo uzskatu, ka tas rada noteiktu jucekli. Tas ir gan reāli, gan nereāli. Sapņošana ir sapnis par atdalītību.

Skaidrs.

Ja es jums pateikšu, ka siena ir ilūzija, jūs varat iet un atsisties pret to ar galvu un tā aizvien vēl šķitīs siena un jūsu galvassāpes liksies jums reālas. Bet savā būtībā abi tie nav nekas, tā tikai šķiet.

Bet manai galvai sāpētu tikai tāpēc, ka esmu nosacīts ar faktu, ka tā ir siena.

Nemaz ne. Nav nekāda „jūs”. Nav nekādas nosacītības. Nav nekādas sienas. Bet ārēji liekas, ka esat jūs, kas var atsisties ar galvu pret sienu un sajust sāpes.

Saprotu. Bet, kad es šai dzīvē aizmiegu, man rādās sapņi un mani sapņi šķiet reāli.

Jā.

Un daudz kas notiek.

Šķiet.

Bet no rīta es pamostos un atklāju, ka tas bija tikai sapnis. Nekas nav noticis.

Jā. Kad sapņojošais no rīta pamostas, pastāv vēl viens sapnis, kas tagad šķiet reāls. Tas ir sapnis par to, ka es esmu atdalīts indivīds.

Sapratu. Tātad, tas ir tāds pats sapnis kā tas, ko es sapņoju naktī.

Sapnis ir tas, kas tas ir. Tā ir redzamība.

Jā, tā ir fantāzija, vai ne?

Jūs varat saukt to par fantāziju, ja vēlaties. Bet tā ir redzamība. Tas ir nekas, kas rada jūsu guļamistabas un ķermeņa iespaidu, jūs gultā un tā tālāk.

Bet realitātē nav nekāda ķermeņa.

Šķiet, ka ir. Bet visu laiku, kamēr ir kāds, šis atdalītais indivīds nepārtraukti kaut ko meklē, visu laiku alkst pēc „nekā” un baidās no viņa.

Tā kā viņš dzīvo šai sapnī, kurš viņš ir „kaut kas”, viņš domā, ka tas, ko viņš grib, tas ir daudz naudas vai daudz mīļāko vai daudz vēl kaut kā. Un, beigu beigās, galējie meklējumi ir kaut kā vārdā „apgaismība” meklējumi. Nav nekā vārdā „apgaismība”, jo jau ir tikai tas, kas ir nekas un viss.

Sapņotāja grūtība slēpjas tajā, ka viņš vienmēr meklē to, ko grib, kaut kur citur, un nekad nespēj ieraudzīt, ka nekas, kas ir viss, ka patiesībā viņš ir tas, ko viņš grib un, tai pat laikā, no kā baidās. Un sanāk neapskaužama, neizdevīga situācija no visām pusēm.

Jā. Gandrīz vai kā apburtais loks?

Jā, tā tas izskatās. Visu laiku, kamēr ir meklējumi, tas ir noslēpums… un, tai pat laikā, tas atklāti parādās visiem.

***

Tātad, nav nekādas Minhenes? (smejas)

Nav nekādas Minhenes, nē. Nav nekādas Minhenes, nav nekādas Londonas, nav nekā, izņemot šo. Ja jūs piecelsieties un aiziesiet prom no šejienes, tad, izejot ārā, tieši tas, kas radīsies, būs „nekas”, kas rodas kā viss un tas atgādinās pakāpienus. Tāpēc jums nevajag nekur iet vai kaut ko zināt. Apgaismībai nav nekāda sakara ar to, lai zinātu visu, visu redzētu, redzētu, kas tad tur notiek Āfrikā, jo šis ir viss. Tas ir absolūti viss.

Taču, ja esmu Āfrikā, tad Āfrika ir viss.

Jā, viennozīmīgi.

Un, kamēr es esmu Āfrikā, šis neeksistē.

Nē, protams, tas nav tā. Jūsu māja neeksistē, jūsu mīļotais cilvēks neeksistē… jums ir mīļotais cilvēks? (smejas)

Tāpēc šis ir viss, kas ir?

Tas ir viss, kas ir, un nav būtiski, ko prāts domā, ko viņš var ar to izdarīt. Lai arī kurp prāts dotos un,  lai arī ko tas darītu, viss ir vienkārši esība, kas rada visa šī iespaidu.

Viss šis izpaustais kaut kādā ziņā uztur paradoksu, ka jūs esat atsevišķs cilvēks, kas sēž istabā, kur sēž vēl septiņdesmit vai astoņdesmit atdalīti cilvēki. „Es esmu kaut kas. Viņš ir kaut kas. Tas ir kaut kas. Līdzīgi, arī Tonijs Parsons ir kaut kas”. Patiesībā tas ir vienkārši „nekas”, kas runā ar „neko”. „Nekas” saka „nekam”: „Tāpat jau ir tikai nekas un viss”.

Ķermeņa-prāta pārdzīvojumi ne ar ko neatšķiras no domas?

Nē, tas vienkārši ir tas, kas notiek. Jāsaka, ka, kad, šķiet, notiek atmošanās, viena no pēdējām pazūd atrašanās vietas sajūta, jo mūsos dziļi iesakņojusies apziņa, ka šis ir mans ķermenis un, ka es ar to staigāju. Kad es iziešu ārpus šīs istabas, tieši to arī ieraudzīs. Noteiktā ziņā, tas ir pēdējais, kas pazudīs. Apzināšanās, ka šis ķermenis ir vienkārši ķermenis. Tas nav kāda ķermenis, tas nevienam  nepieder.

Es vienmēr domāju par savu bērnību, un, iespējams, tā ir pirmā atrašanās vieta, kas pastāv… tas ir tur un tas esmu es, tas esi tu…

Un tad ļoti liela daļa no tā meklē baudu un cenšas izvairīties no sāpēm. Tāpēc pēc atdalīšanās, tā kā jau eksistē spēcīga vēlme, mēs meklējam baudu un cenšamies izvairīties no sapēm un mēs sākam darboties. Mēs dabiski smaidam mātei, viņa atbild uz mūsu smaidu un mums tas patīk, tāpēc mēs arī turpmāk tā rīkojamies.

***

Vai ir kāda jēga no tā, ka vienotība zina vienotību?

Vienotībai nav jāzina vienotība. Pastāv tikai vienotība. Nav nekādas darbības. Tas ir viss, kas ir. Tā neko nedara. Un šai nedarīšanā rodas šķietamā darbība. Bet sapnī par to, ka mēs esam atsevišķi indivīdi, visām parādībām aizvien vēl piemīt unikalitāte, jo tas ir viss, kas ir.

Tātad, šai sapnī viss ir absolūti unikāli. Atbrīvē, vienotības apjausmā aizvien vēl pastāv unikalitāte. Atšķirība ir tajā, ka nav neviena, ar kuru tas notiktu. Tas vienkārši liekas notiekam. Tas „nekas” izpaužas kā unikalitāte. Tas ir pilnīgi neaptverami – nezinoša esamība bez iepazīstošā.

Nav iespējams saprast, ka atbrīvē, kad neviena nav, kad jebkāda veida atdalītība ir izzudusi, aizvien vēl liekas, ka rodas šī unikālā dualitāte. Bet tad to pilnībā apzinās kā esības spēli.

***

Reizēm jūs runājat par vertikālo laiku, pretstatot to lineāram laikam.

Nē, ne par vertikālo laiku. Par vertikalitāti.

Par vertikalitāti. Tieši tad šī nobīde, lai arī kas tā būtu, acīmredzot, notiek? Tās ir stāsta beigas?

Tas ir redzējums, ka pastāv tikai tas, ārpuslaicīgs, un arī tā ir laika stāsta izbaudīšana, ja tu tai brīdī redzi visam stāstam cauri, redzi, ka stāsts ir pilnīgi bezjēdzīgs un vairs nav svarīgs vai ietekmēt varošs. Tas tikai šķiet notiekam laikā, tas arī viss.

Bet kas to redz?

Stāsts tiek redzēts kā nekas, kas ir viss. Patiesībā, es necenstos to saprast.

Tāpēc būtu pareizi pateikt – un, es domāju, ka jūs to vairrākkārt jau sacījāt, visticamāk, pat šai retrītā – ka parastajā dzīvē patiesībā notiek  ļoti daudz parastas redzēšanas, tai skaitā, domu vērošanas, un tas ir normāli. Mēs visu to daram, neapzinoties. Un pēc tam šis sava veida psiholoģiskais moments, šī „es” sajūta, rodas plīvura izskatā, pieprasot uz to visu savas tiesības dēļ pieraduma dzīvot dzīvi, kas balstās uz pagātnes vai paražām.

Jā. Un tad, kad notiek pamošanās, tas teiks: „Ā, tas ir tas, kas vienmēr tur ir bijis”.

Pilnīgi pareizi.

Tādējādi, patiesībā, ir tikai esība. Visā šajā redzamībā ir tikai tas, kas ir. Tas ir tikai tas, kas notiek. Tas ir neizbēgami. Tas ir viss.

Kaut kādā veidā psiholoģiskā „es” sajūta, kas rodas un saka „es”, traucē sevis paša redzēšanai, jo tā ir tik smalka, ka nosedz…

Jā. Tādā veidā, tas ir atklātais noslēpums.

Jā, pilnīgi pareizi.

Tā paliek kā noslēpums visu laiku, kamēr ir kāds, kas cenšas to atminēt. Tad tā paliek noslēpums. Un tikai kad to neviens nemeklē, tā paliek atvērta un acīmredzama.

Tas atgādina mūžību, pareizi?

Tā ir mūžība.

Tomēr, kam mēs runājam, cilvēki saka: „Es vakar tapu apgaismots”, tomēr nebija nekāda vakar, kurā varētu tapt apgaismotam.

Nav, nebija. Un nav neviena, kas taptu apgaismots.

Tas ir kaut kas ļoti mīksts [smalks], vai ne?

Jā, mīksts.

Mīksti satriecošs.

Jā, tas tā ir.

Man šķiet, prāts to vienkārši nesaprot.

Nē, nē.

Tas nav saprotams.

Ir vēl viena lieta, kas mani pārsteidza pēc sākotnējās atmošanās, kad atklājās, ka tur neviena nav, un pēc tam kāds atgriezās, lai par to paziņotu. Tai laikā es interesējos par kristietību un nesapratu to stulbo ideju par to, ka var grēkot un jums piedod. Es piepeši ieraudzīju, ka patiesā piedošanas jēga ir tajā, ka nav absolūti neviena un nekā, kam vajadzētu piedot. Nav svarīgi, cik reizes jums liekas, ka rīkojāties nepareizi, un ko jūs darāt, vai ko jūs nedarāt. Nav svarīgi, cik jūs meklējat vai nemeklējat. Ir tikai būšana kā tas. Tā ir beznosacījuma mīlestība.

Jūs sajutāt atvieglojumu?

Tā bija vienkārši brīnuma sajūta. Patiesā jēga vai kvalitāte, kas stāv aiz idejām, kas mūsos rodas, rāda, ka reliģiskas dogmas un pirmatnējā grēka ideja ir absolūtās muļķības…

Tāda sajūta, ka šī mīkstuma vara ir dziļš humora veids.

Jā, protams. Tajā visā ir patiešām dziļš humors. Kaut kādā ziņā tas ir kosmisks joks. Tas ir lielākais kosmiskais joks. Tas ir vislabākais joks no visiem, kas ir.

Vienīgais joks.

Jā, vienīgais joks. Citādi var teikt, ka dzīvīgums ir viss, kas ir. Un šis dzīvīgums tiek justs ar piecām maņām, kā arī ar sestās un septītās starpniecību un atnākošam domām. Tas viss ir tīrais dzīvīgums. Nav nekā, izņemot dzīvīgumu. Tas ir viss, kas ir.

Un, kas tajā visā ir pārsteidzošs, ir tas, ka viss šai istabā ir tīrais dzīvīgums. Viss, kas šeit sēž, – vienkārši absolūtais dzīvīgums. Un tas ir visa sākums un visa beigas. Nav vajadzīgas vēl kaut ko teikt. Paldies.

***

Tony Parsons, „Nothing Being Everything”.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *