Tonijs Parsons – Nekas ir viss (fragmenti) 2

3. Nodaļa

Sanskrita vārds “advaita” norāda uz kaut ko, ko nevar izteikt vārdos. Kaut arī mēs daudz runāsim, mēs nekad nespēsim aprakstīt to, par ko runāsim. To nav iespējams ne saprast, ne iepazīt.

Vārds “advaita” norāda arī uz idejas bezjēdzību, ka pastāv kaut kas no visa pārējā atdalīts, ko dēvē par “vienotību”. Tāpēc mēs nerunāsim par jebkāda stāvokļa sasniegšanu – mēs necentīsimies atrast svētlaimes stāvokli, nekustīgumu, klusumu un pat apzinātību. Nekāds pašizpētes daudzums neaizvedīs meklētāju pie tā, kas jau tāpat ir. Tāpēc šeit mēs neko nemeklēsim, jo nav ko atrast un nav ko saprast.

Tas, par ko mēs runājam, ir tik acīmredzams, ka ir absolūti nesaprotams, un tik pieejams, ka ir absolūts noslēpums. Visu laiku, kamēr ir kaut kas, kas cenšas to saprast, tas paliek apslēpts. Visu laiku, kamēr mēs to meklējam, mēs to nevaram ieraudzīt. To nevar sasniegt, to nevar pazaudēt, to nevar iemācīties, to nevar iedot un to nevar atņemt.

Par to nevar runāt un saprast, jo tas jau ir nekas un viss. Tas nav vienkārši vislielākais [objekts] šai istabā – tas ir vienīgais, kas tajā ir, vienīgais, kas tajā rodas. Tas ir viss, kas notiek šai istabā. Un tā ietvaros – tā, ka mēs meklējam – atrodamies arī mēs, kas meklē to. Un, tādējādi, esības meklējumi ir arī meklējumu esība. Un visu laiku, kamēr mēs uzskatām, ka esam atdalīti no tā vai jūtam, ka esam atdalīti, mēs neizbēgami to meklējam.

Meklētājs var funkcionēt vienīgi cenšoties atrast to, ko viņš sapņo; to, ko viņš ir pazaudējis. Un viņš tiecas atrast kaut ko, kas ir absolūti nekustīgs. Pulkstens tikšķ un meklējumi norisinās laikā, lai atrastu kaut ko, kas ir nekustīgs un ārpuslaicīgs.

Tas, par ko mēs runājam, neattiecas uz mani vai jums – absolūti neattiecas. Tam nav nekāda sakara ar personīgo pieredzi. Jūs to nesapratīsiet, neviens nekad to nesaprata, jo tas ir saistīts ar to, kā nav. Es to nesapratu. Es nezinu kaut ko tādu, ko nezināt jūs – man nav nekā tāda, kas nebūtu jums, kaut kas vienkārši bijis pazaudēts.

Tam ir sakars ar zaudējumu, ar pilnīgu zaudējumu. Un tas ir tā [priekšstata] zaudējums, kam ticot mēs izaugām – mēs izaugām ticot tam, ka esam atsevišķi indivīdi ar brīvo gribu un izvēli, un, ka varam kaut ko izdarīt, uzlabot savu dzīvi šai pasaulē, un, šā vai tā, prāts tiecas palīdzēt mums to izdarīt. Tomēr daži no mums ir jūtīgāki attiecībā uz ideju par to, ka dzīvē ir nozīme ne tikai veiksmei, pārticībai un tamlīdzīgām lietām.

Un tāpēc mēs meklējam reliģijā, vai psihoterapijā, vai meditācijā, vai pašizpētē – mēs meklējam apgaismību, meklējam to, kas vedīs mūs pie kaut kāda veida viengabalainības. Mēs zinām, ka ir kaut kas, kas nav viengabalains. Tas – nav tas, tas – nav gluži tas. Tas – nav tas, kas vajadzīgs – ir kaut kas vēl. Tā ir apgaismība?

Un tad prāts zīmē apgaismības ainu. Apgaismība ir svētlaime, visuresība, visuvarenība, visi jūs mīl, jūs mīlat visus, un jūs dzīvojat brīnišķīgajā rozā miglājā. (smiekli) Cilvēki nāk jums klāt un saka: „Esmu dzirdējis, ka jūs esat apgaismots?”, un jūs atbildat: „Jā”. (smiekli) „Vai jūs nevarētu atnākt un parunāt ar dažiem maniem draugiem?”, un jūs pateiksiet: „Jā, labi…” Un jūs ejat un tur ir daži draugi, un jūs stāstāt viņiem, kā jūs kļuvāt apgaismots, un viņiem tas ļoti patīk – tas skan lieliski – un viņi raugās uz jums, un jūs tik mierīgs un līdzsvarots un acīmredzami atrodaties svētlaimē. Un viņi grib jums līdzināties, un viņu draugi grib jums līdzināties, un viņi aicina vēl vairāk draugu, un tie nāk, un jūsu istabā jau ir vairāk cilvēku, un, beigu beigās, jums vajag lielāku istabu un pūlis kļūst lielāks. Un tad jūs sakāt savam draugam: „Ziniet, es sēžu lejā, šai līmenī, varbūt man ir labāk sēdēt uz skatuves, varbūt, lielākā krēslā, lai cilvēki mani redzētu”.

Ziniet, mums ir šī ideja – prātam ir ideja par to, kas ir apgaismība; tā ir loterija, garīga loterija. Tā ir vislielākā loterija, kurā jūs varat vinnēt. Tas ir labāk nekā vinnēt 100 miljonus mārciņu, jo tagad jums ir viss, jūs vienkārši atrodaties tajā, jūs esat absolūtā drošībā, svētlaimē, un viss ir lieliski.

Tieši tur ir problēma, ka patiesībā apgaismība vispār nav tāda. Apgaismība, atbrīvošanās – ir pilnīgi, absolūti vienkārša. Tā nav brīnišķīga. Tā nav svētlaimes piepildīta, tā nav atbilde uz visiem jautājumiem. Dzīve turpinās. Tā turpinās kā iepriekš. Atšķirība ir tajā, ka pazūd jebkāda sajūta, ka dzīve notiek ar kādu. Atbrīvošanās ir trūkums, atbrīvošanās ir zaudējums, atsevišķuma zaudējums. Un šai zaudējumā tukšums kļūst piepildīts.

Šis tukšums ir arī piepildītība. Iekš „nekā”, kad ir „nekas” – šis „nekas” tiek aizpildīts ar visu. Uzdodiet jebkādu jautājumu – nav būtiski, kādu. Ja rodas jautājums, tas ir šeit, lai rastos, satiktos ar „neko”, lai „nekas” uz to atbildētu. Prāts nekad nevarēs neko ar to padarīt.

Tas ir ļoti vienkārši, ļoti vienkārši un ļoti grūti. Tas ir ļoti vienkārši, jo tas ir absolūti acīmredzami, un tas ir grūti, jo cilvēkam tas ir biedējoši, individualitātes zaudējuma sajūta – biedējoša doma priekš indivīda.

***

Jūs vakar teicāt, ka pats meklējumu process traucē redzējumam – es pārfrazēšu: tā ir vienkārši spīdoša redzamību spēle un sava veida uzmanības novēršana, un tas vienkārši dod sapratni, ka tas viss nāk no viena un tā paša avota.

Jā, no viena un tā paša avota. Viena tā daļa negrib būt kā visi vai domā, ka nenāk no viena un tā paša avota.

Bet tas viss ir vienkārši spēle vai tas, ko sauc par „dievišķo spēli”.

Tā ir esības dievišķā spēle. Un esība pilnībā nav ieinteresēta idejā par to, ka kaut kas to redz vai neredz, jo nav nekā cita, atšķirīga no esības… un realizācijas trūkums arī ir esība.

Tā ka, esība cieš, esība smejas, esība meklē, esība atrod, esība neatrod. Nav nekā cita, izņemot to. Un, protams, tas viss ir nevainojami vienots – ir tikai tas, un tas ir viss, kas ir. Bet šai vienotībā ir kaut kas, kas domā, ka viņš nav vienotība, kas arī ir esība, atdalīta esība.

Esībai nav nekādu vajadzību. Bet tas, kas rodas esībā, tā ir acīmredzama vēlme un vajadzība atklāt, ka nav nekādas vēlmes un vajadzības.

Un tā noslēpums nav izprotams – tā ir vienkārši mīkla.

Un tā meklējumi atspoguļojas pasaulē, kurā mēs dzīvojam, jo viss, ko mēs darām – meklējam to. Visa reliģija, visas redzamās personības tieksmes – tas viss ir vienkārši šīs ne-zināšanas meklējumi.

Atdalītības sajūtas pārtraukšana?

Tie ir stāvokļa meklējumi, kurā mēs neesam atdalīti. Meklētājs to neredz, jo tā ir ārpuslaicīga esība – mūžīga esība, kas atrodas aiz laika, telpas un sasniegšanas robežām. Tāpēc tas, ko mēs cenšamies panākt, nevar būt panākts, jo tas jau ir tas, kas ir.

Diezgan grūti saprast – man personīgi diezgan grūti saprast to faktu, ka garīgie meklējumi nav labāki, cēlāki, augstāki par seksa, varas vai vēl kaut kā meklējumiem.

Pilnīgi pareizi. Galu galā, ikviena vēlme ir meklējumi pēc atgriešanās mājup. Un šī paradoksa, šīs mīklas dīvainība ir tas, ka viss, kas tiek darīts – visi meklējumi, visa tiecība, visa personības piepūle, visa dievnamu un impēriju būvniecība ir esība. Tas ir tīrais dzīvīgums. Tas ir pārsteidzoši dīvains paradokss.

Vai kādā senajā vēdiskajā tekstā vai kaut kur vēl tiek runāts par to, kāpēc tas tā ir? Es zinu, ka „Bhagavāt-Gīta” apgalvo, ka tas ir eksperiments…

Nē, nav nekāda „kāpēc” un nav nekāda eksperimenta un nekādas izvēles. Tradicionālo argumentu pamatā ir tas, ka vienotība nolēma kļūt duāla un, tādējādi, tā var nolemt kļūt vienotība. Tā ir pasaka, kas balstīta uz laika, cēloņa un seku ilūziju.

Neko nekad neizvēlas. Viss izvēles un motivācijas sapnis ir tas, ka laikā ir kaut kas, kas spēj apzināti kustēties uz priekšu no vietas vārdā „dualitāte” uz vietu vārdā „vienotība”. Nekad nebija nekā, izņemot esību, tas ir mūžīgais nekas un viss. Tas nekad nekustās un tas nekur nav bijis. Nav nekāda „kaut kur”. Nav nekāda laika vai telpas, vien kā redzamība tajā. Nav nekā, izņemot to un „nekas” notiek.

Un tagad es redzu, ka šis jautājums rodas no atdalītības viedokļa, jo pašā pamatā uz to, noteiktā mērā, nav iespējams atbildēt. Tas vienkārši ir jautājums, uz kuru nevar atbildēt, bet vien tāpēc, ka tas uzdots no atdalītības viedokļa. Tāpēc, ka vienotības uzzibsnījumos nav nekāda jautājuma. Vispār nekāda. Ir tikai jebkādas vajadzības meklēt kaut ko trūkums, jo tas vienkārši ir. Un tad šis jautājums ir tikai sprauga pa ko ielīst prātam.

Jā, tā ir sprauga prātam, jums ir absolūta taisnība, atdalītība rada jautājumu „kāpēc” un meklējumu procesu. Un, kā jūs sakāt, kad nav neviena, nav arī spraugas, vairāk nebūs nekādu jautājumu. Nav jautājuma un nav atbilžu. Nav tā, kas zina un nav zināšanu… un tāpēc nav neviena, kas jautātu „kāpēc”.

Taču šī skatpunkta ietvaros šis ir vispievilcīgākais jautājums.

Jā, viennozīmīgi, un atrašanās atdalītībā dievina jautāt „kāpēc?”. Un tā pievilcīgumu radījusi reliģija. Jautājums, kas radās meklētājam – „kāpēc?” – radīja kristietību, budismu un visu pārējo, ko var saukt par mācībām par kļūšanu. Tās ir neizbēgami balstītas uz pamatā nepareizo priekšstatu par to, ka pastāv atsevišķs indivīds, kam piemīt spēja izvēlēties un griba, lai sekotu kādam ceļam; būt motivētam pāriet no viena stāvokļa citā – labākā – stāvoklī; meklēt un atrast atbildi, kurai nav jautājuma.

Un tā ir arī pieprasīšana, no atdalītības viedokļa, atbildes pieprasīšana – tā ir prasība pēc paša „atsevišķā” viedokļa esksistences. Bet, ja es eksistēju, jābūt atbildei uz šo jautājumu, jo es varu par to domāt, es varu to piedzīvot – tā ir sava veida apgalvošana un uzstāšana – „ES EKSISTĒJU”.

Pilnīgi pareizi, absolūti pareizi. Jautājums ir par to, ka es uzstāju – esmu atsevišķs indivīds un vēlos saņemt atbildi, es pieprasu to un man ir tiesības. Atšķirība starp „šeit” un „kaut kur vēl” ir tajā, ka atbilde uz jautājumiem nebaro meklētāja prātu. Prāts bieži saskaras ar to, ko viņš nespēj saprast. Tā jautāšana izsīkst un nepaliek vairāk nekā.

Cits ļoti jaudīgs atbilžu meklēšanas elements ir necienīguma sajūta, jo atdalītības sajūta ir sajūta, ka mūs atgrūdusi vienotība. Tāpēc uzreiz rodas spēcīga necienīguma sajūta un, protams, lielākā daļa reliģiju, lielākā daļa „ismu”, vēršas tieši pie šīs necienīguma sajūtas. Tā ka, tas ir vēl viens jaudīgs meklējumu instruments, jo reliģijas un mācības mums māca, kā pārvarēt šo nosapņoto necienīgumu, kas balstās uz maldiem.

Tas ir jaudīgs paziņojums – „Jā, es neesmu cienīgs, jūtos necienīgs. Kaut kas nav pareizi. Tāpēc, ka, jādomā, esmu izdarījis kaut ko nepareizi. Jūs varat mani iemācīt izdarīt visu pareizi?”

***

Tonij, es varu jums pajautāt… pēc manas pieredzes, šai jautājumā par laikiem ir brīži, kad pilnīgi skaidrs, ka viss ir tieši tā. Bet gadās citas situācijas, kad, piemēram, aizej uz baznīcas kapiem un ieraugi kapakmeni, kas attiecas uz citu laikmetu.

Tas vēsta jums par citu laikmetu, bet, tai pat laikā, esot tikai tas… tas, kas šķiet notiekam.

Jā, un reizēm tas šķiet kaut kas, kas notika iepriekš, bet reizēm es varu palūkoties aiz šī jucekļa robežām, taču reizēm ne. Vai jūs varētu pateikt dažus vārdus par to?

Visu laiku, kamēr aizvien vēl eksistē atsevišķa būtne, tas, ko mēs redzam, izskatās, ka pastāv arī sava veida vēsture. Ja jūs paraudzīsieties uz kapakmeni un lasat „Bils Daniels – miris 1917. gadā.”, tad tas ir stāsts par kaut ko vēl, kas ir jūsu stāsta daļa.

Tātad, nekāds Bils Daniels nav bijis?

Nav bijis.

Tāpēc, Tonij, kad jūs sakāt, ka tas viss ir nekas, visas šīs redzamības, siena un šķietamās personības – viss ir vienkārši ilūzija?

Es domāju, ka vārds „ilūzija” maldina. Tas ir kad kaut kas liekas esam kaut kas. Tas ir gan reāli, gan nerāli vienlaicīgi. Tas ir kad nekas šķiet siena un tam piemīt reālā īpašības. Tas ir kad nekas šķiet ķermeņi. Tāpēc pēc atbrīvošanās kļūst skaidrs, ka viss ir gan viss, gan nekas. Viss tiek skatīts tāds, kāds tas ir, bez plīvura. Šis plīvurs ir doma par to, ka viss pārējais arī ir tikai vēl viens atsevišķs „kaut kas”.

Jūs gribat teikt, ka vienmēr eksistē noteikta kaut kā redzamība? Tāpēc pat…

Nē. Nav nekāda „vienmēr”.

Nav nekādas redzamības?

Gan jā, gan nē. Bet nav nekāda „vienmēr”. Sapnis par atdalītību nes sev līdzi ticību laika realitātei, vēsturei, „pirms” un „pēc”, un pārliecību, ka ir „vienmēr”.

Tādējādi, piemēram, vai dziļš sapnis nav pēc būtības vēl viens fenomens?

Viss, kas ir – ir nekas, kas ir viss un, tādejādi, viss ir nekas. To saprast. Tas ir nesaprotams savā pamatā, pēc savas dabas.

Dziļš miegs ir kad jūs esat nekas. Parādības rodas esībā vai iekš „nekā”, kas ir viens un tas pats. Tādējādi, dziļā miegā nekas nerodas, tomēr tas ir gan nekas, gan viss, tukšums un pilnība.

Bet tas nav viena vai otra jautājums?

Nav nekāda viena vai otra, izņemot sapnī par atdalītību. Vienkārši tas „viss”, šī pilnība, nešķiet sēžam istabā ar brūnām žaketēm un ziliem džemperiem mugurā. Tā šķiet atrodamies pilnīgā mierā… nekustīga. Tas ir stāsts, kas tiek aprakstīts tieši šobrīd, šajā mirklī.. kad pamostas tas, kā iekšā atrodas šis nekas, tad šis nekas sāk pārvietoties un šķist kaut kas, un dzert kafiju. Tas, kas šķiet notiekam, tas ir dziļš miegs. Šis tukšums, kas ir šķietami notiekošais dzīvīgums.

Tas ir milzīgs atvieglojums, kad jūs sakāt, ka nekas patiesībā nenotiek, jo mēs visu mūžu tik vien to darām, kā pūlamies uztaisnīt no nekā kaut ko, un tagad gribas iesaukties „Paldies Dievam!”. Ziniet, šeit un tagad apstiprināja, ka visā, kam mēs izmisīgi cenšamies likt notikt, mēs vienmēr apzinamies, ka patiesībā tas nekad nenotiek.

Nē, un nekad to neizdarīs, jo, protams, neviens neko nedara, viņi tikai uzskata, ka liek lietām notikt un, ka ir, kur iet. Tas ir tas pats, kas rakstīt vārdus uz ūdens.

***

Tonij, vakar vakarā jūs ieviesāt jēdzienu „es”-apziņa.

Jā.

Kas tad ir „es”-apziņa?

„Es”-apziņa ir kaut kas, ko cilvēks pārņem vai notver ļoti agrā vecumā. Sākumā ir tikai nekas un tad rodas kaut kas vārdā „atdalītība” vai „es”-apziņa. „Es apzinos, ka es esmu atsevišķa personība”. Tas ir Ēdenes dārza stāsts: jūs ēdat „es”-apziņas ābolu – sevis iepazīšana. Rodas esība un tad rodas „es”-apziņa… bet tā ir tikai redzamība.

Tā ir ļoti varena, jo es apzinos, ka tieši „es”-apziņa norāda uz visu.

Jā, tā šķiet. Bet tas šķiet zīmīgi un svarīgi tikai šķietamajam „es”, kas pievieno sevi esībai un, kas sapņo vai kas tic tam, ka tagad tas jau ir stāsts par „mani”.

Tas nav tikai stāsts, bet gan vairāk nekā stāsts.

Tas ir tikai stāsts. Teiksim, paiet gads, kad nav nekā, izņemot esību, nekāda stāsta… un piepeši (sasit plaukstas) stāsts sākas. „Tas ir Tonija Parsona stāsts, vai Bila, vai Henrija”, laikā, telpā, par to, kā viņi izauga savā ģimenē. „Es – personība, mana māte un mans tēvs – personības, mans garīdznieks, mans skolotājs, mans priekšnieks, mana meitene un mana sieva – visi ir personības un mēs visi atrodamies kopā pasaulē, kurā mēs esam viens no otra atdalīti, un mums ir brīvā griba un izvēles iespēja, lai kaut ko izdarītu. Jo, viennozīmīgi, tai vietai, kur es nokļuvu, jābūt kādai jēgai. Visam jābūt jēgai! (smiekli) Šai nemiera sajūtai, zaudējuma sajūtai jābūt kaut kādai nozīmei! Tas nozīmē, ka es apprecēšos, dabūšu lielisku darbu un man būs trīs bērni, un viss būs vienkārši brīnišķīgi. Vai arī es kļūšu par kristieti un iemantošu Dieva Valstību”. Visā tajā jābūt kaut kādai jēgai, jo tas ir stāsts ar sākumu un beigām… vismaz tā šķiet.

Bet tā arī ir spontāna, tā pašapzināšanās?

Acīmredzot, jā. Neviens to nerada, nekādā līmenī, neviens to nerada. Tā vienkārši ir gudra enerģija. Ir tikai enerģija, kas rada noteikta stāsta priekšstatu.

Kas šķietami kustās.

Jā, nav nekā, kas to virzītu, pavisam nekā. Ir tikai enerģija, kas tāda šķiet. Nav nekādas gribas, nav lielākas gribas. Nav nekādas izvēles, pavisam nekādas izvēles.

Tā ka, „es”-apziņa ir vēl viens vārds tam lai būtu…

Jā, lai būtu atdalītam.

Man šķiet, ka „es”-apziņā nav nekā slikta.

Nē! Protams, esībā nav nekā slikta. Kā tas ir iespējams vienotībā?

Tāpēc, ka puķes zied, bet cilvēki…

Ziediem nepiemīt „es”-apziņa. Es vēl ne reizi neesmu redzējis „es”-apzinošos ziedu. Tomēr šai stāstā ar „es”-apzināšanos rodas ideja par to, ka ir kaut kas labs un kaut kas ļauns. Tāpēc tai mirklī, kad kļūstam atdalīti, mēs domājam, ka tas nav pareizi un, ka mums „nav taisnība”. Tiklīdz mēs kļūstam atdalīti, rodas šķietamā dualitāte. „Vai pastāv kaut kas cits vārdā „paradīze” vai „vienotība”? Kāpēc es neatrodos vienotībā? Šeit kaut kas nav kārtībā, bet, ja kaut kas nav kārtībā, tad jābūt kaut kam, kas ir kārtībā. Tāpēc man jāatrod kaut kas pareizs, lai izlabotu nepareizo. Tāpēc es kļūšu par budistu vai tādā garā”. Tiklīdz minētais rodas, uz āru izraujas labā un ļaunā drāma. Un rodas cēlonis un sekas, labais un ļaunais, karma un reinkarnācija, laiks, telpa, dalījums, ceļš – viss tas, kas nostiprina ļoti svarīgo ideju par to, ka es esmu indivīds un ir kaut kas, kas ir labāks nekā šis. Ja jūs paskatīsieties uz visām reliģijām, jūs ieraudzīsiet, ka tās visas runā par kaut ko, kas ir labāks nekā šis. Tās visas pilnībā noraida faktu, ka tas ir viss, kas ir.

***

Tonij, prāts vienalga nespēj to ieraudzīt.

Jā, prāts nevar to ieraudzīt, jo prāts vienkārši veic savas funkcijas  – dalīt, kustēties uz priekšu vai atpakaļ. Tas tikai kustās, tas nespēj izprast nekustīgumu pa īstam.

Tomēr šeit ir skaidri izteikta atšķirība starp redzēšanu, kas ir un to, kā prāts atgriežas un pūlas to paskaidrot.

Tas ir stāsts par cilvēku tuksnesī, kas atrada patiesību. Un reiz Dievs sacīja Sātanam: „Cilvēks atrada patiesību, ko tu tagad darīsi?” Sātans atteica: „Es palīdzēšu viņam to organizēt”. Tāpēc pastāv redzējums un tad nāk prāts un cenšas pārvērst to par kaut ko, ar ko viņš var pacensties tikt galā.

Bet pēc tam ir arī sava veida atmiņas par to, kas tika redzēts. Tas ir prāts?

Tas ir mēģinājums atcerēties to, kas ir bez robežām un nav izprotams. Vārdi nekad nespēj to izteikt. Prāts var tikai konceptualizēt.

It kā tas parādās…

Tas nekādā veidā nespēj iepazīt nekustīgumu, jo tieši nekustīgums kustās.

Jā, tiesa… jā. (smejas) Vienkārši tas atrodas tik tuvu, tieši tepat.

Noteiktā ziņā, tikko jūs sākat domāt par to, ka tas atrodas tuvu, jūs atkal sākat domāt par to kā par vēl vienu lietu, kā par kārtējo priekšmetu. Re, kur tas ir. Tas ir dzīvīgums. Un, noteiktā ziņā, tas ir vistuvākais attālums, kurā tam var pietuvoties. Nav nekā, izņemot dzīvīgumu, kas ir esība. Tas ir tik nepastarpināti tas, ka to nevar iepazīt nekas cits.

Un, kad tas kļūst acīmredzams, vai tā ir visa, kas ir, atpazīšana, to man nesaka prāts…

Varbūt, arī prāts. Prāts jums var pastāstīt par jebko. Un ir cilvēki, kas vienkārši sēdēs un teiks jums: „Viss, kas ir, – ir šī esība. Neviena nav. Viss, kas ir – ir tas, kas notiek”. Proti, to var konceptualizēt, bet patiesībā tas ir tas, kas ir pilnībā izjusts. Tā ir neaprakstāma pieredze. To nevar aprakstīt. Tas ir kaut kas neapstrīdami vibrējoši dzīvs.

Dzīvs, jā, dzīvīgums. Tāpēc, ka es pārāk stipri uztraucos sakarā ar to, ka prāts atgriežas.

Bet, beigu beigās, tiek apzināts, ka prāts ir tikai esība, kas izpaužas kā prāts. Tas jūtas absolūti kā mājās – tas vienkārši ir vēl viens priekšmets. Patiesībā, tā ir septītā maņa. Ir piecas maņas, sestā ir sajūtu maņa, bet septītā – domāšana. Tātad, domāšana ir septītā maņa. Tas nav ienaidnieks.

Jā, labi.

Un tā vienkārši ieņem savu vietu. Tev vairs nav varas, tā ir vienkārši vēl viena lieta, kas, šķiet, notiek. Tas nav esības ienaidnieks.

Tā jau ir tik ļoti otrā daba – visu personificēt.

Jā, šķiet. Tajā ir kaut kas ļoti fascinējošs.

Jā, tā ir kā hipnoze… pārsteidzoši.

Hipnotiskais miegs par to, ka viss notiek „ar mani”, ir ļoti varens, un ir lielākās daļas cilvēku fundamentālā ticība. Tāpēc tas, par ko mēs runājam, ir tik revolucionārs – jo tā noārda šo ticību. Viss, kam mēs ticam, tiek sagrauts un nepaliek nekā.

Bet kaut kāds varens spēks velk mūs atpakaļ.

Tāpēc, ka tas ir mūsu „es” izdzīvošanas jautājums. Mums vajag izdzīvot, tāpēc mēs turpinam spēlēt spēli par to, ka esam personības, kas visu izskaitļo. Mēs neredzam visu; mēs redzam to, ko uzskatam par kaut ko citu; un to, ko mēs ar to darītu; un to, vai tas ir vēlams vai arī ir draudīgs. Mēs visu redzam caur sava „es” izdzīvošanas plīvuru.

Vai arī viedoklis, tas tik apreibina – būt viedokļa īpašniekam un paust to sarunā vai kaut ko pierādīt.

Lai labāk justies attiecībā pašiem pret sevi, uzturēt vai nostiprināt sevis svarīguma sajūtu.

Neticami.

Šī esība izvērš šķietamu stāstu.

***

Jūs sakāt, ka, kad mēs mirsim, mēs no jauna apvienosimies ar…

Nē, nē, nē. Kā var notikt apvienošanās no jauna, ja nekad nav atdalīts?

Bet mēs nejūtam šo vienotību.

Pagaidām mēs tikai sapņojam, ka esam daļa no šīs vienotības – tā ir atdalītība. Kad iestājas pamošanās no sapņa, ir tikai vienotība. Nav nekā, kas justu, zinātu vai apzinātos.

Un kas tad notiks?

Nav nekāda „tad” – tāpat kā nav nekāda „tagad” vai „agrāk”. Viss, kas ir – ir nekas, kas rada iespaidu, ka tas notiek iekš kaut kā vēl, kas rada laika iespaidu.

Nav nekādas atšķirības? Nav nekādas atšķirības starp „tagad” un manas nāves brīdi?

Kurš nomirs? Nav neviena, kas dzimst vai mirst. Nav nekādas atšķirības starp šo un jūsu nāves momentu, bet jūs domājat, ka atšķirība pastāv. Jūs domājat, ka jūs šeit sēžat. Jūs domājat, ka jūs esat tas, kas notika un tas, kas notiks… tāda ir atdalītības hipnotiskā sapņa daba.

Jā, protams. Tādējādi, šis absolūtais nekas ir enerģija, kuru var saukt par „mīlestību”?

Tas ir absolūtais nekas – tas ir nekas un viss. Tas ir absolūtais nekas – tas ir tukšums un pilnība.

Tā ir mīlestība?

Var teikt, ka šī nekā un visa daba ir nekustīgums, klusums, bezcēloņa, ne ar ko nesaistīta, bezpersoniska, beznosacījuma mīlestība, bet tie būs tikai vārdi, ar kuriem cenšas izskaidrot neizskaidrojamo.

Hm, bet „nekas”, kas mēs bijām – tas „nekas”, kas ir šobrīd – šķiet, tam piemīt apzināšanās.

Apzināšanās, zināšanas, redzējums, klausīšanās – tas viss ir „nekas”, kas rodas vienotības ietvaros šķietamo parādību izskatā.

Un tā apzināšanās, kas ir „nekā” sastāvdaļa, būs arī nāves momentā?

Redziet, jūs aizvien vēl pielietojat to attiecībā uz to, kas ir mūžīgs. Apzināšanās, tāpat kā laika apzināšanās vai atdalītības sajūta – tas vienkārši ir personīgs pārdzīvojums. Tas vienkārši ir tas, kas, jādomā, notiek dažādās izpausmēs… jūsu stāstā.

Tādējādi, tā ir vienkārši manas apziņas daļa?

Jā, apzināšanās ir vēl viena lieta, kas šķiet notiekam. Tā es jūtu vārdu „apzināšanās”. Daži cilvēki uzskata, ka apzināšanās ir esība, bet es to uzskatu par ļoti maldīgu, jo visa apzināšanās jēga ir tajā, ka tai vajag kaut ko apzināties. Tā ka, ja ir apzināšanās, tad ir arī vēl kaut kas, kas tai jāapzinās. Aizvien vēl ir kaut kāda darbība, kurai vajag „to” un „šo”.

Tāpat kā es, tā enerģija, kas pati sevi izpauž…

Tā neizpauž pati sevi – mēs atgriezāmies pie dziļa noslēpuma. Ir tikai „nekas” un apzināšanās ir „nekas”, kas izpaužas kā apzināšanās.

Bet vai tad jūs neteicāt, ka tā viss ir enerģija?

Jā, bet, atbildot uz jūsu jautājumu, es saku, ka viss ir vienkārši tīra enerģija, un apzinātība, acīmredzami, notiek iekš tās.

Bet gudra enerģija, tā nevar būt apzināšanās?

Apzināšanās var tajā rasties, bet esībai nevajag būt apzinātai, jo tā jau ir viss.

4. Nodaļa

Tātad, runa būs ne par jums un ne par to, kā kādam kaut ko iegūt. Tā būs par apzināšanos, ka neko nevajag iegūt… kaut kas, ko meklē, nekad nebija pazaudēts.

Runa nav par to, lai meklētu vai nemeklētu; tas ir ārpus advaitas un neduālisma koncepcijām, ārpus idejas par apzināšanās stāvokļa vai modrības sasniegšanu. Nav nekāda mērķa. Nekas netiek piedāvāts. Tas ir pilnībā ārpus zināšanu robežām.Tādējādi, tā ir sliktākā vieta, kur var atrasties indivīds, jo nav nekā, uz ko varētu cerēt.

Patiesībā, tas ir apraksts – mēs dalamies ar kaut kā aprakstu, kas nevar būt sasniegts, kas nevar būt pazaudēts, kā arī nevar būt iegūts vai izprasts.

Visu laiku, kamēr ir atdalītība, ir arī zaudējuma sajūta, izjūta, ka ir kaut kas, kas nav vienots. Un meklētājs tiecas aizpildīt šo tukšumu, aizpildīt ar jebko. Un daži vēršas pie kaut kā vārdā „apgaismība”, jo uzskata, ka tieši apgaismība var būt tas, kas atbrīvos no šīs zadējuma sajūtas; tā var būt kaut kāda noslēpuma atklāšana, ko mēs vēl neesam spējīgi izprast.

Un, kad mēs lasām par apgaismību, tad rodas sajūta, ka ir kāds, kas iepazinis šo noslēpumu. Tomēr neviens to no iepazinis.

Nav tādas lietas kā apgaismots cilvēks. Tas ir pilnīgi nepareizs priekšstats. Bet grūtība ir tajā, ka meklēšanas enerģija iegrūž mūs fascinētībā par ideju, ka kāds cits atrada kaut ko, ko arī mēs varam uziet, jo mēs izaugam ticot, ka piepūle nes rezultātu. Tātad, ja piepūle nes rezultātus un mēs dzirdējām par kaut ko vārdā apgaismība vai atbrīvošanās, mēs varam veikt piepūli un tad kļūt atbrīvoti vai apgaismoti… kā tas puisis no mūsu ielas, par kuru mēs dzirdējām, vai tā sieviete, kas rīko satsangus. Viņiem ir kaut kas, ko man gribās. Ja es turp došos, es iemācīšos to saņemt.

Sapnī joprojām ir ideja par to, ka apskaidrība vai atbrīvošanās ir kaut kas, ko var sasniegt. Un pastāv mācības, kas stiprina ideju, ka jūs esat personība, kurai piemīt izvēles iespēja un tagad jūs, kā personība, varat izdarīt izvēli nodoties pašizpētei vai meditācijai, vai kam citam, un ar laiku jūs varētu kļūt apgaismots.

Jūs varat apceļot visu pasauli un atrast mācības, kas piedāvā kaut ko, ko var sasniegt. Tomēr tas ir retums – sastapt vēstījumu bez kompomisiem, kas nepiedāvā meklētājam vispār neko.

Šis dzīvīgums, šis nekas, kas ir viss. Tā ir vienkārši dzīve, kas noris. Tā nenotiek ar kādu konkrēti. Notiek vesela parādību virkne un tās notiek tukšumā… brīvā kritienā. Tas ir vienkārši tas, kas notiek. Viss, kas ir, ir dzīve. Viss, kas ir, ir esība. Nav neviena, kam tā piemistu vai nepiemistu. Nav neviena, kam būtu dzīve un kāda, kam tās nebūtu. Ir vienkārši dzīve, kas ir dzīve.

Tas ir tik vienkārši, ka pilnībā iedzen prātu strupceļā. Tas ir pārāk vienkārši. Tad jūsu prāts saka: „Jā, bet, pagaidiet… kā tad ir ar apgaismotības līmeni, ar maniem emocionālajiem blokiem, manām čakrām, tās taču vēl nav pilnībā atvērušās?Un kā ir ar maniem nekustamajiem īpašumiem – es joprojām neesmu pa īstam nekustīgs, un kā ir ar manu ego? Kāds man teica, ka man vēl ir ego… tas nedaudz samazinājās, bet tas joprojām ir šeit”. (smejas)

Bet tas viss, visas šīs idejas ir iemācītas stundas par tēmu, kā tam jābūt. Ego ir tas, kas notiek. Ego ir vienkārši ego. Domāšana ir vienkārši domāšana. Ir tikai viena esība. Ir tikai esība. Nav nekā cita. Nav neviena, kas to visu vadītu. Nav nekāda likteņa, nekāda Dieva, nekāda plāna, nekāda scenārija, nav kur iet, jo ir tikai ārpuslaicīga esība. Esība ir pilnīgi vienota, vienkārši esot. Un tā ir dzīva, sulīga, un neiedomājami pievilcīga, un notiek šeit un tagad; tā nav kaut kāda koncepcija par to, ka „šeit neviena nav”. Tā nav kaut kāda koncepcija par to, ka „nav kur iet”. Tas ir tas dzīvīgums, kas atrodas šai ķermenī tieši šobrīd. Tā ir tīrā esība, tīrais dzīvīgums. Tas ir viss. Stāsta beigas. Jūs visi tagad varat doties mājup… (smejas) ja, protams, jūs samaksājāt. (smejas)

Patiesībā, viss ir tieši tik vienkārši. Nav neviena un nav nekādas izvēles. Nav nekādas izvēles, nevienā līmenī. Vienotība neizvēlējās kļūt par diviem. Ir tikai esība. Viss, kas ir šajā istabā, ir vienotība, kas dzīvo un neviens to neveic. Kāds veic elpošanu? Kāds veic asinsriti? Kāds patiesībā kaut ko veic? Nē, ir tikai šķietamas darbības. Šķietamā dzīve maldos.

Tātad, mēs varam runāt un, kaut arī būs atbildes, patiesībā nav nekādu jautājumu. Nav nekāda dzīves mīklas atminējuma, jo dzīve pati par sevi ir atminējums. (sasit plaukstas) Tas jau notiek. Tas ir tas. Jūs to nekad nezaudējāt. Ar to pamošanās arī ir pārsteidzoša. Kad pamošanās, šķiet, notiek, cilvēki saka: „Tas ir pārsteidzoši – tas, ko es meklēju, patiesībā nav mani pametis. Tas ir vienīgais, kas nekad neatnāk un nekad neaiziet – vienīgā konstante, kuru nevar iepazīt un nevar noturēt”. Un tā ir vienīgā konstante – esība. Jūs varētu tieši šajā mirklī piecelties un iziet ārā no istabas un tā būtu jūsu esība. Jūs nevarat aizbēgt no esības. Viss, kas ir, ir šī esība.

Tam nav nekāda sakara ar mani vai jums. Man nekā nav. Un jums nekā nav.

***

Esmu ļoti priecīgs, ka esmu šeit. Es gribētu skart esības tēmu. Vakar saņēmu ļoti svarīgu mācībstundu. Braucu mājup un nodomāju: „Es ļoti gribu ātrāk nokļūt mājās”, un apzinājos, ka patiesībā es sevi dalu divās daļās, jo netieši paziņoju, ka mans pārvietošanās stāvoklis bija vājāks nekā tā nirvāna, ka es vienkārši esmu. Un es pateicu: „Paga, Robert, tu jau esi šeit, beidz ieķīlāt sevi par godu kādam nākotnes notikumam, tas ir normāli – atrasties vilcienā”.

Jā. Bet jūs to nedarījāt, tas vienkārši notika. Un kaut ko gaidīt – tā arī ir esība.

Tas vienkārši notika?

Meklētāja problēma ir doma, ka viņam vajag kaut ko darīt ar savu stāvokli vai atrasties citā stāvoklī, kas atbrīvo viņu no tā stāvokļa, kurā, kā viņam liekas, tas atrodas.

Jūs esat īsts manas kreisās smadzeņu mocītājs.

Vai ne? (smejas)

Protams.

Labi, esmu kreisās puslodes mocītājs. (smejas) Amsterdamā esmu „Terminators”. Bet šeit esmu „kreisās puslodes mocītājs”. (smejas)

Jūs teicāt, ka ir tikai apzināšanās?

Nē, ir tikai esība. Apzināšanās notiek vai nenotiek esībā.

Ir tikai esība. Un jūs runājāt par apzināšanos kā par sajūtu.

Es sajūtu apzināšanos kā pārejošu notikumu vai kā vietu, kurā var atrasties, bet var neatrasties. Vienalga tā ir visa šī stāsta sastāvdaļa.

Tāpēc, ka es domāju par to – kad jūs šeit stāvējāt, es apzinājos kreiso jūsu ķermeņa daļu. Tāpat es apzinos, ka mans plecs ir mazliet saspringts, bet neviens šai istabā to neapzinās.

Nē.

Šķiet, ka mums visiem ir atšķirīga realitāte.

Jā, šķiet, ka tas ir tā, un es saku, ka viss tas, ko jūs tikko aprakstījāt, ir kaut kas, kas vienkārši notiek. Notiek saspringti pleci un notiek Tonija Parsona ķermeņa kreisā puse. Tam visam nevajag apzināšanos lai eksistētu. Tomēr meklētājs uzskata, ka vajag.

Bet tas, kas notiek šeit, nedaudz atšķiras no tā, kas notiek tur.

Mēs runājam arī par to, ka nav nekāda „šeit” vai „tur”. Šķietamai būtnei liekas, ka šeit ir noteikta atrašanās vieta un, ka ir „šeit” un „tur”. Nav nekāda „šeit” vai „tur”, un šie saspringtie pleci vienkārši ir saspringtie pleci, tieši tāpat kā šī kreisā ķermeņa puse ir vienkārši kreisā ķermeņa puse. Tas viss ir vienkārši esība.

Ko mums darīt ar visu šo informāciju, kas nepārtraukti birst mums virsū no visām pusēm?

Neko.

Neko? (smejas)

Nav neviena, kas varētu kaut ko darīt un nav nekā, ko vajadzētu izdarīt vai izprast! Nekad neviena nav bijis, kas varētu kaut ko izdarīt. Tas nepareizais priekšstats, kas stingri notur mūs atdalītības sajūtā ir ideja par to, ka mēs varam kaut ko izdarīt vai, ka mums vajag kaut ko darīt. Ir tikai tas, kas notiek. Viss ir nevainojami pabeigts un neprasās ne pēc kā.

Tad kas mums jāapzinās?

Nekas. (smejas) Jūs atkal sākat runāt par pienākumu būt apzinātam, kas ir pārejošs stāvoklis. Tas ir vien tas, kas notiek. Ideja par kaut kā apzināšanos ir lamatas. Apzināšanai vajag kādu citu, atdalītu no tās, tā joprojām ir stāsta par dualitāti sastāvdaļa… nav nekā cita.

Bet tas, kas notiek, mainās; tas mainās katru sekundi.

Jā. Tas tiešām šķiet mainīgs, bet tikai šķiet, ka viss mainās, vai, ka tas nav tāds kā viss pārējais, kas atšķiras. Viss, kas notiek, ir esība, kas šķiet notiekam.

Tad kur ir konstante?

Konstante ir esība, kas ir nekur un visur. Viss, kas notiek, ir esība, kas izpaužas un kustās. Un esība ir viss, kas ir.

Un kur atrodos es attiecībā uz to, kas notiek?

Jūsu nav. Neviena nav. Nav nekādas attiecības. Viss, kas ir, ir esība, bet kaut kāda „es” ideja rodas esībā.

Hm-m-m-m. (smejas) Un kāda ir šīs zinības vērtība?

Vispār nekāda. Šeit vispār absolūti nekas netiek piedāvāts. Nav nekādas vērtības, nekas netiek piedāvāts. Pats pārsteidzošākais, kas var rasties no tā – nekas. Ja jūs iziesiet no šejienes ar kaut ko, tad jūs joprojām būsiet kaut kas ar kaut ko. „Tagad man tas ir. Tas ir mans un es varu ar to kaut ko izdarīt”. Ja jūs pa īstam sadzirdēsiet, par ko šeit tiek runāts, jūs ieraudzīsiet, ka nav nekā, ko varētu saņemt vai iepazīt. Būs tikai tas, kas šķiet notiekam.

Nav kur iet. Nav nekāda mērķa. Nav nekādas ēsmas. Nav nekādas balvas. Tas ir viss, kas ir. Bet atšķirība starp to, ka ir tikai tas, kas notiek un sajūtu, ka viss notiek ar tevi, ir milzīga.

***

Es varu izdarīt kaut ko, lai paceltos līdz šim apzinātības vai esības līmenim, vai vienalga kā līmenim?

Nevarat, un nevis tādēļ, ka ir kāds, kas nevar neko izdarīt, bet tāpēc, ka neviena nav un nav nekāda līmeņa uz ko vajag tiekties! Izņemot šo, nav nekādu citu līmeņu. Ir tikai nekas un viss.

Jādomā, var notikt pēkšņa apzināšanās, ka viss, kas ir, ir esība. Un realitātē tā arī ir. Viss, kas ir šai istabā, ir esība, bet tas, kas parādās – ideja par to, ka esība nav viss, kas ir. Bet šī ideja par to, ka ir kaut kas, izņemot esību arī ir esība.

Jā, bet man tur nav ko darīt.

Tas paredz, ka ir kāds, kas var kaut ko izdarīt. Tas nav tas, par ko šeit tiek runāts. Šeit neviens nesēž. Viss, kas ir, ir dzīve, kas notiek. Un tur nav nekā, kas kaut kad kaut ko izdarītu vai reiz kaut ko varētu izdarīt. Darīšana ir tikai darīšanas redzamība.

Kā tad ir sanācis, ka jūs nonācāt līdz tādam izpratnes līmenim?

Es neesmu nonācis. Tur ir šī visa jēga. Es neesmu. Neviens nekad nebija nonācis. Tas nav izpratnes līmenis… tā ir ne-zināšana.

Bet jūs aizvien vēl jūtaties kā personība tajā, ka jūs nolēmāt atnākt un novadīt tikšanos, un te jūs mums kaut ko skaidrojat, jo mums kaut kas ir vajadzīgs? Vai arī tas viss vienkārši notiek?

Tas ir tikai tas, kas notiek. Te nav nekāda personības pārdzīvojuma un nav nolūka vai programmas… izņemot sapnī par „jums” kā par kaut ko, kas vēlas. Šī vēlme nekad nebūs šeit apmierināta, jo nav neviena, kam vajag palīdzību. Tā ka, jūs kaut ko gribat, bet jūs to nesaņemsiet.

Tad jūs nezinat iepriekš, kas būs?

Nē, un jūs arī nezināt. Jūs tikai gribat ticēt, ka varat zināt, kas notiks turpmāk, lai justu, ka kontrolējat situāciju. Tas ir sapnis vārdā „es zinu”. (smejas)

Es domāju, ka zinu.

Jā, tur arī ir tā lieta – mēs domājam, ka varam paredzēt notikumus. Mēs augam pasaulē, kas ir atdalīta no mums un mums no tā ir bail, tāpēc cenšamies to kontrolēt. Un tāpēc mēs pūlamies dzīvot zināmajā. Mēs cenšamies paredzēt un atrast atbildes. Bet, patiesībā, ja mēs mēģinam dzīvot zināmajā pasaulē, tā kļūst mazliet garlaicīga. Bet dīvainība slēpjas faktā, ka esība ir neiepazīstama. Tas, par ko mēs runājam un kas notiek patiesībā, ir absolūti neiepazīstams. Nav neviena šai istabā, kas zinātu, kas notiks. (klusums)

Viss šķiet tik vienkāršs, tomēr, tai pat laikā, tik sarežģīts.

Jā. Tāpēc jūs nevarat tikt vaļā no sevis pašiem. Tai brīdī kad jūs cenšaties tikt vaļā no sevis, jūs kļūstat arvien lielāki un lielāki. Tas ir ļoti vienkārši, bet šķietamo indivīdu tas biedē.

Jā.

Bet mēs šeit runājam arī par to, ka, lai cik tas nebūtu dīvaini, kad mēs par to dzirdam, kaut kas, acīmredzami, var notikt. Jo tas nav kaut kas konceptuāls – neviens šeit necenšas pārdot kādu koncepciju vai kādu ticību. Šeit neviens neko nemēģina pārdot. Šeit nekas netiek pārdots.

Pamošanās ir enerģētiska… mēs uzaugam saspiestā stāvoklī, un pēkšņi notiek izraušanās bezrobežainībā. Es neko nezinu. Tas ir pēkšņs intuitīvs kaut kā redzējums: „Jā! Tas ir viss, kas ir. Tas ir tas”. Tā ir atcerēšanās, atkārtota tā atklāšana, kas jau pastāv. (smejas)

Tad priekš kam ir vajadzīgs prāts?

Ar to neko nevar padarīt. (smejas) Nav tādas lietas kā prāts. Ir doma, vēl doma, vēl viena… un domāšanai patīk sēdēt tronī un teikt mums, ka tā aizvedīs kur vajag. Tā nopelnīs jums kaudzi naudas vai liks jums „to” iemīlēt. Tā, šķiet, daudz darīs. Tā sola palīdzēt jums jūsu dzīvē, un tā arī apsolīs jums katastrofu. Tā jums par visu pavēstīs. Un prāts, domāšana, vienmēr domā par rītdienu. Tas vienmēr notiks rīt, pēc tam kad jūs daudz stundu meditējāt vai nodevāties pašipzētei vai centāties gavēt vai ievērojāt celibātu vai atsacījāties no vēlmēm… viss vienmēr notiks pēc tam, pēc tam kad noticis tas vai šis, tikai tādēļ, ka domāšana, acīmredzot, funkcionē tikai laikā, stāstā par mani. Tā nepārtraukti meklē atbildi, bet atbildes nav.

Šodien daudz runā par pašizpēti. Kurš vāra tēju? Kurš vada mašīnu? Kas sēž un klausās Tonijā Parsonā? Kas es esmu? Kas es esmu? Pašizpēte var jums piedāvāt īpašu vietu jūsos, kas ir nomalība… vēl viens garīgs našķis. Tas ir tas, kas būt šeit un tagad. Cilvēki iet un klausās par to, ka vajag būt „šeit un tagad”, un viņi ļoti cenšas būt „šeit un tagad”, un tas turpinās, jādomā, reizēm pusstundu, jo tas ir vēl viens personīgs stāvoklis „es” vēstures ietvaros.

Pamošanās var dezorientēt?

Gadās visādi. Reizēm šķiet, ka parādās kaut kāda dīvaina enerģija, reizēm vispār nekas nenotiek. Kāds var pamosties no rīta – un viss, viss beidzies. Neviena nav. Ir tikai tas. Tas ir kaut kas ikdienišķs. Tas ir kaut kas absolūti ikdienišķs un dabisks. Bet mēs esam tendēti tam kaut ko piedēvēt.

Tādējādi, neraugoties uz to, ka tas kaut kas ir pilnīgi ikdienišķs, tas ir pilnīgi pretējs tam, pie kā mēs turējāmies.

Jā, tas tā ir. Tā ir pilnīga revolūcija. Tas ir pagriezies uz 360 grādiem.

Es domāju, tas ir viens no iemesliem, kāpēc es nāku uz šīm tikšanās reizēm – tā ir sava veida vēlme būt brīvam no atbildības sajūtas un tās smaguma.

Pareizi. Tas ir kaut kas, ko jūs vēlaties. Taču mēs runājam par kaut ko, kas atrodas ārpus tā robežām, ko jūs vēlaties… tas ir pat ārpus idejas robežām, ka pastāv „es”, kas vēlas būt brīvs no atbildības.

Šķiet, ka mes runājam par to, lai eksistētu bez šīs atbildības nastas.

Ideja par atbildības nešanu vai nenešanu vienkārši nerodas atbrīvē.

Tāpēc arī šķiet, ka pastāv esības stāvoklis, kas neiekļauj sevī sapīšanos līdzīgās situācijās.

Jūs gribat sacīt, ka tas stāvoklis skan labāk nekā tas stāvoklis, kurā jūs atrodaties.

Jā.

Atbrīvošanās nevienam nav kaut kas labāks. Nav neviena, kam iestātos labāks stāvoklis. Nav neviena, kas būtu kaut kādā stāvoklī.

Un kā ir ar vēlmi atbrīvoties?

Bet taču nebūs neviena, kas būs atbrīvots, būs viena vienīga brīvība. Nav neviena, kam vajadzētu atbrīvoties. Nav neviena, kam būtu vajadzīga atbrīvošanās.

***

Tonij, visa šī garīgā fizioloģija – čakras, trešā acs, auras – tā ir vienkārši pasaka vai…

Jā. Tas ir prāts, kas grib turpināties un, tādējādi, rada pēc iespējas vairāk grūtību tamdēļ lai turpinātu par kaut ko kļūt. Tas plaukst solījuma ietvaros, ka nākotnē viss kļūs labāk.

Tāpēc visa ideja par to, ka cilvēks izlemj ar sevi strādāt, ir maldīgs priekšstats, kas radies no idejas par to, ka ir tāda lieta kā personīgā griba vai gribas akts, kas var izraisīt labāku stāvokli nekā šābrīža stāvoklis.

Tāpēc nevajag ar to visu nodarboties?

Bet kurš ir tas, kas vairs ar to visu nenodarbosies? Visu laiku, kamēr ir meklējumu enerģija, ir arī kaut kā labāka meklējumi.

Tātad, nav jēgas vispār neko darīt?

Nē, tas atkal nav tas. „Darīšanas” un „jēgas” ideja ir sapņa par atdalītību daļa. Nav neviena, kas varētu kaut ko darīt un nekā, ko vajadzētu darīt. Viss jau ir pabeigts.

***

Es vēlos izdarīt izvēli.

Jūs sapņojat, ka jūs esat tas, kas var to izdarīt.

Man vajag izvēlēties.

Kāpēc jums vajag izvēlēties?

Nezinu. Vienkārši tā notiek.

Ā! Pilnīgi pareizi, tas vienkārši notiek. Bet jūs tam klāt pievienojat ideju, ka tieši jūs to darāt.

Es domāju, ka esība uzdod šo jautājumu.

Jā, tā arī ir esība, kas uzdod jautājumu.

Bet man vajag izdarīt izvēli.

Nē, nevajag. Neviena nav. Šis jautājums uzdevās, tas vienkārši notika.

Ko tad es izdarīju?

Nav nekāda „es”.

Es domāju, ka izdarīju izvēli – runāt vai nerunāt.

Nē, tas vienkārši notika. Sapņotājs nedomā, domāšana notiek pati no sevis… parādās domāšana un mēs domājam, ka mēsdomājam. Domāšana parādās, bet mēs sapņojam, ka mēs izdarām izvēli darboties, izejot no mūsu domas.

Ja es paņemtu savu ego un pilnībā izšķīstu apzinātībā vai kaut kur vēl, ko es darītu tālāk?

(Smejas) Kā man tas patīk. Tas vienmēr ir jūsu ego, jūsu apzināšanās… cik jūs bagāts cilvēks. Neviena nav. Vai kādam reiz piederēja ego?

Man ir ego.

Vai tiešām? Tātad, jums ir kāds īpašums. Jums ir māja? Dzīvoklis? Varbūt, dzīvoklis. Tātad, jums ir diezgan mazs ego vai arī tas ir milzu „mājveidīgs ego”? Neviena nav. Nevienam nekā nav. Tā visa jēga ir brīvībā no idejas par īpašumu. Tiesa, būtu lieliski vienkārši atmest visus šos mazos maišeļus vārdā „ego”, „brīvā griba” un „vēlme” un atmest cilvēku, kam tie pieder. Lai tie vienkārši aiziet… lai tie vienkārši ir tas, kas notiek. Baudiet absolūtu esības kailumu.

Un ar ko mēs paliksim?

Jūs paliksiet ne ar ko, bet, pats interesantākais, ka Jūs sākotnēji nekad nav bijis. Jums tas tikai rādās sapņos. Rodas ideja, ka jūs esat atsevišķs cilvēks un jūs sākat domāt, ka jums kaut kas pieder. Tas ir sapnis. Tas ir sapnis vārdā „būt atdalītam un būt īpašniekam”. Kad jums kaut kas pieder, tas rada realitātes sajūtu. Kad viss, kas bija atlicis, ir nekas, tad tas ir piepildīts ar visu. Atbrīvošanās ir absolūtā nabadzība un absolūtā pāpilnība.

***

Ļoti bieži man liekas, ka es turos pie tamlīdzīga sapņa, jo baidos no sekām, kas būs, ja es to palaidīšu vaļā. Tāpēc arī ir sava veida domāšanas process, domas, kas pastāvīgi turpinās. Sajūta, ka ir kaut kas, kas sevi atstrādā – ziniet, tā nemitīgā muldēšana.

Pilnīgi pareizi. Tas ir jūsu prāts, kas aizsargājas un cenšas kaut ko sasniegt. Tomēr tā tumsonīgums izpaužas kā doma, ka pastāv kaut kas, ko var sasniegt. Tajā ir meklējumu funkcija… kaut kas atdalīts – jūs un kaut kas, ko vajag sasniegt. Ziniet, ir tāda pieeja, cilvēki to sauc par „advaitas pieeju”. Kā var būt advaitas pieeja? „Advaita” nozīmē vienotību vai „ne-divus”, vai esību. Kā var būt pieeja esībai? Kā var būt pieeja tam, kas jau eksistē. Pieeja arī ir esība. Nav neviena, kas varētu pieet. Viss, kas ir, ir esība.

Tādējādi, arī sajūta, ka vajag ar to kaut ko iesākt?

Jā, par šī sajūta ir esība, kas jūt vajadzību kaut ko darīt tālab lai būtu. Pieeja – arī esība, kas šķiet pieeja.

***

Vai jūs paskaidrosiet par „nav ko piedot”, jo es vienmēr domāju, ka, ja visiem piedot visu, bieži notiek kaut kas, kas palīdz…

Es saku, ka neviens nekad neko nav darījis vai nekas nenotiek, tāpēc nav arī ko piedot. Visa ideja, ka ir kam piedot, paredz attiecības vai subjektu un objektu. Es esmu subjekts, tā cita lieta ir objekts, kas kaut kā rīkojies attiecībā pret mani un tagad es varu viņam to piedot un no tā man kļūs labi. Tā ka, visa ideja par to, ka var kādam piedot, ir atdalītības idejas nostiprināšana, par to, ka var visu uzlabot… noslēgt darījumu.

Tā ka, ja visi rīkotos kā jūs piedāvājat…

Tur jau ir tā jēga. Nav neviena, kas kaut ko darītu vai varētu kādam piedot, izņemot kā sapņa stāstā.

Skaidrs. Un, ja tas būtu iespējams?

Tagad jūs aizrāvāties ar citu stāstu – ja vēlaties spēlēt spēles, lūdzu, spēlējiet. Man tas nav interesanti.

Mani vienkārši interesē, kāda tad būtu pasaule.

Šķietamā pasaule būtu tāda pati, kā tagad. Tā būtu pabeigta. Patiesībā tas viss, kas ir, ieskaitot ideju par to, ka tas tā nav; ieskaitot ideju par to, ka jūs esat kaut kas, kas var man kaut ko izdarīt, un, ka man vajag par to piedot. Tas viss ir sapņa stāsts par to, ka pastāv atdalītība un par to, ka pasauli var uzlabot. Ja mēs visi piedotu viens otram, pasaule kļūtu labāka. Tas ir sapnis par vajadzību pēc kaut kā labāka.

Pirmkārt, nav neviena, kas varētu kādam piedot, turklāt visas šīs idejas balstītas uz nepareizu priekšstatu, ka kaut kas nav pareizi un to vajag izlabot. Nezinu, vai jūs pamanījāt, taču daudzu tūkstošu gadu laikā, kamēr eksistē šis stāsts, mēs ieguldījām milzu pūles pasaules uzlabošanā. Un kāds ir, jūsuprāt, tās stāvoklis?

***

Tonij, ja individualitāte ir sapnis, tad pati dzīve arī ir sapnis?

Tā ir esība, kas rodas kā šķietama dzīve. Tāpēc tas ir nekas, kas rodas kā kaut kas. Tāpēc tas viss ir vienkārši esība, kas rodas kā kaut kas, kas šķiet notiekam. Atdalītība ir sapnis, kas iekļauj sevī ideju par jēgu, ceļu un „es”-apziņu.

Skaidrs.

Šī parādīšanās ir reāla un nereāla vienlaicīgi.

Man ir problēma ar lietu, kas rodas.

Kāpēc?

Tāpēc, ka, protams, rašanās nav esība?

Nē, tas, kas šķietami rodas, ir absolūtā esība. Liekas, ka tā pārvietojas laikā, bet kustās absolūtais nekustīgums, skan absolūtais klusums; šī balss ir klusums, šis plaukšķis ir vienas plaukstas plaukšķis.

Jā, bet ja kaut kas rodas, sanāk starplaiks, laika sprīdis. Jūs kaut ko gaidāt un tā nav esība. Un visi šie neduālisma atbalstītāji, tai skaitā jūs, apgalvojat, ka nav nekāda laika.

Es neesmu neduālisma atbalstītājs. Un jūsu gaidas pēc kaut kā – tā ir esība, kas šķietami gaida. Bet starplaiks ir esība, kas šķietami „starplaikojas”! Tas ir viss, kas ir… nav nekā cita.

Bet, šķiet, ka tas, kas rodas, sūta šo esību – lai arī kas tā būtu – nākotnē.

Nē. Šķiet, it kā viss rodas laikā. Nav nekāda laika, nav nekādas rašanās, tā ir tikai redzamība. Ideja par nākotni ir esība, kas rodas līdz ar ideju par nākotni.

Skaidrs. Tā nav esība?

Tā ir absolūtākā esība. Protams, tā ir esība, kas šķiet kaut kur kustamies, šķietamajā laikā. Tā ir esība, kas izskatās tā, it kā tai ir mērķis, „Man ir mērķis uzlabot pasauli”. Tas viss ir vienīgi esība. Tā ir metafora, fabula, kas šķiet realitāte.

Es redzu, ka, saskaņā ar sarakstu, jums rīt divos dienā ir tikšanās, tomēr, ja jūs nevarat neko izvēlēties un nevarat neko ietekmēt, un, ja nav nekāda laika, tad sanāk, ka tas nav iespējams un nav nekādas rītdienas, jo tā tad šī tikšanās vispār var notikt?

Tā var šķietami notikt vai, protams, šķietami nenotikt. Tā nenotiks rīt divos dienā. Nav nekāda „rīt, divos dienā”. Bet, lai cik tas nebūtu dīvaini, rīt divos dienā šķitīs, ka tā notiks. (smejas)

Tātad, tā ir jūsu esība? Jūs neko neiespaidojat un neko neizvēlaties?

Nav neviena. Nav neviena, kam piederētu esība. Viss, kas ir, ir esība. Tas nekas ir viss, tai skaitā ideja par atdalītību, laiku un vēsturi. Šīs esības ietvaros plānošana un spēja ietekmēt šķietami rodas.

Noteiktā mērā viss notiek.

Tā ir redzamība. Tā ir hologramma.

Tāpēc es baidos, ka tas, kas mums ir, sadrups, ja mēs pārstāsim vadīt savu dzīvi.

Tas, ko jūs sakāt, ideāli pauž fascinējošā sapņa spēku. Šī ideja balstās uz pilnīgi nepareizu priekšstatu, jo patiesībā mēs nekad neesam vadījuši savu dzīvi. Neviens nevada savu dzīvi. Jums nekad nav bijusi nekāda kontrole. Neviena nav. Tas ir ļoti biedējoši tiem, kas tic individuālās kontroles idejai un dzīvo ar to.

Tā ka, tas jebkurā gadījumā notiks.

Tas liekas notiekam. Viss, ko jūs tam pievienojat klāt – ir ideja par to, ka viss notiek ar jums un jūs to kontrolējat. Ideja par to, ka jūs to kontrolējat ir sapnis vārdā „atdalītība”. Tie ir maldi.

***

Reizēm man šķiet, ka jūs agrāk runājāt par noteiktām lietām, kuras veic šķietamie meklētāji un, kas iemūžina meklēšanas sajūtu.

Visas darbības, kas nāk no meklētāja, iemūžina sapni par atdalītību, jo vienīgais meklētāja mērķis ir atrast to, ko viņš grib; un viņš uzskata, ka var atrast to vienīgi kustībā, kustībā uz priekšu, kaut gan patiesībā tas, ko viņš meklē, jau ir šis. Nespēja atrast vienotību baro atdalītības sajūtu.

Vai pastāv kādi priekšnoteikumi, kuru ietekmē ir lielāka varbūtība būt realizētam?

Nē, nav nekādu noteikumu, kuru ietekmē ir lielāka varbūtība būt realizētam. Tas jau ir viss. Jūs varat būt piedzērušies vai sēdēt alā un ēst rīsus – tam nav nozīmes, jo šai šķietamai nobīdei vispār nav nekāda sakara ar indivīdu vai ar tā šķietamajai darbībai vai stāvoklim.

Tā ka, idejai par to lai sanāktu kopā ar mērķi visu to uzklausīt…

Nav vispār nekādas nozīmes, jo tas ir balstīts uz ideju par to, ka jābūt noteiktam apstāklim. Nav nekādu apstākļu, jo viss, kas ir, jau ir viss tas. Katrs šķietamais apstāklis ir tas. Tieši prāts izdomā ideju par to, ka jābūt noteiktam apstāklim, ka stāsts varēs turpināties un, ka izdzīvošana ir garantēta.

Jūs aprakstījāt to stāvokli, kad šķietamā personība nonāk līdz šai apjausmai un viss mainās un apgriežas kājām gaisā. Vai ir kāds starpposms vai apziņas grādu slīdošā skala – vai arī tas var būt tikai viss vai nekas?

To nepastarpināti vai nu redzi, vai nu neredzi. Man apzināšanās ir tikai vēl viens stāvoklis, kas ir stāsta daļa; nav nekādu esības stāvokļu. Ir tikai esība un esībā rodas stāvokļi, tai skaitā arī apzināšanās stāvoklis vai neizpratne. Nav tādas lietas kā pusvienotība.

Tātad, cenšoties nonākt pie apzināšanās un atpazīšanas, kas ir kas, vai ir iespējams būt „gandrīz tur”?

Nē, nevar būt „gandrīz esība”. Ir tikai esība. Un tas, kas daudz strādā ar savām čakrām un meditē vai arī vēl kaut ko dara – pavisam ne tas, kas tuvojas esībai. Ir tikai esība un tās ietvaros var rasties vai parādīties kaut kas, kas daudz strādā ar savām čakrām un meditē, lai kaut ko panāktu.

Labi. Tumšā naktī viss ir melns un nav gaismas, bet dienā ļoti gaišs, taču saullēkta un saulrieta laikā ir sava veida mijkrēslis.

Jā, tāda ir stāsta daba.

Vai var uziet apzināšanās iestāšanos ar sava veida mijkrēšļa starpniecību?

Nē. Visa pasaule, kurā mēs dzīvojam ir kaut kā atspulgs, kas atrodas aiz tā robežām, bet stāsts šķietami iekļauj laiku, ceļojumu uz dzīvi un nāvi, gaismu vai tumsu, un pretējā virzienā. Tā ir fabula. Tā ir fabula par kaut ko, kas atrodas aiz laika, ceļojuma, ceļu un apzināšanās stāvokļu robežām, tai pat laikā, tos visus iekļauj.

Esību nevar iepazīt.

***

Šīs tikšanās sākumā mans prāts kļuva absolūti tukšs un brīvs no idejas par kaut kā saņemšanu, un beigās nāca sapratne par to, ka tas viss ir ļoti skaidrs. Tātad, kaut kas notika.

Jā. Notiek skaidrība. Bet skaidrība nav atbrīvošanās. Skaidrība ir kaut kas, kas var kādam piederēt. Šodien ir daudz cilvēku, kas apmeklēja šīs tikšanās un kuriem par šo tēmu ir skaidrība. Tam nav nekāda sakara ar atbrīvošanos.

Sanāk, nav atšķirības starp to, kurā jūsu vārdi izraisa neizpratni un kādu, kam piemīt liela skaidrība?

Nē. Tāpēc, ka tas atrodas ārpus „kāda” un tā izpratnes robežām. Esība atrodas ārpus izpratnes un sapratnes. Sapratne, izprašana, skaidrība, zināšanas un neizpratne – viss rodas iekš esības.

***

Tony Parsons, “Nothing Being Everything”.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *