Levelīns Vagan-Lals – Atdalītība un Vienotība

Man vajag vienotību ar Viņu,
taču Viņam vajag atdalītību,
Un tāpēc es pametu to,ko man vajag,
lai viņa Viņa vēlme varētu piepildīties.

Al-Hazali

Sirds atmošanās

Garīgais ceļš sākas kad sirds atmostas Viņa mūžīgajai klātbūtnei. Mīļotais ieskatās mīlošā sirdī un šai brīdī mīlošais iepazīst dievišķās savienības noslēpumu – to, ka mīlošais un mīļotais ir viens. Mīļotā skatiens ienes Viņa vismūžīgās klātbūtnes apzināšanos.

Sūfiji sauc šo skatienu par tavbas momentu – sirds pagriešanu. Iekšējā zināšana par Viņa klātbūtni pagriež sirdi prom no pasaules, atgriežot pie Dieva. Viņš aicina mūs atgriezties pie Viņa ar Savu vaibstu zibenīgu parādīšanu. Šis zibsnis ir ļoti spēcīga inde, kuras ietekmē sākas pasaules atmiršana mūsos un mūsu ceļojums atpakaļ pie Dieva, jo “Kā es varu redzēt pasauli sev apkārt, kā es varu raudzīties uz to, ja tā aizsedz Mīļotā vaibstus?”

Zināšana par vienotību atmodina mūs atdalītības sāpēm. Kad sirds uzzina, ka tā savā slepenajā būtībā ir vienota ar Dievu, mēs satiekamies aci pret aci ar mūsu atdalītību un apzinamies to, ka mēs esam atdalīti no Dieva – tikai tāpēc vien, ka mums bija dots īss vienotības mirklis, dievišķā vīna malks. Bez vienotības zināšanas kā mēs varētu zināt mūsu atdalītību? Bez Viņa klātbūtnes svētlaimes pārdzīvošanas kā mēs varētu iepazīt mūsu atdalītības agoniju? Slāpju sāpes dzimst no īsas Dieva parādīšanās.

Kopš paša ceļa sākuma opozīcijā esošie atdalītības un vienotības stāvokļi zīmogojas garīgā ceļinieka sirdī un psihē. Vienotības apjausma pārvēršas par atdalītības sāpi, kas atgādina mums par mūsu īstajām Mājām. Mīļotā atminēšanās ar sirdi uztur slāpju liesmas nomodā. Mēs skumstam pēc Viņa, Kuru mīlam, un, jo stirpāka mīla, jo spēcīgākas slāpju sāpes. Mīlestība un skumjas kļūst par mūsu iekšējās eksistences matēriju. Attars saka:

Mīlas sāpe kļūst
par katras sirds dziednieku,
Bez mīlas
nav iespējams pārvarēt grūtības
.

Pretstati mīlestībā

Vienotība un atdalītība, mīlestība un skumjas, saldme un izmisums – mistiskā ceļa pretrunīgums rada mūsos apjukumu un neizpratni. Bet kālab mēs esam atstāti šeit, atdalītības priekškara priekšā un, tai pat laikā, zinām, ka šī atdalītība ir iluzora? Kāpēc tad mūs ieslodzīja dualitātes cietumā, ja mūsu sirdij ir zināma apslēpta patiesība “viss ir viens”? Jo vairāk mēs meditējam un lūdzamies, jo vairāk mēs atminamies To, Kuru iemīlējām ar sirdi, jo svešāki jūtamies pasaulē, kura, šķiet, Viņu aizmirsusi. Kaut kur mūsos gailē zinība par to, kas tas ir – būt mīlētam bez mēra, bet mēs esam iemesti pasaulē, kurā mīlestība pārāk bieži tiek pielīdzināta prasīgumam un abpusējai atkarībai. Mūžīgais jautājums “Kāpēc mēs esam šeit?” iegūst īpašu asumu pēc tam, kad mēs sajutām mūsu patieso Māju nepārejošo tuvumu.

Viņš, Kuru mēs esam iemīlējuši, ir mūs pametis un vien atdalītības sāpe atgādina mums, ka kādreiz Viņš bija “tuvāk nekā mūsu pašu kakla artērija”. Mēs nesam sevī atmiņu sāpi mūsu mīlestības vārdā – un tomēr pārāk bieži jūtamies apkrāpti. Kā var tāds Mīļotais mūs pamest? Kā var tāda Skaistule slēpt seju aiz plīvura? Pretrunas uzbrūk mums kamēr saprāts cenšas pārliecināt mūs par meklējumu aplamību – meklēt to, ko mēs neesam spējīgi atrast, piederēt neredzamam Mīļotajam, kas rada tev tikai sāpes… Mūsu meklējumos apziņa mūs moka vairākos virzienos vienlaicīgi. Smalkās ciešanas, ar kurām mūs var tirdīt prāts, ir zināmas lielākai daļai mīlestības ceļa gājēju.

Šo grūtību pamatā ir fakts, ka, kaut mīlas daba mūs vedina uz vienotību, ego daba ir atdalītība. Mīlestība nāk no sirds – no mūsu esības dziļākās serdes, kas ir mūsu savienotība ar Absolūtu. Mīlestība ir “dievišķās būtības būtība” [tā oriģinālā patiešām ir], un tāpēc aktīvi velk mūs uz vienotību. Tomēr ego dzimst no atdalītības. Ego esamību nosaka atšķrību klātbūtne: “Es atšķiros no tevis”. Ceļš uz vienotību ar Dievu ved mūs prom no ego ar tā atsevišķās eksistences sajūtu un personīgo noteiktību. Lūk tāpēc sūfijs saka, ka pirmais solis pie Dieva ir solis prom no sevis. Mīlestība aicina mūs atkāpties pašiem no sevis un ieet vienotības stāvoklī, kur eksistē tikai Mīļotais.

Ego un saprāts pieder atdalītības un dualitātes dimensijai. Ego pastāv pateicoties individualitātes un atdalītības sajūtai; savukārt prāts izmanto dualitāti – ar salīdzināšanas un atšķiršanas palīdzību. Mīlestības spēks piepaceļ dualitātes priekškaru, apdraudot mūsu ego un mulsinot prātu. Senais mistiķu ceļš ved mūs atpakaļ pie avota, kurā jēdzieni un atšķirības izšķīst kā cukurs ūdenī. Šai ceļojumā ego un prāts saceļ dumpi, jo tiek veikts uzbrukums to nepieskaramībai un dzīvbas procesu norisēm. Mīlestība izved mūs gladiatoru ārēnā, kur mēs cīnamies pret savu atbrīvošanos un pretojamies velkmei uz vienotību. Taču tie, kuru sirdis glabā uzticību, līdzinās pieredzējušiem gladiatoriem, kuri zina, ka viņus gaida nāve. Viņi zina, ka, “kad patiesība ienāk sirdī, tā atbrīvo sirdi no visa, izņemot sevi pašu”.

Mēs slēpjamies no mīlestības, kas vienīgā spēj mūs izdziedināt. Mēs bēgam no patiesības, kas mūs nogurdina. Bet līdzīgi pieaugošam paisumam, kolosāla mīlestības enerģija pakāpeniski izdzēš ego pēdas smiltīs. Mēs lēni pārejam pie bezgalīgā okeāna kā mūsu patieso māju pazīšanas, peldēšana kurā, kā sacīja Rumijs, “vienmēr beidzas ar noslīkšanu”.

Mīlestības ass

Paradoksāli, ka mums ir nepieciešama atdalītības pieredze lai tiektos uz vienotību. Vienotības stāvoklis ir dabisks dvēseles stāvoklis. Vienotības pieredze ir “vīns, kas mūs reibina vēl pirms vīna izgatavošanas”. Bet tas noslēpums, kas apslēpts sirdī, prasa atdalītības sāpes, lai sasniegtu apzināšanos. Mīlestības sāpe ir magnētiskās pievilkšanās efekts starp dvēseli un tās izteku. Kad mēs jūtam sirds tiekšanos, mēs jūtam Mīļotā vēlmi gūt apziņu iekš mīlošā sirds:

Ne tikai izslāpušais meklē ūdeni,
Ūdens arī meklē izslāpušo.

Rumijs

Atdalītība un vienotība savijas kopā, veidojot mūsu pašu ceļojuma matēriju. Kaut sirds zina vienotības noslēpumu, ego ir izmests atdalītības krastā. Iekšējā pasaule vajā mūs ar šo vienotības solījumu, bet ārējā pasaule vilina ar daudzajām atblāzmām. Tādi ir mūsu eksistences poli – tas, kas apslēpts un tas, kas ir izpausts, Radītājs un Viņa radītais. Mistiskais ceļojums ved mūs pa šo Mīlestības asi atpakaļ no radītā uz Radītāju. Šai ceļojumā mēs nesam mūsu apziņas sēklu un noliekam to pie Mīļotā pēdām. Mēs ienesam atdalītības apzināšanos vienotības arēnā.

“Es biju apslēpts dārgums un sagribēju būt atpazīts un tāpēc es radīju radīto” (Pravieša izteikums). No savas sākotnējās vienatnības Viņš radīja pasauli un ieviesa spēlē dienas un nakts, pozitīva un negatīvā, vīrišķā un sievišķā pretstatu. Šajā pasaulē Viņš izpaužas ar Savu atribūtu starpniecību, ar Saviem Dievišķajiem vārdiem, – varenības vārdiem un daiļuma vārdiem, vai stingrības vārdiem vai maiguma vārdiem. Šie pretstatu pāri rada dzīves deju, nebeidzamu deju, kas nāk no neizpaustās, iekšējās pasaules izpaustā stadijā. Cilvēks, kas parādās šai stadijā, ir dinamiskas abpusējas pretstatu spēles daļa, bet, tai pat laikā, mēs pārstāvam neizpausto vienotību – atmiņas veidā, kas saglabāta noslēptā sirds nostūrī – “siržu sirdī”.

“Cilvēks ir Mans noslēpums, bet ES ir viņa noslēpums. Iekšējā garīgās būtības zinība ir Manu noslēpumu noslēpums. Tikai Es ielieku to Mana uzticamā kalpa sirdī un neviens nevar zināt viņa stāvokli labāk par Mani” (Praviešu izteikums).

Viņa dualitātes pasaulē mēs ieviešam Viņa vienotības esamību. Mistiķa darbs sastāv no Viņa vienatnības apzināšanās un kaislīgiem mēģinājumiem atgriezties pie Viņa. Tā mēs ļaujam Viņam atpazīt Sevi Pašu. Bez atdalītības stadijas ceļojums nebūtu iespējams. Tieši abpusējā spēle atspoguļo Viņa dievišķo Vienatnību, atgriežot pie Viņa. Bez radītā [objektu] spoguļa Viņš nevarētu ieraudzīt Savu seju.

Mīlestības aplis

Ceļiniekam vajag saturēt sākotnējo atdalītības un vienotības pretošanos. Piedzimuši nošķirtībā, mēs tomēr nesam sevī Vienotības sēklu. Bet aizmirstībā mēs pametam sevi atdalītībā, ego pasaulē. Mēs tik viegli zūdam spoguļu labirintā, no kura sastāv Viņa pasaule. Reizēm, it kā nejauši, mēs pamanam kaut kā cita zibenīgu atblāzmu, kas atšķiras no ego ar tā vēlmēm – mājienu uz realitāti aiz izpausto parādību priekškara. Reizēm sapnī mēs redzam vietas, kur nekad nenoriet saule. Citādais, tik tuvais un tik apslēptais, vajā mūs ar vienotības atmiņām, kuras daži dēvē par paradīzi.

Ar prātu mēs noraidam šīs zīmes, jo tās orientē citā virzienā nekā mūsu veselā saprāta vadītās dzīves traukšanās. Bet tiem, kuru sūtība ir veikt ceļojumu Mājup, nav ļauts aizmirst. Mūžīgā atminēšanās izdedzināta dvēselē pārāk dziļi, lai to varētu noraidīt kā bērnu fantāzijas. Patiesības slāpes beigu beigās izpaužas un klauvē sirds durvīs, velkot sev līdzi arī prātu. Mūsu dualitātes pasaule piesūcinās ar vēlmi pēc vienotības, atdalītība tiecas uz vienotību.

Novēršoties no pasaules, mēs ejam pretī mistiskam meklējumam. Mēs atbildam uz Simurga, mistiskā putna, saucienu, kas dzīvo Kaf kalnā, cilvēka būtnes kosmiskajā dimensijā. Ceļš turp nav pieejams un tikai neprāši un tie, kas iemīlējušies, ir spējīgi veikt šo ceļojumu. Simurgs ir tik tuvs mums, bet mēs esam tāli no viņa. (..)

Sekojot mūsu garīgā likteņa diegam, mēs kustamies vienotības virzienā. Mēs meklējam to, ko nevar atrast, jo kā var ar dualitāti uziet vienotību? Vienotības pārdzīvojumā jebkāda dualitāte izzūd. Nav ne ceļinieka, ne ceļa mērķa. Tas ir fana stāvoklis, izzušana. Mīlošais pazaudējas Mīļotajā. Vien naktstauriņam, kas ir mīlestības liesmas aprīts, ir zināma uguns daba, bet kurš tad izdzīvo šai zinībā? Pašā eksistences centrā tas, kas iemīlējies, atklāj neesamības noslēpumu. Izpaustais atgriežas pie neizpaustā un aplis noslēdzas.

Ceļojumā atpakaļ pie neesamības atklājas tas, kas bija apslēpts. Paša radītā [fenomenu] kodola noslēpums kļūst apzināts. Bet kurš vai kas apzinās? Ja vairs nav mīlošā, tad kurš iepazīst mīlas dabu? Un, ja nav vairs atdalītības, tad kā var eksistēt vienotības apzināšanās? Viņam, Vienam un Vienīgajam, vajadzēja radīt, lai kļūtu redzamam. Viņam nācās radīt dualitāti, kas atspoguļotu Viņa paša vienatnību. Mīlošajam nākas palikt dualitātes stāvoklī lai kalpotu par spoguli Mīļotajam. Šis spogulis atspoguļo Viņa vienatnību gan Viņam, gan pasaulei. Lai apzinātos Viņa vienatnību, mīlošajam nākas daļēji palikt sadalītībā. Tas ir viens no visslimīgākajiem ceļojuma paradoksiem.

Mēs vēlamies vienotību, bet Viņam vajag mūsu atdalītību. Atdoties garīgajam ceļam nozīmē izturēt piesišanu divu pasauļu krustā, vienotības un daudzējības krustenī. Pat kad mēs nogaršojam vienotības augli, mums nākas atsacīties no tā un pieņemt atdalītības pieredzi. Mums nākas nest vienotības mīlestības-zinības noslēpumu atrodoties dualitātes tirgū. Mūsu vēlme pēc vienotības samierinās Viņa vajadzības pēc atdalītības priekšā:

Tūkstoš reižu saldāku
par Vienotību,
Es redzu to atdalītību,
Ko Tu vēlējies.

Vienotībā es – pats savs kalps,
Atdalītībā – sava meistara kalps;
Jebkuros apstākļos es došu priekšroku
Pievērsties Draugam, ne sev.

Irakijs

Mīlošais kāro savienoties ar Mīļoto. Tomēr vēl dziļāka par šīm slāpēm, ir mīlošā dvēseles pazemība, ar kuras palīdzību Mīļotais var padarīt Sevi par iepazīto gan Sev Pašam, gan Savai pasaulei. Mīļotajam vajag mīlošo kā Viņa vienotības noslēpuma nesēju, kā mīlestības noslēpumu tvertni, kas radītajam [fenomenu kopai] dod iespēju atspoguļot Viņa apslēpto vaigu. Mīlošais vienmēr ir Mīļotā kalps. Vienotības stāvokļos mīlošais ir pazaudējies Mīļotajā, bet atdalītības stāvokļos mīlošais nes Viņa apslēpto dārgumu pasaulē.

Ceļinieks iet pa šauru ceļu, kas atrodas starp divām pasaulēm. No mīlestības un uzticības mēs noraidam vienotību un pieņemam atdalītību. Bet, par cik vienotība ir pirmsmūžīgs dvēseles stāvoklis un mīlestības būtība, vienotība nekad nevar būt zaudēta. Mīlestībā vienotība ir vienmēr. Sirds dziļumā mīlošais un Mīļotais ir viens, kā vēsta Halladžs:

Es skatījos uz manu Pavēlnieku
ar sirds acīm
Un taujāju: “Kas tu esi?”
Viņš atteica: “Tu”.

Viņa kalps ir mīlestības vergs, kas nes arī savu atdalīto eksistenci kā mīlošais, kā arī zinību, ka pastāv tikai Mīļotais. Eksistence un neesamība kalpošanā sasaistīti vienā.

Daži mīlošie, pazaudējušies ekstāzē, vaimanāja līdzīgi Baesīdam: “Zem manām skrandām nav nekā, izņemot Dievu”. Viņi nobaudīja to patiesību, ka ārējā pasaule ir čaula. Bet, kad viņi atgriežas no pārņemtības stāvokļa, viņi saskaras gan ar savu individuālo eksistenci, gan ar šīs formu pasaules ierobežojumiem. Galēja vienotība nāk tikai ar fizisku nāvi, tikai tad Madžūns pilnībā savienojās ar Leilu, tikai pie bendes bluķa Halladžs spēja pilnībā gūt to vienotību, pēc kuras slāpa viņa sirds: “Un tagad es esmu savu vēlmju mājoklī”.

Kamēr mēs dzīvojam fiziskā pasaulē, mums vajag samierināties ar atdalītību. Ja Viņa griba būtu lai mēs paliktu vienotības stāvoklī, mēs nevalkātu radītātes drēbes. Mistiķa ceļš – pieņemt abas pasaules tā, kā to apraksta kristiešu mistiķis Džons Rajzboks: “Viņš mīt Dievā un tomēr nāk pie visām būtnēm mīlestības garā, pie visām parādībām… Tas arī ir augstākā iekšējās dzīves virsotne”. Iekšēji mēs esam mūsu Mīļotā vergi, ārēji – Viņa radītā kalpi.

****

No sūfiju tekstu krājuma “Услышь флейтиста”, kas izdots 1998. gadā

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *