R. Balsekars – Piepūles jautājums

No tā, ko jūs sakāt, izriet, ka neko nevar izdarīt ar saviem spēkiem apskaidrības sasniegšanai. Tā tas ir?

Absolūti.

Cilvēks vienkārši gaida, ka evolūcija notiks vai viņš sāk nodoties garīgai praksei?

Tas ir tieši tas, ko es domāju, kad saku: „Problēma eksistē tikai no indivīda skatpunkta. Paskatieties uz to no Totalitātes skatpunkta, kas notiek tad?”

Tas nozīmē, ka jūs balstaties uz to, ka Apziņa piemīt jums. „Tā ir „mana” Apziņa. Es apzinos. Es varu darīt visu, ko vēlos”. Patiesībā Apziņai piemītat jūs. Tieši Apziņa vada šo ķermeņa-prāta mehānismu un miljardiem citu, veicot ar katra no tiem starpniecību tās darbības, kādas vēlas veikt. Lai veiktu šīs darbības, katram ķermeņa-prāta mehānismam jābūt ieņemtam ar noteiktām īpašībām. Katrs cilvēks piedzimst noteiktiem vecākiem, tā ir viņa daba un viņš nokļūst noteiktas apkārtējās vides ietekmē ar noteiktiem apstākļiem, tā ir viņa attīstība.

Ne daba, ne attīstība neatrodas indivīda rokās, tāpat kā notikums, ko dēvē par „nāvi”. Un tomēr, starp šiem dzimšanas un nāves punktiem šim iluzorajam „es” pietiek nekaunības paziņot: „Es kontrolēju savu dzīvi. Esmu sava likteņa saimnieks!”

***

Tai brīdī, kad es apzinos, ka biju pārņemts ar domām par nākotni, ar prātojošo prātu, vai es varu iesākt kaut ko konkrētu?

Neko. Absolūti neko.

Nākošais moments parūpēsies par sevi pats? Es varu aizmirst par to un atkal sākt domāt par nākotni?

Pareizi. Es runāju par to, ka notika klausīšanās ar noteiktu daudzumu uztverīguma. Citādi šis jautājums nemaz nerastos. Šī uztverīgā klausīšanās pārvērtīsies izpratnē un šī izpratne kļūst par vērošanu, kas ir nepieciešama lai izvairītos no iesaistīšanās. Tieši prātojošais prāts, „es”, neraugoties uz izpratni, uzdod jautājumu: „Ko tad lai es tagad daru?” Atbilde ir sekojoša: „Nedariet neko”.

Tas nozīme prātojošā prāta efektīvo ignorēšanu. Vienīgais, no kā prātojošais prāts čokurojas – kad viņu ignorē. Cita ceļa pielikt tam punktu nav.

Vipassanas praksē viena no atgriešanās pie tagadnes metodēm ir koncentrēšans uz kādu ķermeņa sajūtu. Tas atgādina to, par ko jūs tikko runājāt.

Nē, minētā darbība ir prāta vērošana ar prātu, tas ir mentāls process. Pašizpēte nenozīmē to, ka, kattreiz, kad rodas doma, cilvēkam vajag metodiski spriedelēt par šo jautājumu sekojoši: „Kam ienāca prātā šī doma? Es neesmu šis ķermenis” un tā tālāk. Tas viss atrodas laikā un ilgumā, vai ne?

Lai arī kas notiku ilgumā un laikā, tas viss ir iesaistīšanās. Tā vietā, lai iesaistītos mentālajā procesā, vieglāk un efektīvāk palikt priekpilnas pieņemšanas stāvoklī. Doma rodas, tā tiek vērota un izbeidzas. Vērošanai nevajag nekādus mentālus procesus.

Kāds ir vislabākais veids izpratnes sasniegšanai, ka es neesmu izpildītājs?

Labākais veids saprast, ka jūs neesat izpildītājs, ir apzināšanās, ka jūs neesat blīvs ķermenis. Jūs esat tukšums, kurā enerģija vibrē pēc noteiktas individuālas shēmas. Tā ka jūs neesat individuāla būtne, nerunājot jau par to, ka neesat individuāls izpildītājs. Jūs neesat pat individuāla būtne! Jūs esat nekas. Jūs esat vienkārši vibrējoša enerģija. Patiesa izpratne par to, kas balstīta uz ciešu pārliecību, nesīs milzīgu labumu.

Bet cilvēks var saprast to kādā brīdī, bet tad atlikušo dienas daļu uzskatīt sevi par izpildītāju.

O jā! Bet tā tam jābūt. Lai tā ir!

Bet izpratne tiek it kā nošķelta…

Gluži pretēji, tā nepaliek nošķelta. Tā iekļūst pašā eksistences dziļumā, pašā eksistences pamatā. Jums nevajag atkal un atkal atkārtot vārdus: „Es esmu, esmu dzīvs”. Nevajag teikt: „Es esmu cilvēks”. Zināšanas ir šeit. Ja visas šis domas rodas, tad tā ir tikai laicīga apzināšanās aizmiglošanās. Cik lielā mērā notiks šī aizmiglošanās – tas nav atkarīgs no jums. Nav tāda paņēmiena, ko varētu izmantot „es”, lai piespiestu domas aiziet.

Tātad, viens tīrās izpatnes moments, ka es neesmu izpildītājs, ir būtiskāks par seklāku izpratne?

Absolūti pareizi. Nav būtiski, cik laika tam būs nepieciešams.

Daudz reižu grāmatā „Es esmu Tas” Maharadžs iesaka cilvēkiem turēties pie „Es esmu”.

Šī atbilde tika dota cilvēkam, kam vajadzēja darīt kaut ko. Ja šim darbības cilvēkam, karma joginam, pateiktu: „vienkārši saproti”, tas viņam būtu ārkārtīgi grūti.

Man bija grūti saprast, pie kā vērsās Maharadžs, sakot: „Palieciet iekš Es esmu”. Viņš viennozīmīgi adresēja to kādam. Un šis jautājums dziļi uztrauca mani sešus mēnešus. Tas ir arī jūsu jautājums.

Jā, bet es ceru, ka tas neturpināsies sešus mēnešus.

Varat būt pateicīgi, ja tas neturpināsies sešus gadus! Bet tas ir pamatjautājums. Tas mocīja mani katru rītu un turpināja mocīt visu dienu. Beidzot notika šī pēkšņā izpratne, ka norādes: „Vienkārši esiet” vai „Palieciet iekš Es esmu” netika adresētas kādam „es”. Es pieņēmu pamatpatiesību, ka „es” ir vienkārši redzamā parādība Apziņā, vairs nebija ko darīt. Šī izpratne nenāk ātri visos gadījumos. Kamēr tā nav iestājusies, kamēr šīs pieņemšanas process stabilizējas, Maharadžs vēršas pie šī „es”, kam vajag noteiktu vadību. Viņš neadresēja šos padomus tiem, kam tie nebija vajadzīgi. Galvenos faktus vinš jau bija izklāstījis – ka nav tāda objekta kā cilvēciskas būtnes, neatkarīgas un savrupas, kurai piemīt neatkarība izvēlē un lēmuma pieņemšanā, kurai ir gribas brīvība. Parastai redzamībai nevar būt nekādas gribas brīvības.

Kas attiecas uz pašu Maharadžu, tad pēc savas dabas un intuīcijas viņš bija tendēts uz padevību un pielūgšanu, proti, bhakti. Katru vakaru viņš apmeklēja dievnamu un dziedāja badžanus. Viņš stāstīja: „Man bija ļoti laba balss un es baudīju šo dziedāšanu, man tas sagādāja milzīgu laimi. Mani neinteresēja ne zināšanas, ne Dieva vārda atkārtošana. Tas bija tas, ko man patika darīt un es to darīju”.

Reiz kāds no viņa draugiem, kas apmekēja kādu guru, uzstāja, lai Maharadžs dodas viņam līdzi. Un Maharadžs devās. Pēc tradīcijas viņi nolēma paņemt ziedu virteni. „Pat šo ziedu virteni, kā godināšanas simbolu, ir nopircis mans draugs” – sacīja Maharadžs. Tā guru galvenā mācība bija tas, ka nav tādas lietas kā individuāla būtne, ka tā ir vienkārši redzamā izpausme Apziņa. Maharadžs sacīja: „Es pieņēmu to; laikam, tāpēc, ka es biju neizglītots. Intelekts nebija attīstīts tāda mērā, lai viņam gribētos uzzināt „kāpēc” vai „kāda iemesla dēļ”. Lai arī kāds būtu tā iemesls, es spēju pieņemt un ar to viss beidzās”.

Maharadžs turpināja staigāt uz badžaniem, bet, tai pašā brīdī, viņa sirdī šī izpratne laida dziļas saknes. Pakāpeniski viņa dievnama apmeklējumi beidzās, bet viņš pats nepielika nekādas pūles.

***

Mēs izjūtam dabisku mīlestību pret savu „es”. Kā šī mīlestība uz sevi var kļūt par vārtiem, kas ved pie Radītāja?

Mans draugs, kas var izmantot to un priekš kam to izmantot? Tajā ir galvenais, tajā, par ko es runāju. Kamdēļ izmantot šo mīlestību pret sevi lai transformētu kaut ko? Ja kaut kam jātransformējas, tas transformēsies, un transformēsies neatkarīgi no jums, nevis pateicoties jūsu pūlēm.

Tātad, sadhana ir bezjēdzīga?

Ja sadhanai jānotiek, tā notiks, ja sadhanai nav jānotiek, tā nenotiks.

Tātad, ja cilvēkam patīk meditēt…

Tad viņš darīs to!

***

Man vienmēr teica, ka, ja es necentīšos, mani pārņems slinkums – un es baidos pamest savu praksi.

Kad ir tādas bailes, tas parasti nozīmē, ka jums teica, ka, ja jūs nesēdēsiet meditācijā tik un tik stundas, notiks kaut kas šausmīgs, vai, ka jūs atkāpsieties par desmit soļiem atpakaļ. Ja bailes, kad tās rodas, tiks vienkārši novērotas, tās pazudīs. Es nesaku, ka tās izzudīs uz mūžiem, bet, ikreiz, kad tas parādās, ja tās tiek vienkārši vērotas, un nav iesaistīšanās tajā – tādas kā „man vajag kaut ko izdarīt vai arī iesaistīšanās paliks”’ – tās izzūd. Bailes, ja tās tiek vērotas, tiek vertikāli novērstas un nenotiek nekādas horizontālas iesaistīšanās.

Man stāstīja par vienu sievieti – vipassanas skolotāju, kas nokrita un salauza kāju. Un kāds viņai pajautāja: „Vai jūs neatradāties apzināšanās stāvoklī?” (Smiekli.)

***

Vai nav tādu lietu, kuras jūs varat darīt ar savu ķermeni-prātu, lai padarītu to uztverīgāku, piemēŗam, meditācija, pranajāmas, noteiktas diētas un kaut kas vēl, kas padara jūs atvērtākus?

Jā. Bet pat tas neatrodas jūsu rokās. Jūs domājat, ka praktizējat meditāciju, ticot, ka tā var jums palīdzēt, bet tā ir meditācija, kas notiek cauri ķermeņa-prāta organismu, kas tika radīts tam, lai šīs darbības tiktu veiktas. Jūs nevarat izvairīties no pamatmomenta: jūs varēsiet darīt tikai to, kas jums tiks ļauts!

Bet tomēr var arī pacensties.

O jā, jūs varat pacensties, ja Totalitāte vai Dievs, vai arī kā jūs to sauktu, ļaus jums censties.

Maharadžs runāja par fokusēšanos uz „Es esmu”. Kad es to daru, es drīzumā kļūstu par objektu.

Tas atkal ir „es”, kas prāto: „Es veicu personīgu piepūli”. Tas turpinās līdz tam brīdim, kamēr tiek sasniegta apzināšanās: „Es neko nevar izdarīt. Ja tam jānotiek, tas notiks”. Tā ir sevis atdošana, kapitulācija.

***

Kad es dzirdu visu, par ko jūs runājat, es nevaru nepiekrist tam, bet vienmēr tas noved pie jautājuma, kā nokļūt turp no šejienes. Es domāju, ka tas notiek aiz Žēlsirdības. Septiņpadsmit savas dzīves gadus es pavadīju, pildot vienu vai otru garīgo praksi. Sākumā man bija skolotājs, kas teica: „Ja tu darīsi to un to, tu sasniegsi Kosmisko Apziņu”. Pēc tam daudz gadus man bija cits skolotājs, kas teica, ka tas jau ir, un, ka tas notiek aiz Žēlsirdības un vajag visu uzmanību un uzticību vērst uz garīgo skolotāju. Pēc tam bija liels daudzums godināšanas tehniku, ierobežojumu, meditāciju, diētu utt. To visu vajag izdarīt lai nokļūtu no šejienes turp. Un es pildīju to visu septiņpadsmit gadus – un te nu es esmu. (Smiekli.)

Jā, nekur jūs neesat nokļuvuši. (Smiekli.) Redziet, jānotiek pilnīgai skatpunkta maiņai. Jūs redzat sevi kā meklētāju, kas kaut ko meklē. Taču es jautāju: „Kas tas ir un kas meklē?”

Es zināju, ka jūs to teiksiet. Bet vienalga, es atgriežos pie šī jautājuma pēc tam, kad dzirdu, ka nav nekāda indivīda, kas kļūst apgaismots vai, ka apgaismība notiek kā notikums. Ko lai es daru? Ko man jādara lai nokļūtu turp? (Smiekli.)

Tas ir ļoti pareizs jautājums. Atbilde ir ļoti vienkārša. Atbilde ir sekojoša: turpiniet darīt to, ko jūs darījāt. Vairāk nav nekā, ko jūs varētu darīt.

Jūs ar to domājat to, ko es darīju?

Visu to, ko jūs darat šobrīd!

Bet es vairs negribu to visu darīt. (Smiekli.) Iemesls, kāpēc es to negribu darīt, ir tas, ka šīs nodarbes izsmēlušas savu derīgumu priekš manis. Tās nesniedz man to, kā dēļ es tās uzsāku.

Labi, tad nedariet to!

Tas ir aiz izmisuma.

Nē. Tur jau tā lieta – tas nav dēļ izmisuma. Tā ir Viņa Gribas pieņemšana. Būtībā, jūs atkal un atkal atgriežaties pie jautājuma – Viņa Griba vai jūsu griba?

Jūs sekojāt savai gribai septiņpadsmit gadus, darot kaut ko, mēģinot panākt izmaiņas. Dodiet iespēju Viņa Gribai. Dodiet vienu mazu iespēju Viņa Gribai un paskataties, kas notiks. Domāju, jūs būsiet pārsteigti.

***

Rameš, vai jūsu mācībā ir kāda prakse, kas dotu tās Totalitātes sajūtu, par ko jūs runājat?

Redziet, tieši tas ir problēmas kodols. „Es” vēlas Augstākā „Es” sajūtu. Kā tas ir iespējams? Otrādi – jā!

Tas var notikt, bet jūs nevarat likt tam notikt. Tā ir manas mācības būtība. Tāpēc grāmatā „Es esmu Tas” jūs atradīsiet daudz pretrunu. Vienam cilvēkam Maharadžs teica: „Tev jāmeditē”, bet kādam citam: „visa tava nelaime no tā, ka tu meditē”.

Meditācija sākumā var būt attīrošs process. Bet bīstamība slēpjas tajā, ka indivīdam, kas to praktizē, tik ļoti patīk šis process, ka līdzeklis kļūst par mērķi. Pērn Los-Andželosā bija viens cilvēks, kas runāja par meditāciju. Viņš teica, ka meditē četrpadsmit stundas dienā. Viņš meditē četrpadsmit stundas katru dienu!

Tā ka Maharadžs pasvītroja, ka meditācijas patīkamā iedarbība var novest pie tā, ka meditācija kļūst par pašmērķi.

Vai man ir jāmeditē?

Un cik ilgi jūs meditējat?

Es nezinu.

Atbilde uz šo jautājumu būs sekojoša – meditācija atkritīs pati kad tai būs jāatkrīt. Ja konceptuālā garīgajā kartē-shēmā punkts, kas simbolizē noteiktu indivīdu, atrodas konkrētajā vietā, kas prasīs meditāciju, meditācija notiks. Neatkarīgi no tā, vai tā tiek vērtēta kā pašmērķis, vai ne – tā turpināsies. Un, ja šis punkts būs izdzēsts, un nākotnē tiks radīts cits punkts, tas otrais punkts atklās, ka nav vajadzības pēc meditācijas. Meditācija jau notika agrāk.

Tāpēc, lai arī kas notiktu kādā noteiktā laikā, jautājums par to, vai tas ir pareizi, vai ne, vai tas nes uzlabojumus, vai ne, ir nevietā. Jūs nevarat nedarīt tieši to, ko jūs darāt. Jūs nevarat neatrasties šeit šobrīd, klausoties tajā, kas tiek runāts. Un neviens nezina, kādu rezultātu nesīs šī klausīšanās. Jautājums patiesībā attiecas uz uztveri.

Tas nozīmē arī milzīga paradoska pieņemšanu, vai ne?

Protams.

***

Ja ir nemiers sakarā ar vienu vai otru prāta funkciju vai kādu realitātes aspektu, vai tas noteiktā ziņā nav svētlaimes zaudēšana, anandas zaudēšana?

Jā. Patiesībā vēl nav izpratnes, ka „esība” iekļauj sevī darbību. Tāpēc bieži rodas sūdzības par to, ka, cilvēkam iesaistoties kaut kādā darbībā, viņš neapzinās esību. Vēlme rosina pārtraukt darīt to, kas ir mūsu parasta darbība ar mērķi uzturēties „esībā”.

Tas ir totāls izpratnes trūkums! Kad ir totāla, pilnīga iesaistīšanās darbībā, tā arī ir esība. Tā ir esība tā iemesla dēļ, ka tai brīdī nav prāta, kas radītu tēlus. Ja prāts nerada tēlus, darbības notiks ar pilnu uzmanību. Bet, kad uzmanība netiek izkliedēta, tā koncentrējas uz darbību. Prāta nav. Tāpēc šī darbība ir esība.

Tātad, problēma patiesībā ir domā: „Man kaut kā pietrūkst”.

Tieši tā! Tieši tā.

Kas patiesībā nav kārtībā?

Redziet, prāts saka: „Man nepatīk darīt to, ko es daru. Man patīk kas cits”. Tā ka, vēlme mainīt to, kas ir, ir prāts, un tur ir problēma.

***

Šajā brīdī, kad mēs esam kopā un visa mūsu uzmanība vērsta uz to, ko jūs sakāt pat Totalitāti un to, ka mēs neko nevaram izdarīt, viss šķiet ļoti skaidrs. Bet rīt no rīta sāksies īsta cīņa lai atgrieztu šo skaidrību. Ko jūs ieteiksiet?

Redziet, prāts saka: „Tie bija lieliski brīži, es gribu vairāk tādu brīžu”. Prāts grib satvert un noturēt to, ko jūs dzirdējāt.

Kad cilvēki nāk pie manis Bombejā, mēs runājam, un, pēc pāris stundām, tie aiziet. Pirms aiziešanas tie reizēm saka: „Novēliet mums kādu ceļavārdu”. Es saku: „Nedomājiet par to, ko jūs dzirdējāt”.

Tātad, katru dienu sākt no jauna?

Jā. Protams. Lai arī ko jūs dzirdētu – ja jūs to liksiet mierā, jūs ļausiet tam iekļūt jūsos dziļāk. Bet, ja prāts to satvers, viņš zaudēs to, ko ir satvēris, saprotiet?

***

“Conciousness speaks”.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *