Natans Džills – Skaidrība un Garīgā dzīve

Skaidrība

Līdz 25 gadiem es neinteresējos par garīgumu un viss, ko par to zināju, bija skolas reliģiskās izglītošanas stundās dzirdēts.
1985. gadā es pievienojos reliģiskai brālībai, kas sūtīja man ik mēnesi mācību materiālus par misticismu un “universālo likumu”.

Pēc dažiem gadiem tas kļuva garlaicīgi priekš manis un es ieinteresējos par mirušā indiešu skolotāja mācību, kas arī piedāvāja ikmēneša mācības un pat guru-māceklis attiecības – kaut arī viņš jau bija miris!

Pēc dažiem gadiem un vairākām garīgām tehnikām man tas sāka kļūt garlaicīgi, bet es uzdūros viena rietumu guru grāmatai. Tai grāmatā bija teikts, ka esmu jau atmodies un man nevajag atbrīvošanos. Šī patiesība tobrīd bija acīmredzama. Tomēr pēc tam (nākamajos gados un pēc vairākām grāmatām) viņš aizgāja tālāk un pasludināja sevi par pasaules skolotāju un piedāvāja guru-māceklis attiecības tiem, kas izrādīja interesi.

Tātad, es nevēlējos neko tādu, kaut turpmākos gados izlasīju vēl dažas viņa grāmatas, kā arī vienkārši katru grāmatu par garīgumu, kuru varēju dabūt. Bet nekas uz mani neiedarbojās tik spēcīgi kā minētā rietumu guru grāmata. Kaut kur dziļi sevī es zināju, ka esmu atmodināts un brīvs, taču aizvien vēl juku tajā visā, jo, šķiet, es biju parasts puisis ar visām parastu cilvēku problēmām.

Lai tur vai kas, bet man sāka nākt vēmiens no viņa paustajām blēņām, kā arī no visiem pārējiem un es uzgāju Advaitu. Es izlasīju visas Rāmanas Maharši, Džinas Kleinas, Nisargadattas Maharadža un Rameša Balsekara grāmatas.

Vairums šaubu, kas mani mocīja iepriekš, aizgāja. Es sapratu, ka viss, kas ir, ir Apziņa, bet kāpēc es aizvien vēl jūtu sevi kā atdalītu “es”? Ko es palaidu garām? Ja esmu jau atmodies un brīvs, tad kāpēc mana dzīve atgādina mēslu kaudzi?
1997. gadā es izlasīju pirmo Tonija Parsona grāmatu “Atvērtais noslēpums”. Es sazinājos ar viņu un viņš uzaicināja mani uz tikšanos privātmājā Londonā.

Es atnācu un apsēdos pārpildītā istabā un man kļuva skaidrs, cik daudz noslēpumainības es uzcēlu ap šo “agaismības” drāmu.

Tonijs izskatījās kā parasts cilvēks. Viņš runāja ar humoru un pacietību. Klausoties viņa atbildes uz cilvēku jautājumiem, es biju to vienkāršības un skaidrības satriekts. Es apmeklēju daudz tikšanās gada laikā un runāju ar Toniju pa telefonu pie jebkuras izdevības.

Es gribēju lai viņš kļūst par manu “skolotāju”, bet viņš paskaidroja, ka viņš neko nemāca, jo nav nekā, ko var apgūt. Viņš teica, ka ir tikai Apziņa un, ka es jau esmu tā. Un, neraugoties uz to, ka es tam jau piekritu, tas patiešām sāka kļūt skaidrs. Tonijs norādīja, ka nav vajadzības pēc jebkāda veida “notikuma”, kas būtu saistīts ar mūsu dabas kā Apziņas apzināšanos.

Un tomēr tas notika. 1998. gada septembrī notika kaut kas īpašs. Es strādāju dārzā un sāka līt. Es paraudzījos augšup un bija tā, ka smalkās “es” sajūtas vairs nebija. Es apsēdos uz velosipēdu un sāku braukt pa taciņu. Notiekošais izskatījās kā filma un turpinājās bez jebkādas piepūles, kas prasītu manu piedalīšanos.

Un, kaut Tonijs izskaidroja, ka nav vajadzības pēc notikuma, kas būtu saistīts ar mūsu dabas kā Apziņas atpazīšanu, man, acīmredzot, piemita smalkas šī notikuma gaidas, jo tad, kad notikums vai pārdzīvojums notika, es devu sev “atļauju” būs atmodināts. Es vienkārši gaidīju kādu apstiprinājumu.
Es piezvanīju Tonijam un uzbudināti paskaidroju to, kas notika un, devis sev “atļauju” būt atmodināts, es atļāvos runāt no šīs izpratnes skaidrības [dziļumiem], kas jau nobrieda manu meklējumu procesā pirms šī notikuma. Vairāk es neizturējos pret Toniju kā meklētājs un viņš zināja, ka tagad es runāju no manas dabas kā Apziņas.
Tātad, sasaistot šo pārdzīvojumu ar atmošanos, es sāku piešķirt tam noteiktu vērtību.

Pamostoties nākamajā rītā, es pajautāju sev: “Tas vēl ir šeit? Jā!” Pēc tam, pēc dažām dienām, es pamanīju, ka pārdzīvojums ir nedaudz izdzēsies, bet vēl pēc kāda laika tas atkal bija pilnvērtīgs. Pēc dažām parādīšanās un izzušanas nedēļām, kā arī centieniem to noturēt, es devos uz tikšanos ar Toniju un pārdzīvojums, šķita, ieguva jaunu lādiņu no uzturēšanās tur, bet pēc pāris dienām izzuda pavisam. Es neko neteicu Tonijam par to un neapmeklēju tikšanās kādu laiku. Es atkal jutu iztukšotību.

Pēc tam man palaimējās izlasīt grāmatu “Saskriešanās ar Bezgalību”, kuru bija sarakstījusi sieviete vārdā Sjūzana Sigāla. Viņai daudzu gadu garumā bija pārdzīvojums, kas turpinājās nepārtraukti. Pēc dažiem gadiem vairāki “skolotāji” apstiprināja, ka tā ir “apgaismība”. Pēc tam viņa saslima un nomira un, Sjūzanas grāmatas pēcvārdā, kuru uzrakstījis viņas draugs ārsts, es izlasīju, ka pirms nāves viņa bija neizpratnē un skumju pārņemta, jo pārdzīvojums viņu pameta.

Tas ir tas! Acumirklī man kļuva pilnīgi skaidrs, ka šiem pārdzīvojumiem – sauksim tos par trancendentālajiem notikumiem vai pādzīvojumiem – patiesībā nav nekāda sakara ar skaidrību. Transcendentālais pārdzīvojums var ilgt sekundes vai desmitgades vai pat visu atlikušo mūžu, bet transcendentālais pārdzīvojums ir tikai pārdzīvojums. Vairumam ļaužu bija līdzīgi pārdzīvojumi, kas pēc tam pārgāja un bieži cilvēks gribēja atkārtojumu. Viņi domāja, ka tiem bija ļauts nogaršot “apgaismības” garšu, kaut gan notika vienīgi tas, ka viņi piedzīvoja transcendentālus pārdzīvojumus. Pastaiga pa ielu arī ir pārdzīvojums, bet tā ir ierasta un jūs neejat un nemeklējat iespēju izbaudīt to no jauna.

Neizpratne bija prom. Es zināju, ka tas, kas esmu, neapšaubāmi un acīmredzami, ir tas, kas biju visu savu dzīvi. Es vairāk negaidīju nekādu trancendentālo pārdzīvojumu lai pierādītu sev to.

Kopumā mani “garīgie” meklējumi neizrādījās obligāts pielikums tam, kas es jau biju. Tāpat es arī sapratu, kāpēc šis jautājums parasti cilvēkus mulsina. Tāpēc, ka viņi jauc “garīgumu” un skaidrību. Savas patiesās dabas atpazīšana nebija saistīta ar kādu transcendentālo pārdzīvojumo vai notikumu. Acīmredzami, jebkāda veida transcendentālais pārdzīvojums viegli maldina, ja atgadās pirms jūs skaidri atpazīstat savu dabu kā Apziņu.

Acīmredzami, ka pārdzīvojotais transcendentālais notikums neko nenozīmē priekš atpazīšanas skaidrības. Tas, ka notikums bija, noveda manas šaubas līdz augstākajam punktam un ļāva man ieraudzīt to, ka man bija tikko pamanāmas notikuma gaidas, kas ļautu būt par to, kas es jau biju.

Un tagad es redzu, ka nekādam transcendentālam notikumam nav nekādas nozīmes vienkāršas, prastas, ikdienas skaidrības plaknē, kad jūs esat tas, kas patiesībā esat.

Garīgā dzīve

Garīgai dzīvei nav īpašas nozīmes skaidrības sasniegšanā. Garīgā dzīve izpaužas kā dzīves spēles daļa, bet bieži kļūst par klupšanas akmeni, kad tiek saprasta kā nepieciešamā gatavošanās skaidrībai un tas notiek tāpēc, ka dzīves spēlē pastāv tāda parādība kā personības izaugsme, proti, pakāpenisku “augstāku” dzīves fāžu esamība.

Parasts personāžs, kas ir iesaistīts visās šajās parastajās dzīves lietās, iespējams, sāk interesēties par reliģiju vai sevis attīstīšanu. Tā var būt iesaistīšanās “garīgajā” dzīvē vai pat interese pret neduālisma mācību Advaitu.
Šī pakāpeniskā attīstība nav nepieciešama priekš skaidrības parādīšanās. Tā var parādīties jebkurā laikā jebkurā personāžā. Nevienai no dzīves spēles daļām vai šķietamām stadijām nepiemīt spēja radīt skaidrību.

Skaidrība rodas spontāni pēc saviem ieskatiem. Apziņa sāk apzināties sevi spēlē un kā dzīves spēli. Advaitas mācībai piemīt tikpat liela spēja radīt priekšnoteikumus lai rastos skaidrība kā ikvienai citai spēles daļai.
Garīgā dzīve paredz, ka indivīds ir nodalīts no tā dabas kā Apziņas un tam ir mērķis – atkalapvienošanās.
Tieši šī mērķa sasniegšanai ir izstrādāts liels daudzums eksotisku tehniku un metožu indivīda “attīrīšanai”, tā atbrīvošanai no ego, prāta un emociju nomierināšanai utt.

Fundamentālais apstāklis, kas tiek indivīda ignorēts katrā meklējumu stadijā, ir tas, ka indivīds, būdams vienkārši loma, kuru spēlējat jūs, kas esat Apziņa, jau ir tas, ko viņš vai viņa meklē. Nekas nevar pataisīt meklētāju par kaut ko lielāku nekā viņš/viņa ir.

Meklējumi un pielietojamās tehnikas nav vērā ņemamāks skaidrības cēlonis kā ikviena cita spēles daļa. Tie parādās paši no sevis kā spēles daļa.

Skaidrība var notikt jebkurā cilvēkā jebkurā laikā bez jebkādām garīgām “kvalifikācijām”. Apziņai cilvēka formā, kas sēž lotosa pozā, vizualizē purpurkrāsas gaismu savās ģenitālijās, ieelpo visumu caur saules pinumu, dzied “om” vai paceļ kundalīni pa mugurkaulu līdz tūkstošlapu lotosam, nav vairāk izredžu uz atkalapvienošanos kā narkomānam geto. Apziņa jau ir jebkurā gadījumā, tāpēc nekāda atkalapvienošanās nav vajadzīga un iespējama.

Garīgā dzīve uzspiež lielu daudzumu ierobežojumu “netīrajam” un “atdalītam” indivīdam. Speciālas meditācijas, attiecīga uzvedība, rituāli, diētas, seksuālās tehnikas, ego graušana, domāšanas apturēšana, miera meklējumi, sevis atdošana guru utt.

Apziņai, esot Apziņai, lai arī kādā formā tā izpaustos, nav nepieciešama veģetārā diēta, celibāts, tantriskais sekss, meditācija vai guru. Apziņa jau ir visas šīs lietas. Ja jums patīk garīgā dziedāšana, meditācija, veģetārisms, tantriskā seksa prakse, tas ir lieliski. Tas nepalīdzēs jums realizēt to, kas jūs jau esat.

Cilvēka uzmanība var būt vērsta uz esības eksotiskajiem plāniem, uz visuma nepārtraukto radīšanu un noārdīšanu atomu līmenī, uz mūžīgo ekstātisko kosmisko Šivas un Šakti apvienošanos. Bet, kad jūs atgriežaties, neaizmirstiet aiziet uz darbu pirmdien, samaksāt rēķinus un iztīrīt tualeti.

Jūs – Apziņa – parādaties savā spēlē kā indivīdi, kas spēlē skolotāju, meistaru un guru lomas. Dažos gadījumos viņi piedzīvoja vai turpina piedzīvot transcendentālo pieredzi, ko uzskata par savu “apgaismību”. Ja cilvēks, sekojot noteikta guru mācībai saņem transcendentālu pārdzīvojumu (ko interpretē kā “apgaismību” ), visticamāk, ka metodes un priekšstati, kas bija izveidojušies pirms šī pārdzīvojuma, tiks šī cilvēka sekotāju pasniegti kā “patiesība”.
Dažiem no skolotājiem pat piemīt spēja izraisīt neparastus pārdzīvojumus mācekļos ar enerģijas nodošanas starpniecību, kas ļoti vilina mācekļus.

Visā tajā nav nekā nepareiza. Tas viss ir perfekta spēle. Neņemiet galvā. Baudiet. Nekas no tā nenoved pie skaidrības.

Esmu Tas, bet…

Esmu Tas, bet… Man vajag nest atbildību, izdziedināt savu dzīvi, iedziļināties tajā vēl dziļāk, kļūt par apzinātāku, būt šeit un tagad, iegrimt mierā, izglābt planētu, izpaust savas emocijas, domāt pozitīvi, kļūt par liecinieku, būt laimīgam, atrast guru, būt noderīgam, atrast dzīves jēgu, nomierināt savas domas, darīt labus darbus, atbrīvoties no ego, sasniegt vīrišķību vai sievišķību, būt praktiskākam, sasniegt apgaismību, atrast savu pusīti, izpildīt rituālu, saņemt iniciāciju, tikt skaidrībā ar savām jūtām…

Varbūt jums to vajag. Kā es varu tam nepiekrist? Kamēr jūs nododaties tam visam, es iešu iedzert tasīti kafijas un palasīšu avīzi.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *