Interesanti fakti par Maharši

Iegādājos D. Godmena grāmatu “Living by the words of Bhagawan“, kurā apkopotas Annamalaja Svami atmiņas par dzīvi Rāmanāšramā un papildinātas ar autora lieliskajiem komentāriem. Izdevumā iekļauti daži fakti, kuri nekur citur nebija lasīti un dzirdēti. Piemēram, viens cilvēks vārdā Perumals Svami tiesājās ar Maharši. Pateicoties Maharši sekotāja diplomāta liecībām un protekcijai, tiesa norisinājās turpat āšramā. Procedūras fragmenti:

Tiesnesis: Svami, kāds ir jūsu vārds?

Bhagavāns: Cilvēki sauc mani daudzos dažādos vārdos. Kurš no tiem jāuzskata par “manu”? (smiekli) (..)

Advokāts: Katru dienu daudz cilvēku nāk satikties ar jums. Kādēļ tie nāk?

Bhagavāns: Katram ir savs iemesls. Es nelieku viņiem nākt, iet prom vai palikt. (..)

Advokāts: Kas ir jūsu Guru?

Bhagavāns: Man nav ne Guru, ne mācekļu.

Advokāts: Vai var kaut ko sasniegt bez Guru?

Bhagavāns: Nudien, nevar.

Advokāts: Tad kas ir jūsu Guru?

Bhagavāns: Pats ES ir mans Guru. (..)

Advokāts: Cilvēki saka, ka jūs esat Dieva Subramanjas inkarnācija.

Bhagavāns: Viņš un visi dievi esmu tikai ES. (smiekli)

Lieta beidzās par labu āšramam, bet attiecīgais personāžs nerimās, bet sarakstīja melīgu grāmatu par Maharši un āšramu, kas saucās: “Ramana Maharšijin Nidža Svarupam” jeb “Īstā Ramana Maharši daba”. Tur viņš rakstīja, ka Maharši seksuāli izmanto sekotājas, kā arī minēja veselu sarakstu ar tā personīgiem netikumiem. Maharši grāmatu izlasīja un piebilda: “Kāpēc viņš neatnāca pie manis pirms sarakstīt grāmatu? Es varētu pastāstīt tam par lērumu citu savu trūkumu, par tādam lietām, kuras zinu tikai es viens”. Grāmatas beigās bija minēts, ka autors gribētu papildināt rakstīto, bet tam pietrūkst naudas. Maharši smejoties pateica, ka āšrams varētu ziedot tam kādu naudas summu. Taču tas bija joks tikai daļēji, jo pēc kāda laika, atbildot uz jautājumu, kālab viņš ļauj baumot par sevi un āšramu, Maharši sacīja, ka tādējādi varētu tikt vaļā no nenopietniem meklētājiem. Tika pateikts pat, ka grāmata jātirgo pie āšrama ieejas. Lielā ļaužu plūsma nogurdināja Maharši, jo viņš sacīja, ka tad publika atsijātos un varētu dzīvot mierīgi. Nisargadatta Maharadžs savulaik arī sacīja, ka grāmatas “I am That” izdošana pārvērta viņa māju par dzelzceļa platformu. Turpinot nomelnošanas tēmu, grāmatas autors nerimās un pat uzrīdīja iereibušu brahmani Maharši. Brahmanis kliedza rupjības, bet Maharši nereaģēja. Tiesa, Annamalajs Svami atminas, ka pēc incidenta Maharši ķermenis viegli trīcēja un viņš “izskatījās kā cilvēks, kas vēlas kontrolēt dusmas”. Ķildnieks dzīves beigās sūri nožēloja, ka uzvedās nelāgi un ieradās āšramā jau apzinoties savu vainu.

“Bhagavān, – viņš sacīja, – es dodos uz elli, jo izdarīju tik daudz slikta. Lūdzu tevi, piedod man un neaizmirsti par mani”. Bhagavāns atbildēja: “Pat ja tu aizmirsīsi par mani, es tevi neaizmirsīšu”. “Bet es būšu ellē!” – iekliedzās Perumals Svami. Paskatījies uz viņu kādu laiku, Bhagavāns bilda: “Es esmu arī tur”.

Ir arī citas amizantas un noteiktam cilvēku lokam interesantas lietas. Piemēram, viens sekotājs vēlējās uzdāvināt Maharši dīvānu (kas pēc tam bija redzams teju visos zināmajos attēlos), bet tas atteicās. Viņš sāka to izmantot tikai pēc tam kad bēdu sagrauztais cilvēks pēc atteikuma raudāja turpat trīs (!!!) dienas no vietas. Citreiz viņam uzdāvināja tīģera ādu, kas arī skatāma daudzos attēlos un Maharši kādu laiku uz tās sēdēja. Kāds bērns hallē reiz sāka dzenāt un slepkavot mušas un Maharši pateica, ka tā darīt nevajag. Bērns atcirta: “Tu aizliedz sist nost mušas, bet pats sēdi uz nogalināta tīģera ādas!” Maharši iesmējās un ar to incidents beidzās.

Ļoti specifiski Bhagavāns piedalījās ikdienišķās lietās. Piemēram, Annamalajs Svami būvēja govju kūti, taču tai bija jābūt izteikti nelielai, jo āšramam pietrūka līdzekļu. Maharši lika būvēt lielu kūti daudzām govīm, taču lika Annamalajam Svami neteikt, ka tā ir viņa ideja, bet sacīt, ka viņš (Annamalajs Svami) to izdomājis pats. Rezultātā visi to saprata, taču Annamalajs Svami vairākas dienas tika āšrama vadības terorizēts un tomēr palika pie darba. Kūts tika uzcelta, parādoties līdzekļiem pakāpeniski. Tāpat reiz pietrūka pārtikas un Bhagavāns sāka vārīt sauju rīsu – visu, kas bija. Annamalajs nodomāja, ka tur nepietiks pat vienam cilvēkam, kur nu vēl visiem sekotājiem. Taču kāds atnesa pienu, kāds rozīnes, un maltīte tapa.

Maharši, palīdzēdams virtuves darbos, ar visiem apsprieda, ko viņi tieši gatavos, apjautājās par katra vēlmēm un meklēja kompromisu. Taču tas viņam netraucēja mainīt plānus gatavošanas gaitā tik organiski, it kā viņi vispār nebija neko apsprieduši. Tomēr beigās viņš mēdza piebilst: “Mēs plānojām gatavot vienu, bet sanāca pavisam kas cits!”, kas vedina domāt, ka apspriešana, visticamāk, bija cilvēku intereses par veicamo darbu stimulēšanas akts.

Maharši neiesaistījās strīdos un konfliktos un viņš bieži varēja pateikt ko skarbu, ja cilvēki nāca sūdzēties. Tomēr reiz, kad divi sekotāji sāka plūkties, viņš iesita vienam no tiem ar nūju pa muguru un kautiņš izbeidzās nekavējoteis.

Viņam nepatika arī kad kāds kritizēja citus. Piemēram, reiz kāds izteica par vienu no sēdošajiem hallē piezīmi, ka tas meditē nepareizi vai nemeditē vispār. Maharši asi atteica: “Kā tu to saprati? Vai ne tādēļ, ka pats pārstāji meditēt?” Taču biežāk viņš ne apstiprināja, ne noliedza cilvēka pretenzijas. Reiz āšramā ieradās sadhu, kas kritizēja šīs iestādes administrāciju vismaz pusstundu. Kad tas apklusa, Bhagavāns ļoti mierīgi un laipni pajautāja, vai viņam vēl ir ko teikt. Sadhu nepateica ne vārda.

Reiz viens cilvēks, kas pazina Maharši kopš tas mitinājās Virupakšā (Arunačalas alā), ieradās pēc ilgas prombūtnes un, pasēdējis hallē, pateica: “Bhagavān, kad tu dzīvoji kalnā, tu staroji kā saule, bet tagad šis skaistums ir zudis. Tagad, kad atbrauca tavs brālis, parādījs visas šīs govis, visa šīs mēbeles, tas ir tevi samaitājis.” Bhagavāns ar gatavību tam piekrita, pamājis ar galvu un pateicis: “Jā, jā”. Visi bija šokēti par tādu reakciju un jautāja par tās iemesliem, Maharši paskaidroja: “Es piekritu, jo tā ir pateisība. Mans “es” ir samaitāts uz mūžiem”. Tiesa, kritiķis interpretēja atbildi citādi un palika apmierināts ar sevi.

Līdzīgs atgadījums notika kad Bhagavāns vēl dzīvoja kalnā. Pie viņa bija atnācis cilvēks, kas ļoti ilgi klāstīja pilnīgi pretēju Bhagavāna skatījumam filosofiju, bet Maharši māja ar galvu visu sarunas laiku tā, ka stāstītājs nodomāja, ka viņam piekrīt. Kad tas aizgāja, viņa (filosofijas klāstītāja) dēls pajautāja: “Kāpēc tu izlikies, ka piekrīti viņam? Tu taču zini, ka tas, ko viņš saka, nav pareizi”. Atbilde bija sekojoša: “Jo patiesību nav iespējams izteikt precīzos vārdos, nav jēgas apšaubīt viena cilvēka viedokli par patiesību ar citas vārdu virknes palīdzību. Es zinu, ka tu nepiekrīti viņa idejām, bet tev nav ar viņu jāstrīdas. Viņš ir vecāks par tevi. Tev nenāks par ļaunu piekāpties viņam un piekrist tam, ko viņš saka ikreiz, kad viņš uzsāks līdzīgas runas”.

Vēl: gar āšramu reiz gāja procesija ar Gandiju un visi cerēja, ka Mahatma ienāks, bet tas nenotika. Maharši to komentēja šādi: “Gandi gribējās ienākt šeit, bet Radžagopalačardi (ministrs) uztraucās par sekām. Par cik viņš zina, ka Gandijs ir attīstīta dvēsele, viņš baidās, ka tas iees šeit samadhī un aizmirsīs par visu savu politiku. Tāpēc viņš lika turpināt kustību”. Pēc tam Gandijs pats to netieši apstiprināja vienam no Maharši sekotājiem, sakot, ka ļoti grib tikties ar Bhagavānu, bet nezina, kad tas notiks.

Reiz Bhagvānam pajautāja par odiem un to nogalināšanu un viņš atbildēja: “Ja tev nāktos vērsties ar sūdzību pret odiem tiesā, odi vinnētu prāvu. To dharma ir dzelt un radīt sāpes. Tie māca tevi, ka tu neesi ķermenis. Tu protestē pret kodumiem jo identificē sevi ar ķermeni”.

Grāmatā ir ļoti skaists stāsts par balto pāvu, kas atnāca uz āšramu. Ir dzirdēti stāsti par govi Lakšmī, kas sasniedza apgaismību, par pērtiķiem, suņiem un vāverēm, bet vienmēr tikai Klātbūtnes izsalkuma kontekstā – tie nāca, jo juta vajadzību pabūt Bhagavāna tuvumā (t. s. atbalstīja galvas pret tā kājām vai neatrāva skatus no viņa). Taču šeit vairāki fakti norāda uz to, ka viens no sekotājiem pārdzima par minēto pāvu. Sekotājs bija apzināti noindējies. Pirms tam viens no viņa pienākumiem bija pārskatīt literatūru un nu pāvs veica šo uzdevumu katru dienu. Reizēm viņš viegli knābāja grāmatas, kuras bija iesējis cilvēka formā, citas grāmatas viņu neinteresēja. Cilvēka izskatā viņam nepatika sievietes, tas reizēm rupji apsauca tās un bija neapmierināts ar viņu klātbūtni. Pāvs arī uzkrītoši nekomunicēja ar savas sugas pretējā dzimuma pārstāvēm. Annamalajs Svami atstāsta, ka, kad viņu attiecīgais cilvēks apciemoja mājās, tas vienmēr sēdās noteiktajā vietā. Un pāvs, atnācis ciemos, darīja tieši to pašu. Reiz Bhagavāns mēģināja pāvu pieradināt pie ligzdas, kuru speciāli bija izgatavojuši putnam, bet pāvs tiepās. Maharši sacīja: “Tu praktiski vienmēr ignorēji manus vārdus”.

Rvīns Varde

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *