R. Balsekars – Mīlestība un Dievs

Reiz vakarā dialogu ar Maharadžu uzsāka jauns kanādietis, kam mugurā bija lungi un plāna kurta. Viņš sacīja, ka tam ir divdesmit trīs gadi, bet viņš izskatījās jaunāks par saviem gadiem. Uz kakla tam bija elegants sudraba krustiņš uz izsmalcinātas ķēdes. Jauneklis sacīja, ka pirms pāris dienām vienā no Bombejas grāmatu veikaliem viņam trāpījās grāmata „Es esmu Tas”. Ātra dažu lappušu izlasīšana piepildīja viņu ar vēlmi iepazīties ar Maharadžu personīgi. Viņš jau bija izlasījis grāmatu, neatraujoties ne dienu, ne vakaru, ne nakti, un pabeidza lasīt abus sējumus pirms dažām stundām.

Maharadžs: Jūs esat tik jauns. Interesanti, no kāda vecuma jūs interesē garīgie meklējumi?

Apmeklētājs: Ser, kopš sevi atceros, mani vienmēr dziļi interesēja Mīlestība un Dievs. Un es dziļi jūtu to, ka tie nav atdalīti viens no otra. Kad es sēžu meditācijā, es bieži…

M: Pagaidiet mirklīti. Ko jūs tieši saprotat ar meditāciju?

A: Es tieši nezinu. Viss, ko es daru – vienkārši sēžu ar sakrustotām kājām, paliekot pilnīgā klusumā. Mans ķermenis atslābst, gandrīz izšķīst, bet mans prāts, vai esība, vai arī kā vēl to nosaukt, izšķīst telpā; domu process pakāpeniski tiek pārtraukts.

M: Tas labi. Lūdzu, turpiniet.

A: Ļoti bieži meditācijas laikā manā sirdī rodas visaptverošas ekstātiskas mīlestības sajūta, es piepildos ar svētlaimi. Es nezinu, kas tas ir. Tieši vienas tādas meditācijas laikā es sajutu spēcīgu vēlmi apmeklēt Indiju un te nu es esmu.

M: Cik ilgi jūs būsiet Bombejā?

A: Es precīzi nezinu. Es reti kaut ko plānoju. Man ir pietiekoši daudz naudas lai nodzīvotu te pieticīgi aptuveni piecpadsmit dienas un man jau ir biļete.

M: Pasakiet man tagad, ko jūs konkrēti gribat uzzināt. Jums ir kādi konkrēti jautājumi?

A: Kad es ierados Bombejā, es biju stipri apmulsis. Es jutu, ka teju jūku prātā. Es nezinu, kas atveda mani uz to grāmatu veikalu, jo es maz lasu. Tiklīdz es paņēmu rokās pirmo grāmatas „Es esmu Tas” sējumu, es sajutu to pašu visaptverošo sajūtu, kas parādās meditācijas laikā. Lasot grāmatu, man likās, ka manī iekšā veidojas kaut kāds vieglums un, sēžot tagad jūsu priekšā, es jūtu, it kā runāju pats ar sevi. Un tas, ko saku sev, atgādina dieva zaimošanu. Es biju pārliecināts, ka mīlestība ir Dievs. Bet tagad es domāju, ka mīlestība ir vienkārši koncepcija un, ja mīlestība ir koncepcija, tad arī Dievam jābūt koncepcijai.

M: Un kas tur slikts?

Apmeklētājs (smejoties): Nu, ja jūs tā sakāt, es nejūtos vainīgs, ka pārvērtu Dievu koncepcijā.

M: Tomēr jūs sacījāt, ka mīlestība ir Dievs. Ko jūs saprotat ar vārdu „mīlestība”? Ar „mīlestību” jūs domājat kādu pretstatu „naidam”? Vai ar jūs domājat ar to kaut ko vēl, kaut gan, protams, nekāds vārds nespēj pilnā mērā aprakstīt „Dievu”.

A: Nē, nē. Ar vārdu „mīlestība” es, protams, nesaprotu pretstatu „naidam”. Es gribu teikt, ka mīlestība ir nedalīšana uz „es” un „citi”.

M: Citiem vārdiem sakot, esības vienotība?

A: Jā, tieši tā. Kas tad ir tas „Dievs” kas man jāpielūdz?

M: Parunāsim par lūgšanām vēlāk. Kas tad ir tas „Dievs” par ko jūs runājat? Vai tā nav pati apziņa-„esības” sajūta, kas piemīt katram cilvēkam, – pateicoties kuram jūs esat spējīgi uzdot jautājumus? Pats „es esmu” ir Dievs. Ko jūs mīlat vairāk par visu? Vai ne to pašu „es esmu”, apzināto klātbūtni, ko vēlaties saglabāt par katru cenu? Paši garīgie meklējumi ir Dievs. Garīgo meklējumu procesā jūs atklājat, ka „jūs” esat atdalīts no ķermeņa-prāta kompleksa. Ja jums nepiemistu apziņa, vai pasaule eksistētu bez jums? Vai jums būtu kāds priekšstats par Dievu? Gan apziņa jūsos, gan apziņa manī – vai tās atšķiras? Vai tās nav atdalītas tikai kā koncepcijas, kas tiecas uz vienotību, un vai tā nav mīlestība?

A: Tagad es saprotu, kas ir domāts ar vārdiem: „Dievs ir tuvāks man nekā es pats”.

M: Iegaumējiet arī, ka nevar būt cita Realitātes pierādījuma izņemot būšanu par Realitāti. Un jūs tiešām esat viņa un vienmēr bijāt viņa. Apziņa izzūd ar ķermeņa nāvi (un tāpēc tā ir saistīta ar laiku) un kopā ar to izzūd dualitāte, kas ir apziņas pamats, un visas izpausmes.

A: Kas tad ir lūgšana un kāds ir tās mērķis?

M: Lūgšana, kā to parasti saprot, tas nav nekas cits kā lūgums pēc kaut kā. Patiesībā lūgšana nozīmē vienību-vienotību-jogu.

A: Tagad man viss ir pilnīgi skaidrs; it kā no manas sistēmas izmeta milzīgu daudzumu atkritumu.

M: Jūs gribat teikt, ka tagad jums šķiet, ka jūs redzat visu ļoti skaidri?

A: Nē, nē! Nevis „šķiet”. Viss tiešām ir skaidrs, tik skaidrs, ka esmu pārsteigts, ka agrāk to nesapratu. Dažādi izteicieni, ko lasīju Bībelē, kas agrāk man šķita svarīgi, bet nesaprotami, tagad pilnībā skaidri – tādi apgalvojumi kā: „Pirms Ābrama biju es; Es un mans Tēvs – viens; Es esmu tas, kas es esmu”.

M: Labi. Tagad, kad tikāt skaidrībā ar to visu, sakiet, kādu sadhanu jūs pildīsiet, lai sasniegtu atbrīvi no savas „verdzības”?

A: Ha! Maharadž, jūs mani vienkārši izjokojat. Vai jūs mani pārbaudat? Tagad es zinu, un esmu to apzinājiet, ka es esmu tas – es esmu tas, kas vienmēr esmu bijis un būšu. Ko vēl vajag darīt? Vai nedarīt? Un kuram tas jādara? Ar kādu mērķi?

M: Lieliski. Vienkārsi esiet.

A: Jā, es tiešām būšu.

Pēc tam jaunais kanādietis nogūlās Maharadža priekšā, tā acis bija pilnas ar pateicības un laimes asarām. Maharadžs pajautāja, vai viņš atnāks vēl, uz ko jauneklis atteica: „Goda vārds, es nezinu”. Kad viņš aizgāja, Maharadžs kādu laiku sēdēja aizvērtām acīm, uz viņa lūpām bija maigs smaids. Pēc tam viņš ļoti klusi sacīja: „Rets cilvēks”; es teju sadzirdēju viņa vārdus.

Es nekad neesmu sastapis to jauno kanādieti atkal un bieži brīnījos par viņu.

***

R. Balsekar “Pointers from Nisargadatta Marahaj”.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *