R. Balsekars – Akls jauneklis ar patiesu redzējumu

Reiz, jau pašās ilgas sarunas beigās, kuras laikā Maharadžs vairākkārt veda klausītājus pie savas mācības pamatpunkta (ka apzināta klātbūtne, „es esmu”, ir sākotnējā koncepcija uz kuras pamata viss rodas, un, ka pati šī koncepcija ir tikai ilūzija), viņš pajautāja: „Jūs izprotat, ko es cenšos jums paskaidrot?”

Jautājums bija adresēts visiem klausītājiem kopumā. Visi klusēja, bet tad viens apmeklētājs sacīja: „Jā, Maharadž, intelektuāli es sapratu jūsu vārdus, bet…” Izdzirdot šādu atbildi, Maharadž gurdi pasmaidīja, laikam tādēļ, ka ieraudzīja, ka klausītājs, kaut arī pateica, ka saprata viņu, patiesībā nesaprata neko. Un tad viņš piedāvāja skaidri un kategoriski izklāstīt apspriežamo tematu.

1. Apzināšanās, ka „es esmu” vai apziņa – tas ir vienīgais „kapitāls”, kas pieder dzīvai būtnei. Bez apziņas tā nevarētu neko just.

2. Kad šīs sajūtas „es esmu” nav, piemēram, dziļā miegā, nav ne ķermeņa, ne ārējās pasaules, ne „Dieva”. Acīmredzami, ka niecīga šīs apziņas daļa satur sevī visu visumu.

3. Tomēr apziņa nevar eksistēt bez fiziska ķermeņa, un, par cik ķermeņa klātbūtne ir laicīga, apziņai arī jābūt laicīgai.

4. Un, visbeidzot, ja apziņa ir pakļauta laika ietekmei un nav mūžīga, ikvienas zināšanas, kas iegūtas ar apziņas starpniecību, nevar būt patiesība un, tādējādi, tām jābūt noraidītām, vai, kā es saku, piedāvātām Brahmanim kā upuris (Brahmans – tā ir apziņa, esība, sajūta „es esmu” vai Išvara, vai Dievs, vai arī kā jūs to vēl sauktu). Citiem vārdiem, savstarpēji saistīti pretstati, kā zināšanas, tā arī nezināšana, attiecas uz zināmā jomu un, tādējādi, ne uz Patiesības jomu – Patiesība atrodas tikai nezināmajā. Tiklīdz sasniegta skaidra izpratne par to, vairs nav ko darīt. Patiesībā nav nekādas „būtnes”, kas kaut ko darītu.

Pasakot šos vārdus, Maharadžs apklusa un aizvēra acis. Viņa mazā istabiņa bēniņos, šķita, iegrima starojošā mierā. Neviens nebilda ne vārda. „Kāpēc, – es brīnījos, – lielākā daļa no mums nav spējīga redzēt un just dinamisku Patiesības izpausmi, kuru atkal un atkal mūsu priekšā atklāj Maharadžs? Un kāpēc daži no mums – kaut arī ļoti, ļoti nedaudzi – redz to zibenīgi”.

Pēc kāda laika Maharadžs atvēra acis un mēs atgriezāmies parastajā stāvoklī, kāds no klātesošajiem pievērsa viņa uzmanību nabadzīgam, aklam jaunietim, kas apmeklēja viņa sarunas tikai divreiz – tās pašas dienas rītā un vakarā – un aizgāja „atbrīvots”. Sarunas beigās, kad jaunais cilvēks atvadījās no Maharadža, viņam tika uzdots jautājums, vai viņš saprata to, par ko šeit bija runa, uz ko šis pārliecinoši atbildēja: „Jā”. Kad Maharadžs viņam pajautāja, ko tad šis ir sapratis, jauneklis nedaudz paklusēja, bet tad ierunājās: „Maharadž, es nespēju atrast vārdus, lai izteiktu jums savu pateicību par to, ka jūs tik skaidri, tik vienkārši un tik ātri parādījāt man visu ainu. Es varu īsumā izklāstīt jūsu mācības būtību:

1. Jūs palūdzāt mani atcerēties, kas es biju pirms ieguvu šo „es esmu” sajūtu kopā ar šo ķermeni, proti, pirms es biju „piedzimis”.

2. Jūs pateicāt, ka es saņēmu šo ķermeņa-apziņas mehānismu, nezinot par to un nedodot piekrišanu tam, tādējādi, „es” nekad nebija „piedzimis”.

3. Šis ķermenis-prāts, kas „dzimst”, ir laika ietekmējams un tas pazūd kad beidzas tam atvēlētais dzīves laiks, taču es atgriezīšos savā sākotnējā stāvoklī, kas vienmēr ir, bet ne izpaustajā pasaulē.

4. Tādējādi, es neesmu apziņa un, protams, es neesmu fiziska konstrukcija, kas satur sevī šo apziņu.

5. Un, visbeidzot, es sapratu, ka ir tikai „Es” – ne „es”, ne „mans”, ne „tu” – ir tikai tas, kas ir. Nav nekādas citas nebrīves, izņemot savrupa „es” un „mans” koncepciju šai izpausmju un funkcionešānas totalitātē”.

Izdzirdot šos vārdus, kas bija pateikti ar absolūto prliecību, Maharadžs ar sapratni un mīlestību paskatījās uz jaunekli un pajautāja viņam: „Un ko jūs tagad darīsiet?” Atbilde bija sekojoša: „Ser, es jūs patiešām sapratu. Es nedarīšu neko. „Dzīvošana” turpināsies”. Pēc tam viņš ar dziļu sajūsmu izrādīja savu cieņu Maharadžam un aizgāja.

„Šis aklais jauneklis, – sacīja Maharadžs, – patiesībā nav akls. Viņam piemīt patiess redzējums. Tādu, kā viņš, ir ļoti maz”.

***

R. Balsekar – “Pointers from Nisargadatta Maharaj”

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *