Nisargadatta Maharadžs – Turieties pie “es esmu”

Jautājums: Vai jūs kādreiz mēdzat būt apmierināts vai skumīgs? Vai jums ir pazīstams prieku un skumjas?

Maharadžs: Sauciet to kā gribat. Priekš manis tas vienkārši ir prāta stāvokļi un es neesmu prāts.

J: Mīlestība ir prāta stāvoklis?

M: Tas atkal ir atkarīgs no tā, ko jūs ieliekat mīlestības jēdzienā. Vēlme, protams, ir prāta stāvoklis. Bet vienotības realizācija atrodas ārpus prāta robežām. Priekš manis nekas neeksistē pats par sevi. Viss ir Es, viss esmu es. Redzēt sevi visos un visus sevī – tā pavisam noteikti ir mīlestība.

J: Kad es redzu kaut ko patīkamu, es to gribu. Kurš tieši grib? Es vai prāts?

M: Jautājums uzdots nepareizi. Nav nekāda “kurš”. Ir vēlme, bailes, dusmas, un prāts saka: “Tas esmu es, tas ir mans”. Nav tādas lietas, kas varētu būt nosaukta par “mani” vai “manu”. Vēlme ir prāta stāvoklis, kas tiek prāta uztverts un nosaukts. Ja prāts neuztvertu un nedotu nosaukumus, kur paliktu vēlme?

J: Bet vai pastāv uztvere bez nosaukumu piešķiršanas?

M: Protams. Nosaukumu piešķiršana neiziet ārpus prāta robežām, bet uztvere ir pati apziņa.

J: Kad kāds nomirst, kas tieši notiek?

M: Nekas nenotiek. Kaut kas kļūst par neko. Nekā nebija, nekā nepalika.

J: Bet ir taču atšķirība starp dzīvo un mirušo. Jūs runājat par dzīvajiem kā par mirušajiem, bet par mirušajiem kā par dzīvajiem.

M: Kāpēc jūs uztrauc viens mirstošs cilvēks, bet neuztrauc miljoni, kas mirst ik dienas? Katru mirkli veseli visumi izzūd un parādās – vai man tagad jāraud par to? Man ir pilnīgi skaidrs viens: viss, kas ir, dzīvo un kustās un tam piemīt esība apziņā, bet es atrodos iekšā un ārpus apziņas. Iekšā esmu liecinieks, ārpusē – esmu Esība.

J: Bet jums taču nav vienalga, ja jūsu bērns slimo?

M: Es neuztraucos. Es vienkārši daru to, kas ir nepieciešams. Es neuztraucos par nākotni. Pareiza reakcija uz jebkuru situāciju ir manā dabā. Es neapstājos lai izlemtu, ko darīt. Es rīkojos un kustos tālāk. Rezultāti mani neskar. Mani pat neskar, vai tie ir labi vai slikti. Lai arī kādi tie būtu, lai tie ir tādi kādi ir – ja tie pie manis atgriezīsies, es no jauna ķeršos tiem klāt. Vai, pareizāk sakot, notiks tā, ka es no jauna ķeršos tiem klāt. Manās darbībās nav mērķa izjūtas. Lietas notiek tā, kā notiek, nevis tāpēc ka es tā daru, bet tāpēc, ka es esmu tas, kas tiek darīts. Patiesībā nekas nekad nenotiek. Kad prāts ir nemierīgs, tas liek dejot Šivam, līdzīgi kā nemierīgie ezera ūdeņi liek dejot mēnesim. Tas viss ir ilūzija, kas rodas dēļ maldīgiem priekšstatiem.

J: Bet jūs noteikti apzinaties daudzas lietas un rīkojaties saskaņā ar to dabu. Jūs izturaties pret bērniem kā pret bērniem, bet pret pieaugušajiem kā pret pieaugušajiem.

M: Tāpat kā sāls garša caurstrāvo vareno okeānu un katrs jūras piliens nes to pašu garšu, tāpat arī jebkādi pārdzīvojumi dod man realitātes piegaršu, vienmēr svaigu manis paša esības realizāciju.

J: Vai es eksistēju jūsu pasaulē tāpat, kā jūs manā?

M: Protams, esat jūs un esmu es. Bet tikai kā punkti apziņā. Bez apziņas mēs esam nekas. To ir nepieciešams iegaumēt: pasaule karājas uz tieva apziņas diedziņa. Nav apziņas – nav pasaules.

J: Apziņā ir daudz punktu, bet vai pasauļi ir tikpat daudz?

M: Ņemsim par piemēru sapni. Slimnīcā var būt daudz pacientu. Tie visi guļ, visi redz sapņus, katrs redz savu sapni. Šie pacienti nav saistīti savā starpā, neietekmē viens otru, viņiem ir tikai viens kopējs faktors – slimība. Tāpat arī jūs savā iztēlē atdalījāt sevi no reālās kopējās pieredzes pasaules un ieslēdzāt sevi personīgo vēlmju un baiļu, tēlu un domu, ideju un koncepciju mākonī.

J: Tas man ir skaidrs. Bet kas par iemeslu tik lielai daudzveidībai starp personīgajām pasaulēm?

M: Daudzveidība nav tik liela. Visi sapņi ir uzklāti uz kopējo pasauli. Līdz noteiktam līmenim tie veido viens otru un ietekmē viens otru. Sākotnējā vienotība darbojas neraugoties ne uz ko. Tā pamatā atrodas pašaizmiršana, nezināšana, kas es esmu.

J: Lai aizmirstu, vajag sākumā zināt. Vai es zināju, kas esmu, pirms aizmirsu.

M: Protams. Aizmiršana ir raksturīga sevis zināšanai. Apzinīga vai neapzinīga – tie ir divi vienas dzīves aspekti. Tie eksistē blakus. Lai iepazītu pasauli, jūs aizmirstat sevi, lai iepazītu sevi, jūs aizmirstat pasauli. Beigu beigās, kas ir pasaule? Atmiņu kolekcija. Turieties pie vienas vienīgas lietas, kam ir jēga, turieties pie “es esmu” un atlaidiet visu pārējo. Tā arī ir sadhana. Realizācijā nav nekā, pie kā varētu turēties vai par ko varētu aizmirst. Viss ir zināšanas un nekas nav atmiņā.

J: Kāds ir pašaizmiršanas cēlonis?

M: Cēloņa nav, jo nav aizmiršanas. Prāta stāvokļi nomaina viens otru, katrs nākamais izdzēš iepriekšējo. Atmiņa par sevi ir viens stāvoklis, aizmiršana – otrs. Tie nomaina viens otru kā diena un nakts. Realitāte ir ārpus abiem.

J: Bet jābūt taču kāda atšķirībai srarp aizmiršanu un nezināšanu. Nezināšanai nevajag iemeslus. Aizmiršana paredz sākotnējo zināšanu, kā arī tendenci vai spēju aizmirst. Es atzīstu, ka nevaru iekļūt nezināšanas cēlonī, bet aizmiršanai jābūt kaut kādam pamatam.

M: Nezināšana neeksistē. Ir tikai aizmiršana. Kas ir nepareizi aizmiršanā? Aizmirst ir tikpat viegli, kā atcerēties.

J: Vai tā nav nelaime – aizmirst sevi?

M: Tāda pati nelaime kā atcerēties sevi visu laiku. Ir stāvoklis ārpus aizmiršanas un neaizmiršanas robežām – dabiskais stāvoklis. Atcerēties, aizmirst – tas viss ir prāta stāvokļi, kas ir ierobežots ar domām un vārdiem. Ņemsim par piemēru piedzimšanas koncepciju. Man saka, ka es biju piedzimis. Es neatceros. Man saka, ka es nomiršu. Es to neiedomājos. Jūs sakat man, ka esmu aizmirsis vai man nepietiek iztēles. Bet es vienkārši nevaru atcerēties to, kā nebija vai iedomāies to, kas ir viennozīmīgi neiespējams. Ķermeņi piedzimst un ķermeņi mirst, bet kas man gar to? Ķermeņi parādās un izzūd apziņā, bet apziņa pati rodas manī. Es esmu dzīve un man pieder ķermenis un prāts.

J: Jūs teicāt, ka pasaules pamatā atrodas pašaizmiršana. Lai aizmirstu, man vajag sākumā atcerēties. Ko es nevaru atcerēties? Es neesmu aizmirsis, kas es esmu.

M: Tas “es esmu” arī var būt ilūzijas daļa.

J: Kā tas var būt? Jūs nevarat pierādīt man, ka manis nav. Pat ja mani pārliecinās, ka manis nav, es vienalga esmu.

M: Realitāti nevar pierādīt vai noraidīt. Prāta robežās jums neizdosies, ārpus robežām – nebūs vajadzības. Realitātē jautājums “Kas ir reāls?” nerodas. Izpaustais (saguna) un neizpaustais (nirguna) ir viens.

J: Tādā gadījumā viss ir reāls.

M: Es esmu viss. Ja es esmu viss, tad viss ir reāls. Ja tas ir atdalīts no manis, tad nekas nav reāls.

J: Man nav sajūtas, ka pasaule ir kļūda.

M: Jūs varat to apgalvot meklējumu beigās, ne sākumā. Protams, kad jūs atpazīsiet un atlaidīsiet visu nereālo, paliks tikai reālais.

J: Vai kaut kas paliks?

M: Reālais paliks. Bet neļaujiet vārdiem maldināt jūs!

J: Kopš neatminamiem laikiem, neskaitāmu piedzimšanu laikā es būvēju, pilnveidoju un izdaiļoju savu pasauli. Tā nav pilnīga, bet nav arī iluzora. Tas ir process.

M: Jūs maldāties. Pasaule neeksistē atsevišķi no jums. Katrā mirklī tā ir tikai jūsu atspulgs. Jūs radāt to, jūs to arī noārdat.

J: Un būvēju to atkal, aizvien pilnīgāku.

M: Lai to pataisītu pilnīgāku, vajag to atspēkot. Lai dzīvot, vajag nomirt. Nevar būt pārdzimšanas bez nāves.

J: Jūsu visums ir pilnīgs. Mans personīgais visums vēl pilnveidojas.

M: Jūsu personīgais visums neeksistē pats no sevis. Tā ir vienkārši ierobežota un izkropļota reālā projekcija. Nevis visums prasās pēc pilnveidošanās, bet jūsu skatpunkts.

J: Kā jūs to redzat?

M: Tā ir skatuve, kurā tiek spēlēts pasaules uzvedums. Izrādes kvalitāte – lūk viss, kas ir būtisks: ne tas, ko runā un dara aktieri, bet tas, kā viņi runā un dara.

J: Man nepatīk lilas (spēles) koncepcija. Es dodu priekšroku pasaules salīdzināšanai ar būvlaukumu, kurā mēs esam celtnieki.

M: Jūs uztverat visu pārāk nopietni. Kas slikts ir spēlē? Jums ir mērķis tikai līdz brīdim, kamēr jūs neiegūsiet viengabalainību (purna), līdz tam brīdim mērķis būs viengabalainība, pilnība. Bet, kad jūs esat iemantojis viengabalainību no iekšpuses un ārpuses, kļuvāt pašpietiekams, tad arī jūs baudāt visumu, bet nevis strādājat tā labā. Nerealizētām būtnēm jūs varat likties centīgs strādnieks, bet tā ir viņu ilūzija. Šķiet, visi sportisti pieliek neiedomājamas pūles, bet viņu vienīgais motīvs ir spēle un sevis izrādīšana.

J: Jūs vēlaties teikt, ka Dievs vienkārši izklaidējas, veicot bezmērķīgas darbības?

M: Dievs ir ne tikai pareizs un labs, bet viņš ir arī skaists (satjam-šivam-sundaram). Viņš rada skaistumu un bauda to.

J: Bet tad mērķis ir skaistums!

M: Kāpēc jūs uzstājat uz mērķi? Mērķis paredz kustību, izmaiņas, nepilnīguma sajūtu. Dievs netiecas uz skaistumu – viss, ko viņš dara, ir brīnišķīgi. Vai jūs varat apgalvot, ka zieds cenšas būt skaists? Tas ir skaists pēc savas būtības. Dievs ir pati pilnība, bet ne mēģinājums kļūt par pilnīgu.

J: Mērķis realizē sevi skaistumā.

M: Kas ir skaists? Skaists ir tas, kas tiek uztverts ar svētlaimi. Svētlaime ir skaistuma būtība.

J: Jūs sakāt par Sat-Čit-Anandu. Acīmredzami ir tas, ka es esmu. Acīmredzami ir tas, ka es apzinos. Bet nav acīmredzami tas, ka esmu laimīgs. Kur pazuda mana laime?

M: Pilnībā apzinoties jūtu pašu esību, jūs vienmēr būsiet svētlaimē. Novēršot savu prātu no sevis un vēršot viņu uz to, kas jūs neesat, jūs zaudējat labklājības sajūtu, sajūtu, ka viss ir labi.

J: Mūsu priekšā ir divi ceļi: piepūles ceļš (joga marga) un vieglais ceļš (bhoga marga). Tie abi ved pie viena mērķa – pie atbrīvošanās.

M: Kāpēc jūs saucat bhogu par ceļu? Kā vieglums var dot jums pilnību?

J: Pilnīgais askēts (jogs) sasniegs realitāti. Pilnīgs baudītājs (bhogs) arī nonāk pie tās.

M: Kā tā var būt? Vai tie nav pretrunā viens ar otru?

J: Galējības sakrīt. Būt par pilnību bhogu ir sarežģītāk nekā būt par jogu. Esmu vienkāršs cilvēks un neuzdrošinos apgalvot, ka spriežu pareizi. Gan jogs, gan bhogs ir nodarbināts ar laimes meklējumiem. Jogs grib to iegūt uz visu laiku, bet bhogs samierinās ar nepastāvīgu. Bieži bhogs veic lielāku piepūli nekā jogs.

M: Cik vērtīga ir jūsu laime, ja ir nepieciešams izdarīt piepūli un strādāt tās labā? Patiesā laime ir spontāna un neprasa piepūli.

J: Visas būtnes meklē laimi. Atšķiras tikai meklēšanas līdzekļi. Vieni to meklē iekšā, tie ir jogi. Citi meklē to ārpusē, tie ir bhogi. Bet viņi ir vajadzīgi viens otram.

M: Bauda un sāpes nomaina viena otru. Laime ir nesatricināma. Tas, ko var meklēt un atrast, nav īsts. Atrodiet to, ko jūs nekad neesat zaudējuši, atrodiet neatņemamo.

***

Nisargadatta Maharaj “I am THAT”.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *