Satsangs ar Papadži – Kas tu esi

Kas tu esi? Tu esi indietis, tāpēc dodu tev piecas minūtes. Pārējie var nodomāt, ka es izturos pret tevi labāk, jo esi indietis, bet viņi ir ārzemnieki. Lai domā. Dodu tev piecas minūtes lai atbildētu.

Piecas minūtes! Es ar šo jautājumu nodarbojos divarpus gadus.

Tev taisnība. Piecas minūtes ir pārāk daudz, bet tu taču esi ciemiņš. Un es cenšos apieties ar tevi labi. Paklau, cik tālu no šejienes līdz Kanpurai no kurienes tu esi ieradies?

Ap 90 kilometriem, aptuveni trīs stundas.

Trīs stundas. Un kāpēc tam ir nepieciešamas trīs stundas?

Dēļ attāluma.

Labi, labi. Tad kur atrodas „Es”, kas uzdod šo jautājumu? Un kur ir „Es” iekš „Kas es esmu?” Es devu tev piecas minūtes aiz pieklājības. Jo, ja nepastāv telpas un nav attāluma, tad atbildei vispār nebūs vajadzīgs laiks.

***

Mani ļoti aizkustināja tas, ko Jūs vakar runājāt par paklausību. Paklausība katrai sekundei.

Jā.

Bet paklausība nozīmē dualitāti, vai ne?

Tas ir tavs „Es”. Kur te ir dualitāte.

Tikai „Es”.

Tu mīli savu „Es”. Vai tā nav paklausība? Upe ieplūst jūrā un saplūst ar to – vai tā nav paklausība? No malas to var nosaukt par paklausību, atgriešanos pie sevis. Atkarībā no sava temperamenta tu vari nosaukt to par paklausību vai atgriešanos pie avota. Un okeāns ir laimīgs pieņemt tevi.

Ja tu esi paklausīgs kādam citam, tad to sauc par dualitāti. Bet kur šeit ir dualitāte? Tev ir divas rokas, divas kājas, desmit pirksti, deguns… Tavā ķermenī ir tik daudz visa, bet tu saki „Es”. Kāds tam sakars ar dualitāti?

Kad tu skaties spogulī, vai ir divu cilvēku klātbūtne? Kad redzi patiesību, saproti, ka nav nekādas dualitātes – no Visuma sākuma līdz beigām.

Es tieši domāju par to „Es”, kas rada daudzveidību savai baudai.

Pārceļoties pāri okeānam, tu ieraudzīsi vienotības tukšumu. Sapnī tu redzi dažādu vecumu cilvēkus, redzi kalnus, kuriem ir miljoni gadu, zvaigznes un tamlīdzīgi. Bet pienāk pamošanās brīdis un ko tad tu redzēji sapnī? Vienotību vai sadrumstalotību?

Sapnis iekš vienotības.

Kad tu pamosties, vienotība aiziet. Un dualitāte aiziet. Tāpēc, kad tu pamosties no šī „nomoda sapņa”, tu atgriezies tukšumā. Ja mēs redzam kaut kādus priekšmetus – tas ir sapnis. Bet ja mēs redzam sapņus, tad mēs guļam. Tāpēc vajag pamosties un iekliegties: „Gribu būt brīvs!” Ar šo kliedzienu tu pamodīsies un viss aizies. Citādi tev nāksies piedzimt atkal un atkal bezgalīgajos kaļpu ciklos.

***

Apgaismība, Pašapzināšanās – tā ir vienkārši apzināšanās, pašacīmredzama Esības apzināšanās?

Jā, tā ir apzināšanās. Tas ir tas pats, kas pilnībā apzināties Esību. Tieši tā arī ir. Pilnīga apzināšanās. Tajā ir viss. Un pats tu esi tā apzināšanās.

Man ir šī apzināšanās. Un tomēr jebkurš pateiks, ka Jūsu izpratne ir dziļāka par manējo. Kur ir atšķirība?

Tu pats radi atšķirības. Citu atšķirību nav.

Ja es sēdētu Jūsu vietā, pēc nedēļas šurp neviens nenāktu.

Bet tu pamēģini. Sēdies te. (Smiekli) Kad es pajautāju par atšķirībām, mans skolotājs novāca manas atšķirības un es to pieņēmu.

Varbūt, runa ir tieši par to. Es neesmu pilnībā pieņēmis.

Neesi pilnībā pieņēmis? (Smejas) Es pieņēmu un problēmas izzuda. Ja tu esi pieņēmis, problēmu nebūs. Ja tu esi pieņēmis „Esmu brīvs”, tad tu esi brīvs. Ja pieņem „Es neesmu brīvs”, tātad, tu neesi brīvs.

***

Vakar jūs teicāt, ka katram reiz būs jāsatiekās ar patiesību. Ja es brīvi ticu, tātad, es esmu apgaismotais?

Nē! Priekš ES ESMU tavai ticībai vai neticībai nav nekādas nozīmes. No ES ESMU pozīcijas starp tiem nav atšķirības. Pilnībā pieņem ES ESMU un tas ir viss. Ja tu izdomāji pieņemšanas stadijas – „Pakāpeniski es pacentīšos pieņemt; lai pieņemt, es darīšu to un to”, – tātad, tu pieņemsi pakāpeniski. Viss ir atkarīgs no tevis. Patiesībā nekas nemainās.

Apgaismība nemainās ne šodien, ne rīt, ne parīt. Tā ir viena un tā pati. Tu vari iegūt to tagad, pēc gada vai mūža beigās, bet tā būs tāda pati.

Tu to nepieņem. Pieņem to pavisam. Kur ir problēma? Tu jau esi brīvs. Kurš tev teica, ka tā nav? Taču tu neatveries. Tu baidies pat pateikt „Esmu brīvs”. Es nezinu, kas tās ir par bailēm.

Cilvēki nekaunās teikt „Esmu ierobežots, es ciešu, esmu nelaimīgs”. Bet neviens nesaka „Esmu brīvs! Esmu nemirstīgs!” Tad kurš ir vainīgs? Lai arī ko tu teiktu, vai padomātu, tam jānotiek. Agri vai vēlu tas notiks. Ja tu domā „Es esmu brīvs”, tātad, tu esi brīvs.

Cilvēki ne pārāk tiecas uz brīvību. Vai daudzi to grib? Es tev saku, ka tu jau esi brīvs, bet tu tam nepiekrīti. Tu gribi kaut ko iesākt. Bet brīvība neprasa pūles. Pūles var derēt kaut kam citam, bet brīvība ir brīva. Atbrīvojies no pūlēm.

Tātad, nekādas cīņas – vienkārši pieņemt.

Tad arī būs apgaismība. Tu atteiksies no piepūles un te tas ir. Bet, kad tu centies to noķert, tā aiziet, jo tu centies atvest šurp to, kas jau tāpat ir šeit.

Esmu to iemācījies no jums. Esmu tik pateicīgs.

(Smejas) Lieliski. Tu esi to apguvis, tavs darbs ir beidzies. Ja tu nepieliec nekādas pūles, tu esi pats TAS.

***

Šī tieksme uz brīvību un doma „Kas es esmu?” – tas ir viens un tas pats?

Viens, viens. Ja tev ir tieksme uz brīvību, tad „Kas es esmu?” atgriež tevi atpakaļ. Kam šī tieksme rodas? Tu saki: „Man”. Tad uzzini, kas tu esi.

Brīvība ir ticība tagadnei?

Kāpēc?! Kurš kam tic tagadnē? Ticība tagadnei vienmēr ir saistīta ar kaut ko no pagātnes. Kāda ticība var būt tagadnē? Kad parādās vārds „ticība”, parādās pagātne.

Es gribēju sacīt: ticība nozīmē izpratni, ka neeksistē nekas, izņemot tagadni.

Jā, tas tā ir. Tagadne ir brīvība. Ieskaties tagadnē – tā ir pati brīvība. Tu vienmēr ieskaties pagātnē. Kad tu ļāvi tagadnei pa īstam sevi izpaust? Tu nedevi tai ne mazākās iespējas. Tu vienmēr esi vērsts uz pagātni un pat neaizdomājies par tagadni. Šis moments ir tagadne. Ieskaties tajā un tu ieraudzīsi savu seju.

Kad tu pasaki vārdu „es”, apstājies un padomā, no kurienes šis „es” rodas. Tā arī ir tagadne. Paskaties uz šo „es” un atpazīsi tagadni. Un kāda tad ir tava ticība? No kurienes tā nāk? Kad tu kusties uz priekšu, tu aizej pagātnē. Atgriezies atpakaļ, pie tās vietas, kur radās doma par „es”. Atgriezies turp, lai arī kur tu atrastos.

***

Tu vienmēr esi brīvs! Tev nevajag nekur skriet pakaļ brīvībai. Skraidīt nākas pakaļ visam pārējam. Kur atrodas brīvība, apgaismība, miers, svētlaime? Tas viss ir šeit. Bet, ja tā tas ir, kālab vajadzīga piepūle? Lai paliktu tāds, kāds tu esi, nevajag neko darīt.

Kurp tev jāatgriežas? Lai atgrieztos, vajag būt kaut kādā citā vietā. Taču, ja esi mājās, nevajag nekur lidot. Izmet no galvas ārā muļķīgas domas, kuras tu aizguvi no citiem: no sabiedrības, no vecākiem, no reliģijas. Tev nav raksturīgi ciest un būt nelaimīgam.

Tas notiek ātri vai lēni-lēni?

Lēns ir tikai prāts, kas tevi muļķo. Lai atrastos šeit un tagad, vai vajag kaut ko saprast? Lai tieši tagad būt tādam, kāds tu esi, tev nevajag ne izpratni, ne neizpratni.

Tad kālab es šurp atnācu?

Tu atnāci šurp tāpēc, ka domāji, ka biji tur!

***

Kad es skatos Jūsu acīs, es redzu tikai augstāko „Es”. Un es saprotu, ka, godinot Jūs, es godinu pašu „Es”. Bet es joprojām neesmu iemācījies lasīt šo patieso „Es” katrā cilvēkā. Es Jūs dievinu, bet citus joprojām vērtēju un tiesāju. Es neredzu „Es” katrā cilvēkā.

Sākumā vajag ieraudzīt „Es” sevī! Bet tikai pēc tam – manī un visos pārējos.

Bet, raugoties acīs citiem cilvēkiem, es neredzu to tik skaidri.

Sākumā pacentieties ieraudzīt „Es” sevī. Tad ieraudzīsi, ka „Es” tevī ir tāds pats kā „Es” manī. Tas ir tas pats „Es”. Tu ieraudzīsi, ka tevī, manī un visur ir viens un tas pats „Es”. Un tas „Es” ir tikai „Es”. Izņemot „Es” nekā nav. Un tu noteikti izpratīsi to, ja būsi pievērsies tikai „Es”. Nekas cits vienkārši nepastāv.

Bet es…

Labi, sāksim no cita gala. Kad tu redzi „Es”, tu nevari vienlaicīgi redzēt „ne-Es”. Ja tu neredzi „ne-Es” ne šeit, ne tur, ne jebkur citur, tad ko tu redzi?

Tikai „Es”. Visur tikai „Es”! „Ne-Es” nepastāv. Un nekad nav tā, ka nav „Es”! Tā tu vari redzēt „Es” visur. Kad es saku „visur”, es domāju „ne kādā atsevišķā vietā”; nudien – pašā Nekurienē. Tāpēc, ka nav attāluma. Nav „šeit” un „tur”. Tikai „Es” ir pilnīga „Es” apzināšanās.

Un visi šie viļņi, virpuļi, lāses un burbuļi – tas viss nav nekas cits kā vienīgi okeāns. Tagad atgriezīsimies pie tava jautājuma. Tu saki „Es redzu okeānu sevī, bet ne viļņos, straumēs, virpuļos, burbulīšos. Visā tajā es neredzu okeānu”. Tātad, tev sākumā vajag ieraudzīt pašu okeānu: okeānu okeānā, „Es” iekš „Es”. Un tas ietvers sevī visu pārējo. Tevī būs viss.

„Es” iekļauj sevī visu. Izņemot to nekā nav. Tāpēc tu vari saukt to par tukšumu. Izņemot Tukšumu nekā nav. Viss ir tukšs. Nekas pat nepastāv.

Un, kad tu redzi kaut ko pastāvošu, tas nav nekas cits kā tu pats. Ikreiz, kad izpaužas dualitātes koncepcija, ideja (ka pastāv kaut kas vēl), tā parādās pateicoties misēklim. Nekādas dualitātes nav vispār. Ir Vienotība un Pilnīgums, tas arī viss.

Ja mēs pieņemam dualitāti, tātad, starp diviem jābūt robežai, tātad, neviens no viņiem nav bezgalīgs. Parādās dalīšana uz dualitāti un vienotību. Bezgalīgajā realitātē (Patiesībā, Tukšumā) nevar būt nekādu daļu vai robežu. Tajā nav robežu. Lūk, ko nozīmē redzēt „Es” visur!

***

Es tikko pametu kultūru kurā cilvēki ir ļoti aizņemti. Es dzīvoju San-Francisko, kur visi cieš no stresiem, trokšņa, izvēles problēmas, neskaidrības un ir spiesti darīt tik daudz dažādu lietu. Un tad es ierados šurp un piepeši ir tikai „Es”. Viss vērsās pie „Es”. Tas ir tik vienkārši. Esmu šokēts par Jūsu norāžu vienkāršību. Uzreiz! Tik vienkārši. Vienkārši pievērst uzmanību „Es”. Bet kā viss būs kad atgriezīšos San-Francisko?

Vienkāršība nekur nepazudīs. Tu nevari to zaudēt. Vienkāršība ir pašā dabā.

Mēs par to aizmirsām.

Bet viņa tevi nav aizmirsusi. Tu vari to aizmirst, bet tā neaizmirst tevi. Tā vienmēr glabā uzticību.

Es pacentīšos atcerēties par to.

Tas ir vieglāk un vienkāršāk par visu, ko tu dari, pat vieglāk nekā elpot. Vieglāk, nekā ieelpot vai izelpot, jo šeit nevajag pat ieelpot vai izelpot. Kā tiek veikta ieelpa un izelpa? Tu ieelpoji un ieelpa beidzās. Tu izelpoji un izelpa beidzās. Bet tas, kas tu esi, ir klāt arī starp ieelpu un izelpu. Nevajag pat ieelpot un izelpot.

No kurienes parādās domas? Jānotiek kaut kam, lai doma parādītos un dotos kaut kur. Bet tās avots ne atnāk, ne aiziet – viņš ir tāds, kāds ir. Cik viss ir vienkārši. (Vispārēji smiekli) Dažreiz es smejos, jo redzu, kā zivs sauc: „Esmu izslāpusi!” Pateikt: „Gribu apgaismību” ir tikpat ačgārni. (Smiekli)

Mēs pavisam nepievēršam uzmanību tam, kas ir viegli un tepat blakus. Toties, tas, kas ir tālu – Mēness, Everests – tas mūs uztrauc. Bet tā neviens nesasniegs „Es”.

***

„Kas es esmu?” Padomā par šo frāzi. Sāc ar pašu jautājumu. Pēc tam izpēti „kas”, tālāk pārej pie „es”. Kad vērsīsies pie „Es”, jautājums izzudīs bez atbildes.

Tā arī ir tava atbilde. Atbildes trūkums arī ir atbilde. Upe atgriežas pie avota, no kura rodas – pie okeāna – un pazūd. Un vairāk neko nevajag meklēt. Upe kļuvusi par savu avotu.

Mēs visi atgriežamies pie avota. Atgriežas katrs vārds, kuru mēs izrunājam, atgriežas katra darbība, ko veicam. Vajag tikai apzināšanos un tavs ceļš beigsies. Mēs paši atrodamies avotā. Pat ja tu netiecies – tu jau esi tur. Izdari izvēli. Izvēlies „Es esmu brīvs” un tu esi brīvs. Izvēlēsies „Esmu gūstā” – un tu esi gūstā.

Izēle ir tava. Tu izvēlies būt gūstā. Tu izvēlies ciešanas. Bet, ja tev ir izvēle, izvēlies laimi un brīvību. Un lai tā ir mīlestības izvēle.

Ja visos pārējos gadījumos izvēle izrādījās neveiksmīga un mēs ieguvām ciešanas, tātad, mūs apmuļķoja. Tāpēc izvēlēsimies citu ceļu. Līdz šim nekas nedeva mums ilgstošu laimi. Nekas no zināmā nav mūžīgs. Nekas no tā, kam piemīt forma vai vārds. Tad pievērsīsimies bezvārdiskam un bezformīgam tukšumam šai svētītājā dzīvē.

***

Kad es domāju, „Kas ir „Es”?”, viss kļūst tik sarežģīts. Savukārt Jums viss ir veinkārši – Jūs sakāt: „ES ESMU „Es””.

Jā. Un tieši šo tukšumu tev grūti izprast.

Bet es gribu saprast, kas ir „Es”, bet nevis vienkārši teikt „ES ESMU „Es””.

Nevajag prātojumu un konceptualizācijas. Tas darbojas pats par sevi un tev vajag tikai piekrist. Te nav ko iebilst. Tu nevari pateikt kādam: „Es nav „ES””. Bet, ja pateiksi, tad ko gan šis par tevi padomās. (Smiekli)

Kad tu esi vārdā „Es”, tu esi pilns. „Es” satur sevī visu. Tas ir pašpietiekams. Ja tu sauksi sevi par „Es”, tev nebūs nekādu problēmu. Tu būsi mūžība. Nāve neskars tevi. Tikai paliec tas „Es”. Nekas vairāk. Vai tas ir grūti? Vai grūti nosaukt sevi par „Es esmu ES”? Tas arī viss.

Tas ir vienkāršojums.

Pārāk vienkārši, lai pieņemtu, vai ne?

***
No grāmatas “Wake Up and Roar”. Attēls no šejienes.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *