Satsangs ar Papadži – Brīvības sauciens

Ir upe, kuras viļņi ir domas. Tās straume nes mūs visus. Katrs ķerās šais domās un upe to aiznes.

Vienkārši atbrīvojiet prātā vietu priekš vienas vienīgas domas: „Gribu būt brīvs”. Šī doma ir sastopama ļoti reti – visi planētas iedzīvotāji peld lejup pa straumi. Viņi nedomā: „Gribu būt apgaismots tieši tagad”.

Es piesaucu šo domu par brīvību, kas peld pret straumi, pie avota. Tās dzimšana neprasa piepūli. Doma „Gribu būt brīvs” ir brīva pati par sevi un ved pie brīvības. Bet tā ir ļoti reta doma. Tikai sauja no sešiem miljardiem iedzīvotāju nonāk pie tās.

Skolotāj, es ar jums esmu jau četras dienas, bet joprojām neesmu apgaismots.

(Smejas) Kas to būtu domājis, tu taču esi tik attapīgs puisis.

Un ko lai es daru?

Es tev pateikšu to, ko pateica man mans skolotājs. Vienkārši paklusē. Runa nav par to lai nerunātu, tam vispār nav nekāda sakara ar jebkādu darbību. Vienkārši ļauj savam prātam paklusēt un viss.

Pagaidiet. Es nespēju noticēt tam. Mani mācīja, ka atbrīvošanos var sasniegt pateicoties daudzus gadus ilgai praksei, veltot treniņiem un darbam ne vienu vien dzīvi. Taču jūs apgalvojat, ka tas ir tikai slēdzis uz sienas, uztveres pārslēgšana. Es pareizi sapratu?

Nevajag neko ieslēgt un izslēgt. Lai saule austu, vai tev tā jāieslēdz?

Nē.

Tāpat arī šeit. Šī gaisma vienmēr ir ar tevi. Nekādu slēdžu. Saulei tādu nav. Tu novērsies un saki, ka tagad ir nakts. Bet saule nepazīst ne dienu, ne nakti. Tu pats esi saule. Tā ir tevis paša gaisma, tu esi tā. Tev nevajag slēdžus. Slēdži ir ierobežojumi un tu pats šos ierobežojumus esi radījis. Daba neradīja nekādus slēdžus.

„Es gribu to, es gribu šo; man patīk šis, bet nepatīk tas”. Ja tu novāksi šo „gribu/negribu” slēdzi, ko tu sajutīsi? Tu uzreiz kļūsi brīvs. Prioritātes un aizspriedumi rada atkarību un ciešanas. Turklāt slēdža un sienas nemaz nav. Visas robežas ir iztēlē, gluži kā starp valstīm. Tu uzbūvēji šo sienu starp sevi un pārējo pasauli un tagad vajag noārdīt to, kā nav. Robeža, ko tu radīji ir ciešanas un tev pašam tā jāiznīcina. Neviens tev nepalīdzēs.

Ko nozīmē „neviens tev nepalīdzēs?”

Palīdzēs tev tavs „Es” – neviens cits nepalīdzēs. Kurš vēl var gāzt sienu? Tev jāpalīdz sev pašam. Padomā, vai var eksistēt ārpus sevis? Sākumā pasaki: „Gribu palīdzēt”. Pēc tam atrodi to, kam nepieciešama palīdzība. Jo „Es” necieš, „Es” neatrodas verdzībā, „Es” vienmēr ir brīvs.

Tātad jūs sakāt, ka mans prāts pieķerās sienai, kas ir ciešanas?

Jā. Kurš izdomāja sadrumstalotību? To izdomāja prāts un nekāds prāts nespēj šo atsvešinātību novērst. Daudzveidība nepastāv. Pati frāze „Esmu atdalīts no visa pārējā” skan kā joks.

Kaut kas, ko var saprast, pastāv tikai ja ir vajadzība saprast. Reiz pie manis atnāca vairāki Krišnamurti sekotāji. Viņi teica, ka starp mūsu mācībām pastāv tikai viena atšķirība. „Krišnamurti – viņi sacīja, – izmet no trauka koncepcijas, bet Puņdžadži pie reizes sadauza arī pašu trauku”. (Smiekli)

Tā ka velti sev mazliet laika, pāris brīžus. Bet šiem brīžiem jābūt neskartiem. Atrodi pāris sekundes, kuru laikā nevienam nebūtu tiesību ielauzties pie tevis. Jo atrast dažus brīžus pavisam nav grūti. Tu iztērēji savu dzīvi citu labā, taču savam „Es” neveltīji ne minūti.

Tu piederi visiem. Tu piedzimi un vecāki pateica: „Tas ir mūsu dēls”. Tu atnāci uz skolu un kļuvi par „mūsu skolnieku”. Tu apprecējies un tu jau esi „mans vīrs”. Tev ir bērni un tu esi „mans tēvs”. Atbrīvojies no šī nosacījuma. Lai tu nevienam nepiederētu. Atsakies no visa un paskaties, kas sanāks.

Vajag veltīt kādu laiku savam „Es”. Ja to neizdara tūlīt, tas notiks nākamajās dzīvēs. Katram jāsasniedz savs patvērums. Citādi nevar. Vajag atgriezties mājās – šodien vai rīt. Jāizlemj, vai vajag turpināt spēli. Nav būtiski, kad tiks pieņemts šis lēmums. Beigu beigās, tas nav svarīgi.

Tu domā, ka tas prasa laiku. Bet tam nav jātērē laiks, jo tu jau esi brīvs; tev tikai šķiet, ka atbrīvošanās iestājas nākotnē. Ja vēlies kļūt laimīgs, kļūsti – uzreiz un uz mūžiem. Tajā pašā mirklī tu, gluži kā kalna virsotnē, nostājoties uz pirkstgaliem un paceļot rokas, paziņosi: „ESMU BRĪVS!” Tas ir laimes mirklis. Milzīgas laimes.

Kas tev traucē būt brīvam? Kur ir šķērslis?

Tajā, ka mani nomoka liels daudzums domu no kurām grūti tikt galā.

Un kas tās par domām? Vai starp tām ir doma par brīvību?

.

Nepamet šo domu. Kad tā ir, vai tu spēj redzēt citas domas?

Nē.

Prāts nespēj noturēt vairākas domas vienlaicīgi.

Saprotu.

Saki, kādas vēl domas rodas domas par brīvību vietā. Izvēlies jebkuru citu tās vietā. Doma, kas tev patīk visvairāk. Nu, izdari.

Bet man negribas atteikties no šīs domas.

Ļoti labi. Lieliski. Bet, ja tev patīk šī doma, kur tad tā tevi aizvedīs? Un kur būs citas domas? Kur ir brīvība? Cik kilometru ir līdz tai?

Man šķiet, tā ir netālu.

Ja tā nav tālu, tad cik laika tev būs nepieciešams lai turp nokļūtu? Cik laika vajag lai būtu tādam, kāds esi? Tavs „Es” ir šeit un tagad. Cik vajag laika, lai būt šeit un tagad?

Pavisam mazliet.

Labi, sarunājām – mazliet. Vai to var nosaukt par mirkli? Momentu? Vismazāko laika nogriezni. Mirklis ir laiks. Ieskaties mirklī –šai vismazākajā laika daļiņā. Ieskaties mirklī, ja tas nav tālu. Ielec tajā tūlīt.

Kā?

Klusējot!

(Ilglaicīgi smiekli)

Nu, un tagad, kāda doma?

Nekāda. Tikai šī.

Tevi vairs nevajā nekādas domas?

Izņemot domu par visām šīm domām.

Jā, jā. Turpini domāt par šīm domām. Tu saproti, par ko runā?

Jā.

Ja tu domāsi par domām, domas domās par sevi. Ja tu nedomāsi par tām, domas tevi uzvarēs. Centies. Bet kad tu domā par domu, tev izdodas to noķert?

Tās izzuda.

Bet ja pazuda domas, tad kas esi tu?

(Klusums)

Tā ir tava vislabākā atbilde. Ar to arī paliec. Iziesi no klusuma iekritīsi bezdibenī. Tev neko nevajag. Šeit ir mūžība. Šeit ir laime. Nāve nespēj iekļūt šai klusumā. Nekāda nelaime šeit neiekļūst. Izkāpsi no šejienes un nokļūsi sansarā, bezgalīgajā piedzimšanas un nāves atvarā. Nekāda doma, nekāda ideja šeit neiekļūst. Šeit, klusumā, satiekas visas vēlmes. Taču, ja tu izej ārā vēlmēm pakaļ, tās nerealizējas.

Visu savu mūžu, pat kad es biju puika, tiekšanās uz brīvību bija viskvēlākā no vēlmēm. Laikam pat ne vēlme, bet kaisle. Un tā it kā velk mani uz iekšu, kamēr pārējās vēlmes – uz āru. Un, ja pārējās nāk un aiziet, maina izskatu, tad šī, šķiet, visu laiku ir man līdzās. Vēlme pēc brīvības ir vienmēr ar mani un dedzina mani. Man liekas, tā nāk no kaut kā dziļāka nekā prāts. Tā tas ir?

Tā ir visspēcīgākā vēlme. Visas pārējās ir uz virsmas. Tās kļūst stiprākas, tad pavājinās. Vēlme pēc brīvības ir spēcīga un prasa atbildi. Kad tu atsacies uz to, tā atnāk tev pakaļ uz mājām. Ja tu to neapmierināsi šai dzīvē, tā arī turpmāk tevi neliks mierā.

Gribi vai ne, šo vēlmi nāksies apmierināt. Tieši tāpēc tu esi šeit. Likteņa ironija! Lai arī kurp tu dotos, lai arī kur iemiesotos, šī vēlme ir ar tevi. Un tā tevi neatstās. Kā tā atveda tevi šurp? Tu pameti darbu, atstāji savu biznesu. Kas lika tev atnākt? Padomā par to. Tev vajag atgriezties mājās. Nevar visu laiku dzīvot tirgū!

Šķiet, vienīgā atbilde uz šo vēlmi ir ielūkoties iekšienē. Ieskatīties tur, no kurienes nāk prāts. Iet turp, kur rodas domas un tur palikt. Tā arī ir atbilde, vai ne?

Jā. Tu visu laiku vērosi savu prātu. Nepārtraukti. Un uzzināsi, kas tu esi.

***

No grāmatas “Wake Up and Roar“. Attēls no šejienes.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *