Par tikšanos ar Papadži

1990. gada pirmajā janvārī visa mana dzīve mainījās: es devos apgaismības meklējumos. Sieva un draugi nolēma, ka esmu sajucis prātā. Man bija četrdesmit trīs gadi, tāpēc apkārtējie izskaidroja manu uzvedību ar pusmūža krīzi.

Aizejot man nebija ne mazākā priekšstata, kur es eju un kas mani gaida. Kaut gan, pat ja būtu, ko tas mainītu? Vienkārši kaut kas vilka mani pie sevis kā ar magnētu.

Šai ceļā es nebiju iesācējs un vadījos mekējumos pēc noteiktiem kritērijiem. Es tiecos pilnīgi nošķelt no sevis zemāko ego. Sievai es pateicu: „Vēlos pamosties nedualā pasaulē”.

Esmu no paaudzes, kas pirms ceturtdaļgadsimta atklāja psihodēliskās vielas un, brīvības meklējumos, paguvu nopietni paeksperimentēt ar LSD un citiem halucinogēniem. Gūtā pieredze noteiktā ziņā ļāva man paskatīties uz sevi no pamodušās dvēseles pozīcijas. LSD parādīja, ka parastais nomoda stāvoklis patiesībā ir miegs; es nepastarpināti sajutu sevi kā bezgalīgu apziņu. Bet ar to nepietika. Personības ciešanas netika pārtrauktas. Būtībā ego pretendēja uz garīgiem sasniegumiem kā uz savu īpašumu.

Kustība par pilsoniskām tiesībām un pretkara uzstāšanās 60-tajos gados izvērtās priekš manis par lielisku iespēju veltīt savu dzīvi Dzīvei. Es pārbaudīju savas pārliecības stingrību, gatavību nomirt pasaules ciešanu izbeigšanas labad un sajutu sevi kā Mātes Zemes kalpu. Tāpēc es domāju, ka manam „Es” vajag kaut ko darīt. Un tas „kaut kas” beigu beigās veda pie ciešanām.

Uz tās patiesās pašatvēršanās viļņa, kas tika daudzu manu vienaudžu iegūta ar psihodēlisko vielu palīdzību, sāka parādīties guru. Pirmais to parādīšanās vilnis ASV ļoti mani ieinteresēja. 1974-1975. gadā es lasīju Ošo un Da Fri Džonu kopā ar Svami Muktanandu, sekoju Ram Dasa piedzīvojumiem kopā ar Nimu Karoli Babu un citiem skolotājiem.

Komunicējot ar Muktanandu, es ļoti aizrāvos ar bhakti un šakti. Es neticēju, ka var ievest sevi tik varenā stāvoklī bez psihodēliskām vielām. Izrādījās, tas ir iespējams. Tomēr dzīve āšramā mani ne pārāk vilināja. Es zināju par visiem slaveniem indiešu guru, no Sai Babas līdz Maharadži, bet, vērojot to sekotājus un āšramus, es neredzēju apgaismību – tikai sekotāju vervēšanu. Es savukārt meklēju apgaismību un to, kas varēs man nodot apgaismību no rokas rokā. Lai arī cik vareni un priekpilni būtu šakti stāvokļi, tie neveda pie pilnības Pašapzināšanās (vismaz tā nenotika ar mani un tiem, ko es pazinu).

Pašos eksperimentu sākumos ar LSD, lasot Karlosa Kostaņedas, Gurdžījeva darbus un „Tibetas mirušo grāmatu”, es sāku interesēties par tibetiešu budismu. 1976. gadā es iedevu savai sievai izlasīt Evansa-Venca grāmatas par tibetiešu budismu un izteicu vēlmi atrast šīs garīgās tradīcijas patiesos pārstāvjus. 1978. gadā tie mūs atrada. Kalu Rinpoče, Kagju skolas meditācijas meistars ieradās mūsu pilsētiņā Kalifornijas štatā un iecēla mani par sava Dharma-centra galvu. Mēs veicām pudžas, klanījāmies, studējām dziedājumus tibetiešu valodā, piedālījāmies Karmapas vizītes organizēšanā San-Francisko un tā melnā kroņa ceremonijā. Bet tas nenesa apmierinājumu. Es neredzēju nevienu apgaismoto.

(..)

1989. gada ziemā es jau kļuvu par „panākumu” iemiesojumu. Pirms trīspadsmit gadiem es apprecēju sievieti, kas bija ne tikai mana mīļotā, bet arī labākais draugs visus šos gadus. Mani publicēja, es vadīju garīguma psiholoģijas semināru. Man bija veiksmīga prakse San-Francisko, lieliska māja Marinas apgabalā, es organizēju semināru, apceļojot visu pasauli. Strādājot ar rakstura fiksācijas enneagrammu, es izstrādāju jaunu apziņas karti, kas apvenoja tibetiešu budisma modeli ar rietumu psiholoģiju un sūfiju iekšējās cilvēka būtības atvēršanas tehniku.

Kad šis modelis bija pabeigts, es ieskatījos sevī un ieraudzīju, kas trūka manai attīstībai. Man joprojām neizdevās pavisam pamosties. Es aizvien vēl neaptveramā veidā radīju ciešanas savā un citu cilvēku dzivēs. Es joprojām darbojos caur sava ego prizmu, katrā ziņā, daļu laika.

Kad mani sāka vilkt uz Indiju, es gatavojos ceļojumam un pārskatīju visu savu dzīvi. Es gribēju atteikties no visa, izņemot mīlestību pret sievu. Es pavadīju vairākas mokošas dienas, kad raudāju vien aiz domas, ka man nāksies viņu pamest. Vēlāk pie sava skolotāja pēdām es uzzināju, ka nav vajadzības atsacīties no jebkā, izņemot ciešanas. Nevajag atteikties no mīlestības.

Dodoties uz Indiju, man nebija ne mazākā priekšstata, kurp tieši jādodas. Es gribēju atrast kādu, kas būtu pilnībā atmodies un varētu nodot šo stāvokli man. Ja man neizdotos atrast tiktāl pamodušos, es cerēju atrast kaut pāris sūfijus, kas būtu pazīstami ar anneagrammu.

1990. gada 5. janvārī es nosēdos Deli. Es grasījos atrast, kaut kur pie robežas ar Pakistānu, apgaismotos sūfijus vai doties uz Sikkimu, lai atrastu tibetiešu lamu, no kā es pirms dažiem gadiem saņēmu neverbālu ziņojumus.

(..)

Divas nedēļas es pavadīju ar svētajiem no Nakšbandi ordeņa un citām brālībām. Viss, ko es redzēju, lika man vilties. Šai laikā es paguvu saņemt vīzu uz Pakistānu un Sikkimu, kā arī sagatavojos lidojumam uz Lahoru.

Pirms doties uz Pakistānu, es nolēmu apciemot savu jauno draugu – ministru, viņa mājā Laknau, kur tas solīja paziņot dažus jaunus sūfiju vārdus. Turklāt es zināju, ka Laknau dzīvo vēl viens skolotājs. Kalifornijā es satikos ar vienu no viņa mācekļiem, kuram es palūdzu iedot skolotāja adresi, bet mans lūgums paliks bez atbildes. Tādējādi man nebija ne adreses, ne vārda.

Ieradies Laknau, es piezvanīju sievai un palūdzu uzzināt skolotāja vārdu un adresi. Viņai izdevās noskaidrot tikai vārdu – Puņdža. Man bija milzīga vēlme atrast šo cilvēku, bet man nebija ne mazākās nojausmas, ar ko lai sāk.

Es atgriezos uz viesnīcu (kādreiz tā bija pils, ko tagad dēvēja par „Karltonu”) un atkal lūdzu palīdzību. Paraugoties uz debesīm, es ieraudzīju tur zīmi. Pirmīt es nekad nebiju redzējis ko tādu. Netālu debesīs šūpojās, gluži kā dejā, divi kvadrāti –sarkans un melns. Tagad es zinu, ka tieši tur mitinās Puņdža.

(Pēc nedēļas Papadži rādīja man indiešu gaisa pūķus un es sapratu, ko redzēju debesīs.)

Es nolaidos no jumta un sameklēju telefonu grāmatu. Lappuse ar „P” bija izrauta. Es atradu vēl vienu – tur bija Puņdžas adrese. Izrādījās, Puņdža dzīvoja tai vietā, kuru man rādīja pūķi.

1990. gada deviņpadsmitajā janvārī, manā četrdesmit trešajā dzimšanas dienā, es klīdu pa Nahri tirgus ieliņām. Atsaucīgie vietējie iedzīvotāji aizveda mani pie nelielām durvīm starp cieši izvietotām mājelēm. Es pieklauvēju. Vīrietis, kas atvēra durvis, plati pasmaidīja un bilda: „Jā, viņš ir augšstāvā. Gaida jūs”.

Es uzkāpu pa kāpnēm mazajā pagalmiņā, no tā – nelielā istabā. Viņš sēdēja uz gultas. „Nāc iekšā, nāc”, – viņš mani sveicināja. Istabas izmēri ļāva novietot tajā gultu un krēslu. Viņš nosēdināja mani uz gultas sev blakus.

– Kālab tu atnāci? – viņš pajautāja.

– Esmu gatavs pamosties, – es atbildēju.

Viņš ilgi smējās, pēc tam mēs apskāvāmies. Šai momentā viss kļuva skaidrs. Es atradu savu Skolotāju. Man nebija šaubu, ka manā priekšā ir mans „ES”.

„Zini, – viņš sacīja, – te nesen parādījās puisis no Austrālijas. Ar ļoti dedzīgu jautājumu. Šis jautājums tā iestrēga tam dvēselē, ka viņš iesēdās lidmašīnā nekavējoties un atlidoja šurp. Tas notika ziemā, taču viņam mugurā bija krekls un bikses. Es iedevu tam panēsāt džemperi un vēl kādas citas siltas mantas. Bet viņam vajadzēja atbildi. – Viņš apklusa un paskatījās uz mani. – Viņš gribēja zināt, vai Visums radās pēc viņa vēlmes”. Stāstot, Šri Puņdžadži nedeva ne mazāko mājienu uz atbildi. Tikai skatījās uz mani.

Pirmoreiz mūžā es sastapos ar garīgu jautājumu, uz ko man nebija atbildes. Proti, no teorijas es zināju atbildi, bet tās nebija tiešās zināšanas. Viņa skatiena iespaidā es vispār nevarēju atbildēt. Šai minūtē prāts apstājās, bet manas „zināšanas” uz noteiktu laiku izzuda. Izkapts uzskrēja uz akmens.

Pagāja vairākas dienas un es sāku rakstīt šo grāmatu. Sākumā es nosaucu to „Ar dzīvo dzena meistaru”.

Četras vai piecas dienas es pavadīju divatā ar Šri Puņdžadži. Es pajautāju, vai varu saukt to Baba. Viņš pasmējās un pateica, ka viņam vienalga. Es pamanīju, ka mazdēli sauc viņu par Papadži un drīzumā sāku vērsties pie viņa tāpat. Katra diena pārvērtās par mūžīgu svētlaimi. Pēc pāris dienām es atdevu viņam savu pasi, biļetes un naudu. Es sacīju, ka apgaismība mani vairāk neinteresē. Es gribu tikai gulēt zem viņa durvīm un rūpēties par viņu. Viņš iesmējās un pa jokam iekaustīja mani.

Katru dienu mēs veicām pastaigas. Viņš rādīja man vietējās apskates vietas un iepazīstināja ar nacionālo virtuvi. Kattreiz, kad mēs pirkām kaut ko no ielu tirgotāja vai nelielā bodītē, maksāja viņš.

Vakariņojām mēs kopā (ēdienu gatavoja viņa mazbērni), pēc tam devāmies uz viņa istabu, kur viņš lasīja vēstules un atbildēja uz tām. Šeit mēs apspriedām ar Skolotāju un viņa dēlu Surendru dienas satsangu. Sākot rakstīt šo grāmatu, es izlasīju fragmentus Papadži, viņam patika un viņš atbalstīja šo ieceri.

Reiz vakarā es sapratu, no kā man jāatsakās. Nevis no šīs dzīves un šīs pasaules, bet no visa Visuma!

– Nekas no tā pat nepastāv, – viņš pateica ar smaidu.

– Papadži, – es iebildu, – kaut arī es zinu, ka dzīve ir ne vairāk kā sapnis, es devu Bodhisattvas solījumu. Es apsolīju atgriezties.

-Dievs žēlīgais! – viņš iesaucās ar notēlotām šausmām sejā. – Labi, ka es atradu tevi, citādi tu arī mani aizvilktu sev līdzi!

Pēc kāda laika viņš pateica, ka tikties ar viņu grib arī citi cilvēki. Es sāku vaimanāt: „Nevajag viņus laist iekšā, es esmu greizsirdīgs”. Viņš atkal iesmējās un atkal iekaustīja mani.

-Sēdi un skaties, – viņš pateica.

Tas, ko es redzēju, bija brīnums. Cilvēki nāca, vienas vai divu nedēļu laikā saņēma apgaismību un gāja prom. Es nolēmu, ka viņš ir dzena meistars. Tomēr, kad parādījās Anandamaijas Ma sekotājs, ar viņu Papadži sāka runāt kā indietis. Ar tiem, kas nodarbojās ar vipassanas meditāciju, viņš runāja par Budas mācību, ar kristiešiem – par patieso Jēzus mācības jēgu. Kad kāds ieminējās par sūfijiem, Papadži sāka stāstīt stāstus no Kabīra dzīves.

Viņa balss sakrita ar to klusumu, kuru izstaroja viņš pats. Kad es pajautāju par prāta nociršanu, viņš palūdza man paklusēt. Kas par brīnumu! Es vēl nebiju saticis skolotāju, kam piemita spēja apturēt prātu. Bet manā priekšā bija Skolotājs, kā žēlsirdība bez piepūles aptur desmitiem ļaužu prātu.

Daoists Lao-czi sarakstīja „Dao-de-dzin” „ne-prāta” stāvoklī; tāpat runāja un rakstīja dzena skolotāji Huejnens un Guaņs Po. Spēja nodot šo kvalitāti katram, kas vēlas – tas pat sapņos man nerādījās. Mans Skolotājs tieši parādīja man, ka dzīve „ne-prātā” atver vārtus uz Pašiepazīšanas svētlaimi.

***

Es vēroju cilvēku plūsmu no visām pasaules malām, kas devās cauri Papadži viesistabai. Istabiņa, kurā viņš gulēja, kļuva par mazu lielākiem satsangiem, jo tajā varēja atrasties no sešiem līdz desmit cilvēkiem. Es vēroju to, kā cilvēki atsakās no personīgā ego un mācās atmest savu prātu, pateicoties kam iepazīst mūžīgo Patiesību. Te viens, te otrs pēkšņi atskārta, ka viņš ir „Tukšums”, „Klusums”, „Mīlestība”.

Es pamanīju arī neticamu tumsonību. Lielākai daļai cilvēku nebija ne mazākās izpratnes par to, ar ko viņi saskārās. Kāds dzina ziloņus uz Radžastānu un sanāca iegriezties pa ceļam, cits nejauši nokļuva šais vietās. Papadži aicinājā mājā katru, visi bija viņa ciemiņi. Viņš cienāja tos ar tēju un cepumiem un augļiem, veda sev līdzi pastaigās, pirka viņiem ēdienu. Daudzi no viņiem nespēja izmantot šo neticamo iespēju. Viņi redzēja savā priekšā sirsnīgu pavecu cilvēku, kas bija mīlestības pilns. Daži sauca viņu vienkārši Puņdža, nerūpējoties par to, lai pieliktu klāt „dži” aiz pieklājības (sanāca kaut kas līdzīgs mūsu pierastajam „Hei, Smit!”). Daudzi sēdās viņa viesistabā pat nenosaucot savu vārdu. Bet bija arī tie, kas, nesaprotot, kam pieskārās, nokļuva burvestības varā un guva apgaismību.

Katru dienu Papadži devās ar mums pastaigā un satsangs notika kad mēs gājām pa ielu vai sēdējām zem koka. Viņš veda mūs pašā tirgus burzmā lai nodemonstrētu, ka klusums un daršans mūsos nav atkarīgs no ārējiem apstākļiem. Veikalā vai pie ielu tirgotājiem viņš pirka mums saldumus un citus gardumus.

***

Pundžadži saka, ka patiesais skolotājs absolūti neko neprasa no saviem mācekļiem. Tāds ir patiesais skolotājs. Un, par cik viņš neko neprasa, tad no daudziem neko nesaņem arī pretī – pat cieņu. Taču tas nekādi netraucē viņam atdot visu. Tiem, kam ir acis, lai redzētu, tā bija reta iespēja komunicēt ar dzīvu svēto, ar patiesu Budu, kas sludina tīro patiesību un nodod apgaismības uguni katram, kas pārkāpa pāri viņa slieksnim.

Es biju šokēts kad mūsu pastaigu laikā no mums atdalījās nelielas grupiņas un cilvēki, dodoties prom, runāja par loģikas trūkumu. Viņi uzvedās tā, ir kā šajā visretākajā notikumā nebija nekā sevišķa. Saskarsme ar varenāko no šobrīd dzīviem Skolotājiem viņiem bija kaut kas parasts. Bet bija arī tādi, kas nevarēja no viņa novērst sajūsmas pilnu skatu. Viņi, pat neuzdodot jautājumus, iesūca sevī visu un tika atalgoti trīskārtīgi!

Papadži neatļāva man palikt ar viņu, tāpat arī mainīt kaut ko savā dzīvē. Februāra beigās man nācās aizlidot. Es apsolīju atbraukt ar sievu viņu satikt un viņu tas ļoti iepriecināja. Es pastāstīju, ka mana sieva ir dieviete, ka viņa sākumā bija mana mācekle, bet pēdējos gados pati kļuva par manu skolotāju.

Viņš nolēma, ka, kamēr neesmu pametis Indiju, man vajag parādīt Gangu. (Viņš mīlēja Gangu un kādreiz, ļoti sen, Kumbamela svētku laikā, pie viņa atnāca šīs upes gars. Pēc tam kad Papadži pārstāja darbošanos un tā bērni apprecējās, ar visiem pienākumiem bija cauri un viņš apmetās alā Gangas krastā.)

No Laknau līdz Haridvarai mēs braucām otrās klases guļamvagonā. Kupeju, ko varēja noslēgt tikai ar aizkaru, nācās dalīt ar svešiniekiem, kas krāca miegā. Vilciens pienāca Haridvarā piecos no rīta. Papadži pamodās četros, visus pamodināja un palīdzēja savākt mantas. Starp citu, es nepateicu, ka viņam tolaik bija jau astoņdesmit gadu. No pieciem līdz septiņiem mēs pasēdējām stacijā lai netraucētu nevienam mājā, kur viņš īrēja istabiņu.

Daudzi cilvēki piedāvaja viņam mājas un āšramus visā pasaulē, bet viņš ikreiz atteicās. „Man riebjas ideja būt Mātes-zemes īpašniekam, – viņš teica. – Reiz es biju tējas plantācijā dienvidos. Pēc tam kad vadītājs man parādīja, es ieraudzīju lielisku mandarīnkoku. Es pateicu kokam: „Cik tu esi brīnišķīga māte un cik brīnišķīgi tev ir bērni!” Visu savu mūžu es nenoplūcu nevienu puķi vai augli. Es stāvēju un tīksminājos par koku un piepeši pie kājām nobira desmitiem augļu. Māte-zeme vienmēr par mani rūpējās”.

Mēs sēdējām stacijā ausmas gaidās un viņš pateica: „Reiz es ierados Deli divos naktī. Es iekārtojos pie sava drauga durvīm un nogulēju līdz sešiem rītā – kamēr nepamodās viņa ģimene. Ja man būtu āšrams, man tā rīkoties neviens neļautu”.

Es pajautāju, vai ir iespējama draudze, kas sastāv no apgaismotiem cilvēkiem. Viņš atteica: „Vienuviet jāvāc zagļi, bet dažiem apgaismotajiem labāk ir būt izklīdinātiem pa visu pasauli”.

Els Džeksons-Bers

1991. gada 15. decembrī

***

Teksts un attēls no grāmatas “Wake Up and Roar”.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *