Nisargadatta Maharadžs – Var atpazīt nezināšanu, nevis Džnanu

Jautājums: Gadiem ejot jūsu mācība paliek nemainīga. Tajā, ko jūs mums sakāt, nav nekāda progresa.

Maharadžs: Slimnīcā slimnieks saņem ārstēšanos un izveseļojas. Ārstēšana ir rutīna, gandrīz bez izmaiņām, bet veselībā nav nekā vienmuļa. Mana mācība var būt vienveidīga, bet tās augļi mainās atkarībā no cilvēka.

J: Kas ir realizācija? Kāds ir realizētais cilvēks? Kā var atpazīt džnani?

M: Nepastāv nekādas džnani raksturīgās iezīmes. Atpazīt var tikai nezināšanu, nevis džnanu. Džnani neuzskata sevi par kaut ko īpašu. Visi, kas izsludina savu varenumu un unikalitāti nav džnani. Viņi jauc kādu neparastu notikumu ar realizāciju. Džnani nepiemīt tendence sevi pasludināt par džnani. Viņš uzskata sevi par perfekti normālu, uzticīgu savai patiesai dabai. Sevis pasludināšana par visvarenu, viszinošu dievību ir skaidra nezināšanas pazīme.

J: Vai džnani var nodot savu pieredzi citam? Vai džnanu viens cilvēks var nodot otram?

M: Jā, var. Džnani vārdiem piemīt spēks izklīdināt neziņu un tumsu prātā. Svarīgi ir nevis vārdi, bet spēks, kas aiz tiem stāv.

J: Kas tas par spēku?

M: Pārliecības spēks, kas balstās uz savas realizācijas, uz savu tiešo pieredzi.

J: Daži realizētie cilvēki saka, ka zināšanām jābūt vinnētām, bet ne vienkārši saņemtām. Cits var tikai mācīt, bet iemācīties vari tikai tu pats.

M: Tas viss ir ved pie viena un tā paša.

J: Daudzi praktizēja Jogu gadiem bez jebkādiem rezultātiem. Kur var būt neveiksmes cēlonis?

M: Daži ir atkarīgi no transiem, kuru laikā apziņa uz laiku pazūd. Taču kāds var būt progress bez pilnas apziņas?

J: Daudzi praktizē samadhi (jūsmīgas pārņemtības stāvokli). Samadhi stāvokļos apziņa ir diezgan intensīva, tomēr tie nekur neved.

M: Un kādus tad rezultātus jūs gaidāt? Un kāpēc džnanai jābūt kaut kā rezultāta? Viena lieta ved pie otras, bet džnana nav lieta lai būtu saistīta ar cēloņiem un rezultātiem. Tā pilnībā atrodas aiz cēlonības robežām. Tā ir atrašanās iekš ES. Jogs uzzinās daudz brīnišķīgu lietu, bet ES zinība viņam nav pieejama. Džnani var izskatīties un justies pilnīgi vienkārši, bet ES viņš zina perfekti.

J: Daudzi tiecas uz sevis izzināšanu nopietni, bet to rezultāti ir niecīgi. Kāds tam var būt iemesls?

M: Viņi pietiekoši labi neizpētīja zināšanu avotu, savas sajūtas, jūtas un domas. Tas var būt viens no kavēšanās iemesliem. Cits iemesls ir vēlmēs – dažas no tām var joprojām būs dzīvas.

J: Pacēlumi un kritumi sadhanā ir neizbēgami. Tomēr patiesais meklētājs spītīgi turpina neskatoties ne uz ko. Ko džnani var izdarīt priekš tāda meklētāja?

M: Ja meklētājs ir nopietns, gaisma var tikt iedota. Gaisma ir priekš visiem, tā vienmēr ir šeit, bet meklētāju ir ļoti maz un vēl mazāk ir tādu, kas tam ir gatavs. Sirds un prāta briedums ir obligāts.

J: Jūs ieguvāt realizāciju ar piepūles vai jūsu Guru žēlsirdības starpniecību?

M: No viņa puses bija mācība, no manas – uzticēšanās. Mana ticība viņam ļāva man pieņemt viņa vārdus kā patiesību, dziļi tajos iekļūt, dzīvot ar tiem, tā es realizēju to, kas esmu. Guru personība un vārdi lika man noticēt viņam un mana uzticēšanās padarīja tos auglīgus.

J: Vai Guru spēj iedot realizāciju bez vārdiem, bez uzticēšanās, tāpat vien, bez jebkādas gatavošanās?

M: Jā, var, bet kur ir saņēmējs? Redziet, es biju tik pieskaņots savam Guru, tik pilnīgi tam ticēju, manī bija tik maz pretestības, ka viss notika viegli un ātri. Bet ne visiem ir tā paveicies. Slinkums un nemiers bieži stāv ceļā un, kamēr tos neieraudzīs un netiks no tiem vaļā, progress būs lēns. Visi, kas realizējās uzreiz, vienkārši no pieskāriena, skatiena vai domas, bija tam jau gatavi. Bet tādu ir ļoti maz. Vairākumam vajag laiku lai nobriestu. Sadhana paātrina nobriešanu.

J: Kas sniedz šo nobriešanu? Kas ir nobriešanas faktors?

M: Nopietnība protams. Cilvēkam jābūt pārņemtam ar kaislīgu vēlmi pēc tās. Galu galā, realizētais cilvēks ir visnopietnākais cilvēks. Lai arī ko viņš darītu, viņš to dara totāli, bez robežām un atrunām. Nopietnība aizvedīs jūs pie realitātes.

J: Vai jūs mīlat pasauli?

M: Kad jums sāp, jūs raudat. Kāpēc? Tāpēc, ka mīlat sevi. Nekorķējiet ciet savu mīlestību, ieslēdzot to ķermenī, turiet to atvērtu. Tad tā kļūs par mīlestību pret visu. Kad visas viltus pašidentifikācijas atmestas, paliek tikai visaptveroša mīlestība. Atbrīvojaties no visām idejām par sevi, pat no idejas, ka esat Dievs.

J: Esmu noguris no solījumiem. Esmu noguris no sadhanām, kas paņem visu manu laiku un enerģiju un neko nedod pretī. Es vēlos realitāti šeit un tagad. Es varu to iegūt?

M: Protams, varat, ja tiešām esat pārbaroti ar visu, ieskaitot jūsu sadhanas. Kad jūs neko neprasat ne no pasaules, ne no Dieva, kad jūs neko negribat, neko nemeklējat un neko negaidat, Augstākais Stāvoklis atnāk pie jums bez aicinājuma un pilnīgi negaidīti!

Jautājums: Ja cilvēks, kas pārņemts ar ģimenes dzīvi un pasaulīgām lietām, strikti pilda savu sadhanu, kā norādīts tekstos, vai viņš saņems rezultātus?

Maharadžs: Viņš saņems rezultātus, bet tie viņu sapīs kā kokons.

J: Daudzi svētie saka, ka tu esi nobriedis un gatavs, tu realizējies. Viņu vārdi var būt patiesi, bet no tiem maz jēgas. Jābūt kaut kādam ceļam, kas nav atkarīgs no nobriešanas, kas prasa laiku, no sadhanas, kas prasa piepūli.

M: Nesauciet to par ceļu, tā, drīzāk, ir meistarība. Un pat ne tas. Palieciet atvērts un kluss, tas arī viss. Tas, ko jūs meklējat, atrodas tik tuvu no jums, ka ceļam neatliek vietas.

J: Pasaulē ir tik daudz cilvēku, kam nav zināšanu un tik maz džnani. Kāpēc tā ir?

M: Neuztraucieties par citiem, parūpējaties par sevi. Jūs zinat, ka jūs esat. Neapgrūtiniet sevi ar vārdiem, vienkārši esiet. Jebkādi vārdi un forma, ko jūs sev piešķirat, aptumšo jūsu patieso dabu.

J: Kāpēc realizācija var notikt pēc tam, kad beidzas meklējumi?

M: Vēlme pēc patiesības – augstākā no visām vēlmēm, un tomēr tā ir vēlme. Visām vēlmēm jābūt atmestām lai reālais varētu būt. Atceraties, ka jūs esat. Tas ir jūsu darba kapitāls. Laidiet to apgrozībā un iegūsiet lielu peļņu.

J: Tad priekš kam vispār ir vajadzīgi meklējumi?

M: Dzīve ir meklējumi, no tā nevar izvairīties. Kad meklējumi pilnībā apstājas, tas arī ir Augstākais Stāvoklis.

J: Kāpēc Augstākais Stāvoklis nāk un aiziet?

M: Tas nenāk un neaiziet. Tas ir.

J: Jūs runājat izejot no savas pieredzes?

M: Protams. Tas ir stāvoklis ārpus laika, mūžīgas klātbūtnes stāvoklis.

J: Man tas atnāk un aiziet, jums tas ir visu laiku. Kāpēc pastāv šī atšķirība?

M: Varbūt tāpēc, ka man nav vēlmju. Vai tāpēc, ka jūsu vēlme pēc Augstākā nav pietiekoši spēcīga. Jums jājūtas izmisušam kad prāts skatās citā virzienā.

J: Visu savu dzīvi es tiecos, bet sasniedzu tik maz. Es lasīju, klausījos – viss bezjēdzīgi.

M: Klausīšanās un lasīšana kļuva par jūsu ieradumu.

J: To es arī atmetu. Tagad es nelasu.

M: Tas, ka jūs atmetāt, šobrīd nav būtisks. No kā jūs neesat atteicies? Noskaidrojiet, kas tas ir un atmetiet to. Sadhana ir meklējumi pēc tā, kas jāatmet. Iztukšojiet sevi pilnībā.

J: Kā var muļķis vēlēties gudrību? Lai vēlēties kaut ko, jāzina savas vēlmes objekts. Ja Augstākais nav zināms, kā to var vēlēties?

M: Cilvēks nobriest dabiskā veidā un kļūst gatavs realizācijai.

J: Bet kāds ir nobriešanas faktors?

M: Sevis atminēšanās, „es esmu” apzināšanās pastiprina un paātrina nobriešanu. Atmetiet visus priekšstatus par sevi un vienkārši esiet.

J: Esmu noguris no visiem ceļiem, līdzekļiem, prasmēm un viltībām, no visas tās mentālās akrobātikas. Vai pastāv realitātes uztveres ceļš, kas ļauj to izdarīt nepastarpināti un nekavējoties?

M: Apturiet sava prāta izmantošanu un vērojiet, kas notiek. Izdariet tikai to rūpīgi. Tas arī viss.

J: Kad es biju jaunāks, es guvu dīvainas, īslaicīgas, taču košas sevis apzināšanās pieredzes, kad nebija nekā, bet tas bija tomēr pilnībā apzināts nekā. Bīstamība slēpjas vēlmē adzīvināt aizgājušos momentus no atmiņas.

M: Tas viss ir iztēle. Apziņas gaismā notiek jebkādas lietas un nevajag piešķirt kādai no tām lielāku jēgu nekā citai. Zieda izskats ir tikpat brīnišķīgs kā Dieva vīzija. Ļaujiet tiem būt. Kālab tos atcerēties un pataisīt atmiņu par problēmu? Esiet neitrāli to sakarā, nedaliet tās uz augstām vai zemām, iekšējām un ārējām, ilglaicīgām vai īslaicīgām. Ejiet ārpus to robežām, atgriezieties pie avota, ejiet pie ES, kas ir nemainīgs, lai arī kas notiktu. Jūsu vājība izriet no jūsu pārliecības, ka jūs bijāt piedzimis šai pasaulē. Patiesbā, pasaule vienmēr rodas jūsos un jūs pats to veidojat. Uztveriet visu kā no gaismas nākošu, kas ir jūsu esības avots. Jūs atklāsiet šai gaismā mīlestību un bezgalīgu enerģiju.

J: Ja es esmu tā gaisma, kāpēc es par to nezinu?

M: Lai zinātu, vajag prātu, kas būtu spējīgs zināt. Bet jūsu prāts visu laiku skrien, nekad nenomierinās, nekad nevērtē dziļi. Kā jūs varat ieraudzīt mēnesi visā tā skaistumā, ja jūsu acis ir aizmiglojusi slimība?

J: Vai var teikt, ka, par cik saule ir ēnas cēlonis, nevar ieraudzīt sauli ēnā, vajag pagriezties?

M: Jūs atkal ieviesāt saules, ķermeņa un ēnas trīsvienību. Patiesībā tāda nodalījuma nav. Tam, par ko es runāju, nav nekāda sakara ar dualitāti vai trialitāti. Nementalizējiet un neverbalizējiet. Vienkārši vērojiet un esiet.

J: Vai man jāvēro lai būtu?

M: Vērojiet to, kas jūs esat. Nejautājiet citiem, neļaujiet citiem stāstīt par jums pašiem. Skatieties iekšienē un ieraudzīsiet. Tas ir viss, ko skolotājs jums var pateikt. Nav vajadzības doties no viena pie otra. Visās akās ir viens un tas pats ūdens. Dzeriet no tuvākās. Manā gadījumā ūdens ir manī un es esmu ūdens.

***

No grāmatas “I am THAT”.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *