Nisargadatta Maharadžs – Uzskatīt, ka jūs kaut ko darāt, ir jūgs

Arunačala

Jautājums: Mēs kādu laiku dzīvojām Satja Sai Babas Āšramā. Kā arī pavadījām divus mēnešus Šri Ramanāšramā Tiruvannamalajā. Tagad mēs atgriežamies ASV.

Maharadžs: Vai Indija izraisīja kādas pārmaiņas jūsos?

J: Mēs jūtam, ka atstājām savu slogu. Šri Satja Sai Baba lika mums atstāt visu viņam un vienkārši dzīvot dienu no dienas pēc iespējas patiesāk. Viņš visu laiku mums teica: „Esiet labi, bet visu pārējo atstājiet man”.

M: Ko jūs darījāt Šri Ramanāšramā?

J: Mēs atkārtojām mantru, ko mums iedeva Guru. Kā arī mazliet meditējām. Turgandrīz nebija domu un studēšanas, mēs centāmies palikt klusumā. Mēs esam uz bhakti ceļa un drīzāk esam sekli filozofijas jomā. Mums nevajag daudz prātot, bet vienkārši uzticēties mūsu Guru un dzīvot savu dzīvi.

M: Lielākā daļa bhaktu uzticas savam Guru tikai kamēr ar viņiem viss ir kārtībā. Kad rodas grūtības, viņi jūtas pamesti un dodas cita Guru meklējumos.

J: Jā, mūs brīdināja par to. Mēs cenšamies pieņemt grūtības kopā ar priekiem. Sajūtai, ka „Viss ir Žēlsirdība” jābūt spēcīgai. Viens sadhu devās kājām uz austrumiem un sāka pūst stiprs pretvējš. Sadhu vienkārši apgriezās un aizgāja uz rietumiem. Mēs ceram dzīvot tāpat – pielāgoties apstākļiem, kurus sūta mums mūsu Guru.

M: Ir tikai dzīve. Nav neviena, kurš dzīvo dzīvi.

J: Mēs to saprotam, tomēr pastāvīgi mēģinam dzīvot mūsu dzīves tā vietā lai vienkārši dzīvotu. Šķiet, mūsos ir ļoti spēcīgs paradums būvēt nākotnes plānus.

M: Vai jūs būvējat plānus vai ne, bet dzīve turpinās. Bet rodas mazs viesulis, kas attaisnojas fantāzijās un iedomājas sevi dominējam un kontrolējam dzīvi. Dzīve pati par sevi ir brīva no vēlmēm. Bet viltus „es” grib baudu turpinājumu – patīkamu. Tāpēc viltus „es” vienmēr ir nodarbināts ar sevis turpināšanas nodrošināšanu. Dzīvē nav baiļu, tā ir brīva. Kamēr jūs domājat, ka ietekmējat notikumus, atbrīvošanās nav priekš jums. Pats jēdziens – darītājs, kas ir iemesls kaut kam – ir jūgs.

J: Kā mums pārvarēt tā, kas dara un tā, kas darās duālismu?

M: Vērojiet dzīvi kā kaut ko mūžīgu, nedalītu, vienmēr klātesošu, vienmēr aktīvu, kamēr apzināsieties savu vienotību ar to. Tas nav tik sarežģīti, tāpēc, ka jūs vienkārši atgriezīsieties pie sava dabiskā stāvokļa.

Tiklīdz jūs apzināsieties, ka viss izriet no iekšienes, ka pasaule, kurā jūs dzīvojat, nav projicēta uz jums, bet gan jūsu pašu, bailēm pienāks gals. Bez izpratnes par to jūs identificējat sevi ar ārējām lietām, tādām kā ķermenis, prāts, sabiedrība, nācija, cilvēce, pat Dievs vai Absolūts. Bet tas viss ir tikai bēgšana no bailēm. Tikai kad jūs pilnībā uzņematies atbildību par mazo pasauli, kurā dzīvojat, un pavērosiet tās veidošanās, saglabāšanas un noārdīšanas procesu, tikai tad jūs varēsiet atbrīvoties no sava iztēlotā jūga.

J: Kāpēc es iedomājos sevi tik nelaimīgu?

M: Tikai dēļ pieraduma. Izmainiet domāšanas un jušanas veidu, pavērojiet tos, izpētiet vērīgi. Jūs esat jūgā aiz neuzmanības. Uzmanība atbrīvo. Jūs pārāk daudz lietas pieņemat kā pašsaprotamas. Sāciet uzdot jautājumus. Visacīmredzamākās lietas ir pašas apšaubāmākās. Uzdodiet sev tādus jautājumus: „Vai es tiešām biju piedzimis?”, Vai tiešām esmu tas un šis?”, „No kurienes es zinu, ka eksistēju?”, „Kas ir mani vecāki?”, „Vai viņi ir radījuši mani vai es esmu radījis viņus?”, „Vai man jātic visam, ko runā par mani?”, „Kas es esmu, galu galā?” Jūs ieguldījāt tik daudz enerģijas cietuma būvēšanā ap sevi. Tagad iztērējiet tikpat tā nojaukšanai. Patiesībā ārdīt ir viegli, jo neīstais izšķīst tiklīdz tiek uziets. Viss balstās uz idejas „es esmu”. Izpētiet to ļoti rūpīgi. Tā atrodas visu nepatikšanu pamatā. Tas ir kaut kas līdzīgs ādai, kas atdala jūs no realitātes. Reālais ir ādas iekšpusē un ārpusē, bet pati āda nav reāla. Tā „es esmu” ideja neradās vienlaicīgi ar jums. Jūs tikpat labi varat dzīvot arī bez tās. Tā atnāca vēlāk dēļ jūsu pašidentifikācijas ar ķermeni. Tā radīja atdalītības ilūziju, kuras patiesībā nav. Tā pataisīja jūs par svešinieku jūsu pašu pasaulē, bet pasauli – par svešu un naidīgu. Bez sajūtas „es esmu” dzīve turpinās. Gadās momenti kad jūs atrodaties mierā un laimē, bez sajūtas „es esmu”. Ar „es esmu” atgriešanos rodas problēmas.

J: Kā atbrīvoties no „es” sajūtas?

M: Jums vajag darboties ar „es” sajūtu, ja vēlaties atbrīvoties no tās. Vērojiet to miera stāvoklī un darbībā, kā tā sākas un kad beidzas, ko vēlas un kā panāk to, kamēr ieraudzīsiet skaidri un izpratīsiet pilnībā. Beigu beigās, visi jogas veidi, neatkarīgi no izcelsmes un īpatnībām, virzās uz vienu mērķi – izglābt jūs no atdalītas eksistences nelaimes, no būšanas par bezjēdzīgu punktu plašā un brīnišķīgā ainā.

Jūs ciešat, jo attālinājāties no realitātes un tagad mēģinat aizbēgt no šīs atsvešinātības. Jūs nevarat aizbēgt no jūsu pašu apsēstības. Jūs varat tikai pārstāt to kopt un barot.

Tieši tādēļ, ka „es esmu” ir neīsts, tas vēlas turpināties. Realitāte nealkst pēc turpinājuma. Jo tā zina, ka ir neiznīcināma, tā ir vienaldzīga pret formu un izteiksmju noārdīšanu. Lai pastiprinātu un stabilizētu „es esmu”, mēs veicam dažādas lietas – viss veltīgi, jo „es esmu” pārbūvējas ik brīdi. Tas ir nebeidzams darbs un vienīgais radikālais risinājums – atlaist atdalošo „es esmu tāda un tāda personība” sajūtu reizi pār visām reizēm. Esība paliks, bet ne „es”-esība.

J: Man ir noteiktas garīgas ambīcijas. Vai man nav jādarbojas to piepildīšanai?

M: Nekādas ambīcijas nav garīgas. Visas ambīcijas darbojas „es esmu” labā. Ja jūs gribat panākt reālu progresu, jums jātiek vaļā no personīgo sasniegumu idejas. Tā saucamo jogu ambīcijas ir neiedomājamas. Vīrieša kaisle pret sievieti ir pati nevainība salīdzinot ar personīgās svētlaimes iekārošanu. Prāts ir krāpnieks. Jo dievbijīgāks tas šķiet, jo šaušalīgāka ir tā nodevība.

J: Pie jums bieži nāk cilvēki ar pasaulīgām problēmām un lūdz palīdzību. No kurienes jūs zināt, ko viņiem pateikt?

M: Es vienkārši saku viņiem to, kas ienāk man prātā dotajā brīdī. Man nav nekādas standarta procedūras saskarsmei ar cilvēkiem.

J: Jūs esat par sevi pārliecināts. Bet, kad cilvēki nāk pie manis pēc padoma, kā es varu būt pārliecināts, ka mans padoms ir pareizais?

M: Vērojiet, kādā jūs esat stāvoklī, no kāda līmeņa jūs runājat. Ja jūs runājat no prāta, jūs varat maldīties. Ja jūs runājat no pilnīgas iekļuves situācijā, kad jūsu mentālie paradumi apturēti, jūsu padoms var būt patiesi pareiza. Galvenais ir pilnībā apzināties, ka nedz jūs, nedz cilvēks jums pretī nav vienkārši ķermenis. Ja jūsu apziņa ir tīra un piepildīta, kļūdas varbūtība ir maz ticama.

***

No grāmatas “I am THAT”. Angliski tā dabūjama šeit.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *