Nisargadatta Maharadžs – Nepastāvība liecina par nerealitāti

Jautājums: Mans draugs atbrauca no Vācijas, bet es piedzimu Anglijā franču ģimenē. Indijā esmu ilgāk par gadu, ceļoju no Āšrama uz Āšramu.

Maharadžs: Vai jūs veicat kādas garīgas prakses (sadhanas)?

J: Studēšana un meditācija.

M: Uz ko jūs meditējat?

J: Uz to, par ko lasu.

M: Labi.

J: Ko jūs darāt, ser?

M: Sēžu.

J: Un ko vēl?

M: Runāju.

J: Par ko jūs runājat?

M: Jums gribat lekciju? Labāk pajautājiet kaut ko, kas jūs patiešām skar, kas izraisa jūsos spēcīgas emocijas. Kamēr jūs neesat emocionāli iesaistīts, jūs varat strīdēties ar mani, bet starp mums nebūs patiesas sapratnes. Ja jūs pateiksiet: „Mani nekas neuztrauc, man nav problēmu” – tad viss ir kārtībā, mēs varam vienkārši paklusēt. Bet, ja jūs kaut kas uztrauc, ir jēga par to parunāt.

Vai es drīkstu pavaicāt? Kāds ir jūsu ceļojumu mērķis?

J: Lai tiktos ar cilvēkiem, lai mēģinātu saprastu viņus.

M: Kādus cilvēkus jūs pūlaties saprast? Ko tieši jūs gribat?

J: Apvienošanos.

M: Ja jūs vēlaties apvienošanos, tad jums jāzina, ko gribat apvienot.

J: Satiekoties ar cilvēkiem un vērojot tos, var saprast arī sevi. Tas ir savstarpēji saistīts.

M: Tas nav obligāti savstarpēji saistīts.

J: Viens izskaidro otru.

M: Tas darbojas citādi. Spogulis atstaro tēlu, bet tēls nepadara spoguli skaidrāku. Jūs neesat ne spogulis, ne atspulgs tajā. Pilnveidojot spoguli tiktāl, lai tas atspoguļotu visu precīzi, nudien, jūs varat pagriezt to pret sevi un ieraudzīt savu atspulgu – tik patiesu, cik vien iespējams spogulī. Bet atspulgs vēl neesat jūs, jūs esat tas, kas to redz. Saprotiet to skaidri: lai arī ko jūs uztverat, jūs neesat tas, ko uztverat.

J: Esmu spogulis, bet pasaule – tēls?

M: Jūs varat redzēt gan tēlu, gan spoguli. Jūs neesat ne viens, ne otrs. Kas jūs esat? Nemeklējiet formulas. Atbilde nav vārdos. Pats tuvākais, ko var pateikt ar vārdiem: esmu tas, kas padara uztveri par iespējamu, esmu dzīve aiz uztverošā un tā uztveres robežām.

Un tagad, vai jūs varat atdalīt sevi gan no spoguļa, gan no tēla spogulī un palikt pilnībā viens, jūs pats?

J: Nē, nevaru.

M: No kurienes jūs zināt, ka nevarat? Ir tik daudz lietu, kuras jūs darāt, nezinot, kā to darīt. Jūs sagremojat barību, jūs cirkulējat ar asinīm un limfu, jūs kustinat savus muskuļus – un tas viss tiek darīts nezinot kā. Tāpat jūs arī uztverat, jūs jūtat un domājat, nezinot kā un kāpēc. Un tieši tāpat jūs esat jūs pats, nezinot to. Ar jums viss ir kārtībā kā ar ES. Tas ir perfekti tāds, kāds ir. Runa ir par spoguli, kas nav tīrs un patiess un, tādējādi, parāda jums greizu tēlu. Jums nevajag sevi labot, vienkārši uzdodiet pareizu ideju par sevi. Iemācieties atdalīt sevi gan no tēla, gan no spoguļa, neazmirstiet: jūs neesat ne prāts, ne tā idejas. Dariet to pacietīgi un ar pārliecību, ka noteikti nonāksiet pie tieša sevis redzējuma kā esības avota – zināšanām – mīlestības, mūžīgā, visaptverošā. Jūs esat bezgalīgais, kas fokusējies ķermenī. Tagad jūs redzat tikai ķermeni. Centieties ar tiecību un jūs redzēsiet tikai bezgalīgo.

J: Kad atnāk realitātes pieredze, tā paliek?

M: Jebkura pieredze obligāti ir īslaicīga. Bet tās pamats ir nekustīgs. Nekas no tā, kas var būt nosaukts par notikumu, nepaliks. Bet daži notikumi attīra prātu un citi piesārņo to. Dziļas atklāsmes un visaptverošas mīlestības mirkļi attīra prātu, bet vēlmes un bailes, skaudība un dusmas, akla pārliecība un intelektuāla augstprātība piesārņo un notrulina psihi.

J: Vai pašrealizācija ir tik svarīga?

M: Bez tās jūs paliksiet vēlmju un baiļu varā, bezjēdzīgi atkārtojot jūs pašus bezgalīgajās ciešanās. Lielākā daļa cilvēku nezina, ka sāpes var pārtraukt. Bet, kolīdz viņi uzzina šos labos jaunumus, kļūst acīmredzams, ka izeja ārpus konfliktu un cīņas robežām ir pats svarīgākais uzdevums no visiem. Jūs zinat, ka varat kļūt brīvs un tagad tas ir atkarīgs no jums. Jūs vai nu paliksiet mūžīgi izsalcis un izslāpis, tieksieties, meklējiet, piesavināsieties, vienmēr zaudēsiet un cietīsiet, vai no visas sirds dosieties pilnības stāvokļa meklējumos, pie kā neko nevar pielikt un kam neko nevar atņemt. Tajā visas vēlmes un bailes izzudīs, nevis tāpēc, ka jūs no tiem atsacīsieties, bet tāpēc, ka tie zaudēs savu nozīmi.

J: Es sapratu visu, ko jūs pateicāt. Kas man tagad jādara?

M: Neko nevajag darīt. Vienkārši esiet. Nedariet neko. Esiet. Nevajag rāpties kalnos un sēdēt alās. Es pat nesaku „esiet jūs pats” kamēr jūs sevi nepazīstat. Vienkārši esiet. Redzot, ka jūs neesat ne „ārēja” uztveramā pasaule, ka jūs neesat „iekšēja” domu pasaule, ka neesat nedz ķermenis, nedz prāts – vienkārši esiet.

J: Viennozīmīgi, jābūt kaut kādām realizācijas pakāpēm.

M: Nav nekādu realizācijas pakāpju. Tajā nav nekā pakāpeniska. Tas notiek piepeši un neatgriezeniski. Jūs iegriežaties citā dimensijā, no kuras iepriekšējās dimensijas izskatās tikai abstrakcijas. Gluži kā pēc saullēkta jūs ieraugat lietas tādas, kādas tās ir, tāpat arī pēc pašrealizācijas jūs redzat visu tādu, kāds tas ir. Ilūziju pasaule paliek aiz muguras.

J: Realizētā stāvoklī lietas mainās? Vai tās kļūst krāšņas un jēgpilnas?

M: Tā ir pareiza pieredze, taču tā ir nevis realitātes (sadanubhava), bet visuma harmonijas pieredze (satvanubhava).

J: Tomēr, progress ir.

M: Progress var būt tikai gatavošanās stadijā (sadhanā). Realizācija ir pēkšņa. Auglis nogatavojas ilgi, bet krīt piepeši un neatgriezeniski.

J: Es fiziski un mentāli atrodos mierā. Kas man vēl ir vajadzīgs?

M: Jūsu stāvoklis nav augstākais. Jūs konstatēsiet, ka atgriezāties pie sava dabiskā stāvokļa pēc pilnīgas vēlmju un baiļu prombūtnes. Beigu beigās, vēlmju un baiļu pamatā ir sajūta, ka jūs neesat tas, kas esat. Līdzīgi nobīdītā locītava sāp tikai kamēr to neieliks vietā, tāpat arī norūpētība ar sevi ir mentālās deformācijas simptoms, kas izzūd, tiklīdz jūs nokļūstat normālā stāvoklī.

J: Jā, bet kāda ir dabiskā stāvokļa sasniegšanas sadhana?

M: Turieties pie sajūtas „es esmu” kamēr neatmetīsiet visu pārējo. Kad tādējādi prāts kļūt pilnīgi kluss, tas iezaigosies jaunā gaismā un ieskanēsies jaunā zinībā. Tas notiek spontāni, jums tikai nav jālaiž vaļā „es esmu”. Tāpat kā pēc pamošanās vai sajūsmas jūs jūtaties atpūties un, tai pat laikā, nevarat paskaidrot, kas sekoja tādai labai pašsajūtai, tā arī realizācijas kontekstā jūs jūtaties pilnīgi, pabeigti, brīvi no bauda-sāpju kompleksa, bet ne vienmēr varat paskaidrot, kas notika, kāpēc un kā. Jūs varat teikt tikai: „Tagad ar mani viss ir kārtībā”. Tikai salīdzinājumā ar pagātni jūs zināt, ka jūs esat vienkārši jūs pats. Nemēģiniet paskaidrot to citiem. Ja jums izdosies, tad tas nozīmē, ka tas nav tas. Saglabājiet iekšējo klusumu un vērojiet, kā tā izpaudīsies darbībā.

J: Ja jūs varētu pateikt, par ko es kļūšu, tas palīdzetu man sekot līdzi manai izaugsmei.

M: Kā kāds var pateikt jūs, par ko jūs kļūsiet, ja nav nekādas „kļūšanas”? Jūs vienkārši atklājat, kas esat. Iedzīt sevi šablonā ir mokoša laika šķiešana. Nedomājiet ne par pagātni, ne par nākotni, vienkārši esiet.

J: Kā es varu vienkārši būt? Izmaiņas ir neizbēgamas.

M: Izmaiņas ir neizbēgamas mainīgajā, bet jūs neesat tām pakļauts. Jūs esat nemainīgs fons uz kura tiek uztvertas izmaiņas.

J: Viss mainās, arī fons. Lai pamanītu izmaiņas nevajag nemainīgu fonu. „Es” ir īslaicīgs – tas ir vienkārši punkts, kurā pagātne tiekas ar nākotni.

M: Protams, „es”, kas balstīts uz atmiņu, ir īslaicīgs. Bet tāds „es” paredz nesaraujamas nepārtrauktības esamību aiz tā. Jūs no pieredzes ziniet, ka gadās pārrāvumi kad jūsu „es” aizmirstās. Kas atgriež to pie dzīves? Kas pamodina jūs no rīta? Jābūt kādam pastāvīgam faktoram, kas savieno apziņas pārrāvumus. Ja jūs uzmanīgi pavērosiet, jūs atklāsiet, ka pat jūsu ikdienas apziņa ir zibšņi, kurus pārtrauc liels daudzums pārrāvumu. Kas paliek šais pārrāvumos? Kas tur var būt izņemot jūsu patieso esību ārpus laika? Prāts un tā trūkums tai ir vienlīdzīgi.

J: Jūs varat ieteikt man kādu noteiktu vietu, kur vislabāk var nodoties garīgai praksei?

M: Vienīgā pareizā vieta atrodas iekšā. Ārējā pasaule nevar ne palīdzēt, ne patraucēt. Nekāda sistēma, nekāds rīcības plāns neaizvedīs jūs pie jūsu mērķa. Pārstājiet strādāt nākotnes labā, koncentrējieties totāli uz tagad, pievērsiet uzmanību tikai uz savu reakciju uz katru dzīves kustību, kā tā notiek.

J: Kāds ir iemesls vēlmei ceļot?

M: Nav iemesla. Jūs vienkārši sapņojat, ka ceļojat. Pēc dažiem gadiem jūsu Indijas ceļojumi jums šķitīs sapnis. Tai laikā rādīsies kāds cits sapnis. Apzinieties, ka tas neesat jūs kas kustās no sapņa uz sapni, bet sapņi plūst jūsu priekšā, jūs esat nemainīgs liecinieks. Nekas notiekošais neietekmē jūsu patieso esību – tā ir absolūta patiesība.

J: Vai var ceļot fiziski un palikt nemainīgam iekšā?

M: Var, bet kāda jēga no tā? Ja jūs esat nopietni, jums agri vai vēlu apniks klejot un jūs nožēlosiet par tādu enerģijas un laika zaudējumu. Lai atrastu sevis, nav jāveic neviens solis.

J: Vai pastāv atšķirība starp ES (ātmans) un Absolūta (brahmans) pārdzīvojumu?

M: Nav nekāda Absolūta pārdzīvojuma, jo viņš ir aiz visu pārdzīvojumu robežām. No otras puses, „es” ir pārdzīvojošais faktors jebkurā pārdzīvojumā un, tādējādi, noteiktā ziņā, apstiprina jebkādus piedzīvojumus. Pasaule var būt pilna ar vērtīgām mantām, bet ja nebūs neviena, kas tās varētu iegādāties, tās neko nemaksās. Absolūts satur sevī visus pārdzīvojumus, bet bez tā, kas tos piedzīvo, tie nav nekas. Absolūts ir tas, kas dara tos iespējamus. Tas, kas padara to iespējamu, ir ES.

J: Vai mēs nesasniedzam Absolūtu ar pakāpeniskas pārejas no pārdzīvojuma uz pārdzīvojumu starpniecību? Sākot no pašiem rupjākajiem un beidzot ar pašiem smalkākajiem?

M: Nevar būt nekāda pārdzīvojuma bez vēlmes pēc tā. Var būt pakāpeniska pāreja no vēlmes uz vēlmi, bet starp smalkāko vēlmi un brīvību no visām vēlmēm ir bezdibenis, kas jāšķērso. Nereālais var izskatīties kā reālais, bet tas ir īslaicīgs. Reālais nebaidās no laika.

J: Vai nerēlais nav reālā izpaušanās?

M: Kādā veidā? Tas ir tas pats kas pateikt, ka patiesais izpaužas caur sapņiem. Reālajam nereālais nevar būt reāls. Tas šķiet reāls tikai tāpēc, ka jūs ticat tam. Apšaubiet to un tas izzudīs. Kad jūs kādu mīlat, jūs piešķirat šīm jūtām realitāti – jūs iedomājaties, ka jūsu mīlestība ir visuvarena un mūžīga. Bet, kad tā aiziet, jūs sakat: „Es domāju, ka tā bija īsta, bet tas tā nebija”. Īslaicīgums ir labākais nerealitātes pierādījums. Tas, kas ir laika un telpas ierobežots un attiecināms uz vienu cilvēku, nav reāls. Reālais eksistē visiem un vienmēr.

Vairāk par visu jūs lolojat sevi. Jūs ne pret ko nesamainīsiet savu eksistenci. Vēlme būt ir visspēcīgākā no vēlmēm un tā aizies tikai ar jūsu patiesās dabas realizāciju.

J: Pat nerealitātē ir realitātes klātbūtne.

M: Jā, realitātes, kuru jūs piešķirat tam, uzskatot to par reālu. Pārliecinot sevi par kaut ko, jūs iekļūstat šīs pārliecības lamatās. Kad saule spīd, parādās krāsas. Kad tā noriet, kur paliek krāsas? Kur krāsas bez gaismas?

J: Tā ir domāšana dualitātes terminos.

M: Jebkāda domāšana atrodas dualitātē. Tāpatībā neviena doma nespēj izdzīvot.

***

No grāmatas “I am THAT”. Angliski tā dabūjama šeit.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *