Nisargadatta Maharadžs – Mierā un Klusumā jūs augat

Jautājums: Indiešu tradīcija saka mums, ka Guru ir viennozīmīgi nepieciešams. Kālab viņš ir nepieciešams? Māte vajadzīga lai dotu bērnam ķermeni. Bet tā nedod tam dvēseli. Tās loma ir ierobežota. Bet kā ir ar Guru? Vai arī viņa loma ir ierobežota? Un, ja jā, tad kurā brīdī? Vai vajadzība pēc guru ir neapstrīdama kopumā, absolūti?

Maharadžs: Visdziļākā gaisma, kas staro sirdī mierīgi un ārpus laika arī ir patiesais Guru. Visi pārējie tikai norāda ceļu.

J: Mani interesē nevis iekšējais Guru, bet tikai tas, kas parāda ceļu. Ir cilvēki, kas tic, ka bez Guru Joga nav sasniedzama. Viņi pastāvīgi atrodas pareiza Guru meklējumos, mainot vienu uz otru. Cik vērtīgi ir tādi Guru?

M: Tie ir laicīgi, tie ir laika ierobežoti Guru. Jūs satiekat tos dzīvē ik uz soļa. Viņi ir vajadzīgi lai iegūtu kādas zināšanas vai prasmes.

J: Māte ir māte tikai uz dzīves laiku. Viņa sākas ar piedzimšanu un beidzas ar nāvi. Tā nav uz visiem laikiem.

M: Tāpat arī laika ierobežotais Guru nav uz mūžiem. Viņš izpilda savu uzdevumu un dod vietu nākamajam. Tas ir pilnīgi dabiski un nepelna nekādu nosodījumu.

J: Vai katrai prasmei vai zināšanu tipam man vajag citu Guru?

M: Tādās lietās nevar būt noteikumu, izņemot vienu: „ārējais ir īslaicīgs, visdziļākais – pastāvīgs un nemainīgs”, kaut arī allaž jauns darbībās un izpausmēs.

J: Kāda ir saikne starp iekšējo un ārējiem Guru?

M: Ārējais Guru pārstāv iekšējo, iekšējais pieņem ārējo – uz laiku.

J: Kurš pieliek pūles?

M: Protams, māceklis. Ārējais Guru dod instrukcijas, iekšējais sūta spēku, mācekļa uzdevums – to tūlītēja izmantošana. Bez gribas, saprāta un enerģijas no mācekļa puses Guru ir bezspēcīgs. Iekšējais Guru nepalaiž garām savu iespēju. Sekošana viltus mērķiem un trulums noved pie krīzes un māceklis atttopas noželojamā stāvoklī. Vieds ir tas, kas negaida nepatikšanas, kas var būt diezgan skarbas.

J: Tie ir draudi?

M: Nē, tie nav draudi, bet brīdinājums. Iekšējais Guru neseko nevardarbības bauslim. Reizēm viņš var būt ļoti vardarbīgs, līdz pat trulas vai perversas personības iznīcināšanai. Ciešanas un nāve, tāpat kā dzīve un laime – tie ir viņa darba instrumenti. Tikai dualitātē nevardarbība kļūst par apvienojošo likumu.

J: Vai, tādā gadījumā, vajag baidīties no sava „es”?

M: Baidīties nevajag, jo „es” vēl tikai labu. Bet tas jāuztver nopietni. Tas prasa uzmanību un paklausību. Ja viņu neklausa, tas pāriet no pārliecināšanas uz piespiešanu. Kamēr tas var gaidīt, tam nedrīkst atteikt. Grūtības ir saistītas nevis ar Guru, ārējo vai iekšējo. Guru ir pieejams vienmēr. Nav tikai nobriedušā mācekļa. Ja cilvēks nav gatavs, ko var izdarīt?

J: Gatavs vai centīgs?

M: Gan viens, gan otrs. Tas ir viens un tas pats. Indijā mēs saucam to par adhikari. Tas nozīmē spējīgs un cienīgs.

J: Vai ārējais Guru var dot iniciāciju (dikšu)?

M: Viņš var dot visus iniciāciju veidus, bet iniciācijai Realitātē jānāk no iekšpuses.

J: Kurš dod galīgo inciāciju?

M: To dod „es”.

J: Šķiet, mēs staigājam pa apli. Galu galā, es zinu tikai vienu „es”, patieso empīrisko „es”. Iekšējais vai augstākais, „es” – tā ir vienkārši koncepcija, kas izdomāta lai izskaidrotu un iedvesmotu. Mēs runājam par to it kā tam ir neatkarīga eksistence. Bet tas tā nav.

M: Iekšējais „es” un ārējais „es” – abi ir iztēloti. Lai izārstētu apsēstību ar „es”, ir vajadzīga cita apsēstība ar „virs-es”, tāpat kā lai izvilktu dzloni, vajag citu dzeloni, vai, lai neitralizētu indi, vajag citu indi. Jebkurš apgalvojums prasa noliegumu, bet tas ir tikai pirmais solis. Nākamais – iziet ārpus abiem.

J: Es saprotu, ka ārējais Guru ir nepieciešams lai pievērst manu uzmanību uz mani pašu un neatliekamu vajadzību kaut ko izdarīt ar mani. Tāpat es saprotu, ka viņš ir bezpalīdzīgs kad runa ir par dziļām pārmaiņām manī. Bet šeit jūs ieviešat sadguru, iekšējo Guru, bez sākuma, nemainīgo, visa pamatu, pastāvīgu solījumu, stingru mērķi. Viņš ir koncepcija vai realitāte?

M: Viņš – vienīgā realitāte. Viss pārējais ir ēna, ko met ķermenis-prāts (deha-buddhi) uz laika seju. Protams, pat ēna attiecas uz realitāti, bet pati par sevi tā nav reāla.

J: Es – tā ir vienīgā realitāte, ko es zinu. Sadguru eksistē kamēr es par viņu domāju. Ko es iegūšu, ja pārvietošu realitāti pie viņa?

M: Jūsu zaudējums ir jūsu ieguvums. Kad ēnu redz kā vienkārši ēnu, jūs pārstājat tai sekot. Jūs pagriežaties un atklājat sauli, kas visu laiku bija jums aiz muguras.

Arunačala

J: Iekšējais Guru arī māca?

M: Viņš dod pārliecību, ka jūs esat mūžīgi, nemainīgi, realitāte-apziņa-mīlestība, visa izpaustā iekšpusē un ārpusē.

J: Ar pārliecību nepietiek. Vajag būt noteiktībai.

M: Tieši tā. Bet šai gadījumā pārliecība pieņem drosmes formu. Bailes izzūd absolūti. Bezbailīguma stāvoklis ir tik nekļūdīgi jauns un, tai pat laikā, tiek sajusts kā savs tik dziļi, ka to nevar ignorēt. Tas ir tas pats kas mīlēt savu bērnu. Kurš to apšaubīs?

J: Jūs runājāt par progresu mūsu garīgajos centienos. Kādu progresu jūs ar to domājat?

M: Kad jūs iziesiet ārpus progresa, jūs uzzināsiet, kas ir progress.

J: Kas liek mums augt?

M: Klusums – galvenais faktors. Mierā un klusumā jūs augat.

J: Prāts ir absolūti nemierīgs. Kā lai nomierina?

M: Uzticieties skolotājam. Ņemiet par priekšzīmi, piemēram, mani. Mans Guru teica man pievērst uzmanību tikai „es esmu” un nekam citam. Es vienkārši paklausīju. Es nepraktizēju nekādu speciālu elpošanas vai meditācijas tehniku vai svēto tekstu studēšanu. Lai arī kas notiktu, es novērsu savu uzmanību un paliku ar sajūtu „es esmu”. Tas var likties pārāk vienkārši, pat nenopietni. Vienīgais iemesls, kāpēc es to darīju bija tas, ka man tā pateica mans Guru. Un tas nostrādāja! Paklausība ir varenākais visu vēlmju un baiļu šķīdinātājs.

Vienkārši novērsieties no visa, kas nodarbina jūsu prātu, dariet to darbu, kas jāpabeidz, bet izvairieties no jauniem pienākumiem, palieciet tukši, palieciet atvērti, nepretojieties tam, kas atnāk bez aicinājuma.

Beigās jūs sasniegsiet nepieķeršanās, priecīgas nepieķeršanās, neaprakstāma, bet brīnišķīgi reālas iekšējā viegluma un brīvības stāvokli.

J: Kad patiesības meklētājs neatlaidīgi un nopietni praktizē Jogu, viņa iekšējais Guru ved viņu un palīdz vai ļauj visam notikt pašam no sevis vai vienkārši gaida rezultātus?

M: Viss notiek pats no sevis. Ne meklētājs, ne Guru neko nedara. Lietas notiek tā, kā notiek, vainošana un slavēšana parādās vēlāk, kad rodas darīšanas sajūta.

J: Cik dīvaini! Bet darītājam jābūt pirms darīšanas.

M: Viss ir tieši otrādi. Darīšana ir fakts, bet darītājs ir vienkārši koncepcija. Pati jūsu valoda rāda, ka darīšana ir fakts, bet darītājs apšaubāms [oriģinālā the deed un the doer]. Atbildības pārslēgšana ir īpaši cilvēcīga spēle. Ņemot vērā bezgalīgu faktoru sarakstu, kas ir nepieciešami, lai kaut kas notiktu, var tikai atzīt, ka viss ir atbildīgs par visu, lai cik tāls tas arī būtu. Darītājs ir mīts, ko radījusi ilūzija „es” un „mans”.

J: Bet cik spēcīga ilūzija!

M: Neapšaubāmi, jo tā balstās uz realitāti.

J: Kas tajā ir reāls?

M: Atrodiet pats, atpazīstos un noraidot visu nereālo.

J: Es ne pārāk sapratu, kādu lomu spēlē iekšējais „es” garīgajos meklējumos. Kas pieliek pūles – ārējais „es” vai iekšējais?

M: Jūs izdomājāt vārdus „piepūle”, „iekšējais”, „ārējais”, „es” un tā tālāk un gribat tos pielietot realitātei. Lietas vienkārši ir tādas, kādas tās ir, bet mēs vēlamies tās pielāgot šabolnam, ko radījusi mūsu valodas struktūra. Šis paradums ir tik spēcīgs, ka mēs esam gatavi noraidīt tā realitāti, ko nevaram izteikt vārdos. Mēs atsakāmies redzēt, ka vārdi ir vienkārši simboli, kas pēc norunas vai paraduma savienoti ar pieredzēm un pārdzīvojumiem, kuras atkārtojas.

J: Cik vērtīga ir garīgā literatūra?

M: Tā palīdz izkliedēt nezināšanu. Tā ir derīga sākumā, bet kļūst par bremzēm beigās. Vajag zināt, kad no tās atteikties.

J: Kāda ir saikne starp atmu un sattvu, starp „es” un universālo harmoniju?

M: Kā starp sauli un tās stariem. Harmonija un skaistums, izpratne un mīlestība, tas viss ir realitātes izpausmes. Tā ir realitāte darbībā, gara iedarbība uz matēriju. Tamass aptumšo, radžass izkropļo, sattva harmonizē. Ar pilnīgu sattvas briedumu visām vēlmēm un bailēm pienāk gals. Patiesā esība atspoguļojas līdzsvarotā prātā. Matērija ir apdzēsta, gars atklāts. Tie kļūst viens. Tie vienmēr ir bijuši viens, bet nepilnīgais prāts uzskatīja tos par diviem. Prāta pilnīgums ir cilvēka uzdevums, jo matērija un gars satiekas prātā.

J: Es jūtos kā cilvēks, kas stāv durvju priekšā. Es zinu, ka durvis ir vaļā, bet to apsargā vēlmju un baiļu suņi. Ko lai es daru?

M: Klausieties skolotājā un izaiciniet suņus. Uzvedieties tā, it kā viņu nebūtu. Un atkal, paklausība ir zelta likums. Brīvība tiek iekarota ar paklausību. Lai aizbēgtu no cietuma, vajag bez ierunām klausīt instrukcijām, kuras sūta tie, kas palīdz jums aizbēgt.

J: Guru vārdiem, ja tajos vienkārši klausās, nepiemīt liels spēks. Vajag lai būtu ticība, lai varētu tiek paklausīt. Kas rada tādu ticību?

M: Kad nāk laiks, nāk arī ticība. Viss nāk laicīgi. Guru vienmēr ir gatavs padalīties, bet nav ar ko.

J: Jā, Ramana Maharši bieži teica: „Guru ir daudz, bet kur ir mācekļi?”

M: Viss notiek savā laikā. Visi ies tam cauri un neviena pati dvēsele (dživa) netiks pazaudēta.

J: Es ļoti baidos pieņemt par realizāciju intelektuālu izpratni. Es varu runāt par patiesību, nezinot to un varu zināt to bez neviena vārda.

Es saprotu, ka šīs sarunas būs publicētas. Kāda būs to ietekme uz lasītāju?

M: Uzmanīgā un dziļdomīgā lasītājā tās nobriedīs un nesīs ziedus un augļus. Vārdiem, kas balstīti uz patiesību un pilnīgi pārbaudīti, piemīt viņu pašu spēks.

***

No grāmatas “I am THAT”.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *