Meistara noslēpums – Papadži saruna ar Madukaru

Maharši un Papadži

1994. gada aprīlī, Laknau, Indija

Kas jūs esat?

Papadži: Es esmu Tas.

Tas un šis vai tikai Tas?

Papadži: Ne tas un ne šis; Tas ir tas īstais Tas. Iedomājaties pirkstu, kas rāda uz mēnesi. Ja jūs visu laiku skataties uz pirkstu, jūs neredzat mēnesi. Ja jūs visu laiku skataties uz to, jūs neredzēsiet To. (smiekli)

Kāda ir jūsu mācības vai ne-mācības būtība?

Papadži: Es mācu par To, kas nevar būt sasniegts ne ar kādu mācību. Manu mācību nav iespējams iemācīt. Man nav mācības priekš Būtības, no kuras rodas visas mācības. Šai Būtībai nevajag nekādu mācību vai ne-mācību, jo tā ir ārpus visa. Tā ir no turines, no kurienes cēlušies visi vārdi.

No paša avota, no paša Esības avota.

Papadži: No paša Avota, no kurienes nāk viss, pat šī saruna.

Jūsu mācekļi runā par jums kā par „realizētu” būtni. Vai tā ir taisnība?

Papadži: Es pats tā nesaku, man nav šiltītes ar uzrakstu: „Apgaismotais”. Nē, es neredzu nekādu atšķirību starp jums un mani. Es nekad neesmu teicis, ka esmu realizētais.


Daudzi runā par to, daudzi saka, ka jūs esat realizēts cilvēks. Vai ir atšķirība starp realizāciju un apgaismību?

Papadži: Daudzi saka, ka es esmu realizēts cilvēks. Tāpēc, ka viņiem ir savi priekšstati par realizāciju, un viņi domā, ka esmu realizēts, bet es neredzu nekādu atšķirību starp sevi un viņiem.

Un tomēr, kaut mēs arī lietojam šos vārdus, mainot tos vietām, starp realizāciju un apgaismību ir atšķirība. Realizācija tiek īstenota pēc kādas sadhanas vai prakses, vai ar kādas metodes palīdzību, un tādējādi tiek sasniegts tas, kā agrāk nav bijis. Realizēt ar jebkādas metodes starpniecību – tā ir realizācija.

Apgaismība ir tā apzināšanās, ko jūs agrāk neapzinājāties, līdzīgi dimantam, kuru jūs uzskatījāt par parastu akmeni, bet pēc tam atklājāt, ka tas ir dimants. Gaisma parādās pēc tam, kad jūs uzzinājāt, ka tas ir vienkārši akmens un sākāt to novērtēt.

Tas atrodas aiz apzināšanās un apgaismības robežām. Kurš varētu apzināties apzināšanos? Un kurš varētu būt apgaismots, jo nav vispār nekādas tumsas? Būtība jau ir un tā atveras tiklīdz tiek notrausti jūsu priekšstatu putekļi. Un tad tā parādās pati, jūs un Viņa saplūstat kopā un jūs vairs neredzat atšķirību starp sevi un Viņu. Jūs vairs neredzēsiet neko citu. To nevar izteikt nekādos vārdos.

Neapstrādātā dimantā nav iespējams atpazīt dimantu, kamēr to nesašķeļ vai nenoslīpē.

Papadži: Un pat pēc slīpēšanas tas ir tikai ogles gabals, ogleklis. Jūs varat apstrādāt to tādā veidā, lai tas pēc formas derētu gredzenam vai kaklarotai, bet dimanta būtība ir tā pati. Formas var būt dažādas, ārējais izskats var būt dažāds, pielietojums var būt dažāds. Bet sākotnēja dimanta būtība – tikai oglekļa dioksīds.

Rietumos cilvēki vai nu tic Dievam, vai netic. Vai pastāv Dievs un, ja pastāv, tad kas viņš ir vai kas tas ir?

Papadži: Lai cilvēki tic vai netic. Dievu nekādi neskar jebkāda ticība. Dievs ir jūsu doma un jūsu prāta radītais objekts. Lai pateiktu: „Dievs ir”, jums jāeksistē. Pirms jūsu piedzimšanas nekāda Dieva nebija, tāpēc, ka nebija jūs un nebija šīs domas. Kurš radīja radītāju? Radīšana, saglabāšana un noārdīšana ir tikai doma.

Esība ir tas pats kas Dievs?

Papadži: Esība nav tas pats, kas Dievs. Dievs ir vārds, ko jūs radījāt. Esība ir vienkārši Esība. Nav neviena, kas to būtu radījis. Tā atrodas aiz radīšanas un noārdīšanas robežām. Tas, kā iekšienē atrodas viss radītais, tiek dēvēts par Esību.

Šķiet, ka pēc daudziem garīgo prakšu gadiem cilvēks attīsta nepieķeršanos un mieru. Vai pastāv kāds process vai progress, kam seko realizācija?

Papadži: Tas atrodas aiz pieķeršanās un nepieķeršanās robežām. Kad cilvēks tiek vaļā no pieķeršanās kaut kam, viņš pieķeras kaut kam vēl. Tādējādi, atbrīvošanās no pieķeršanās paredz pieķeršanos kam citam, tāpēc tā nav atbrīvošanās. Tās eksistē kopā. Pieķeršanās ir atkarīga no nepieķeršanās un nepieķeršanās ir atkarīga no pieķeršanās.

Būtība atrodas ārpus visiem jēdzieniem un paliek iztēles neskarta, tajā nav nekādu procesu vai progresa. Progress nozīmē, ka kāds iedevis jums metodi no pagātnes. Viņš uzveļ jums kādu mācību, kurai viņš sekoja un jūs sākat to praktizēt. Neatkarīgi no tā, kādu metodi jūs sākat izmantot, jūs paturat prātā to, ko vēlaties sasniegt. Šis sasniegums ir iepriekš izplānots sasniegums. „Man vajag meditēt tik un tik gadu un pēc tam es sasniegšu to un to”. Šī plānošana ir jūsu pašu domas auglis. Patiesībā nav nekāda kustības procesa, jo Tas jau ir Šeit. Ja Tas nav Šeit un jūs to iegūstat ar kaut kādas metodes palīdzību, jūs To zaudējat. Jebkurš ieguvums agri vai vēlu būs zaudēts. Bet, ja jūs to neiegūstat, jūs to arī nepazaudēsiet, jo Tas jau ir Šeit un Tas vienmēr būs Šeit.

Jūs sakat, ka nekādas grāmatas un nekādas prakses nav nepieciešamas, tomēr jūs pats izlasījāt lielu daudzumu grāmatu un Svēto rakstu, jūs pavadījāt tūkstošiem dzīves stundu pildot dažādas prakses. Kāpēc tad jūs dodat tādu padomu?

Papadži: Tāpēc, ka es biju tikai septiņus-astoņus gadus vecs bērns un atnāca kaut kāda pieredze, kas man atvērās. Es neko nedarīju ar nolūku, neko nepraktizēju, tas vienkārši atvērās man. Neviens nespēja man paskaidrot to, nevienā grāmatā tas nebija rakstīts. Pēc tam es mēģināju lasīt grāmatas, ko sarakstījuši seno laiku svētie, ieskaitot Gītu, Bhagavātam, Upanišādas un pat Vēdas, bet es neatradu neko, kas atbilstu manai pieredzei. Es atklāju, ka neviens nekad nav runājis par To, kas ir tas ES ESMU. Ar šādu mērķi es izlasīju lērumu grāmatu un runāju ar daudziem Guru, no ziemeļiem līdz dienvidiem. Bet viss, ko viņi man teica, bija grāmatās, viņi vienkārši sekoja tam, gluži kā aitas, kas seko viena otrai. Neviens no tiem, kurus es sastapu, nebija apzinājies Patiesību un neviens nerunāja par to. Tāpēc es noraidīju visas mācības, visas grāmatas un visus paziņojumus, kurus kāds jebkad izteicis par To.

Kā Buda. Pēc tam kad viņš pameta pili, tas devās pie jogas skolotājiem un daudziem citiem skolotājiem. Viņš atraidīja tos vienu pēc otra. Kaut kādā brīdī viņš atnāca pie cilvēkiem, kas pildīja ļoti skarbu un smagu askēzi – viņi karājās kā pērtiķi, ar piesietām pie koka kājām. Viņš teica: „Nē, tas nav tas, ko es gribu”. Viņš vienkārši atraidīja to. Pēc tam viņš apsēdās, klusējot, zem bodhi koka un kaut kas notika. Pie viņa ieradās Ananda: „Kungs, kas ir pieredze?” Viņš neatbildēja. No 29 gadiem un visu atlikušo sava mūža (51 gads) daļu viņš centās paskaidrot to, bet nevarēja, jo to nav iespējams saprast ar prātu. Tam nav vārdu. Tāpēc neviens nekad nebija par to runājis. Tagad ir sūtras, kas izskaidro Budas apskaidrību. Vai, kad Kašjapa atnāca pie Budas un iedeva tam ziedu, Budda paskatījās uz ziedu un pasmaidīja un Kašjapa guva apgaismību. Tagad cilvēki cenšas saprast: ko nozīmē tas smaids? [Smejas]. Neviens nespēj to izskaidrot. Lūk zieds. Pirmām kārtām: kurš var pasmaidīt, raugoties uz ziedu? Ko tādu viņš ieraudzīja ziedā, ka pasmaidīja un Kašjapa guva to?

Tagad, kad es runāju, es patiesībā nerunāju par sarunas priekšmetu. Dažiem cilvēkiem izdodas notvert to un viņi nespēj paskaidrot, kas ar viņiem notika. Sešdesmit gadus es lūdzu cilvēkus aprakstīt to, bet viņi nespēj. Diezgan bieži cilvēki saka: „Mēs saņēmām visu: mums ir miers, mums ir laime, ir skaistums”. Es jautāju: „Kas tas ir?” Viņi atbild: „Mēs nespējam izteikt”. Tāpēc, ka intelekts un prāts, kas ir apraksta pamats, vairāk nepavada jūs. Jūs esat absolūti viens. Tā bija tāda pati vientulība, ko izjutu es un jūs lūdzat man to paskaidrot. Bet es nevaru paskaidrot. Neviens līdz šim to nav izskaidrojis. Nav prāta un intelekta. Jūs vienkārši esat viens. Viņi nezina, ko ir ieguvuši, bet zina, ka ieguva to. Tā pat nav pieredze, jo pieredze balstās uz prātu, lai radītu to, kas pārdzīvo pieredzi, pārdzīvojuma objektu un to saikni, kas bija pieredze – tas viss var tikt izskaidrots. Bet tas, kas atrodas aiz prāta robežām, nevar būt izskaidrots. Pat Zināšanu Grāmata, Vēdas, saka: „neti, neti” pēc četrām Vēdām. Tā ir grāmata, ko uzrakstījis Vjasa 25 000 gadu atpakaļ un tā atklāti pauž, ka tas nav tas, par ko var uzrakstīt. Labākais šī „neti, neti” izskaidrojums ir „Ne tas un ne šis, es nezinu.

Tātad, nav vajadzīgas nekādas prakses?

Papadži: Jums ir vajadzīgas prakses kad jūs pamanat, ka kaut kā pietrūkst. Piemēram, jūs vēlaties kļūt par inženieri. Kamēr jūs nepabeigsiet inženieru koledžu, jūs neesat inženieris. Jums vajag trenēties, jūs septiņus gadus pavadat koledžā, pēc tam jums dod diplomu par to, ka esat bakalaurs vai maģistrs. Bet šeit jums nevajag praktizēt, tāpēc ka tas jau ir Šeit. Tas, ko jūs ieguvāt, jums būs jāzaudē, bet tas, kas jau ir šeit, jums tikai jāierauga: Kas Es esmu tieši Tagad? Nemēģiniet to atrast ar jebkādu metodi, jo prāts jūs māna. Prāts norāda: izdari to, izdari šo, bet jūs tam klausat. Prāts mānīja jūs miljonus gadu, tāpēc neklausieties prātā šoreiz. Klusējiet. Tas atklās sevi sev pašam.

Papadži

Manā dzimtajā vācu valodā prātu sauc par Geist. Šis vārds nozīmē garu, rēgu – kaut ko neeksistējošu. Vācu valodā „prāts” un „rēgs” ir viens un tas pats.

Papadži: (zinot, ka Madukars ir no Amsterdamas) Visi holandieši, kas atbrauc pie manis no Nīderlandes, Amsterdamas, runā tikai ar prātu. Es cenšos aizvest tos aiz prāta robežām. Viņi saka: tas nav iespējams, jo Amsterdamā mums nākas kontaktēties ar cilvēkiem, bet to nevar darīt bez prāta dalības. Es saku: prāts jums vispār nav vajadzīgs. Prāts jūs māna. Un parādiet man kaut vienu cilvēku, kas ir laimīgs ar savu prātu. Tādu nav. Nedz karaļi, nedz imperatori, pat Aleksandrs Lielais nebija laimīgs no tā, ka viņam bija prāts. Jūs varat būt laimīgs tad, kad prāta nav. Kad jūs aizmiegat, prāta nav un jūs esat laimīgs. Kāpēc? Tāpēc, ka nomoda stāvoklī neviens nav laimīgs un miega ar sapņiem stāvoklī arī neviens nav laimīgs – te jums uzbrūk tīģeris, te jūsu priekšā parādās laupītājs, tas viss ir sapņi, gan nomoda stāvoklī, gan miega stāvoklī. Mūsu attiecības nevienu nepadara laimīgu. Tiklīdz jūs aizmiegat, jūs esat laimīgi un mierīgi. Tas atrodas ārpus visu šo stāvokļu robežām un tad jūs jūtat – tagad es esmu Tas. Tāpēc jūs esat laimīgi. Nakamajā rītā kāds pajautās, kā jūs gulējāt. Jūs sakāt: „Lieliski gulēju, neviena sapņa”. Kurš juta laimi miega laikā? Tātad, jūs esat Tas!


Starp citu, runājot par sapņiem. Pēdējā sapnī, kuru es redzēju pirms sāku rakstīt šos jautājumus, es ieraudzīju jūs: jūs stāvējāt savas mājas priekšā un teicāt man: „Ienāc mājā!” Pēc tam sapnis mainījās un jūs sacījāt: „Iesim pastaigāsim kopā”. (Papadži iesmejas) Lai realizētu Es, vajag atmest prātu. Bet kā prāts var būt atdalīts no Es? Vai prāts nav vēl viena radoša dzīves izpausme?

Papadži: Pirmām kārtām, lai kaut ko atmestu, sākumā jums vajag to ieraudzīt. Kā medaljonu, kas jums karājas kaklā. Kad jūs peldat jūrā, medaljonu var aizskalot, tāpēc, lai to saglabātu, jums vajag atstāt to krastā. Bet prāts visupirms ir neredzams. Prātu neviens nekad nav redzējis. Tad kā jūs varat atmest to, kas neeksistē? Tā ir tikai jūsu koncepcija, ka ir prāts un lai būtu laimīgam, jums tas jāatmet. Jums nav jāatmet prāts, jo tas neeksistē. Lai tas paliek, tas jums noderēs.

Šī dzīve ir tik vērtīga, jo mēs varam apzināties To? Vai cilvēka forma ir vienīgā, kurā iespējama realizācija?

Papadži: Pirmām kārtām, nekādas formas nav vispār. Tāpēc, ka tā ir koncepcija, ka pastāv Visums un tajā ir cilvēki un dzīvnieki. Uz zemes mīt ap 8, 4 miljoni sugu. Bija jāpaiet 35 miljoniem gadu lai no šiem dzīvniekiem rastos cilvēki. Un pat pēc tam, kļuvuši par cilvēkiem, daudzi nav cilvēki. Tie ir tikai dzīvnieki. Tiem nez kāpēc nokritusi aste. (Smiekli) Tā vietā lai staigātu uz četrām kājām, tie sāka staigāt vertikāli, kā gorillas, kas mēģina izslieties stāvus. Tā ir visvērtīgākā inkarnācija – cilvēks, jo jums ir šaubas. Jūs varat pajautāt: „Kas es esmu?” Cūka vai ēzelis nevar uzdot tādu jautājumu: „Kas es esmu?” Tos ved taisnā ceļā uz kautuvi. Tagad mums ir iespēja izvairīties no kautuves. Kautuve nozīmē nāvi. Katram, kas piedzimst, jāsatiekās ar miesnieku, Jamu – nāves dievu. Viņš neaprij nevienu cilvēku, kas apzinājās, kas viņš ir. To uzzināt dod iespēju „Kas es esmu”. Ne citas bioloģiskas sugas un pat ne seši miljardi cilvēku – no tiem var atlasīt labi ja 60, kas varēs uziet, kas viņi ir patiesībā. Tagad, zem viena jumta, sabraukuši cilvēki no daudzām valstīm. Vairāki tūkstoši cilvēku ir atbraukuši šurp. Kāpēc tikai daži no sešiem miljardiem? Ja veikt skaitīšanu, nesavāksies par viens procents no katras valsts, kas no sākta gala zinājuši, kas viņi ir.

Lai nosauktu apgaismota cilvēka piemēru, mums nāksies vērsties pie pagātnes. Divus tūkstošus sešsimt gadus atpakaļ dzīvoja cilvēks vārdā Gautama, kas kļuva par Budu. Tagad, šeit, šis satsangs Laknau padarīja realizāciju par ļoti viegli sasniedzamu. Jums nevajag iet uz Himalaju alām, nevajag meditēt, atkārtot mantras, nevajag doties svētceļojumā un ziedot naudu ubagiem – jums tikai jāiztērē viena sekunde savas dzīves. Tikai viena sekunde un es garantēju, ka jūs kļūsiet brīvi – tai pašā sekundē, tai pašā dienā. Kāpēc tas jāatliek? Tas notiek pirmoreiz vēsturē. Senos laikos ķēniņi pameta savas karaļvalstis un nodevās grēku nožēlošanai. Pēc grēku nožēlošanas viņu priekšā parādās kāda Meneka brīnišķīgas sievietes formā un pieliek punktu nožēlošanai. Šeit ir daudz Menaku. Tas nav nemaz tik slikti – dzīvot ar Menakām. Apgaismība attiecas uz jūsu pašu ES, fiziskam kontaktam nav nekāda sakara. Ja jūsu dzīvē parādījusies sieviete, dzīvojiet ar viņu. Tā nav problēma. Bet, pat ja jūs dzīvojat ar Menekām, jūs paliekat neskarts. Kā Krišna, kam bija tūkstoši sieviešu, bet neviena nevarēja viņam pieskarties. Viņš zināja, kā turēties no tā pa gabalam, kā būt neskartam. Reiz bija svētki, kuru laikā sievietes gavē visu dienu, bet naktī, kad parādās zvaigznes, tās iet pie dievietes lūgties un pat padzerties ūdeni drīkst tikai pēc tam. Bet tai rītā upe pārplūda un prāmis nevarēja tās aizvest uz otru krastu. Krišna pienāca pie viņām un pajautāja: „Ko jūs gaidāt?” Tās atbildēja: „Šodien vakarā ir Čatravati svētki, mēs badojamies un nevaram pat dzert ūdeni, bet prāmja aizvien vēl nav. To mēs arī gaidām.” Viņš sacīja: „Ejiet un griezieties pie Jamūnas: „Ak, Jamūna, ja šis Krišna nav pieskāries sievietei līdz šai dienai, tad dod mums ceļu!”” Visi sāka smieties. „Šis cilvēks mūs glāsta, spēlējas ar mums, bet pēc tam saka, ka nekad neskarās mums klāt”. Vecākās sievietes sacīja: „Viņš melo, tad nu pierādīsim, ka viņš ir melis”. Tās, jokojot, vērsās pie Jamūnas: „Ja šis cilvēks nekad nav pieskāries sievietei, dod mums ceļu”. Un Jamūna atkāpās un palaida viņas. Kas tas bija? Kas tā par maģiju?

Jūs varat palikt neskarts. Neviens nekad nav jums pieskāries. Pat jūsu ķermenis ir neskarts. Jūsu prāts, intelekts, jūtas nevar tam pieskarties. Un jūs nezinat, kur atrodas šis briljants. Tikai ļoti rets cilvēks var jums atklāt šo noslēpumu tieši šeit. Pretējā gadījumā jūs aiz sevis vedīs skolotāji, kas prasīs, lai jūs pildat sadhanas un meditētu noteiktā veidā un praktizētu jogu un mahajogu un vienalga ko. Bet neviens nekad to nav sasniedzis. Tāpēc, ka tas jau ir Šeit. Un, ja tas jau ir Šeit, kāpēc praktizēt kaut ko lai to sasniegtu? Tā ir vienkārši laika šķiešana. Šeit jūs netērējat laiku velti.

Jā, tas ir tieši tas, ko es jūtu. Es netērēju laiku velti.

Papadži: Bet viena savas dzīves sekunde jums ir jāatdod. Šī sekunde nepieder laikam. Mūsu grāmatās tā saucas par mirkli, kšanam. Tā ir 1/4500 sekundes daļa. Es to saucu par sekundi jo nav atbilstoša analoga angļu valodā. Tik maz laika, 1/4500 sekundes daļu jūs varat veltīt sev un atbrīvoties no visām ciešanām, rūpēm, dzimšanām un nāvēm. To nevajag praktizēt, vienkārši apzinieties to, par ko es saku, nepraktizējiet, vienkārši paklausieties. Ja jūs nejūtat to, par ko es runāju, izejiet priekšā un pasakiet visiem: „Es neesmu uzķēris to, es izdarīju, kā jūs teicāt un nenotvēru to”. Lūdzu, iznāciet priekšā un pierādiet, ka es nesaku taisnību.

Es noteikti izmantošu šo iespēju. Tāda iespēja, es to noteikti izmantošu!

Papadži: Kāpēc jūs izmantojat iespējas? Ja nepalaidīsiet nekādas iespējas garām, jo neko nevajag darīt. Neko nevajag darīt. Tagad, šī brīža laikā, jūs sakat to, ko teicāt. „Es izmantošu šo iespēju” – tas notiek ne tajā brīdī, par kuru es runāju. Ne pirms un ne pēc. „Es izmantošu šo iespēju”. Tam vajag vairākus brīžus. Šajā brīdī jūs runāsiet un es paskatīšos, kā jūs spēsiet runāt. Šis laika posms ir tik mazs, ka tajā neietilps pat pusvārds. Tāpēc tas liks jums apklust, bet, kad jūs esat kluss, tas nozīmē, ka esat sasniedzis ko tādu, ko neviens nekad nav sasniedzis.

Es zinu, ka katram atradīsies  tam laiks; mēģināsim nepalaist garām šo iemiesojumu, kad nav kaut kur jāiet, nekādu rūpju, tikai prieks – mūzika, dziedāšana un dejas, visi kopā, plecu pie pleca. Rezultāts ir īpašs. Jūs varat doties dzīvot uz alu, kā vilks vai tīģeris, meditēt, bet nekādus rezultātus nemana – es biju augstu Himalajos. Reiz es devos uz Višnupraijagu pieciem brāļiem Pandaviem pa pēdām. Tie kājām devās uz debesīm. Es uzzināju to un arī gribēju turp doties. Ceļā es satiku askētu no Bengālijas. Bija ļoti auksts un es lūdzu atļauju pārnakšņot pie viņa. Viņš piekrita un gatavoja ēst. Tā bija ļoti maza aliņa, aptuveni sešas reiz sešas pēdas, un viņš pateica: „Vari gulēt te, bet es došos gulēt uz virtuvi”. Par gultu kalpoja akmens izcilnis, kas bija austrumu auduma pārklāts un arī spilvens bija no austrumu drānas. Tas bija piepildīts ar smiltīm – tik askētisku dzīvi dzīvoja šis cilvēks. Es nodomāju: „Man nevajag šo spilvenu ar smiltīm, uz tā nav ērti gulēt. Es varu gulēt arī bez tās”. Kad es novācu spilvenu, es atklāju zem tā guļam grāmatu par seksu. Šis cilvēks paslēpās no pasaules dēļ askēta dzīves, bet patiesībā pētīja pornogrāfiju. Lūk aiziešanas kalnos rezultāts. Ja tev ir nepieciešams studēt seksu, tad kāpēc tādā aukstā klimatā, kāpēc nepalikt tepat? Kāpēc jātur sieviete galvā, ja var to turēt klēpī? Tā es sapratu, ka atsacīšanās no pasaules ir bezjēdzīga.

Šis ceļojums bija ļoti ilgs, es pūlējos atrast to vietu, kur Judhišthira ar saviem četriem brāļiem un sievu Draupadi sāka kāpšanu debesīs. Viņi devās pāri ledājam, apkārt bija sniegs. Viens nokrita un iekliedzās: „Es krītu!”, bet Judhišthita neatskatījās. Otrais brālis nokrita, trešais, arī Ardžūna nokrita, Draupadi arī. Nav iespējams palīdzēt citam uz ledāja. Judhištiha izrādījās vienīgais, kas ienāca debesu valstībā ar ķermeni. Runā, ka viņam līdzi bija suns, bet suņus nelaiž debesīs. Man liekas, suns simbolizē Dharmu. Dharma vienmēr ir ar tevi, lai kurp tu arī ietu; un tev jābūt šķīstam un nevainīgam. Judhištiha visas savas dzīves laikā ne reizi nesameloja. Tāpēc pat Dharma sekoja tam kā suns. Un viņš ir vienīgais, kas pacēlās debesīs ar ķermeni. Es arī gribēju to pašu un devos turp ar tādu nodomu. Bija auksts, visapkārt bija sniegs. Es ieraudzīju cilvēku, kas bija līdzīgs Šivam, lāča ādā kailai miesai pa virsu un tam blakus ļoti skaistu sievieti. Es piegāju viņiem klāt un šie piedāvāja paēst kopā. Apkārt bija klajs lauks un viņa iedeva man lāča ādu, lai es apsēžos tai virsū un pagatavoja man pajasam. Es skatījos, kā viņa gatavoja. Šis ēdiens atgādināja medu, kas sajaukts ar vietējiem graudiem, tas bija ļoti garšīgs! Pat tagad, pēc daudziem gadiem, es varu izbaudīt šo garšu – tā palikusi manos pirkstos. Lūk, kas notika ar mani. Un es nolēmu neturpināt savu ceļu, jo nodomāju: „Ar to pietiek. Priekškam man jādodas debesīs, ja es saņēmu paša dieva Šivas un Parvati daršanu”. Es biju apmierināts, es saņēmu svētību un atgriezos atpakaļ. Es domāju, dievi bija ļoti apmierināti ar mani un es neko nenožēloju. Citi nožēlo visu un atkārto: „Om nama Šivaja, Om nama Šivaja” visu savu dzīvi un pat sapņos nespēj ieraudzīt Šivu. Es satiku daudz bhaktu un Starptautiskās Krišnas Apziņas biedrības locekļus un jautāju tiem: „Vai jūs esat redzējuši Krišnu sapnī”, tāpēc, ka es personīgi esmu redzējis, Bhakti Vedanta, Krišnu. Tie atbildēja: „Nē, mēs nepazīstam citu Krišnu kā vienīgi šo akmens statuju”. Tāda ir mācība, kas bija dota šiem ļaudīm un viņi neiziet ārpus tās. Viss, ko var ieraudzīt acīm, nav Patiesība. Tas ir kas cits.

Nesen es biju Vrindavānā un satiku tur jaunu cilvēku no Krievijas, kas pienāca pie manis un pajautāja: „Vai jūs pazīstat Radhu? Jūs varat man to parādīt?” Viņš gribēja ieraudzīt Radhu un devās uz Indiju, uz Starptautisko Krišnas Apziņas centru lai uzzinātu par viņu. Viņi parādīja tam akmens statuju un pateica: „Tā ir Radha”. Viņš nesamierinājās ar akmeni. Tad viņu nosūtīja pie manis. Es uzaicināju viņu uz vakariņām un viņš uzdeva man daudz jautājumu: „Kādas ir jūsu attiecības ar Radhu?” Es atteicu: „Viņa ir mana sieva”. Viņš sacīja: „Es nekad nebiju dzirdējis ka kāds tā saka”. „Labi, tad ej un pajautā viņai pašai!” Un viņam izdevās ieraudzīt to un tiešā veidā pakomunicēt ar viņu. Un viņš atgriezās Maskavā un dejo tur uz ielām un iesaka visiem braukt uz Brindavānu un satikties ar cilvēku, kas var parādīt Radhu cilvēka formā. Viss atkarīgs no tā, cik cilvēks ir tīrs.

Madukars

Daudzi jūsu sekotāji ir tā saucamie Ošo saņjasini. Divi no tiem nesen man visā nopietnībā pateica, ka jūsu ķermenī ienācis Ošo un runā sauc jums (smiekli). Vai ir kāds sakars starp šo cilvēku no Pūnas un jums?

Papadži: Daudzi saka, ka Ošo runā caur mani. Es to varētu izskaidrot šādi. Ošo ķermenis ir nomiris un tika kremēts – palika pelni, palika samadhi. Bet viņa misija nebija paveikta, jo viņs nomira agri dēļ veselības problēmām, kuras tam radīja Amerikā. Kad viņa dvēsele pameta ķermeni, tā gaidīja iespēju realizēt savas ambīcijas un atrast atbilstošu cilvēku savas misijas nobeigšanai. Tāpēc cilvēki tā saka.

(..)

Tas notiek, kad es runāju; tas notiek pats no sevis. Es nezinu sanskritu, neesmu to studējis, es pat nezinu hindi labā līmenī, bet es varu paskaidrot Gītas jēgu tā, kā to nevar neviens no tiem, ko esmu dzirdējis. Un Upanišādu jēgu, bet ne jau no hindi grāmatām. Neviens nevar komentēt tā, kā to daru es. Tātad, ir kaut kas augstāks. Tas nāk pats no sevis. Tas izmanto cilvēku, lai brīvi runātu kopējā valodā, kuru saprot visi. Visi, kas ir šeit satsangā, vairākumā ir angliski runājoši, tāpēc viņi viegli saprot to, ko es saku. Tātad, jebkura dvēsele var izmantot jebkuru cilvēku.

Buda runāja pali valodā. Tagad pali ir novecojis. Tāpēc grāmatas, sutras, sevišķi Nirvāna Sūtra, kuru es esmu studējis, izdotas franču valodā. Sākotnēji tie bija pali valodā. Bet kurš tad tās lasītu? Tāpēc grāmatas pārtulkoja daudzās valodās, kuras mēs varam saprast. Nepietiek tikai ar grāmatu lasīšanu. Ja tas ir iespējams, atrodiet cilvēku, kas aizvien vēl atrodas fiziskajā formā un spēj izkliedēt jūsu šaubas. Visiem mēdz rasties šaubas, tad kāpēc lai neatrastu cilvēku, kas palīdzēs izkliedēt tās un nebūt kopā ar viņu, kamēr tas ir iespējams?

Bet vairākums skolotāju ir tikai sludinātāji. Tie sludina dogmas. Viņiem nav nekādas mācības, tikai sprediķi. Tādi sludinātāji sastopami pārsvarā Rietumos un cilvēki seko šiem jogas sprediķiem un citām praksēm. Indiešu skolotāji savairojās ASV kā sēnes, viņi vienkārši pelna naudu – biznesmeņi, kas nezina, ko lai māca. Es redzēju indiešus Šveicē, kas izveidoja Āšramu. Varbūt, jūs pazīstat to skolotāju Frauenfeldē, tur viņam ir milzīgs, iespaidīgs komplekss. Man tur bija ar viņu tikšanās. Bet neviens nezina, ko lai māca.

Visi šie skolotāji ir tikai sludinātāji. Neviens no viņiem nav sadguru. Sadguru nav mācības, kuru tas varētu jums dot. Viņš nedod nekādas metodes. Viņš atveras tieši jūsu pašu ES iekšienē.


Kurp jūs dosieties kad pametīsiet ķermeni? Vai jūs kādreiz atgriezīsieties uz planētu Zeme?

Papadži: Ja es atgriezīšos, tad man jāaiziet, bet, ja es aiziešu, tad man jāatgriežas. Tātad, Patiesībā es neesmu ieradies un neaiziešu prom. (smiekli) Lūk Patiesība.

Kurš aiziet? Kurš atnāk? Jūs runājat par ķermeni nevis par paša ES. ES neaiziet un neatnāk. Kādēļ tam kaut kur iet? Kas būs, ja tas aizies no šejienes un ies kaut kur vēl? Tas taču nav biznesmenis! (smiekli) ES satur visu. Kālab tam kaut kur jāiet? Karalis nedomā: „Es vēlos nopirkt šo māju, dzīvokli vai zemi”, jo visa karaļvalsts pieder viņam. Karalis nevēlas nopirkt kādu māju, jo visa karaļvalsts tāpat pieder viņam. Tātad, kad jūs kļūstat par karali, jums jau nav vēlmes kaut kur doties. Pietiek sasist plaukstas un visas jūsu vēlmes ir piepildītas.

Vai Papadži ir [palicis] ego?

Papadži: Ir! (smiekli) Man ir ego. Tas ar prieku man kalpo, kā istabene. Bez istabenes nevar uzturēt kārtību mājā. Tā ir iztapīga un risina visas problēmas, pat neko man nesakot. Man nav pretenziju pret viņu. Lai dzīvo manā mājā, man ar viņu nav problēmu. Nav nekāda naida starp viņu un mani. Tā ir laimīga pilnībā.

Daudzi cilvēki brīnās kad redz, ka es ēdu saldējumu vai dzeru koka-kolu, (smiekli) jo svami nedzer koka-kolu un neēd saldējumu. Bet saldējumam nav nekāda sakara ar apgaismību, tas nekādi neietekmē apgaismību. Saldējums dodas tiešā ceļā no mēles uz kuņģi un manai apgaismībai nav nekādu iebildumu pret saldējumu. Tāpēc, kad parādās saldējums, es to ēdu. Man nav problēmu, jo man nav ierobežojumu.

Man nav noteikumu darīt to vai nedarīt to, kā citiem svami. Es neesmu no tiem, kas saka: „nedrīkst darīt to”.

Dari visu, ko vēlies un dzīvo parastu dzīvi, necenšoties kļūt par kādu citu un neatdalot sevi no sabiedrības. Malas un noteikta apģērba tipa nēsāšanai nav nekāda sakara ar To. Nav būtiski, vai tu nēsā baltas drēbes, vai melnas, vai oranžas, un kā tu sevi dēvē. Tas viss ir reliģiju atribūti. „Dari to” un „nedari to” – tās ir reliģijas. „Ja tu ej uz baznīcu, tu nokļūsi paradīzē. Ja tu neesj uz baznīcu, pēc nāves nokļūsi ellē”.

Es nesaku jums darīt kaut ko pēc nāves, es tikai saku jums lai jūs izmantojat jūsu dzīves laiku līdz nāvei, dzīvojiet, kā gribat un dariet, ko gribat, bet tā, lai tas jūs neskar. Nekas ķermenisks netraucēs jūsu izpratnei, jo es nelieku jums nēsāt noteiktu apģērbu vai kaut kā īpaši uzvesties.

Kāpēc sanāk, ka daudzi meklētāji atbrauc uz Laknau un šeit, jūsu kompānijā, pārdzīvo šo stāvokli, bet pēc tam, kad viņi dodas mājup uz Rietumiem vai vēl kaut kur, tas pazūd?

Papadži: Tāpēc, ka viņi domā, ka šeit, Laknau, viņi saņēmuši kaut ko jaunu, kā viņiem līdz šim nav bijis. Tāpēc viņiem tas jāzaudē.

Es saku viņiem: jums vajag nevis iegūt vai pazaudēt kaut ko, bet saprast, ka jūs jau esat brīvi un apgaismoti. Ja jūs jau esat apgaismoti – Maskavā, Vašingtonā vai Laknau – kā jūs varat to kaut kur pazaudēt? Lūk, par ko es runāju: nemēģiniet iegūt kaut ko, gluži pretēji – atmetiet visu, ko esat ieguvuši līdz šim. Atstājiet visu, par ko esat dzirdējuši un lasījuši. Tas, kas paliks, atvērsies jums kā jūsu pašu ES, un, kad jūs atpazīsiet to, jūs jau nevarēsiet to pazaudēt.

Viss, ko jūs esat ieguvuši, tiks zaudēts, bet tas, ko jūs neesat ieguvuši, netiks zaudēts. Ja Laknau jūsu kabata ir tukša, tad Ņujorkā tā būs tikpat tukša. Bet, ja jums kaut kas ir, jūs to pazaudēsiet. Kad jūs pērkat cigarešu paciņu, nauda, ko jūs tai iztērējat, izzūd. Jūs to pārvērtāt dūmos. Vienmēr turiet jūsu kabatas tukšas. Kad rokas ir tukšas, viss nāks. Ja jūs kaut ko jau turat, jums nav vietas kam jaunam. Atbrīvojiet rokas, vienmēr turiet tās tukšas. Tukšs prāts valda pār pasauli. Tukšs prāts un tukšas rokas nozīmē, ka nav domu, bet cilvēks bez domām ir karalis. Pamēģiniet! (smejas) Atbrīvojiet savu prātu no visa un sajūtiet, kas jūs esat. To sauc par mieru, bet vēl – par apgaismību, bet vēl – par brīvību. Bet neturiet neko savā prātā! (ilgs klusums)

(..)

Pirms daudziem gadiem par manu pirmo skolotāju kļuva dzogčen Meistars. Viņš mācīja pašatbrīvošanos. Tas nozīmē, ka sākotnējais cilvēka stāvoklis ir spontāni izveidota mandala, kurā eksistē viss. Nav nekā, ko vajadzētu noraidīt vai attīrīt. Šī pilnība nozīmē, ka tā saucamais mērķis ir nekas cits kā šī sākotnējā stāvokļa, paša ES enerģijas izpausme. To pašu es dzirdu arī no jums. Viņš vēl saka, tāpat kā jūs, ka nokļūt stāvoklī, kas netiek domu traucēts, tas arī ir absolūtā Patiesība. Bet dzogčenpo neredz neko ļaunu pašās domās, ja cilvēks tikai nepieķerās tām, kā piemērā ar spoguli, kurā viss tikai atspoguļojas, bet pats spogulis paliek netraucēts.

Papadži: Es pilnībā piekrītu šim apgalvojumam. Lai attīrītu prātu, vajag prātu, kas kļuva netīrs. Jūs nevarat ieraudzīt spogulī savu atspulgu, kas pārklājies ar putekļiem. Bet, ja spoguļa nav, kur paliks putekļi? Kā var putekļi pārklāt prātu, ja prāta nav?

Daudzi skolotāji visā pasaulē saka, ka jums jāattīra prāts, bet es saku, ka prāts neeksistē. Patiesībā prāts ir funkcija, kura ir nepieciešama konkrētam mērķim. Prāts nozīmē pagātni. Prāts ir doma, bet doma pēc noklusējuma nāk no pagātnes. Kad jūs vērojat prātu tagadnē, šai pašā brīdī, prāta nav. Šis prāta trūkums [neesamība] tiek dēvēts par brīvību.

Kad jūs ejat uz kinoteātri, jūs redzat ainas, kas tiek projecētas uz ekrānu. Daļa ainu attēlo mīlas attiecības, citas mēdz būt trauksmainas – piemēram, kādu apzog. Kad filma beidzas, uz ekrāna nepaliek ne lietuslāšu, ne caurumu no lodēm. Ekrāns paliek tīrs.

Tas, kas rodas prātā, ir jūsu vēlmju projekcijas un jūs identificējat sevi ar tām ainām. Bet jums jāidentificē sevi ar ekrānu, kas bija pirms sākās filma un paliks kad tā beigsies. Tātad, šī izpausme ir projekcija uz ekrānu un šī projekcija ir prāts. Bet ja jūs saprotat, ka esat ekrāns, bet ne projekcija, tad projekcijas parādīsies un uzreiz apstāsies. Tātad, jums vajag identificēt sevi ar ekrānu: esmu neskarts, mūžīgs, nemainīgs ekrāns. Tikai tad jūs varēsiet baudīt to, kas tiek attēlots uz ekrāna. Bet ja jūs sevi identificējat ar kaut ko, tad jums būs atmiņa, un jūs cietīsiet no viņa bēdām un priecāsieties par viņa laimi. Bet jūs zaudēsiet savu dabu, kas ir ekrāns. Tātad, jūs esat tīri. Par to es arī saku: nekādu prakšu! Es paziņošu jums vienu faktu: jūs esat ārpus visa, jums virsū nebija uzkritis neviens puteklītis. Tāpēc es nepiedāvāju jums metodes kā tikt vaļā no putekļiem – nekādu putekļu nekad nav bijis! Tas ir tiem skolotājiem, kuriem prāts tiešām pārklājies ar putekļiem – lai notrauš savus putekļus! (smiekli)

Un tagad es atklāšu jums savu noslēpumu.

(Papadži skatās Madukaram acīs. Abi ilgi klusē).

Liels paldies.

Papadži: Paldies jums.

No manas istabas loga
Tālumā, es redzu
Brīnišķīgu koku,
Kaut arī mirušu.
No rīta tā zaros
Tupēja septiņpadsmit maitu lijas.
Pa dienu nepalika neviena.Kas būs vakarā? Man bija septiņpadsmit jautājumi. Šis koks, beigts koks ir mans ķermenis. Vēl no rīta uz tā tupēja septiņpadsmit maitu lijas. Tagad, pa dienu, to nav. Vai tie atgriezīsies vakarā?

Papadži: Maitu lijas atlido uz līķa smaku, jo tās neēd dzīvu miesu. Maitu lijas nosēžas uz maitas un ēd to. Tāpēc tagad, kad esmu tev atklājis savu noslēpumu, tu nenomirsi un neviena maitu lija tev netuvosies. Om!

***

No grāmatas: Мадукар «Единство. Ясность и радость жизни через адвайту»,2009 год
Издательство “Ганга”
Твердый переплет, 224 стр.
ISBN 978-5-98882-098-7
Тираж: 1000 экз.
Формат: 84х108/32
Серия: «НЕ-2»

Attēla nr. 1 avots.
Attēla nr. 2 avots.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *