Ramana Maharši – Problēmas un pārdzīvojumi (16. nodaļa)

Fiziskas sāpes un diskomforts, prāta anarhija, emocionālā nestabilitāte un retie svētīgā miera starpposmi bieži tiek piedzīvoti kā garīgās prakses blakusparādības. Tādas izpausmes var nebūt tik dramatiskas kā divās iepriekšējās nodaļās aprakstītās, bet tās rada vērā ņemamu interesi tiem, kas tās piedzīvo, jo parasti tās tiek interpretētas vai nu kā posmi, vai kā šķēršļi ceļā uz Sevi un, atkarībā no pieņemtā traktējuma, cilvēks pieliek milzīgas pūles ar mērķi tās pagarināt vai iznīcināt.

Šri Ramana sliecās uz lielākās daļas garīgo pārdzīvojumu svarīguma samazināšanu un, ja viņam par tādiem ziņoja, parasti pasvītroja, ka svarīgāk apzināties to, kas apzinās nekā aizrauties ar pārdzīvojumiem vai analizēt tos. Reizēm viņš vērsās pie pārdzīvojumu cēloņu izskaidrojumiem un laiku pa laikam novērtēja tos kā derīgus vai nevēlamus priekš Paš-apzināšanās, bet kopumā bija tendēts mazināt interesi par tiem.

Viņš bija pieklājīgāks [gādīgāks] kad sekotāji lūdza palīdzību lai pārvarētu problēmas, kas rodas meditācijas laikā. Viņš pacietīgi uzklausīja to sūdzības, piedāvāja konstruktīvus problēmu risinājumus un, ja juta, ka tas ir lietderīgi, centās parādīt, ka no Ātmana viedokļa nekādu problēmu nebija.

Meklētājs: Laiku ka laikam parādās spožas apziņas dzirkstis un tās [apziņas] centrs atrodas ārpus parastā “es” un šķiet visaptverošs. Neskaroties klāt filosofiskiem jēdzieniem, ko man varētu ieteikt Bhagavāns darbā ar šo reto apziņas uzplaiksnījumu sasniegšanu, uzturēšanu un paplašināšanu? Vai garīgā prakse [abhjasa], kas tiek veikta tādā pieredzē, paredz vienatnību?

Maharši: Jūs sakāt “ārpus”. Kam eksistē jēdzieni iekšā un ārpusē? Tie var eksistēt tikai līdz brīdim kamēr ir objekts un subjekts. Kam tad eksistē šie jēdzieni? Pētot to, jūs atklāsiet, ka tie izkūst tikai subjektā. Meklējiet, kas ir šis subjekts un tāda izpēte novedīs jūs pie tīrās Apziņas, kas pārspēj subjektu.

Jūs sakāt “parastais “es””. Parastais “es” ir prāts. Tam ir ierobežojumi. Bet tīrā Apziņa atrodas ārpus ierobežojumiem un tiek sasniegta ar paš-izpēti.

Jūs sakāt “sasniegums”, bet Ātmans visu laiku ir te. Jums tikai jānovāc palags, kas traucē Ātmana uziešanai.

Jūs sakāt “saglabāšana”; tiklīdz jūs apzinājāties Ātmanu, Viņš kļūst par jūsu tiešo un nepastarpināto pārdzīvojumu un vairs netiek zaudēts.

“Paplašināšana”; nav Ātmana paplašināšanas, jo Viņš ir tāds, kāds ir vienmēr – bez saraušanās vai palašināšanas.

“Vienatnība”; esība Ātmanā arī ir vienatnība, jo nav nekā sveša Ātmanam. Vienatnību jāuztur no vienas noteiktas vietas vai stāvokļa līdz citam. Bet nav nekā atdalīta no Ātmana. Vienatnība nav iespējama un iedomājama, jo viss ir Ātmans.

Abhjasa; tā ir tikai atkāpju [no miera] kontrole un miers, kas jums neatņemami piemīt. Vai abhjasa tiek praktizēta, vai ne, bet jūs vienmēr atrodaties savā dabiskā stāvoklī… Palikt tas, kas esat, bez jautājumiem un šaubām – tas arī ir jūsu dabiskais stāvoklis.

Meklētājs: Gadās laika periodi, kad cilvēkiem un mantām ir neskaidras, gandrīz caurspīdīgas formas, gluži kā snaudā. To vērošana no ārpuses apstājas, bet turpinās to eksistences pasīva apzināšanās, tai pat laikā nav nekāda veida savas individualitātes aktīvas apzināšanās. Prātā valda dziļš miers. Vai šādi periodi nozīmē prāta gatavību iegrimšanai Ātmanā vai tas ir kāda neveselīguma pazīmes, pašhipnozes rezultāts? Vai jāuztur šāds stāvoklis, kas nes laicīgu mieru?

Maharši: Kopā ar klusumu prātā pastāv Apziņa. Tas ir tieši tas stāvoklis uz kuru vajag tiekties. Jautājuma rašanās šai punktā, bez apzināšanās, kas ir Ātmans, parāda, ka stāvoklis ir nevis stabils, bet nejaušs.

Vārds “iegrimšana” tiek lietots tad, kad pastāv aizejošas prāta noslieces un tāpēc prātam jābūt vērstam uz iekšpusi lai iegrimtu zemāk par ārēju, fenomenālu izpausmju virsmu. Bet priekš kam iegrimt, ja klusums dominē un nebloķē apziņu?

Meklētājs: Kad es meditēju, reizēm jūtu noteiktu svētlaimi. Vai man šādos gadījumos jājautā sev: “Kas ir tas, kas izjūt svētlaimi?”

Maharši: Ja tiek pārdzīvota patiesa Ātmana Svētlaime, ja prāts tiešām saplūda ar Viņu, tad šaubas vispār neradīsies. Pats jautājums parāda, ka patiesā Svētlaime nav sasniegta.

Visas svārstības rimsies tikai kad tas, kas šaubās, un viņa avots, būs uziets. Nav jēgas izklīdināt šaubas pēc kārtas: jo pēc vienu šaubu izzušanas rodas otras un tām nav beigu. Bet, ja, meklējot to, kas šaubās, uziets, ka tas patiesībā neeksistē, tad visas šaubas uzreiz izzudīs.

Meklētājs: Reizēm es dzirdu iekšējas skaņas. Ko man darīt tādā gadījumā?

Maharši: Lai arī kas notiktu, uzturiet paš-izpēti, jautājot: “Kas dzird šīs skaņas?” – līdz tam brīdim kamēr Realitāte būs sasniegta.

Meklētājs: Gadās, ka meditācijas laikā es jūtu svētlaimi un acīs sariešas asaras. Citā laikā asaras neparādās. Kāpēc tas notiek?

Maharši: Svētlaime – vienmēr šeit, bet ne kaut kas atnākošs un aizejošs. Tas, kas atnāk un aiziet būtībā ir prāta produkts un jums nav jāuztraucas par to.

Meklētājs: Svētlaime izraisa fizisku ķermeņa trīci, bet, kolīdz tā izzūd, es jūtu nomāktību un vēlmi piedzīvot to atkal. Kāpēc?

Maharši: Jūs pieļaujat, ka bijāt šeit arī tad, kad izjutāt svētlaimi un tad, kad tas nenotika. Ja pareizi apzināties to “jūs”, minētie pārdzīvojumi kļūs mazsvarīgi.

Meklētājs: Lai izprastu šo svētlaimi jābūt kaut kādai substancei kurā varētu ieķerties? Vai ne?

Maharši: Ja jūs grasaties ieķerties vēl kādā, tad izraisat dualitāti, bet pastāv tikai vienots Ātmans, neduāls. Tādējādi, kam kas jāsaķer? Un ko vajag saķert?

Meklētājs: Kad savā sadhanā es sasniedzu bezdomu stadiju, es saņemu noteiktu apmierinājumu, bet reizēm izjūtu arī neskaidras bailes, kuras nevaru pienācīgi aprakstīt.

Maharši: Jūs varat just kaut ko, bet jums nav jāsamierinās tikai ar to. Neatkarīgi no tā, ko jūs sajutīsiet – bailes vai baudu, pajautājiet sev, kas jūt šīs bailes vai baudu un tādā veidā turpiniet sadhanu līdz brīdim, kad pārspēsiet abus un paliks tikai Realitāte.

 

Tai faktā, ka tas atgadās vai tiek pārdzīvots, nav nekā ļauna, bet jums nedrīkst pie tā apstāties. Piemēram, nekad nedrīkst samierināties ar laijas [laicīga prāta apmierinājuma] baudu, kas tiek piedzīvota līdz ar domu parādīšanos. Jums vajag enerģiski turpināt izpēti līdz visas dualitātes izzušanai.

Meklētājs: Kā tikt vaļā no bailēm?

Maharši: Kas ir bailes? Tā ir tikai doma. Ja pastāv kaut kas, izņemot Ātmanu, tad ir arī iemesls bailēm. Kurš redz visu atdalītu no Ātmana? Sākumā rodas ego un iedomājas objektus kā ārējus. Taču, ja ego nepaceļas, tad dzīvo vienīgi Ātmans un nav nekā ārēja. Ārējā [objekta] esamība attiecībā uz sevi paredz iekšējā vērotāja eksistenci. Šaubas un bailes būs iznīcinātas ar tā meklējumiem. Ne tikai bailes, bet arī visas pārējās domas, kas koncentrējas ap ego, izzudīs kopā ar to.

Meklētājs: Kā pārvarēt drausmīgas bailes no nāves?

Maharši: Kad šīs bailes jūs pārņem? Vai tad tās atnāk kad jūs neapzinaties savu ķermeni, piemēram, miegā bez sapņiem?Tas vajā jūs tikai tad, kad esat pilnībā “nomodā” un uztverat šo pasauli, ieskaitot arī savu ķermeni. Taču, ja jūs neuztverat tos un paliekat kā tīrs ES, kā dziļā miegā, tad bailes nespēj jūs skart.

Ja jūs izsekosiet nāves bailes līdz tam objektam, kā zaudējums izraisa bailes, tad atklāsiet, ka šis objekts nav ķermenis, bet prāts, kas tajā funkcionē. Daudzi labprāt tiktu vaļā no slimībām pakļautā ķermeņa un visām problēmām un neērtībām, kas ar to saistītas, ja viņiem izdotos sasniegt nepārtrauktu apzināšanos. Tieši apzināšanos, apziņu, un nevis ķermeni, cilvēks baidās zaudēt. Cilvēki mīl eksistenci tāpēc, ka tā arī ir mūžīgā Apzināšanās – viņu pašu ES. Kāpēc lai nepieturēties pie šīs tīrās Apzināšanās tieši tagad, esot ķermenī un neatbrīvoties no jebkādām bailēm?

Meklētājs: Mēģinot palikt bez domām, es aizmiegu. Kā lai es tieku vaļā no tā?

Maharši: Ja reiz esat aizmiguši, tad tādā stāvoklī neko izdarīt nevarēsiet. Tomēr nomoda laikā centieties turēties tālāk no jebkādām domām. Kāpēc jādomā par sapni? Tā taču arī ir doma, vai ne? Ja jūs esat spējīgi būt bez domām nomoda laikā, ar to pietiek, jo stāvoklis pirms aizmigšanas turpinās pēc pamošanās, turklāt no tās vietas, kur jūs apstājāties aizmiegot. Kamēr ir domas par aktivitāti, būs arī miegs. Domas un miegs – divas medaļas puses.

Nevajag gulēt pārāk daudz vai vispār iztikt bez miega. Gulēt vajag izteikti mēreni. Lai novērstu pārāk ilgu miegu, vajag censties būt bez domām vai čalanām [prāta kustībām], jāēd tikai sattviska barība un tikai mērenā daudzumā, nedrīkst nodoties pārāk lielai fiziskai aktivitātei. Jo vairāk mēs ierobežojam domas, aktivitātes un uzturu, jo vairāk spējam ierobežot miegu. Kā sacīts Gītā [Bhagavāt-Gīta VI : 16-17], mērenībai jākļūst par noteikumu meklētājam viņa ceļā. Svētajos Rakstos arī tiek izskaidrots, ka miegs ir sadhaku pirmais šķērslis. Kā otru min vikšepu jeb jutekliskos šīs pasaules objektus, kas novērš meklētāju uzmanību. Par trešo uzskata kašaiju jeb domas par pagājušiem pārdzīvojumiem (..). Ceturtais – Ananda [Svētlaime], arī tiek dēvēta par šķērsli, jo šai stāvoklī ir nodalītības sajūta no Anandas avota, kas ļauj baudītājam sacīt: “es baudu Anandu“. Arī šis šķērslis ir jāpārvar. Jāsasniedz galēja samadhi stadija, kad meklētājs kļūst par Anandu jeb vienots ar Realitāti. Šajā stāvoklī baudītāja un baudas dualitāte izzūd Sat-Čit-Anandas okeānā jeb Ātmanā.

Meklētājs: Tāpēc nevajag censties saglabāt svētlaimes vai ekstāzes stāvokli uz visiem laikiem?

Maharši: Pēdējais šķērslis meditācijā ir ekstāze, jo jūs jūtat milzīgu svētlaimi un laimi un vēlaties palikt šai ekstāzē. Nepiekāpieties tam, bet pārejiet tālāk pie nākamās stadijas – varenā miera. Tā ir augstāka par ekstāzi un saplūst ar samadhi. Veiksmīgs samadhi izraisa nomoda sapņu stāvokli, kurā jūs zinat sevi kā pastāvīgu Apziņu, jo TĀ ir jūsu daba. Patiesībā cilvēks visu laiku atrodas samadhi, bet nezina par to. Lai iepazītu, viņam vajag tikai novākt visus šķēršļus.

Meklētājs: Ar dzejas, mūzikas, džapas, badžanu [pielūdzēju dziesmu], brīnišķīgu dabas ainavu apceres, garīgu dzejojumu lasīšanas starpniecību cilvēks reizēm piedzīvo patieso visvienības sajūtu. Vai dziļa svētlaimīga miera sajūta (kurā nav atsevišķas personības) ir tā pati iekļūšana Sirdī par kuru runāja Bhagavāns? Vai šāda prakse var vest pie dziļāka samadhi un, beigu beigās, pie pilnīga Realitātes redzējuma?

Maharši: Kad prāts uztver to, kas viņam patīk, tā arī ir laime un tā ir Laime, kas raksturīga Ātmanam, bet citas Laimes nav. Tā nav sveša un tāla. Jūs iegrimstat Ātmanā tais apstākļos, kuri jums liekas patīkami un šī iegrimšana beidzas ar pašeksistējošu Svētlaimi. Tomēr domu virtene ir atbildīga par šīs Svētlaimes pārnešanu uz ārējiem priekšmetiem un notikumiem, kaut gan faktiski Tā atrodas jūsos pašos. Šajos minētajos gadījumos jūs, kaut arī neapzināti, iegrimstat Ātmanā. Taču, ja jūs to izdarīsiet apzināti, ar pārliecību, kas izriet no jūsu vienotības [ar Laimi] pārdzīvojuma, kas ir patiesais Ātmans, vienīgā Realitāte, tad jūs nosauksiet to par Realizāciju. Es novēlu jums apzināti iegrimt Ātmanā, proti, Sirdī.

Meklētājs: Es praktizēju sadhanu jau divdesmit gadus, bet neredzu nekādu progresu. Ko lai es daru? Katru dienu no pieciem rīta es koncentrējos uz domu, ka tikai Ātmans ir reāls, bet viss pārējais – nē. Neraugoties uz gandrīz divdesmit gadus ilgām pūlēm, man izdodas koncentrēties ne ilgāk kā uz divām-trim minūtēm, pēc tam domas atkal sāk klīst.

Maharši: Panākumu sasniegšanai nav cita paņēmiena izņemot prāta vešanu atpakaļ kattreiz kad tas pagriežas uz āru un tā fokusēšanu uz Ātmanu. Nav vajadzības meditācijā, mantrā, džapā vai kādā citā tehnikā, jo tās visas ir jūsu patiesā daba. Meditācija nav tik daudz prātošana par Ātmanu, cik domu par ne-Ātmanu atmešana. Kad jūs beidzat domāt par ārējiem objektiem un novēršat prāta aiziešanu ārpasaulē ar tā pagriešanu uz iekšu un fiksāciju uz Ātmanu, paliek tikai Ātmans.

Meklētājs: Ko lai es daru svešu [nepiederīgu] domu un vēlmju pārvarēšanai? Kak noregulēt dzīvi kontroles pār savām domām labad?

Maharši: Jo vairāk jūs nostabilizēsieties Ātmanā, jo lielāka būs spontāna svešu domu aizplūde. Prāts nav nekas cits kā domu saišķis, bet “es”-doma – to sakne. Tāpēc, kad jūs sapratīsiet, kas ir šis “es”, un uzzināsiet, no kurienes tas nāk, visas domas saplūdīs ar Ātmanu.

Dzīves regulēšana, tāda, kā celšanās noteiktā laikā, vanna, mantras, džapas veikšana, rituālu ievērošana, paredzēta tikai cilvēkiem, kurus nesaista paš-izpēte vai kuri nav uz to spējīgi. Bet tiem, kas spēj praktizēt šo metodi, visi noteikumi un disciplīnas nav vajadzīgas.

Meklētājs: Kāpēc, neraugoties uz atkārtotiem mēģinājumiem, prātu nekādi neizdodas pagriezt uz iekšpusi?

Maharši: Tas tiek veikts tikai pakāpeniski ar prakses un bezkaislīguma palīdzību. Prāts atgādina govi, kas pieradusi ilgstoši bez saimnieka ziņas ganīties brīvībā un kuru tādēļ nav viegli pieradināt pie steliņģa. Lai arī kā uzraugs kārdinātu viņu ar sulīgu zāli un citu lielisku barību, viņa sākumā atsakās no tās. Pēc tam tā nogaršo mazliet, bet nostrādā iekšēja tieksme uz brīvību un govs pamet steliņģi. Saimnieka atkārtoto mēģinājumu iespaidā govs pierod pie steliņģa un, beigu beigās, nekur neiet, pat ja to neierobežo. Līdzīgi notiek arī ar prātu. Ja reiz tas atradīs savu iekšējo laimi, tad vairs neklaiņos ārpusē.

Meklētājs: Bet vai apcerē nepastāv modulācijas, kas atbilst apstākļiem?

Maharši: Jā, tās ir. Laiku pa laikam pastāv kaut kāda apgaismība un tad apcere kļūst viegla, bet citos periodos apcere nav iespējama pat pēc vairākkārtējiem mēģinājumiem. Tas ir atkarīgs no trīs gūnu [sattva, radžass un tamass] iedarbības.

Meklētājs: Vai uz cilvēka apceres ritumu atstāj ietekmi viņa aktivitātes un darbības apstākļi?

Maharši: Tie nevar ietekmēt. Tikai darītāja sajūta – kartriva buddhi – rada šķēšļus meditācijai.

Meklētājs: Divu-trīs dienu laikā mans prāts ir skaidrs, bet tad, uz tikpat tilgu laika periodu, kļūst pilnīgi truls un šie periodi nomaina viens otru. Kas par lietu?

Maharši: Viss ir pilnīgi dabiski. Tā ir tīrības [sattva], aktivitātes [radžass] un inertuma [tamass] maiņas spēle. Nenožēlojiet par tamasu, bet, kad atnāk sattva, turieties aiz tās un ņemiet no tās vislabāko.

Meklētājs: Dažkārt izrādās, ka fizisks ķermenis neļauj stabili meditēt. Vai vajag praktizēt jogu lai pieradināt ķermeni pie izturības?

Maharši: Viss ir atkarīgs no cilvēka samskarām [nosliecēm]. Viens praktizē hatha-jogu, lai izārstētu ķermeņa kaites, cits uztic savu ārstēšanu Dievam, trešais izmanto šim nolūkam gribasspēku, bet ceturtais vispār var būt vienaldzīgs pret tām. Bet ikviens no četriem būs neatlaidīgs meditācijā. Sevis meklēšana ir obligāts faktors, visam pārējam piemīt palīglīdzekļa raksturs.

Meklētājs: Mani mēģinājumi koncentrēties tiek sirdspukstu izjaukti un tos pavada smagnēja, saraustīta un ātra elpošana. Pēc tam uzbrūk domas un prāts kļūst nevaldāms. Veselā stāvoklī koncentrācija noris veiksmīgāk un mana elpošana apstājas pie dziļas koncentrācijas. Ilgu laiku es alku izmantot Bhagavāna tuvumu manas meditācijas virsotnes sasniegšanai un tālab atbraucu šurp, pārvarējis būtiskus šķēršļus. Bet šeit es saslimu un nevarēju meditēt un tāpēc piedzīvoju depresiju. Neraugoties uz satraukumu par saraustītu un ātru elpošanu, es tomēr apņēmīgi pieliku pūles prāta koncentrēšanai un kaut daļēji sasniedzu panākumus, bet mani tas neapmierina. Tuvojas laiks, kad man jāaiziet no šejienes, un es jūtu aizvien lielāku nomāktību domājot par to. Šeit es atradu cilvēkus, kas saņēmuši mieru ar meditāciju šai Hallē, tomēr man neizdevās iegūt šāda miera svētlaimi. Pats par sevi tas iedarbojas nomācoši.

Maharši: Pati doma: “es neesmu spējīgs koncentrēties” ir šķērslis. Kāpēc tai jārodas?

Meklētājs: Vai cilvēks spēj visas divdesmit četras stundas dienā palikt bez domām? Man nav jāmeditē?

Maharši: Kas ir „stundas”? Tas ir jēdziens. Ikviens jūsu jautājums ir domas pamudināts.

Vienalga, kad rodas doma – neaizraujieties ar to. Jūs apzinaties ķermeni aizmirstot Ātmanu, bet vai var neatcerēties Viņu? Kā var aizmirst Viņu esot Ātmanam? Tad jābūt diviem „ES” lai viens aizmirstu otru. Tas ir absurds, un tāpēc Ātmans necieš, tajā nav nepilnīguma. Viņš ir vienmēr laimīgs. Pretēja sajūta ir vienkārši doma, kurā patiesībā nav pastāvības. Tieciet vaļā no domām. Kāpēc cilvēkam vajag censties meditēt? Viņš vienmēr ir realizēts, būdams viņš Pats. Tikai atbrīvojieties no domām.

Jūs domājat, ka veselības stāvoklis neļauj jums meditēt. Vajag izsekot šīs grūtsirdības avotu – kļūdaina Ātmana identificēšana ar ķermeni. Sāp nevis ES, bet ķermenis. Bet ne jau tas nāk un paziņo jums, ka ir saslimis. Jūs to sakāt. Kāpēc? Tāpēc, ka nepareizi identificējat sevi ar ķermeni. Pats ķermenis ir doma. Esiet tas, kas esat patiesībā. Grūtsirdībai nav nekādu iemeslu.

Meklētājs: Pieņemsim, ka meditācija tiek traucēta, piemēram, ar odu kodieniem. Vai vajag būt neatlaidīgam meditācijā, mēģinot paciest kodienus, ignorēt šos traucēkļus vai izgaiņāt odus un tad turpināt meditāciju?

Maharši: Dariet to, ka uzskatīsiet par atbilstošu. Jūs nesasniegsiet mukti vienkārši dzenot prom kukaiņus. Uzdevums ir panākt prāta vienvirzienību, bet pēc tam – manonašu [prāta noārdīšanos]. Jūs lemjat – paciest kodienus vai izgaiņāt odus. Pilnīgā pārņemtībā ar meditāciju kodiens netiek sajusts, bet, kamēr šī stadija nav sasniegta, kāpēc vienkārši tos neignorēt?

Meklētājs: Runā, ka meditācijas praktiķi saņem jaunas slimības; katrā ziņā es sajūtu kaut kādas sāpes mugurā un krūškurvī. Apgalvo, ka tas ir Dievišķs pārbaudījums. Vai Bhagavāns var to izskaidrot un pateikt, vai tā ir patiesība?

Maharši: Ārpus jums nav Bhagavāna, bet tāpēc nav kādu [Augstāku spēku] nozīmētu pārbaudījumu. Jūsu priekšstats par pārbaudījumu vai jaunu slimību kā garīgās prakses rezultātu patiesībā ir spriedze, kas spēlē uz jūsu nerviem un piecām maņām. Prāts, kas līdz šim darbojies caur nadi [smalkie nervi], uzturot saikni starp sevi un uztveres orgāniem, lai justu ārpasaules objektus, tagad pieprasa pamest saikni, bet šī pamešanas darbība dabiski izsauc spriedzi, cīpslu sastiepumu vai plīsumu, ko pavada sāpes. Daži dēvē to par slimību, bet citi – par pārbaudījumu no Dieva puses. Visas šīs sāpes aizies, ja turpināsiet meditāciju, vēršot prātu tikai uz Sevis izprašanu vai uz Paš-realizāciju. Nav labāku zāļu par to nepārtraukto jogu vai savienību ar Dievu vai Ātmanu. Sāpes ir neizbēgamas kā vasanu [prāta noslieču] atmešanas rezultāts, kuras jums tik ilgi piemita.

Meklētājs: Kā vislabāk izturēties pret vēlmēm un vasanām, ja vēlies tās atmest – apmierināt vai apspiest?

Maharši: Ja var tikt vaļā no vēlmes, to piepildot, tad nav ļaunuma dotās vēlmes remdēšanā. Bet vēlmes parasti netiek iznīdētas ar apmierināšanas palīdzību. Šāds mēģinājums ir līdzīgs uguns apdzēšanai ar viegli uzliesmojoša spirta liešanu tajā. Tai pašā brīdī, atbilstošas [vēlamas] zāles – nevis vardarbīga apspiešana, jo agri vai vēlu tā sekmēs spēcīgu vēlmju pieaugumu ar nevēlamām sekām. Pareiza vēlmes atmešanas metode ir atrast, kam tā rodas un kur ir tās avots. Kad tas ir uziets, vēlme izskaujas un nekad no jauna nerodas, neaug. Vajadzību pēc ēšanas, dzeršanas, miega un dabisku atlieku izvadīšanas, kaut arī tās var nosaukt par vēlmēm, apmieriniet bez bažām. Tās neveido vasanas, kas padara nākamo piedzimšanu par nepieciešamu. Šīs aktivitātes tieši ir obligātas dzīvei un, visticamāk, neattīstīs vai neveidos vasanas vai noslieces. Tāpēc parasti nekā kaitīga vēlmes apmierināšanā nav, kad šī vēlme neved pie jaunām vēlmēm, radot vasanas prātā.

Meklētājs: Vai meditācijas praksē pastāv kaut kādas pazīmes, kas attiecas uz subjektīvo pieredzi, kuras varētu norādīt uz meklētāja virzīšanos uz Paš-realizāciju?

Maharši: Brīvības pakāpe no svešām [liekām] domām un koncentrācijas pakāpe uz vienīgās domas ir progresa vērtēšanas mērvienības.

***

Grāmatas dati:

Сост. Д. Годман. Пер. с англ. и сост. рус. изд. О.М. Могилевера; Под ред. Н. Сутары. – СПб. – Тируваннамалай: “Андреев и сыновья” – Шри Раманашрам, 1994. – 352 с.

Lejupielādēt krievu mēlē var te.

Attēlu avots.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *