P. Brentons par Maharši

Maharši hallē

“Divdesmit brūnas un melnas sejas paveras mūsu virzienā un, zaigojot acīm, skatās mums virsū. To īpašnieki pusaplī sēž pretī durvīm uz grīdas, ko klāj sarkanas flīzes, cienījamā attālumā no tālākā labā kakta. Acīmredzot, pirms mūsu atnākšanas visi bija pavērsuši sejas tieši uz to kaktu. Es vēršu turp ātru skatienu un pamanu sēdošu figūru uz gara balta dīvāna un saprotu – manā priekšā ir Maharši.
Mans pavadonis tuvojas dīvānam, metas guļus uz grīdas un aizver acis ar plaukstām.
Dīvāns atrodas vien dažu soļu attālumā no augsta loga sienas beigās. Spoža gaisma krīt uz Maharši un es saskatu tā profila detaļas kamēr viņš, neatraujot skatu, veras pa logu tai virzienā, no kurienes mēs ieradāmies no rīta. Viņa galva ir nekustīga. Vēloties satikties ar viņa skatienu, es klusi dodos pie loga, nolieku viņa priekšā dāvanas un atkāpjos par soli vai diviem.
Mazs vara pavardiņš viņa priekšā ir pildīts ar karstām oglēm un patīkama smarža vēsta man, ka noteikts daudzums aromātiskā pulvera ir uzbērts uz gailējošiem pelniem. Blakus atrodas smaržkociņu trauciņš. Zilgani pelēki dūmu diegi paceļas un peld pa gaisu, bet to pikantais aromāts ir citāds.
Es izklāju uz grīdas plānu kokvilnas segu un sēžos, ar gaidām raugoties uz klusējošo figūru, kas sastingusi nekustīgā pozā. Maharši ķermenis ir gandrīz pilnībā atsegts, tikai ap gurniem šaurs, plāns apsējs, kas raksturīgs šim apvidum. Āda ar vieglu vara nokrāsu – krietni gaišāka par vidusmēra Dienvidindijas iedzīvotāja ādu. Es pieļauju, ka viņš ir gara auguma un ap piecdesmit gadu vecs. Viņa galvai ar rūpīgi apgrieztiem sirmiem matiem piemīt pareiza forma, augsta un plata piere liecina par šīs personas augsto intelektu. Turklāt viņa sejas vaibsti drīzāk raksturīgi Eiropai, ne Indijai. Tāds ir mans pirmais iespaids.

Dīvāns klāts ar baltiem spilveniem, bet Maharši kājas atrodas uz lieliskas tīģerādas.
Dziļais klusums valda pār šo zāli. Viedais joprojām ir mierīgs un nekustīgs, mūsu atnākšana neradīja viņā nekādu uztraukumu. Melnīgsnējs māceklis sēž uz grīdas pie dīvāna. Viņš iztraucē klusumu, raustot vēdekļa striķi. Vēdeklis nostiprināts uz šķērskoka tieši virs viedā galvas. Es klausos ritmiskajā troksnī un neatraudamies skatos starojoša cilvēka acīs, cerēdams noķert to reakciju, tāpēc, ka tumšas, vidēja izmēra acis ir plaši atvērtas.
Pat ja viņš apzinās mūsu klātbūtni, tad neizrāda to ne ar mājienu, ne zīmi. Viņa ķermenis ir pārdabiski mierīgs un nekustīgs kā statuja. Nevienu reizi viņš neatbildēja uz manu skatienu, turpinot skatīties plašumā un tas šķiet bezgalīgi tāls. Šī aina man kaut ko atgādina. Kur es redzēju ko līdzīgu? Es rokos atmiņas galerijā un atceros Viedo, Kurš Nekad Nerunā. Šo vientuļnieku es apmeklēju mājiņā netālu no Madrasas un viņa ķermeņa nekustīgums arī atgādināja akmens statuju. Apbrīnojamu līdzību es saskatu ar Maharši sastingumu.
Avotos pastāv sena teorija, ka var rast priekšstatu par cilvēka dvēseli pēc viņa acīm. Taču Maharši acu priekšā es mulstu neizpratnē un netieku gudrs.
Minūtes plūst neizsakāmi lēni. Sākumā tās mēro pusstundu pulkstenī, kas karājas pie sienas; tad tās pārvēršas par stundu. Tomēr neviens no klātesošajiem nekustas un, protams, neviens neuzdrošinās ierunāties. Es sasniedzu vizuālās koncentrācijas punktu kad aizmirstu par visa esamību, izņemot to klusējošo figūru uz dīvāna. Manis atnestie augļi paliek neskarti uz maza grebta galdiņa viņa priekšā.
Mans pavadonis nebrīdināja mani, ka viņa Skolotājs uzņems mani tāpat kā Viedais, Kurš Nekad Nerunā. Piepeši atnāk doma, ka tāda dīvaina uzņemšana izrāda pilnīgu vienaldzību. Pirmais, kas ienāktu prātā ikvienam eiropietim: “Varbūt šis cilvēks vienkārši pozē saviem sekotājiem?” – divreiz vai trīsreiz man pazib galvā, bet drīz vien es atsakos no šīs domas. Viņš viennozīmīgi atrodas transa stāvoklī, kaut arī mans pavadonis neteica, ka viņa Skolotājs mēdz atrasties transā. Nākamais jautājums, kas rodas: “Vai šis mistiskās apceres stāvoklis nav bezjēdzīga vienaldzība?”, – tas noturas ilgāk, jo es vienkārši nevaru uz to atbildēt.
Kaut kas šai cilvēkā notur manu uzmanību kā magnēts notur tērauda skaidas. Es nespēju novērst skatu no viņa. Mans pirmais iespaids – pagalam nepamanīta cilvēka apjukums un neziņa pamazām izzūd un dīvains valdzinājums aizvien stingrāk pārņem mani. Šīs ainas otrajā stundā es sāku apzināties neizskaidrojamas, nenovēršamas izmaiņas, kas notikušas manā apziņā. Viens pēc otra pazūd jautājumi, kurus es gatavoju tik rūpīgi un pedantiski. Jau nav būtiski, vai saņemšu atbildes un tās problēmas, kas mani uztrauca, nu šķiet mazsvarīgas. Es zinu tikai, ka stabila miera plūsma, acīmredzot, tek manī, ka varenais miers iekļūst manā būtībā un, ka manas domām nomocītās smadzenes sāk pārņemt zināms rāmums.
Cik niecīgi šķiet jautājumi, kurus es tik bieži esmu sev uzdevis! Cik niecīgi izskatās visa zaudēto gadu panorāma! Ar negaidītu skaidrību es apzinos, ka prāts pats radīja sev problēmas un pēc tam padarīja sevi nelaimīgu, mēģinot tās atrisināt. Šis nezināmais jēdziens ienāk cilvēka saprātā, kurš līdz šim uzskatīja intelektu par pašu augstāko instanci.
Es tomēr padodos stabilai miera sajūtai kamēr paiet divas stundas. Laika ritējums vairs nerada uzbudinājumu un es jūtu, kā intelektuālo problēmu ķēdes ir salauztas un atmestas. Un tad pamazām jauni jautājumi aizņem apziņas plašumu.
“Vai šis cilvēks, Maharši, neizplata garīgā miera aromātu kā zieds – savu ziedlapu aromātu?”
Es neuzskatu sevi par kompetentu garīgos jautājumos, man ir sava reakcija uz apkārtējiem. Šīs aizdomas, ka mistiskais miers, kas radās manī, var būt izskaidrojams ar ģeogrāfisko atrašanās vietu ir vienkārši reakcija uz Maharši personību. Un es uzdodu sev jautājumu, kādā veidā, vai ar kādas dvēseles radioaktivitātes palīdzību, vai ar kādu telepātisku procesu pie manis šis stāvoklis atnācis. Tomēr viņš [Maharši] joprojām ir nosvērts un, šķiet, nemaz neapzinās mūsu klātbūtni tagadnē.
Notiek pirmā kustība. Kāds tuvojas man un čukst pie auss:
-Jūs nevēlaties uzdot jautājumu Maharši?
Viņš vienkārši zaudēja pacietību, mans bijušais pavadonis. Visdrīzāk, viņš uzskata, ka es, nervozais eiropietis, esmu sasniedzis savas pacietības mēru. Diemžēl nē, mans ziņkārīgais draugs! Nudien, esmu nācis uzdot jautājumus Skolotājam, bet tagad… Es, kas atrodos pilnīgā harmonijā ar pasauli un pats ar sevi – kādēļ lai piebāztu savu galvu ar jautājumiem? Es jūtu, ka manas dvēseles kuģis sāk slīdēt nost no saviem enkuriem; brīnumaina gaidu jūra tiks šķērsota; jūs atgriezāt mani pie trokšņainajā šīs pasaules ostā un tieši tai brīdī, kad grasījos doties varenajā ceļojumā!
Burvju mirklis ir zudis. Gluži kā pēc šīs neveiksmīgās iejaukšanās signāla cilvēki pieceļas un sāk staigāt pa zāli, balsis sasniedz manas ausis un – debesu brīnumi! – Maharši tumši brūnās acis pamirkšķinās vienu vai divas reizes. Pēc tam galva pagriežas, seja lēni, ļoti lēni sāk kustēties un vēršas uz leju. Pēc dažiem mirkļiem es nokļūstu viņa redzamības laukā un viedā skatiens apstājas man virsū. Jādomā, viņš tikko izgājis no ilgā transa stāvokļa.
Pavadonis, domājot, ka es nereaģēju jo nedzirdu, sāk skaļi atkārtot savu jautājumu. Taču spožajās acīs, kas maigi skatās uz mani, es lasu citu – mēmu – jautājumu.
“Vai tiešām tā var būt, ka jūs tirda šaubas, kad esat uz mirkli piedzīvojuši dziļu prāta mieru, kuru jūs un visi cilvēki ir spējīgi sasniegt?”
Miera sajūta piepilda mani. Es vēršos pie pavadoņa un atbildu:
-Nē. Es neko nevēlos jautāt šobrīd. Citreiz…
Es jūtu, ka man vajag paskaidrot savu vizīti – nevis Maharši, bet mazajam pūlim, kas nule atdzīvojās. No sava pavadoņa skaidrojumiem es saprotu, ka tikai nedaudzie no šiem cilvēkiem ir pastāvīgie mācekļi, visi pārējie ir apkārtējo ciematu iedzīvotāji. Diezgan dīvaini, ka šai brīdī mans pavadonis pieceļas un veic klātesošo priekšā skaidrojumus tamilu valodā ļoti kaislīgi, ar vētrainiem žestiem. Es pieļauju, ka viņa skaidrojumiem piejaukta daļa dēku, jo runa izraisa pārsteiguma šalti.

***

Pusdienu maltīte ir pabeigta. Saule nežēlīgi silda gaisu līdz tādai temperatūrai, kuru iepriekš nekad nebiju izjutis. Mēs esam gandrīz pie ekvatora. No jauna es priecājos par Indijas labvēlīgo klimatu. Tas nestimulē vēlmi darboties, lielākā daļa cilvēku pazūd ēnainās audzēs siestas laikā un tādēļ es varu pienākt Maharši klāt bez “iepriekšēja pieraksta” un steigas.
Es ieeju lielajā zālē un sēžos viņam blakus. Viņš zviln pusguļus uz baltiem dīvāna spilveniem. Palīgs visu laiku rausta vēdekļa auklu. Klusa virves švīkoņa un vēdekļa šalkas karstajā gaisā priecē manas ausis.
Maharši tur rokās saliktu grāmatas manuskriptu un lasa kaut ko izteikti lēni. Drīz pēc manas atnākšanas viņš noliek grāmatu malā un sauc mācekli. Viņi pārmij dažus vārdus un cilvēks saka man, ka viņa Skolotājs atvainojas par neatbilstošu ēdienu. Viņš skaidro, ka tie dzīvo vienkāršu dzīvi un nekad iepriekš nebija izvēlējušies produktus eiropietim un nezina, ko tas ēd. Es pasakos Maharši un saku, ka ar prieku baudīšu viņu ēdienus tikai bez garšvielām, turklāt, esmu paķēris sev līdzi mazliet produktu no pilsētiņas. Un piebilstu, ka ēšanas jautājumi saista mani krietni mazāk nekā meklējumi, kas atveduši mani pie viņa.
Viedais klausās uzmanīgi, viņa seja ir mierīga, neizdibināma.

-Tas ir labs mērķis, – viņš beidzot komentē, tādā veidā atbalstot mani tēmas turpināšanā.

-Skolotāj, esmu izstudējis mūsu rietumu zinātnes un filozofijas, dzīvoju un strādāju starp mūsu pārpildīto pilsētu ļaudīm, piedaloties to priekos un ambīcijās. Tomēr es esmu devies arī uz nomaļām vietām lai vientulībā padomātu par nopietniem jautājumiem. Es uzdevu jautājumus Rietumu viedajiem – tagad esmu pavērsis seju pret Austrumiem. Man vajag vairāk Gaismas!

Maharši māj ar galvu, it kā saka: “Jā, es lieliski saprotu”.

-Esmu dzirdējis dažādus viedokļus, uzklausījis milzumu teoriju. Mana apziņa pārslogota ar garlaicīgiem te vienas, te otras ticības pierādījumiem. Esmu noguris no tām un skeptiski izturos pret visu, kas nav pierādīts personīgās pieredzes ceļā. Piedodiet mani par šiem vārdiem, bet es neesmu reliģiozs. Ja pastāv kaut kas ārpus cilvēka materiālās esamības, tad kā es to varu sev iztēloties?
Trīs vai četri mācekļi, kas atrodas ap mums, skatās uz mani ar izbrīnu. Vai neesmu gadījumā pārkāpis viņu vientuļās dzīvesvietas smalko etiķeti ar nesavaldīgo un izlaidīgo vēršanos pie Skolotāja? Es nezinu; iespējams, bet mani tas neuztrauc. Daudzos gados noklusēšanā uzkrātais pēkšņi iziet ārpus kontroles un raujas ārā pār lūpām. Ja Maharši ir taisnīgs cilvēks, viņš, neapšaubāmi sapratīs to un nepievērsīs uzmanību manām nosacītām kļūmēm.
Viņš neatbild, bet it kā ienirst kaut kādās pārdomās. Darīt vairs nav ko un mana mēle atraisījās un es vēršos pie Maharši trešo reizi:
-Rietumu gudrie cilvēki, mūsu zinātnieki ir ļoti cienījami par saviem sasniegumiem. Bet viņi paši atzīst, ka ieviesuši maz skaidrības slēptajā patiesībā par platību ārpus dzīves. Runā, ka jūsu malās ir cilvēki, kas zina to, ko nespēj atklāt mūsu rietumu gudrie. Vai tas ir tā? Un vai jūs man palīdzēsiet to izprast uz savas pieredzes? Vai meklējumi paši par sevi nav nekas vairāk kā ilūzija?
Pateicis to, ko uzskatīju par nepieciešamu, es gaidu Maharši atbildi. Viņš turpina domīgi skatīties uz mani. Iespējams, viņš prāto par maniem jautājumiem. Desmit minūtes paiet klusumā.
Beidzot viņš maigi pasaka:
-Jūs sakat – Es. “Es vēlos zināt”. Sakiet man, kas ir šis “Es”?
Ko viņš ar to domāja? Tagad viņš atteicās no tulka pakalpojumiem un runā ar mani angļu valodā. Manu prātu pārņem apjukums.
-Baidos, ka nesapratu jūsu jautājumu, – es atbildu bezpalīdzīgi.
-Nav skaidrs? Padomājiet vēlreiz!
Es atkal cenšos saprast. Pēkšņi ideja uzpeld manā saprātā. Es norādu uz sevi ar pirkstu un nosaucu savu vārdu.
-Un jūs zinat viņu?
-Visu savu dzīvi! – es smaidu pretī.
-Bet tas ir tikai jūsu ķermenis. Es no jauna jautāju – kas esat “Jūs”?
Es nespēju pareizi atbildēt uz negaidīto jautājumu.
Maharši turpina:
-No sākuma uzziniet, kas ir šis “ES” un tad jūs atradīsies patiesību.
Manā galvā ir migla. Esmu dziļā neizpratnē un tas tiek izteikts vārdos. Bet Maharši acīmredzami ir sasniedzis savas angļu valodas zenītu un pagriežas pret tulku. Atbildi lēni pārtulko man.
-Ir nepieciešams tikai viens – paskatieties sevī. Izdariet to pareizi un tad jūs sanemsiet atbildi uz visiem jūsu jautājumiem.
Dīvaina piezīme. Tomēr es jautāju viņam:
-Kas tad ir jādara? Kā man sekot izvēlētam ceļam?
-Gaisma atvērsies pēc ilgām pārdomām par sevis paša dabu un ar pastāvīgas meditācijas starpniecību.
-Es bieži prātoju par patiesību, bet neredzu, ka esmu kaut cik pavirzījies uz priekšu.
-No kurienes jūs zinat, ka neguvāt panākumus? Nav viegli pamanīt kāda virzību garīgajā sfērā.
-Laikam, vajadzīga Skolotāja palīdzība?
-Iespējams.
-Bet vai Skolotājs palīdzēs ielūkoties sevī cilvēkam tā, kā jūs sakat?
-Viņš var iedot meklētājam visu nepieciešamo šādai drbībai. Bet pats būtiskākais var tikt atklāts tikai ar personīgās pieredzes palīdzību.
-Cik laika būs nepieciešams līdz noteiktai skaidrībai [apgaismībai] ar Skolotāja palīdzību?
-Tas ir atkarīgs no meklētāja prāta brieduma. Šaujampulveris vienā mirklī aizdegas no uguns, bet ogles aizdegas lēni.
Man rodas dīvaina sajūta, ka viedajam nepatīk apspriest tēmu par skolotājiem un to metodēm. Tomēr es esmu pietiekoši ietiepīgs lai nepievērstu uzmanību šai sajūtai un tādēļ uzdodu jautājumu par to pašu. Viņš pagriež bezkaislīgu seju pret logu, skatās tālumā un nevelta man atbildi. Es saprotu mājienu un mainu tēmu.
-Varbūt Maharši izteiks savu viedokli par pasaules nākotni? Mēs dzīvojam kritiskos laikos.
-Kādēļ uztraukties par nākotni? – jautā viedais. – Jūs kā nākas nepazīstat par tagadni! Parūpējaties par tagadni, bet nākotne parūpēsies par sevi pati.
Vēl viens atteikums! Bet es nepiekāpšos tik viegli tādēļ, ka esmu nācis no pasaules, kur dzīves traģēdijas itin visur iedarbojas uz cilvēkiem krietni vien smagāk nekā klusajā džungļu nostūrī.
-Vai pasaula drīz ienāks jaunajā draudzīguma un savstarpējās izpalīdzības ērā vai arī to aprīs haoss un karš? – es tiepjos.
Maharši no jauna ir neapmierināts, bet tomēr atbild.
-Ir VIŅŠ, kas valda pār pasauli un tā ir VIŅA darīšana – pieskatīt to. Tas, kas deva dzīvību pasaulei, zina, kā to pieskatīt. VIŅŠ nes šīs pasaules nastu nevis jūs.
-Tomēr ja kāds paskatās apkārt ar skaidru skatienu, viņam būs grūti saskatīt, kur atrodas šī labvēlīgā gādība, – es iebilstu.
Viedais šķiet vēl mazāk apmierināts. Un tomēr nāk atbilde:
-Kāds esat jūs, tāda ir arī pasaule. Neizprotot sevi, kāda jēga izprast pasauli? Šis jautājums patiesības meklētājiem nav jāuzdod. Cilvēki tērē visu savu enerģiju uz tādiem jautājumiem. Sākumā atrodiet patiesību sevī un jums būs labāka iespēja saprast patiesību ārpus pasaules, daļa no kuras jūs esat.
Iestājas pēkšņa pauze. Kalpotājs pienāk un aizdedzina jaunu smaržkociņu. Maharši vēro zilganos dūmu gredzenus, kas paceļas augšup un no jauna ņem savu ar roku rakstīto grāmatu. Viņš pārlapo grāmatu un iedziļinās tajā, izsvītrojot mani no savas uzmanības lauka.
Vienaldzība, kas atkal parādījās, iedarbojas kā aukstais ūdens uz manu patmīlību. Es sēžu blakus vēl cetuksni, bet redzu, ka viņš nav noskaņots atbildēt uz jautājumiem. Tāpēc, jūtot, ka saruna būtībā ir beigusies, es pieceļos no grīdas, salieku plaukstas atvadu žestā un atstāju viņu.

***

Jāņtārpiņi lidinās virs vientuļās mājas dārza, veidojot dīvainus gaismas rakstus uz tumsas fona kad mēs iebraucam palmu ieskautā pagalmā. Es ieeju garajā zālē un nolaižot uz grīdas un tad pacilātais klusums izpaužas un sasniedz šo vietu un piepilda atmosfēru.
Sanākuši sēž rindās tupus, bet nav nedz trokšņu, nedz sarunu. Kaktā uz kušetes sēž Maharši ar sakrustotām kājām, viņa rokas [neieinteresēti] guļ uz ceļiem. Viņa figūra no jauna pārsteidz mani ar vienkāršību un pieticību, bet, tai pašā laikā, ar izteiksmīgumu un pašcieņu. Viņa poza ir cēla un galva atgādina Homēra galvu. Acis skatās nekustīgi tālākajā zāles kaktā. Šis dīvainais skatiena noturīgums, kā allaž, rada neizpratni. Vai viņš vienkārši vēro pēdējo gaismas staru, kas izdziest debesīs, vai arī tiktāl sapņainās apceres pārņemts, ka neko neredz šai materiālajā pasaulē?
Kā vienmēr, smaržkociņa dūmu mākonis peld starp koka griestu sijām. Es sēžos un cenšos fokusēt skatienu uz Maharši, bet, tai pašā laikā, jūtu vieglu vēlmi aizvērt acis. Un drīzumā es pa pusei iemiegu, neizskaidrojamā miera ieaijāts, kas iekļūst manī aizvien dziļāk viņa [Maharši] tuvumā. Beigu beigās manā apziņā rodas caurums un es redzu spilgtu sapni. It kā es no jauna esmu piecgadīgs zēns. Es stāvu raibā pūlī, kas ieskauj svēto Arunačalas kalnu un turu Maharši aiz rokas’,bet no manas pozīcijas viņš izskatās milzīgs, gluži kā būtu izaudzis līdz gigantiskiem izmēriem. Viņš ved mani prom no sava mājokļa un, neraugoties uz necaurskatāmu nakts tumsu, mēs lēni ejam pa taku. Vēlāk zvaignzes un mēness vienojas un velta nedaudz gaismas apkārtējai pasaulei. Es pamanu, ka Maharši gādīgi ved mani, apejot kraujas kalnainā augsnē un milzīgos nestabilos akmeņus. Nogāze ir stāva un mūsu gājiens norit lēni. Šaurajās plaisās klintīs un starp akmeņiem, vai arī nelielu krūmāju audzēs manāmas mazas būdiņas, kas derīgas priekš dzīvošanas. Kad mēs ejam garām, to iemītnieki nāk ārā lai sveicinātu mūs. Kaut arī dienasgaismā tie atgādina garus, es saprotu, ka tie ir jogi. Mēs neaizkavējamies pie viņiem, turpinot iet līdz brīdim kamēr nesasniedzam kalna virsotni. Mēs beidzot apstājamies un mana sirds strauji nojaušot kaut kādu būtisku notikumu, kuram tūlīt jānotiek ar mani.
Maharši pagriežas un skatās uz leju uz manu seju. Es, savukārt, ar gaidām uzlūkoju viņu. Es sāku apzināties, ka neaptveramas pārmaiņas strauji notiek manā sirdī un apziņā. Vecās tieksmes, kas mani valdzinājušas, sāk zust. Uzmācīgās vēlmes, kas dzinājušas mani te šurp, te turp, pazūd ar neticamu ātrumu.
Nepatika, pārpratumi, vēsums un egoisms, kas pavadīja manas attiecības ar draugiem, tiek ierauti nebūtības haosā. Neizsakāms miers pārņem mani un es tagad saprotu, ka man vairāk nav ko lūgt dzīvei.
Pēkšņi Maharši lūdz mani pievērst skatu kalna pamatnei. Es klausu un pārsteigts redzu mūsu planētas rietumu puslodi. Tajā drūzmējas miljoni cilvēku, es varu tikai aptuveni saskatīt viņus kā figūru masu, pēc tam tos pārklāj nakts tumsa.
Līdz manij nonāk viedā balss un viņa vārdi skan nesteidzīgi:
-Tu atgriezīsies pie viņiem, sagrlabājot iegūto mieru. Un tas būs vērtīgs tādēļ, ka turpmāk tu atmetīsi domu, ka esi ķermenis un tavs prāts. Kad šis miers iekļūs tevī, tu aizmirsīsi par sevi pašu jo pavērsīsi savu dzīvi pretī TAM!
Un Maharši ielika manā plaukstā vienu sudraba gaismas stara galu.
Es pamostos no neparasti spilgtā sapņa ar sajūtu, ka viņa cēlums aizvien vēl mani caurvij. Un tai pat mirklī es satiekos ar Maharši skatienu. Viņa seja tagad pavērsta pret mani un viņš skatās tieši man acīs. Kad slēpjas aiz šī sapņa? Vēlmes un personīgās dzīves likstas uz laiku aizmirstas. Bet šis mierīgā vienaldzīguma pret sevi un dziļas līdzjūtības pret saviem brāļiem stāvoklis, ko izsauca mans sapnis, nepazūd pat pēc pamošanās. Tā bija pārsteidzoša pieredze.
Un tomēr, pat ja sapnis saturēja sevī patiesību, man ar to nepietika lai kaut ko saprastu.
Cik ilgi es biju sapnī? Visi zālē sāk celties un gatavoties miegam. Es sekoju viņu piemēram.
Garajā un slikti vēdināmajā telpā gulēt būs smacīgi un es izvēlos pagalmu. Gara auguma padzīvojis cilvēks atnes man lukturi un iesaka turēt to iedegtu visas nakts garumā, jo var parādīties nevēlamie apmeklētāji – čūskas un pat gepardi, bet tie parasti turas tālāk no uguns.
Saules izžāvētā zeme ir cieta un man nav matrača, rezultātā es nevaru aizmigt vairāku stundu garumā. Bet tam nav nozīmes – man ir par ko padomāt, jo es jūtu, ka Maharši formā esmu sastapis pašu neizdibināmāko personību, kādu liktenis vien varēja ievest manas dzīves pieredzes orbītā.
Viedais, šķiet, dos man varenus mirkļus, bet pagaidām man grūti izprast to dabu.
Tie ir nenotverami, [gaisīgi, nemateriāli, neobjektīvi] un, iespējams, garīgi. Pastāvīgi domāju par viņu tai naktī, visu laiku atceroties spilgtu sapni un uzreiz īpaša sajūta iziet man cauri un liek sirdij klauvēt neskaidrās, bet cēlās gaidās.

***

Visas atlikušās dienas es cenšos nodibināt ar Maharši tuvāku kontaktu. Bet veltīgi. Šādai neveiksmei ir trīs iemesli. Pirmā – viņa savaldīgais raksturs, viņa klaja nepatika pret argumentiem un diskusijām, viņa noturīgā vienaldzība pret pārliecbām un viedokļiem. Pilnīgi skaidrs, ka viedais nevēlas nevienu pievērst savām idejām, lai kādas tās arī būtu un netiecas uz sekotāju skaita palielināšanu.
Otrais iemesls ir dīvains, bet būtisks. Pēc dīvaina vakara sapņa es pastāvīgi jūtu spēcīgu godbijību, pat bailes viņa klātbūtnē. Tie jautājumi, kas būtu nākuši pār manām lūpām, sastingst, jo šķiet klaja zaimošana vērsties pret viņu kā pret personu, ar kuru var strīdēties vienlīdzīgi par cilvēka dabu.
Trešais manas neveiksmes iemesls ir salīdzinoši vienkāršs. Gandrīz vienmēr kāds atrodas zālē un es neesmu tendēts izteikt savas domas viņu klātbūtnē. Beigu beigās, esmu svešais priekš viņiem un ārzemnieks šai valstī. Nav būtiski, ka es runāju ar viņiem dažādās valodās, svarīgi, ka man ir skeptisks, cinisks skatījums, kuru neietekmē reliģiskas emocijas un tas traucē man izteikt savus radikālos uzskatus viņu klātbūtnē. Man nav vēlmes aizskart kāda dievbijīgo jūtīgumu, reizē negribas iesaistīties strīdos no ne pārāk pievilcīgas priekš manis pozīcijas. Viss tas noteiktā līmenī liedz man runāt.
Nav viegli tikt pāri tādām barjerām. Daudz reižu es biju gatavs uzdot jautājumu Maharši, bet nāca klajā viens no manu neveiksmju faktoriem un es atkāpos.
Manis nozīmētais vīkends ātri gāja uz beigām un es to pagarināju līdz nedēļai. Pirmo manu sarunu ar Maharši, šķiet, var nosaukt arī par pēdējo. Izņemot vienas vai divu virspusīgu sarunu pieredzi, man neizdevās iegūt šī cilvēka uzmanību.
Paiet nedēļa un es izstiepju to līdz divām. Katru dienu es jūtu brīnišķīgu viedā vīra mentālās atmosfēras mieru, šo bezrūpīgumu, kas caurvij pašu gaisu ap viņu.
Iestājas pēdējā manas vizītes diena, bet es tā arī neesmu viņam pietuvojies. Mana aizture ir ar viltus cerībām vilinošais pacilāto noskaņu un vilšanās sajaukums, jo man tomēr neizdevās normāli parunāt ar Maharši. Es apskatu zāli un jūtu vieglu grūtsirdību. Lielākā daļa šo cilvēku runā dažādās valodās kā ārēji, tā iekšēji. Kā es varu cerēt kļūt ar viņiem tuvāks? Es skatos uz pašu viedo. Viņš sēž Olimpa augstumos un vēro dzīves panorāmu gluži kā no malas. Mīklainība, kas raksturīga šim cilvēkam, atšķir viņu no visiem tiem, ko esmu sastapis. Nez kāpēc es apjaušu, ka viņš vairs nepieder mums, cilvēku rasei, jo vairāk pieder Dabai, vientuļai augstienei, kas paceļas aiz viņa izolētā mājokļa, nepieradināto džungļu plašumiem, kas velkas aiz tāliem mežiem un neaptveramām debesīm, kas piepilda visu visumu.

Arunačalas kalns

It kā pats vientuļās Arunačalas akmeņainais stingums iekļuva Maharši. Es uzzināju, ka viņš nodzīvoja kalnā trīsdesmit gadus un atteicās pamest to pat īso braucienu labad. Tāda tuva saikne neizbēgami ietekmē cilvēka raksturu. Es zinu, ka viņš mīl šo pauguru. Kāds pārtulkoja dažas rindiņas no apburošas, bet patētiskās dzejas gabala, ko sacerējis viedais lai izteiktu šo mīlestību. Kā šis savrupais kalns paceļas pāri džungļu malai un vērš galvu debesīs vientuļā varenībā, tā arī šis dīvainais cilvēks paceļ galvu ventuļā varenībā, būdams unikāls parasto ļaužu masas džungļos. Kā Arunačala, Svētās Uguns kalns, stāv savrupi, patālu no veselas virknes kalnu, kas pilnībā ielec līdzenumu, tā arī Maharši ir neizprotami attālināts pat no savu sekotāju loka, kas viņu mīl un dzīvo viņam blakus gadiem. Bezpersoniska, nenotverama visas Dabas dvaša kaut kā ienākusi viņā, kam par apstiprinājumu kalpo šī svētā kalna īpatnība. Tā nodalīja Maharši no vājākiem biedriem un, iespējams, uz visiem laikiem. Reizēm es pamanu vēlmi, lai viņš kļūst mazliet cilvēcīgāks un ievēro lietas, kas ir normālas priekš mums, taču šī sajūta zūd viņa klātbūtnē. Un, bez tam, ja viņš tiešām pietuvojies kādai augstākai sapratnei aiz ierastām robežām, vai var gaidīt, lai viņš paliek cilvēcīgā robežās, atstājot visu mūsu lēnīgo rasi aiz sevis uz mūžiem. Kāpēc viņa dīvainā skatiena ietekmē es vienmēr izjūtu brīnumainu nojautu it kā drīz man atklāsies kaut kas, kam piemīt milzu vērtība?


Bez acīmredzamā miera un sapņa, kas palika kā izcelta zvaigznīte manā atmiņā, ne mutisku, ne citu atklāsmju es nesaņēmu. Es sāku krist izmisumā no laika ierobežotības. Pagāja gandrīz divas nedēļas un bija tikai viena saruna ar noteiktu jēgu. Pat spalgums viņa balsī palīdz, pārnestā nozīmē, turēt mani malā. Tāda nepierasta viesmīlība arī izskatās negaidīti – es neesmu aizmirsis, ar kādu dedzību mani pierunāja šurp atbraukt svētais cilvēks dzeltenās drānās. Es mokoši gaidu privātu sarunu ar viedo, kas garīgi ir augstāks par visiem pārējiem cilvēkiem. Un viena doma visu laiku aizņem manu prātu. Tā nav racionāla, tā nāca bez atļaujas. “Šis cilvēks atbrīvoja sevi no visām problēmām un nelaime nevar viņu skart”, – tāda ir šis dominējošās domas jēga.

Beidzot es uzdrošinos uzmācīgi uzspiest Maharši savus jautājumus un piespiest viņu uz tiem atbildēt. Es eju pie viena no vecajiem viņa mācekļiem blakusmājā. Viņš ir ļoti labs pret mani un tādēļ es ar degsmi paziņoju par savu vēlmi iesaistīties atvadu sarunā ar viņa Skolotāju. Māceklis pasmaida ar līdzjūtību un drīz atgriežas ar vēsti, ka viņa Skolotājam būs prieks sniegt interviju.
Es steigšus atgriežos zālē un ērti iekārtojos pie dīvāna. Maharši uzreiz pagriež seju un laipni sveicina mani. Es tūlīt pat nomierinos un sāku uzdot jautājumus.
-Jogi saka, ka vajag atteikties no pasaules un aziet vientulībā džungļos vai kalnos, ja vēlies atrast patiesību. Šāds gājiens diez vai ir iespējams Rietumos, mūsu dzīve tik ļoti atšķiras no jūsu dzīves. Jūs piekrītat jogiem?
Maharši pagriežas pie mācekļa brahmana lai tas pārtulko man atbildi.
-Nav vērts atteikties no dzīves pienākumiem. Meditējot katru dienu stundu vai divas, jūs varat pildīt savus pienākumus. Ja jūs meditējat pareizi, atmodinātā prāta plūsma nerimstas arī jūsu darbu laikā. Kas attiecas uz divām vienas un tās pašas idejas izpausmēm, tad tā pati nostādne, kas rodas meditācijā, atradīs atspulgu arī jūsu darbībā.
-Kāds būs tā rezultāts?
-Virzoties, jūs atklāsiet, ka pakāpeniski mainās jūsu attieksme pret cilvēkiem, notikumiem un mērķiem. Bet jūsu darbībām būs tendence sekot jūsu meditācijai savā kārtbā.
-Tātad, jūs piekrītat jogiem? – es cenšos “piespiest viņu pie sienas”.
Bet Maharši aiziet no tiešas atbildes:
-Cilvēks pakļaujas personīgajam egoismam, kas liek tam pieķerties šai pasaulei. Atteikšanās no viltus “Es”, tā ir patiesa atteikšanās.
-Kā var kļūt pašaizliedzīgam kamēr piekop aktīvu pasaulīgu dzīvi?
-Starp viedumu un darbību nav konflikta.
-Jūs gribat teikt, ka ir iespējams, piemēram, turpinot darboties savā profesijā, pamīšus sasniegt garīgu apgaismību?
-Un kāpēc gan ne? bet tādā gadījumā neuzskatiet, ka turpina darboties sākotnējā persona, jo apziņa pakāpeniski sāks sakļauties, kamēr savienosies centrā, kas atrodas ārpus mazā “es” robežām.
-Bet ja cilvēks veic darbus, tam paliek maz laika meditācijai.
Bet Maharši paliek vienaldzīgs pret to, ko es uzskatu par problēmu.
-Speciālu laiku priekš meditācijas atvēl tikai iesācēji, – viņš atsaka. – Cilvēks ar pieredzi sāk gūt dziļāku svētlaimi neatkarīgi no tā, strādā viņš vai atpūšas. Kamēr rokas darbojas sabiedrības labā, tā prāts ir brīvs.
-Tādā gadījuma jūs neapmācas jogas metodēm?
-Jogs dzen savu prātu uz mērķi kā gans dzen bifeli ar nūju, bet meklētājs šai ceļā pierunā bifeli kustēties ar zāles kušķi!
-Bet kā to izdarīt?
-Uzdodiet sev jautājumu: kas esmu “ES”? Un, šādi pētot sevi, jūs atklāsiet kaut ko tādu sevi pašā, kas atrodas ārpus prāta robežām. Atrisiniet šo vareno problēmu un jūs tādējādi atrisināsiet visas citas problēmas.
Klusums, kura laikā es cenšos sagremot viņa atbildi. Cauri kvadrātveida ailei sienā, kas kalpo par logu, kā daudzās citās indiešu ēkās, es redzu lieliskās svētā kalna nogāzes. Tā neparastās aprises ir rīta saules gaismas aplaistīti.
Maharši no jauna vēršas pie manis.
-Es pamēģināšu izskaidrot savus vārdus. Visi cilvēki grib laimi, kas nav bēdu nomākta. Viņi grib atrast laimi, kas nekad nebeidzas. Instinkts ir pareizs. Tomēr vai jūs nepārsteidz, ka vairāk par visu viņi mīl sevi?
-Un kas no tā izriet?
-Tagad sasaistiet to ar faktu, ka viņi vienmēr alkst saņemt laimi dažādos veidos – caur dzeršanu vai reliģiju – un jūs saņemsiet atslēgu no patiesās cilvēka dabas.
-Es nevaru saprast.
Viņa balss tonis kļuva augstāks.
-Patiesā cilvēka daba – laime. Laime ir tā iedzimtā īpašība. Tāpēc laimes meklējumi ir neapzināti sevis paša meklējumi. Patiesais “Es” ir nepārejošs un, kad cilvēks to atrod, viņš atrod laimi, kurai nav robežu.
-Kāpēc tad pasaule ir tik nelaimīga?
-Jā, tas tā ir, bet tāpēc, ka pasaule nezina patieso sevi. Tomēr visi cilvēki, bez izņēmuma, apzināti vai neapzināti, tiecas uz to.
-Pat ļaunie, cietsirdīgie un noziedzīgie? – es jautāju.
-Pat viņi grēko, mēģinot atrast savu laimi katrā no saviem grēkiem. Šī tieksme ir instinktīva cilvēkā, bet viņi nezina, ka būtībā meklē sevis pašus, tāpēc mēģina sākumā amorālos ceļus kā līdzekļus laimes sasniegšanā. Protams, tas ir maldu ceļš, jo cilvēka rīcība ietekmē viņu pašu.
-Tādējādi, mēs saņemsim mūžīgo laimi kad sapratīsim savu būtību?
Viņš no jauna pamāj ar galvu.
Šķībais saules stars krīt caur neaizstikloto logu uz Maharši seju. Viņa gludās pieres bezrūpīgums, apmierinājums uz viņa striktajām lūpām, bezgalīgs miers šai spožajās acīs – viņa harmoniskais veidols apstiprina atklāsmes vārdus.
Ko Maharši vēlas pateikt ar šiem acīmredzami vienkāršiem vārdiem? Tulks nodeva angļu valodā to ārējo jēgu, bet ir vēl dziļāks saturs un to viņš nespēja nodot. Es zinu, ka man tas ir jāatklāj pašam. Viedais runā ne kā filozofs, ne kā pandits, kas skaidro savu mācību, bet drīzāk no sirds dziļumiem. Vai tas nozīmē, ka šie vārdi nāk no viņa paša laimīgās pieredzes?
-Kas tas par “ES” kuru jūs minējāt? Ja jūsu vārdi ir patiesi, cilvēkā jābūt arī citam “Es”?
Viņa lūpas uz mirkli rotā smaids.
-Vai cilvēkam var būt divas personības, visi “ES”? – viņš atbild. – Skaidrība šai jautājumā ir pirmais nosacījums cilvēkam, kas vēlas analizēt sevi. Tā kā parasti viņš domā pēc paraduma, kā visi pārējie un nekad patiešām nesatiekas ar savu “ES”. Viņš slikti zina sevi, jo viņš pārāk ilgi sevi identificēja ar savu ķermeni un prātu. Tāpēc es iesaku uzdot sev jautājumu: kas esmu “ES”?
Viņš apklust lai vārdi sasniegtu manu apziņu, es nepacietīgi gaidu viņa sentenču turpinājumu.
-Jūs lūdzat aprakstīt jums patieso būtību. Ko lai te saka? Tas ir Nekas, no kura personīgā “Es” apjausma paceļas un tajā tai ir arī jāpazūd.
-Jāpazūd? – es atbalsī atkārtoju. – Kā var zaudēt savas personības apjausmu?
-Pirmā un galvenā no visām domām, sākotnējā doma katra cilvēka prātā ir doma “Es”. Tikai tās dzimšana atmodina visas pārējās. Tikai pc pirmā vientniekvārda “Es”, kas rodas prātā, var parādīties otrais personīgais vietniekvārds “tu”. Ja jūs domās sekosiet savam “Es” kamēr tas novedīs pie sava avota, tad jūs sapratīsiet, ka tā ir pirmā doma, kas parādās un pēdējā, kas pazūd. To var pārbaudīt praktiskā ceļā.
-Jūs gribat teikt, ka pastāv iespēja veikt tādu iekšēju sevis pētīšanu?
-Protams! Dodieties iekšā kamēr pēdējā “Es” doma pamazām neizzudīs.
-Un kas paliks? – es jautāju. – Cilvēks zaudēs apziņu un kļus par idiotu?
-Ko jūs! Gluži pretēji, viņš iegūs apziņu, kas ir mūžīga un kļūs patiesi vieds caur savas iekšējās būtības atmodināšanu, kas ir patiesā cilvēka daba.
-Tomēr vai obligāti uz to jāattiecas “Es” sajūtai? – es neliekos mierā.
-Sajūta “Es” attiecas uz personību, ķermeni un prātu, – mierīgi atbild Maharši. – Kad cilvēks iepazīst sevi patieso pirmoreiz, kaut kas cits paceļas no viņa būtības dziļumiem un pārņem to. Tas Kaut Kas atrodas ārpus prāta robežām, tas ir bezgalīgs, dievišķīgs, mūžīgs. To sauc dažādi, vieni par Debesu Valstību, citi pr dvēseli, citi par Nirvānu, bet mēs, indieši, saucam to par Atbrīvošanos. Sauciet kā vēlaties. Kad tas notiek, cilvēks realitātē nezaudē sevi; pareizāk būtu sacīt, ka viņš atrod sevi.

(..)

-Līdz tam brīdim kamēr cilvēks nesāks meklēt sevi patieso, šaubas un nenoteiktība sekos viņam pa pēdām visu dzīvi. Varenie ķēniņi un valdnieki cenšas valdīt pār citiem, bet dvēseles dziļumos viņi zina, ka paši nespēj valdīt pār sevi. Tomēr liela varenība piemīt cilvēkam, kas iekļuvis savas būtības dziļumos. Varenie prāti tērē veselu dzīvi, krājot daudzveidīgas zināšanas. Bet pajautājiet šiem cilvēkiem, vai viņi ir spējuši uzminēt cilvēka mīklu, uzvarēt sevis pašus, un viņi, nokaunējušies, nokārs galvas. Kāda jēga zināt par visu apkārt, ja tu nezini pat pats sevi? Cilvēki izvairās no jautājuma par savu patieso “ES”, bet kas tad vēl ir atklāšanas cienīgs?
-Tas ir tik sarežģīts, pārcilvēcisks uzdevums, – es komentēju.
Maharši tikko pamanāmi parausta plecus.
-Jautājums par iespējām – personīgās pieredzes lieta. Grūtības ir mazākas nekā jūs domājat.
-Mums, aktīviem un praktisiem Rietumu cilvēkiem, tādu psihoanalīzi?.. – ar šaubām es iesāku frāzi un nepabeidzu to.
Maharši pieliecas lai aizdedzinātu smaržkociņu, kura sarkanā uguntiņa izdzisusi.
-Patiesības izpratne ir vienāda gan indiešiem, gan eiropiešiem. Var teikt, ka ceļš uz to ir grūtāks tiem, kas ir pasaulīgās dzīves aprīts, bet arī viņi ir spējīgi pārvarēt to. Plūsma, kas rodas meditācijas laikā, var tikt saglabāta ar paraduma palīdzību, praktizējot to. Tad varēs veikt darbus un piekopt aktīvu dzīvi pašā tās straumē; tas neizzudīs un, tādējādi, nebūs atšķirības starp meditāciju un ārējo darbību. Ja jūs prātojat par jautājumu “kas esmu “ES”?”, ja jūs sākat saprast, ka ne ķermenis, ne prāts, ne vēlmes nav jūsu pašu būtība, jūsu patiesais “ES”, tad pats paradums jautāt beigu beigās radīs atbildi jūsu būtības iekšienē. – Tas atnāks pie jus pats no sevis kā dziļa apzināšanās.
No jauna uz vērtēju viņa vārdus.
-Iepazīstiet patieso sevi, – viņš turpina, – un tad patiesība uzzibsnīs jūsu sirdī, gluži kā saules gaisma. Prāts atbrīvosies no uztraukuma un atnāks patiesa laime, jo laime un patiesais “ES” ir viens un tas pats. Jums nebūs vairāk šaubu kad jūs reiz sasniegsiet pašapzināšanos.
Viņš pagriež galvu un ieskatās tālakajā zāles kaktā. Es saprotu, ka vairāk viņš neko neteikt. Tā beidzas mūsu pēdējā saruna un es apsveicu sevi, ka pirms aizbraukšanas tomēr izvilku viņu ārā no klusēšanas čaulas.

(..)

Daži neaizmirstamie momenti ir atzīmēti ar zelta cipariem mūsu dzīves kalendārā. Tāds moments iestājas kad es ieeju zālē pie Maharši.
Viņš, kā allaž, sēž uz lieliskās tīģerādas uz dīvāna. Aromātiskie smaržkociņi dūmo viņa priekšā uz galdiņa. Bet šodien Maharši nav norobežots no ļaudīm ar garīgo transu, kā pirmajā mūsu tikšanās reizē. Viņa acis ir pilnībā atvērtas šai pasaulei, uzmanīgas skatiens atbild uz manu klanīšanos, bet lūpas pasmaida labestīgi un viesmīlīgi.
Cienījamā attālumā no Skolotāja sēž daži mācekļi; citādi izsakoties, garā zāle ir tukša. Viens no tiem māj ar vēdekli, kas slinki kustas smagajā gaisā.
Sirdī es zinu, ka esmu ieradies meklēt iespēju mācīties un nenomierināšos kamēr neuzzināšu Maharši lēmumu. Tā ir taisnība, ka manas lielās cerības būt pieņemtam izrāva mani no Bombejas uz šo māju pēc no pārdabiskās sfēras komandas, kas bija stingra un valdonīga. Es īsi paskaidroju vizītes iemeslu, bet pēc tam izstāstu Maharši savu vēlmi ātri un tieši.
Viņš turpina smaidīt man, bet neko neatbild. Es uzstājīgi atkārtoju jautājumu. Un pēc ilgas klusēšanas viņš beidzot atbild man angļu valodā, neuzskatot par vajadzīgu pasaukt tulku:
-Kālab visas šīs sarunas par meistariem un mācekļiem? Tādas atšķirības pastāv tikai no mācekļa viedokļa. Tam, kas sapratis savu patieso būtību, nav ne mācekļu, ne meistaru. Viņi uztver visus cilvēkus vienādi.
Esmu nedaudz dezorientēts pēc viņa atteikuma un no jauna uzstājīgi mēģinu pierunāt Skolotāju. Bet Maharši nevēlas atkāpties un atbild:
-Jums jāatrod Skolotājs sevī pašā, savā garīgajā “ES”. Savs ķermenis jāuztver caur sava garīgā “ES” prizmu, jo ķermenis nav patiesais “ES”.
Man sāk kļūt skaidrs, ka no Maharši nevar izspiest tiešu apstiprinošu atbildi, tādu atbildi jāsaņem kaut kādā citā veidā, bet viņš tikai dod mājienu uz to smalko nezināmo veidu.

(..)

Laiku pa laikam Maharši apciemo manu būdu pēc lanča. Un tad es apberu viņu ar jauniem un jauniem jautājumiem uz kuriem viņš atbild ar koncentrētām frāzēm, gandrīz aforismiem, tik īsas un pilnīgas tās ir. Bet vienreiz es izvirzu jaunu problēmu un viņš neatbild. Tā vietā viņš lūkojas uz džungļiem klātiem kalniem uz horizonta, paliekot nekustīgs. Ilgas minūtes tek savā ritmā, bet viņa acis joprojām koncentrētas un viņš pats – tālu prom. Es pavisam neatšķiru, vai viņa uzmanība pievērsta neredzamai psihiskajai būtnei kaut kur tālumā vai arī viņš ieslīga iekšējā pilnīgumā. Sākumā es cenšos saprast, vai viņš ir dzirdējis mani, bet saspringtā klusēšana, kuru es nevaru vai negribu pārtraukt, dod sajūtu, ka ir varenāks par manu racionālo prātu spēks un tas mani biedē, bet pēc tam pārņem pilnībā.

(..)

Reiz viņš atrod mani pilnīgā pesimismā un sāk stāstīt par priecīgu mērķi, kas gaida cilvēku tai ceļā uz kuru viņš norāda.
-Bet, Maharši, šis ceļš ir pilns ar grūtibām, bet es esmu tik noguris, – es iebilstu.
-Cilvēks pats rada sev šķēršļus, – viņš atbild nepielūdzami, – kad pats sevi apgrūtina ar bailēm no neveiksmes un domas par zaudējumu.
-Bet ja tā ir taisnība?.. – protestēju es.
-Tā nav taisnība. Vislielākā cilvēka kļūda ir domāt, ka viņš ir noguris no dabas, ļauns no dabas. Nē, katrs cilvēks ir dievišķs un spēcīgs pēc savas patiesās dabas. Nogurums un ļaunums ir viņa paradumi, viņa vēlmes un domas, bet ne viņš pats.
Viņa vārdi nāk kā papildspēki, atsvaidzinot un iedvesmojot mani. No cita cilvēka mutes, ar vājāku un mazāku dvēseli, es tos nepieņemtu. Bet iekšējais skolotājs pārliecina mani, ka viedais runā balstoties uz lielu garīgo pieredzi nevis kādiem teorētiskiem filozofiskiem spriedumiem.
Mēs strīdamies par Rietumiem un es dzēlīgi iebilstu:
-Viegli sasniegt un saglabāt garīgo mieru klusajos džungļos kur nekas netraucē un nenovērš uzmanību.
-Kad mērķis ir sasniegts, kad jūs iepazīsiet TO, KAS ZINA, nav atšķirības starp londonas māju un būdu džungļos, – seko mierīga atbilde.”

Grāmatas fragmenti, kas attiecas uz autora tikšanos ar Maharši krievu valodā atrodami šeit. Autors bija viens no pirmajiem rietumniekiem, kas satikās ar Arunačalas svēto un grāmata, kurā viņš to minēja, nesa Maharši lielu popularitāti ārpus Indijas. Zīmīgi, ka pēc grāmatas publicēšanas Rāmanāšrama vadība nebija pārlieku lojāla pret Brentonu, kas viņam nav paticis, jo, acīmredzot, viņš cerēja uz reklāmas rēķina iegūt īpašu attieksmi vai ko tamlīdzīgu. Reiz pat viņš devās sūdzēties pie Maharši, bet tas noraidīja sūdzību, pasakot, ka šobrīd situācija ir tāda un viņam jāklausa administrācija.

Autors (attēlā pa labi) kopā ar Svami Joganandu Tiruvannamalajā

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *