Mudži – “Atmošanās brīvībai”

Mudži

Kā mums uzsākt un veikt pašizpēti?

Sākumā būs nepieciešams kāds laiks lai stabilizētu un apvienotu uzmanību ar apzinātas klātbūtnes sajūtu, kas ir izpētes mērķis. Esiet gatavi kattreiz veltīt šai nodarbei divdesmit vai trīsdesmit minūtes. Sāciet ar esamības sajūtas vai „es-esmu-ES” domas noturēšanu bez citām domām.

Uzpeldēs domas un sajūtas un uzmanība tām sekos. Neidentificējiet sevi ar šīm tieksmēm un necīnaties ar tām, nekritizējiet tās. Ieņemiet bezpersonisku pozīciju, vienkārši no malas vērojot to spēli un kustības, centieties saglabāt intuēto „es esmu” vai būt par to. Vērojiet tieksmi uz domāšanu. Pieturieties tikai pie esības.

Vienalga cik reizes uzmanība tiek novērsta, turpiniet to atgriezt tagadnē. Pagaidām nesāciet pašizpēti. Es to saucu par stabilizāciju vai mežonīga zirga, prāta, savaldīšanu. Pakāpeniski prāts, kam liedz maltīti no uzmanības, uzticības un intereses, sāks nomierināties pats no sevis. Pēc tam, stabilizējoties uzmanībai, rodas paplašinātas telpas, skaidrības, un miera sajūta un klātbūtne tagadnē kļūs skaidrāka. Tas ir dabiskās nekustības un prieka, veselīgās esības stāvoklis.

Es zinu šo stadiju un esmu sasniedzis to vairākkārt, bet kā to stabilizēt?

Izpēte vēl nav sākusies. Tā ir tikai prāta un uzmanības nomierināšana. Labs brīdis pašizpētes sākumam ir tad, kad pastāv spēcīga identifikācija un liels enerģijas daudzums un uzmanības draud mesties valdīt, manipulēt un tiesāt. Tās ir galvenās pazīmes, ka Klātbūtne, kas pēc dabas ir bezpersoniska, atvērta, skaidra un bez formas, pārslēdzās ego-personības režīmā.

Šī pārslēgšanās ir sava veida līmeņa pazemināšanās un bieži tajā rodas esības nemiera sajūta. Pārsvarā mēs esam tik pieraduši pie šī identifikācijas stāvokļa, ka uzskatam to par normālu.

Tagad, kā es teicu pirmīt, tiklīdz uzmanība saplūda ar „es-esmu”-klātbūtni, dominē dabisks miers un telpa. Prāts ir rāms. Paskatieties, vai te pastāv kāda nodalītība vai atšķirība starp šo mieru un „es esmu” sajūtu, kas ir subjektīvās esamības dabiskā sajūta.

Vērojiet. Sajūtiet. Nedomājiet.

Tagad sakarā ar tavu jautājumu: kā stabilizēt šo stadiju? Izpēti šo jautājumu. Kas uzdod jautājumu? Kurš šeit grasās kaut ko stabilizēt un vai vajag kaut ko stabilizēt? Pameklē un atrodi.

Parasti šeit mana uzmanība aizpeld prom. Dziļāk virzīties ir grūtāk.

Jā. Kas redz, ka tava uzmanība aizpeld. Kas saka: „Dziļāk virzīties ir grūtāk”? Noskaidro to priekš sevis. Rodas iespaids, ka kaut kas pretojas šai izpētei, vai ne? Ir kā kaut kas negrib būt pamanīts, negrib būt atklāts un atmaskots. Šai brīdī notiek visspēcīgākā uzmanības novēršana, rezultātā uzmanība aizlido un piezemējas pārsvarā uz niekiem.

Atgriezies pie šī jautājuma ikreiz, kad uzmanība aizpeld. Nepieņem nevienu atbildi, ko piedāvā prāts, piemēram „es esmu apzināšanās”, „esmu tikai liecinieks”. Var pat šķist, ka „problemātiskais es”, ego, pēkšņi pazūd, atstājot aiz sevis miera un tukšuma sajūtu.

Kļūmes dēļ izpēte tiek priekšlaicīgi pārtraukta, paliekot viltus uzvaras sajūtai. Un kattreiz, pateicoties viltus miera sajūtai, nepaklausīgais „es” ļoti ātri parādās atkal.

Tāpēc jēga ir sekojoša: paliec „esmu liecinieks” sajūtā, bet neradi nekādu šī „liecinieciskuma” tēlu vai identifikāciju. Vēro „es” sajūtu, bez domām. „Iztausti” to.

Turpininoturēt uzmanību uz tā. Neļauj nekādām domām novērst tevi vai steidzināt no „es” „smaržas”. Pakāpeniski visas personīgās īpašības, kas saistāmas ar „es”, sāks izzust, atstājot tikai intuitīvu „es esmu” sajūtu, kurā nav tēla, bez mentālās plūsmas iejaukšanās. Paliec tajā kā tas. Neizdari secinājumus. Paliec atvērta, bezkaislīga apzināšanās bez objekta.

Es saprotu, ka šeit un tagad tas ir viegli pateicoties tavai vadībai un klātbūtnei, bet kad mans prāts no jauna atgādinās par sevi, bet tu nebūsi blakus, lai vērstu manu uzmanību, atkal radīsies tā pati cīņa.

Tas ir kā telpa, kas kļūdaini sevi pieņēmusi kā vēju, bet pēcāk sapratusi, ka tā nav vējš, bet tas, kurā vējš kustas, kas pēc tam jautā: „Tagad es saprotu, ka esmu tikai telpa, bet ne vējš, kā lai es palieku kā telpa kad vējš no jauna pacelsies?” Tev vajag noturēt fiksāciju uz sevi tai mērā lai iepazītu un uzturētu sevi kā vienotu apzinātu klātbūtni, tā, lai domai „es esmu personība ķermenis-prāts” nebūtu balsta. Kad tādā veidā apziņa iepazīst, reģistrē un pārdzīvo šo patiesību sevī bez jebkādām šaubām, ego ar visiem ierobežojumiem atkāpjas un kļūst tiktāl vājāks tiešas redzēšanas rezultātā, ka, kaut arī atgriežas dēļ pieraduma, tā spēks manāmi samazinās. Pakāpeniski tas mirst „skābekļa” (identifikācijas, intereses un pārliecību) trūkuma dēļ – tas kļūst līdzīgs vārītam stādam, kas vairs nevar izaugt, pat ja to iestāda ļoti auglīgā augsnē.

*

Man grūti fokusēt uzmanību uz „es esmību”.

Pirmām kārtām, nosaki „sevi”, to, kam ir grūtības; kas tas ir? Sāc ar to.

Es nesaprotu.

Sāc ar sevi. Tu esi. To tu zini. Kas tieši tu esi? Ja tev vajag stādīties priekšā nepazīstamam cilvēkam, tu vērsīsies pie viņa noteiktā veidā. Iepazīstoties ar potenciālu darbadevēju citā veidā. Ar to, kas tev simpatizē – citādi. Kā tu stādītos priekšā Dievam?

Man nenāktos to darīt. Viņš mani jau zina.

Bet vai tu viņu zini? Vai Viņš ir atdalīts no tevis? Ārēji, iekšēji, augšā, atsevišķi? Kur Viņš atrodas? Lai iepazītu kaut ko, vajag lai tas būtu atdalīts no tevis. Tādējādi, ja tu nezini Dievu, Viņam jābūt atdalītam no tevis.

Kas tu esi?

Esmu gala liecinieks.

Ļoti labi. Tas, kā liecinieks tu vari būt, ir vienots ar tevi vai pastāv kaut kas vēl?

Kaut kas vēl.

Bet kāpēc ne vienots?

Tāpēc, ka es to vēroju – tātad, esmu atdalīts.

Kādā veidā? Kur tu atrodies?

Es atrodos ķermenī. Šai ķermenī.

Kā kas?

Kā gars.

Tie ir tikai vārdi, kurus tu kaut kur esi dzirdējis. Papēti pats un paskaties. Iedziļinies iekšā, fokusējoties vai noturotesamības sajūtu un nekusties. Izdari to tagad. Ko tu esi atklājis? Kas tu esi?

Es neatradu neko. Es esmu nekas. Tikai miers un dziļš atslābums. Mans ķermenis jūtas ļoti atslābis.

Tu vēro mieru un atslābumu. Tas vērotājs atrodas aiz, neskarts, vai ne? Vēro vērotāju. Uz ko tev vajag fokusēties lai paliktu kāds esi? Kas jāatcerās?

Absolūti nekas. Ir tikai sajūta „es esmu”.

Vai sajūta „es esmu” arī nevar būt vērota? Paliec arī bez „es esmu”.

*

Runā, ka klātbūtne satsangos ir tas pats, kas iebāzt galvu lauvam mutē. Reizēm gribas lai notiek kaut kas tiešām šausmīgs un palīdzētu ieraudzīt Patiesību – lai lauva vienkārši sakļauj žokļus un apturētu manu izmisumu un šaubas…

Tas ir atzīts fakts, ka daudzi no tiem, kas atmodās savā Patiesajā dabā, veica šo pašizpētes un pašvērošanas ceļojumu. Dažu cilvēku gadījumā pārdzīvojums atnāk ļoti spēcīga šoka vai traumējoša incidentā rezultātā, piemēram, nokrītot no koka vai trepēm vai zaudējot tuvu cilvēku, izšķiroties no mīļākā vai pat zaudējot darbu – tas dod grūdienu tik dziļai iekšējai nobīdei, ka visa uztveres un domāšanas sistēma radikāli mainās. Dažiem tāda pasaules uztveres maiņa var izraisīt dziļu iekšēju transformāciju, kas vēlāk novedīs pie dziļiem garīgiem pārdzīvojumiem un insaita. Tā var notikt. Bet es nevienam neiesaku lekt no kokiem lai atrastu satori…

(smiekli)

Šeit, satsangā, tevi apzināti ved uz pētīšanu, lai atklātu to, kas patiesībā ir sākotnēja redzēšana tevī. Vai tu vari būt atdalīts no šīs sākotnējās jēgas? Lai atbildētu uz šo jautājumu, tev vajag pētīt, izmēģināt, realizēt to.

Satsanga apmeklējuma laikā, kaut kādā veidā tu saproti, ka satsangs nav vienkārši vārdu nodošana un zināšanu izklāstījums, bet tieša saruna ar tevi kā apziņu, kas runā ar apziņu. Kad es runāju ar tevi, es nevēršos pret tevi kā personība pret personību, kā prāts pret prātu. Es vēršos pie tevis kā apziņas.

Kur atrodas šī apziņa? Kas tas ir? Vai tam ir sieviešu vai vīriešu dzimte? Ja tu novāksi visu, kas paliks? Ko tu uziesi pārpalikumā, uz ko varēsi norādīt? Un kurš vispār norādīs?

Tamlīdzīga pētīšana automātiski un spontāni ievedīs prātu meditācijā, tukšumā. Kāpēc? Tāpēc, ka prātam nav vairs pie kā turēties,izņemot sevi pašu. Tu vienkārši zini: „Es esmu”. Es zinu, ka esmu, bet nevaru pateikt, kas es esmu. Ja es varētu saprast, kas es esmu, tas nevarētu būt es, jo es esmu tas, kas saprot. (..)

Prātam tas nav aptverams! Tāpēc, iespējams, parādās bailes un reizēm prāts izliekas guļošs lai izvairītos no tā. Jo, sākot pētīt, tu izej ārpus priekšmeta, pat domas par priekšmetu. Bet bez domas par priekšmetu kur un kas ir šis priekšmets? Nekas! Tātad, nav domas, nav priekšmeta. Priekšmetam nav priekšmeta.

(smejas)

Labi. Kas tagad? Kas vēl? Domas?

Kas esi tu, kas domā?

Ja tu nopietni spriedīsi par šo jautājumu, tavs prāts automātiski iegrims samadhī. Indijā šo vārdu izmanto apzīmējot to, ka tu esi izgājis ārpus izpausmes, atgriezies pie būtības. Tu uzturies savā vienīgajā stāvoklī. Indijā ir arī jēdziens sahadža-samadhī, kas nozīmē, ka esi pilnībā savā tīrajā dabā, bet aizvien vēl apzinies pasauli ar prāta un sajūtu starpniecību. Sajūtas vēl funkcionē, intelekts vēl funkcionē, darbs, kas jādara, ģimene, bērni, par kuriem vajag rūpēties, mācīt, pirkt, gatavot… Bet tas netraucē pamatā esošam mieram.

Viss notiek šajā tukšumā.

Prāts no sākta gala baidās tukšuma. Es pateicu „no sākta gala” tāpēc, ka, patiesību sakot, prāts pats ir tukšums. Bet mēs esam nosacīti kļūt par kādu, katrs vēlas būt neatvairāms, skaists, pievilcīgs „kāds”, cik nu tas ir iespējams. Neviens negrib būt nekas. Bet, kad tu mizo nost šī „prāta-sīpola” mizas, tu atgriezies pie tā, kas atrodas aiz un ārpus „nekā”. Tas ir tas, ko atklāja buda, tas ir tas, ko atklāja Jēzus: neatkarīgs „es” nepastāv. Viņiem nācās to atklāt, bet ne iemācīties. Tāds bija viņu satsangs.

Šis izteiciens – „es”, „mana dzīve”, „mans ķermenis” atgādina vilni. Vilnis ir ūdens un okeāns ir ūdens. Lai arī kas notiktu ar vilni, tā būs ūdens. Ūdens tas ir ūdens, okeāns ir ūdens – starpības nav. Zem katra viļņa atrodas vesels okeāns. Un, lai arī kas notktu tavā tā saucamajā individuālā eksistencē, zem tā – Bezgalība. Par cik tu uzskati, ka piekop atsevišķu, autonomu dzīvi, tu esi pilnīgi pārliecināts, ka tu lem, kas tu esi kas tev jādara. Vilnis, kas iedomājas, ka irneatkarīgs, atdalīts no okeāna… Tu vari ko tādu iedomāties?!

Kāpēc es esmu šeit?

Lai noskaidrotu, kas tu patiesībā esi.

Vairākums cilvēku neuzdod sev šādus jautājumus. Tie viņiem nav būtiski. Viņi uzdod jautājumus tikai par priekšmetiem un cilvēkiem. Jautāšana pašam sev – viņi to nepiekopj. Vairākums cilvēku krāj mantas un viss, kas ir uzkrāts, agri vai vēlu tiek nodots citiem cilvēkiem.

Reizēm svētdienas rītos man patīk pastaigāt pa krāmu tirgu. Tur var redzēt samestas kaudzē mantas, kas kādreiz bija kāda dārgumi, bet tagad tiek pārdoti par grašiem. Veci dzimtas portreti, kāzu kleita, gredzens, veca pīpe no ziloņkaula – tas viss ir pavirši izmētāts un mirkst lietū. Kādreiz radījušas sentimentālas dārguma sajūtas, bet šobrīd bezjēdzīgi krāmi.

Nekas no tā, ko tu iegūsti šajā dzīvē, nevar palikt ar tevi. Lai izbaudītu kaut ko šai pasaulē, tev vajag nēsāt „gaļas kostīmu” – tā kāds to nodēvēja, lai tev būtu iespēja iepazīt un baudīt. Bet pat ķermeni tu nevari paņemt līdzi. To gaida tārpi un maitu lijas, zivis un uguns. Elements, kas atgriežas pie elementa – elementu deja; „pelni pie pelniem”, kā saka mācītāji atvadu lūgšanās. Ja tu esi ķermenis, tad ko tu vari paņemt līdzi?

Satsanga vēstījums ir tajā, ka tu esi mūžība. Tu esi ne tikai ķermenis, tu uz 100 % esi Tīrā Esība. Tomēr tas tev jāatklāj pašam. Tam jākļūst par tavu atklājumu, kas norit tavā dziļākajā būtībā.

Satsangs ir tavs lukturis.

***

Attēla avots.

Vairāk par Mudži latviski var izlasīt te.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *