Arturs Osborns – Ramana Sadguru

Izejot no tā, ka autoram piemīt ļoti rietumnieciska izpratne par Ramanas Maharši mācību, citējam Deividu Godmenu, kas trāpīgi raksturo neveikli saprastos aspektus:

DG: I did find it hard to practise self-inquiry merely by reading books simply because I did not have access to much material. I had at that time only managed to find Arthur Osborne’s three books on Ramana. Though they explained most aspects of the teachings quite well, I don’t think that Osborne had a good understanding of self-inquiry. He seemed to think that concentrating on the heart center on the right side of the chest while doing self-inquiry was an integral part of the process. When I later read Bhagavan’s answers in books such as Talks with Sri Ramana Maharshi and Day by Day with Bhagavan, I realized that he specifically advised against this particular practice. Overall, though, I got a good grounding from these books. I had a passion to follow the practice and a deep faith in Bhagavan. I think that this elicited grace from Bhagavan and kept me on the right path. If the attitude is right and if the practice is intense enough, it doesn’t really matter what you do when you meditate. The purity of intent and purpose carries you to the right place.

“Ramana Sadguru vai kā dzīvot Ramanas Ceļā

Ramanas klātbūtne ir arī tagad, tāpat kā agrāk. Bhagavāns daudziem teica: “Jūs neesat ķermenis”. Un tagad mēs redzam, ka arī viņš nebija ķermenis. Viņa ķermeņa dzīves laikā, tāpat kā tagad, vadība nāca pie katra, kas vērsās pie viņa, neatkarīgi no tā, vai viņi varēja fiziski viņam piekļūt. Šobrīd, tāpat kā viņa dzīves laikā, vadība ar īpašu spēku plūst ārā no viņa Āšrama Arunačalas kalna pakājē.

“Cilvēki saka, ka es aizeju”, – sacīja Bhagavans neilgi pirms ķermeņa nāves. “Kurp es varu aiziet? Esmu šeit”. Nevis “Es būšu šeit”, bet “Es esmu šeit”. Ramana ir šeit mūžīgajā “šeit un tagad”, Ramana šeit katrā uzticīgā sirdī, Ramana ir šeit arī savā Āšramā, Tiruvannamalajā.

Viņš atklāja jaunu ceļu, kas nav atkarīgs no formāliem rituāliem un iesvētībām, lai atbilstu mūsu gadsimta apstākļiem, kad patiesā garīgā vadība ir ļoti grūti sameklējama kādā vispārpieņemtajā ceļā un kad tradicionālā dzīvesveida forma neatbilst patreizējam dzīvesveidam. Bet arī tagad Ramana ir Guru, kāds bija vienmēr. Daudzi, kas nekad nav redzējuši viņu ķermenī, atklāja Bhagavāna vadību tikpat spēcīgu kā mēs, kas bijām viņu satikuši. Tātad, nav vajadzības kādam adeptam dot iesvētību Šri Ramanas ceļā. Iesvētība bija nevārdiska un bez formas, tāpat kā šobrīd; vadība iedarbojās tieši uz Sirdi, apejot vārdus un domas. Ir nepieciešama izpratne, drosme un uzticība. Ir Ceļš un Pavadonis, kas ved un atbalsta jūs virzībā uz Mērķi.

Teorētiķi pavaicās: “Kā viņš var vadīt garīgi tiecīgiem, ja kļuva vienots ar Vispārēju Esību?” Ramana nekļuva. Viņš jau bija Vispārēja Esība. Katrs ir vienots un jautājums ir tikai par tā apzināšanos, bet viņš apjauta Vienotību ilgi pirms nāves. Bhagavāns pats apstiprināja, ka nav atšķirības starp Realizāciju pirms nāves un pēc tās.

Ātmans, patiesais ES – tas ir tas, kas jūs esat, neatkarīgi no tā, vai esat musulmanis, kristietis vai hinduists. Tāpēc Ramana pagriež cilvēkus uz iekšu, pie viņiem Pašiem, pie Ātmana meklējumiem, nedalot reliģijās.

Grāmatas un Svētie Raksti māca, ka ir nepieciešams uzsākt meklējumu un izšķīdināt ego. Bet ja reiz tas ir saprasts, kāpēc bezgalīgi tos studēt? Tāpēc viņš reti, sevišķi pēc savas iniciatīvas, runāja par teoriju. Vai citādi rīkojās Jēzus vai Buda? Bet par praksi Bhagavāns runāja ar baudu.

Pārcilvēciskās spējas ir bezjēdzīgas, bieži traucējošas. Jebkāda vēlme, tai skaitā pēc spēkiem, kurus uzskata par augstākiem, parāda, ka ir kāds, kas kaut ko vēlas. Tas ir tieši tas, ko vajag izsekot un izšķīdināt.

Tikai mūsu dēļ Guru izpaužas ārēji – viņš ir Ātmans, ES Sirdī. Tomēr, par cik netīrais prāts nepareizi uztver “vēstijumus”, tad rīkojumi tiek doti no ārpuses lai sekotu tie iekšienē.

Kas ir Ramana? Kad viņš pievienojās “Ramana Sadguru” dziedāšanai, tad parādīja uz savu ķermeni un teica: “Jūs domājat, ka tas ir Ramana?”

“Sirds lotosa dziļumos visos spīd Abolsūtā Apziņa, kas ir tas pats kas Arunačala vai Ramana. Kad prāts tiek mīlestības pret Viņu kausēts un sasniedz Sirds dziļumus, kur Viņš uzturas kā Svētums, tīrā intelekta smalkā acs atveras un Viņš atklāj Sevi kā tīro Apziņu”.

Bet var pajautāt: “Kā uzzināt, ka tu esi Ramana Maharši pieņemts un kļuvi par viņa mācekli? Jo Bhagavāna vairs nav ķermenī lai to apstiprinātu”. Tā pati problēma bija viņa dzīves laikā. Viņš ļoti reti apstiprināja iedoto iesvētīšanu ar vārdiem. To vajadzēja saprast pašam. Bet bija arī tie, kas kļūdījās. Laiks, kad valdīja strikts formālisms saistībā ar iesvētītajiem uz Ceļu, ir pagājis. Jauna tendence, kas atbilst mūsu laiku apstākiem, aizsākās ne no Maharši. Viņš to noslēdza, bet tā aizsākās 19. gadsimtā. Širdi Sai Baa, kas dzīvoja gadsimta beigās, arī nedeva formālu iesvētību. Šri Lahiri Mahašaija, kas nomira 1895. gadā, tiktāl vienkāršoja krija-jogu, ka tā kļuva pieejama ģimenes cilvēkiem un pat ne-hinduistiem. Maharši dzīves laikā, tāpat kā tagad, iesvētīšana notika bez rituāliem vai ar intensīva, spēcīga skatiena starpniecību, miegā vai cita veidā. Tagad, kā toreiz, cilvēki vienkārši zina, ka Maharši ir viņu Guru, ka viņš pieņēma tos un, ka Žēlsirdība nāk pie tiem no viņa.

Un kas pēc tam? Cilvēki, kas stājušies uz ceļa, prasa kādu metodi, kādu disciplīnu, kādu tehniku. Zināms, ka ne visi Maharši mācekļi pat viņa dzīves laikā, sekoja pašizpētes ceļam. Viņa Žēlsirdība atbalsta uzticīgos neatkarīgi no tā, kā vairāk uz viņu ceļa – uzticības, Zināšanu vai Darbības, vai tiek izmantoti rituāli vai ne, vai kādas reliģijas ietvaros vai ne. Un ja kādas izmaiņas kļūst vēlamas, ja kādas formas, tehnikas vai metodes kļūst šauras vai nederīgas, tad noteiktas norādes nāks. Vadība nepazudīs.

Šeit, tomēr, jāsaka, ka tieši pašizpēte ir tā metode, kuru Bhagavāns vienmēr ieteica pirmām kārtām, par kuru runāja kā par vistiešāko un vienkāršako un lika pirmajā vietā savā mācībā. Tāpēc tie no viņa mācekļiem, kas spēja praktizēt, piekopa šo metodi.

Dažiem bija maldīgs priekšstats, ka pašizpēte ir auksta, intelektuāla metode. Tas tā nav. Intelektuāla izpratne noder pirms meklējumiem, bet tā nevar būt pats Meklējums. “Es neesmu šis ķermenis; es neesmu šīs domas” – tdas nostādnes var būt labas kā gatavošanās pašizpētei, bet tās nevar būt pašizpēte. Tā nav mentāla izmeklēšana, kuru var atļauties psihologs. Tā nepēta spējas, vēlmes, atmiņas un noslieces. Tas ir tīrā “Es esmu” meklējums, kas atrodas ārpus uzskaitītām parādībām.

Pašizpēte sastāv no prāta pavēršanas uz iekšu, uz esamības sajūtu, “Es esmu” sajūtu. Tādējādi, tā nav vārdiska. “Kas es esmu?” nav mantra. “Kas es esmu?” atkārtošana, jādomā, spēj palīdzēt nomierināt prātu agrīnās prakses stadijās, bet faktiski tam nebūs liela vērtība. Viens no Bhagavāna padomiem bija tāds, ka apziņai jācentrējas nevis galvas apvidū, bet garīgajā sirdī labajā krūškurvja pusē, jo tas nav domāšanas, bet gan jušanas un esības jautājums. Tas nenozīmē prātošanu par garīgo centru un meditāciju par to. Kad jūs gribat redzēt, tad nedomājat par savām acīm, bet vienkārši tās izmantojat. Tas pats attiecas uz Sirdi. Nav vajadzības noteikt tās atrašanās vietu vairāk kā acu atrašanās vietu spogulī pirms izmantot tās. Jāiegūst pieredze, pārdzīvojums nevis jāstrīdas par to. Šī piezīme par Sirdi ir tikai mājiens, bet tā ir ļoti derīga.

Cilvēks sastāv no darbības, domāšanas un Esības. Esība ir abu pirmo pamatā, jo nevar domāt un darīt ja tevis nav. Bet šis princips ir tiktāl abu apsegts, ka pilnībā netiek uztverts. Esība ir kinoekrāns, viss pārejais ir tikai bildes, kuras uz to projecē. Tieši ekrāns uztur tās, tomēr tas ir aizsegts un skatītājs to nejūt. Tikai ļoti reti cilvēks sajūt vienkārši Esību kā uzplaiksnījumu un jūt to kā tīru, neatkarīgu laimi bez iemesla. Tā ir tīra no domām Apziņa. Izpētes mērķis – apzināties Esību vajadzīgā brīdī un aizvien lielāku un lielāku laika periodu.

Tas nozīmē, ka, kaut termins “meditācija” nosacīti tiek izmantots arī pašizpētes apzīmēšanai, tā nav meditācija tādā izpratnē, kā to izskaidro vārdnīcas. Meditācija paredz objetu, kaut ko, uz ko meditē, taču izpētē pastāv tikai subjekts. Jūs nemeklējat kaut ko jaunu, kaut ko ārpusē, bet vienkārši koncentrējaties uz Esību, uz jums pašiem, uz tīro “Es esmu” jūsos. Tā nav spriedelēšana, bet laicīgs atstatums no domām, bet apziņa saglabājas.

Parasti, kad jūs apstādināt domāšanu, jūs aizmiegat. Tāpēc pie pirmajiem soļiem pašizpētē prāts bieži cenšas aizmigt. Spēcīgas miegainības lēkme uzbrūk jums, bet, tiklīdz jūs pārtrausiet vaicāšanu un atgriezīsieties pie citām prāta nodarbēm, miegainība pazūd, parādot, tādējādi, ka īsts nogurums nemaz nav bijis, bet tikai intstinktīva pretošanās apziņai, kas brva no domām. Vajag cīnīties ar šādu pretestību.

Domas pašas par sevi ir krietni noturīgāki šķēršļi. Tie birst pār prātu nebeidzamā straumē. Jūs tās dzenat prom, bet nopakaļ ieslīd citas. Jūs domājat, ka esat brīvi no domā, bet, pirms jūs paspēsiet pamanīt, jau skrienat tām pakaļ. Vienīgais ceļš – neatlaidība. Pastāvīga modrība. Neļaut sev aizpeldēt līdz ar domām. Vērot tās vajag distancēti, gluži kā mākoņus, kas peld pa skaidrām debesīm, un jautāt: “Kas ir šī doma? Kam tā radās? Man, bet kas esmu?” Un tādā veidā jūs no jauna atgriežat prātu pie pašizpētes. Prāts atgādina pērtiķi, kas metas no koka uz koku, mūžīgi nemierīgu, kas nekad nevēlas nomierināties. Tas jāatur no nemiera un stingri jāveic izpēte.

Bet patiess šķēršlis nav klaiņojošā prāta daba un bezgalīgā domu virkne, bet ego neatlaidība aiz domu grēdas. Ego dod tām spēku un ļoti apgrūtina to izklīdināšanu. Jūs varat teorētiski pārliecināt sevi, ka ego nav, un piedzīvot īsus Esības-Apziņas uzplaiksnījumus – mierīgas laimes brīžus kad ego faktiski nav. Bet jūs ierodaties pie tās meitenes vai vēlaties atstāt iespaidu uz to draugu vai dominēt dotajā grupā; jūs esat sašutis no tās kritikas un neciešat šo cilvēku; jūs jūtat sava darba nestabilitāti, pieķeraties savām mantām, kaislīgi vēlaties naudu un varu; un tas viss ir ego, ko jūs uzskatat par neeksistējošu. Kad nav ego, kurš var sajust vēlmi vai dusmas, sašutumu vai vilšanos?

Tas nozīmē, ka Atma-vičara – ne tikai vēsa izmeklēšana, bet cīņa; jebkurš ceļš ir tāds, jebkurā reliģijā. Ego vai šķietamais ego ir jāiznīcina. Tāda ir vienota neatdalama daļa, kas raksturīga visiem Ceļiem. Atšķirība ir tikai tajā, kā to veikt. ir Ceļi, kas vērš secīgu uzbrukumu uz trūkumiem – miesaskāri, augstrpātību utt. un pretēju labu īpašību kultivēšanu, bet pašizpēte – tiešākais ceļš. Tādas metodes atgādina zaru nogriešanu kokam kamēr tas vēl augs. Pašizpēte tiecas iznīcināt koku kopumā. Ja ego atņemt vienu aspektu, piemēram, ja to piespiež ievērot celibātu, tad attīstīsies citi, piemēram, pārēšana vai lepnums. Bet ja pats ego ir izšķīdis, trūkumi, kuros tas izpaužas, nopūtīsies gluži kā nolaistas riepas vai gaisa baloni. Tomēr visu laiku jākaro kamēr ego tiešām pilnībā neizzudīs.

Tieši tajā ir pašizpētes jēga. Tā nemāca kādu jaunu teoriju vai doktrīnu. Viss, kas jāzina pirms sākuma: “Tā Esība ESI tu un tu esi TAS”. Pēc noteiktas prakses atnāk aizvien biežāki un ilgāki tīras Esības pārdzīvojumi ārpus laika, kas ir tīrā Apziņa un neaizmiglotā Laime. Tā nav mentāla, bet prāts to apzinās. Tā nav fiziska un tomēr arī fiziski tā ir jūtama kā vibrācija un kā klusums, ko nevar izjaukt. Reiz atmodināts, šis pārdzīvojums sāk rasties spontāni, pats no sevis, pat kad jūs “nemeditējat” un turpina dzīvot kā slēpta tendence visās jūsu darišanās dzīvē kamēr jūs runājat un pat kad domājat.

Tas ir ļoti svarīgi attiecībā uz prakses metodi un izskaidro, kāpēc Bhagavāns juta, lai uzticīgie turpinātu meklējumus pasaulīgajā dzīvē. Ikdienas sēdēšana “meditācijā” ir derīga un, vairumā gadījumu, obligāta. Bet ar to nepietiek. Jācenšas pēc iespējas laicīgi rezervēt priekš prakses noteiktus laika periodus, jo prāts pats pierod pie tiem tāpat kā, piemēram, ar tādām fiziskajām funkcijām kā ēšana, miegs, un izrāda lielu gatavību. Cilvēkiem, kas saistīti ar profesionāliem un ģimenes pienākumiem, vislabākais laiks būs no rīta uzreiz pēc pamošanās un vakarā – pirms miega. Bez tam Bhagavāns prasīja visu laiku veikt pašizpēti, jautājot sev: “Kas to dara?” lai veiktu darbus bez “es-esmu-darītājs” ilūzijas. (..) Pastāvīga gatavība, modrība un atcerēšanās ir nepieciešamas “meditācijas” trūkuma gadījumā ne mazāk kā koncentrācija ieplānotajā atcerēšanās procesā. Sākumā aizmāršība būs bieža un ar to vajag cīnīties. “Apziņas strāvu” vajag kultivēt un kopt. Mērķa sasniegšana ļoti reti nāk bez piepūles.

Tāds ir ceļš, ko piedāvā Šri Bhagavāns. Viņš nav atkarīgs no formām un doktrīnām. Viņš neprasa rituālus. Viņam var sekot mājsaimniece un bodnieks ne mazāk kā mūks un jogins. Bhagavāna Žēlastība pieejama visiem, kas pie viņa griežas, bet tikai tiecīgie šai ceļā izmanto to vispilnīgāk un gudrāk. Tā ir nebeidzams atbalsts un neizsmeļams dārgums priekš viņiem.”

Pārtulkots no šejienes.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *