Annamalajs Svami atmiņas par dzīvi Ramana Maharši tuvumā

Video ir intervijas fragments ar zemāk esošo atmiņu autoru (intervijai nav sakara ar tekstu), kuras apkopojis Deivids Godmens. Godmena komentāri izcelti slīpi un tie ir ļoti vērtīgi, sevišķi pašizpētes filozofiski-analītiskais izklāsts.

“Kad es ierados Tiruvannamalajā, man pateica, ka tur atrodas cits varenais svētais vārdā Šešadri Svami un, ka ir ļoti labvēlīgi saņemt tā daršanu pirms doties uz Šri Ramanāšramu – āšramu, kurā dzīvoja Ramana Maharši.

Šešadri Svami, gluži kā Ramana Maharši, atbrauca pie Arunačalas jaunībā un palika tur līdz dzīves beigām. Klīstot pa Tiruvannamalajas pilsētu, viņš parasti uzvedās tik ekscentirski, ka daudzi uzskatīja to par jukušu. Tomēr viņš atjaunoja savu reputāciju apkārtējo acīs, izmantodams pārsteidzošu daudzumu pārdabisku spēju, ar kurām viņš mēdza labprāt dižoties. Kaut dažas no viņa spējām tika izmantotas tradicionālā veidā, piemēram, dziedinot, viņš pats bija vairāk tendēts demonstrēt tās dīvainā un neparedzamā veidā. Piemēram, nododot svētību, viņš demolēja tirgoņu bodītes Tiruvannamalajas tirgū. Bodīšu īpašnieki atbalstīja tā destruktīvo uzvedību, jo no pieredzes zināja, ka zaudējumi būs atlīdzināti tuvākajās nedēļās vai nu ar milzīgu ienākumu palielināšanos vai ar sen aizmirstu parādu atgriešanos.

Kad 1896. gadā Ramana Maharši ieradās Tiruvannamalajā, Šešadri Svami bija viens no pirmajiem, kas atzina tā varenumu. Viņš centās norobežot Bhagavānu no liekiem uztraukumiem un dēvēja to par savu jaunāko brāli. Bhagavāns juta pret Šešadri Svami milzīgu cieņu. Pēc tam kad Annamalai Svai pastāstīja Bhagavānam par savu tikšanos ar Šešadri Svami (kurai veltītas vairākas atkāpes Annamalai Svami atmiņās), Bhagavāns pateica: “Šai pilsētā nav nevienas vietas, kur nebūtu pabijis Šešadri Svami, bet viņš nekad neiekļuva maijas (ilūzijas) slazdos.”

Šešadri Svami nomira 1929. gadā, vairākus mēnešus pēc tam, kad Tiruvannamalajā ieradās Annamalai Svami. Viņa samadhi, kas joprojām vilina cilvēku pūļus, atrodas četrsimt metru attālumā no Šri Ramanāšrama. Savās atmiņās Annamalai Svami min to, ka viņi tikušies mandalamā. Mandalams – hinduistu arhitektūras celtne, parasti zāle ar akmens kolonnām. Mandalamam vienmēr ir griesti, taču, parasti, nav sienu.

Šešadri Svami nemitinājās kādā noteiktā vietā, bet man drīzumā izdevās viņu atrast mandalamā, kas atradās blakus galvenai svētnīcai. Atrast viņu bija viegli, jo mandalama priekšā drūzmējās ap četrdesmit-piecdesmit cilvēku, kas gaidīja viņu iznākam ārā. Jādomā, viņš bija ieslēdzies no iekšpuses. Kad es ielūkojos vienā no logiem, es ieraudzīju, ka viņš bez apstājas staigā ap vienu no iekšējām kolonnām. Veicis šādu aktivitāti ap desmit minūtēm, viņš izgāja ārā, apsēdās uz akmens un sakrustoja kājas. Es atnesu laddu, ko grasījos viņam pienest, taču samulsu, nezinot, ko lai ar to iesāk. Šešadri Svami, jādomā, sajuta manu neizlēmību, jo paraudzījās uz mani un ar žestu lika nolikt laddu sev priekšā uz zemes. Bija acīmredzami, ka Šešadri Svami kādu laiku košļāja beteļa riekstu. Sarkanās sulas un siekalu maisījums pilēja no viņa mutes, tecēja lejā pa bārdu un krita zemē. Svami pacēla manu laddu, samitrināja to maisījumā, kas karājās viņa bārdā, un aizmeta to tuvākā ceļa virzienā. Kad tā sašķīda vairākos gabalos, pūlis metās vākt kumosus kā prasādu. Man arī izdevās pacelt un apēst gabaliņu.

Viss, kas tiek piedāvāts dievībai vai svētam cilvēkam, kļūst par prasādu, kad atgriežas pie devēja vai tiek izdalīts ļaudīm. Ēdiens ir visizplatītākā prasāda forma.

Vietējo iedzīvotāju grupa bija saniknota uz Šešadri Svami. Viņš padarīja tos rāmus, metot vairākus akmenus viņu virzienā. Akmeņi, tā vietā lai lidotu ierastajā trajektorijā, uzlidoja augstāk un “uzdejoja” gaisā gluži kā taureņi. Cilvēki, kuros viņš meta akmeņus, nobijās un metās prom. Viņiem acīmredzami negribējās saistīties ar cilvēku, kam piemita tāda līmeņa pārdabiski spēki.

Kad es atgriezos un atkal nostājos blakus Šešadri Svami, viņš sāka kliegt uz mani visnotaļ aizskarošā veidā: “Šis muļķis ir atbraucis uz Tiruvannamalaju! Stulbenis! Kamdēļ viņš te ieradies?” Viņš turpināja tādā pašā garā, ļaujot saprast, ka es tikai velti iztērēju savu laiku, atbraucot uz Tiruvannamalaju. Es nodomāju, ka esmu kādu šausmīgu grēku, ja reiz varenais svētais mani tādā veidā aizskar. Es apraudājot, jo nodomāju, ka esmu nolādēts.

Kaut kādā mirklī cilvēks vārdā Manikka Svami, Šešadri Svami palīgs, piegāja pie manis un nomierināja: “Tava vīzīte būs veiksmīga. Tu saņemsi visu, kā dēļ esi ieradies. Tāda ir Šešadri Svami maniere dot svētību. Aizskarot cilvēkus, viņš patiesībā tos svēta.”

Manikka Svami aizveda mani uz viesnīcu, kuras īpašnieks bija Šešadri Svami atbalstītājs. Viņš pateica saimniekam: “Šešadri Svami tikko deva savu svētību šim cilvēkam. Lūdzu, pabaro viņu bez maksas”.

(..)

Kad es pienācu pie halles, daļa no sapņa, ko redzēju ciematā, atkārtojās realitātē. Es ieraudzīju, kā Bhagavāns nokāpa no kalna, šķērsoja āšramu un aizkavējās pie ieejas hallē, apmazgājot kājas ar ūdeni no sava kamandalu (trauka ar ūdeni). Pēc tam viņš iegāja iekšā. Es uzlēju sev uz galvas nelielu daudzumu šī ūdens, izdzēru dažus malkus un arī iegāju iekšā lai satiktos ar viņu. Bhagavāns sēdēja uz sava dīvāna kamēr viņa kalpotājs vārdā Madhava Svami slaucīja tam kājas ar auduma gabalu. Pēc dažām minūtēm Madhava Svami aizgāja, atstājot mani vienu ar Bhagavānu. Es nopirku viņam nelielu rozīņu paciņu un cukura konfektes. Nolicis tās uz galda, kas stāvēja blakus Bhagavāna dīvānam, es izstiepos viņa priekšā izrādot pazemīgumu un godinājumu. Kad es piecēlos, es ieraudzīju, ka Bhagavāns nogaršo manu dāvanu. Skatoties, kā viņš norij, es nodomāju, ka mans cienasts nonāk tieši Šivas kuņģī. Es apsēdos, bet Bhagavāns desmit-piecpadsmit minūtes vērīgi skatījās uz mani, nebilstot ne vārda. Mani pārņēma milzīga fiziska atvieglojuma un atslābuma sajūta kamēr Bhagavāns skatījās uz mani. Es sajutu, ka brīnīšķīgs vēsums piepildīja manu ķermeni. It kā es būtu iegrimis vēsā ūdenī pēc atrašanās karstā saulē.

Es palūdzu atļauju palikt, kas bija ar prieku sniegta. Man iedeva mazu būdiņu, kurā mitinājos kā āšrama viesis pirmo nedēļu. Pirmajās dienās es vai nu vācu ziedus priekš pudžām, kas tika veiktas āšramā, vai arī vienkārši sēdēju hallē līdzās Bhagavānam.

Dienas ritēja un es aizvien spēcīgāk pārliecinājos, ka Bhagavāns ir mans Guru. Jūtot stingru vēlmi palikt āšramā, es pajautāju Činnasvami, Bhagavāna jaunākajam brālim, vai varu strādāt āšramā. Činnasvami atbalstīja mani un teica, ka varu būt Bhagavāna palīgs. Tai laikā Madhava Svami viens pats pildīja šos pienākumus. Činnasvami pateica man: “Madhava Svami ir vienīgais kalpotājs uz doto brīdi. Kattreiz, kad viņš pametīs halli vai dosies atpūsties, tev vajag palikt ar Bhagavānu un rūpēties par visām viņa vajadzībām”.

Kad bija pagājušas aptuveni desmit dienas, es pajautāju Bhagavānam: “Kā izvairīties no ciešanām?” Tas bija mans pirmais garīgās dabas jautājums, ko uzdevu viņam. Bhagavāns atbildēja: “Zini un vienmēr turies pie ES. Nepiešķir jēgu ķermenim un prātam. Identificēt sevi ar tiem ir ciešanas. Iedziļinies dziļi Sirdī, esības un miera avotā un nostiprinies tajā”.

Pēc tam es pajautāju viņam, kā lai sasniedzu ES realizāciju un viņš sniedza man līdzīgu atbildi: “Ja tu pārstāsi identificēt sevi ar savu ķermeni un meditēsi uz ES, kas tu jau esi, tu varēsi sasniegt ES-realizāciju”.

Kamēs es prātoju par šīm frāzēm, Bhagavāns mani pārsteidza, pasakot: “Es gaidīju tevi. Visu laiku domāju, kad beidzot tu atnāksi”. Būdams jauniņais, es aizvien vēl pārāk mulsu viņa priekšā lai uzturētu sarunu un pajautātu, no kurienes viņs zināja vai cik ilgi gaidīja. Tomēr es biju sajūsmā, izdzirdot tādus vārdus, jo tie apstiprināja, ka palikt ar viņu bija mans aicinājums.

Pēc dažām dienām es uzdevu citu jautājumu: “Zinātnieki izgudroja lidmašīnu, kas var pārvietoties pa debesīm milzīgā ātrumā. Kāpēc tev neradīt un nedot mums garīgo lidmašīnu, kurā mēs varētu ātri un viegli šķērsot samsāras jūru?”

Samsāra – dzimšanas un nāves cikls caur dažādām inkarnācījām, kas šķiet bezgalīgs. To var traktēt arī kā pasaulīgo ilzūiju vai iesaistītību pasaulīgās lietās.

“Pašizpētes ceļš, – atteica Bhagavāns, – arī ir tā lidmašīna, kas tev vajadzīga. Tas ir ātrs, tiešs un pieejams. Tu jau kusties pretī realizācijai ļoti ātri. Tikai tavam prāta šķiet, ka sasniegumu nav. Agrākos laikos, kad cilvēki tikko sāka braukt vilcienos, daži no viņiem domāja, ka koki un apkārtne kustas, bet pats vilciens stāv uz vietas. Ar tevi tas pats stāsts. Tavs prāts liek tev ticēt, ka tu nekusties pretī ES-realizācijai”.

No filozofijas viedokļa Bhagavāna mācība pieder hinduisma skolai, kas zināma kā advaita-vēdanta (Viņš pats, tiesa, teica, ka viņa mācība radās viņa paša pārdzīvojuma rezultātā, bet nevis tā ietekmē, ko viņš bija dzirdējis vai lasījis). Bhagavāns, tāpat kā citi advaitas skolotāji, māca, ka ES (Ātmans) vai Brahmans – vienīgā pastāvošā realitāte un ka visi fenomeni ir nedalāmas izpausmes vai redamības tajā. Dzīves mērķis, saskaņā ar Bhagavāna un citu advaitas skolotāju pausto, ir iziet ārpus ilūzijas, ka tu esi atsevišķa personība, kas funkcionē ar ķermeņa un prāta starpniecību pasaulē, kurā pastāv atsevišķi objekti, kas mijiedarbojas savā starpā. Reiz sasniedzot to, tu apzinies, kas patiesībā esi: apziņa bez formas. Šo galējo apzināšanās stāvokli, kuru pazīst kā ES-realizāciju, var sasniegt, saskaņā ar Bhagavāna viedokli, praktizējot tehniku, ko viņš dēvējis par pašizpēti.

Ir vērts sniegt detalizētāku šīs tehnikas skaidrojumu, jo tā vairākkārt tiek pieminēta Annamalai Svami vēstījumā. (..) Šri Ramanas pamattēze sastāvēja no tā, ka individuālais “es” ir ne vairāk kā doma vai ideja. Viņš teica, ka šī doma, kuru dēvēja par “es”-domu, rodas vietā, ko sauc par Sirds centru, kas, saskaņā ar viņa definīciju, atrodas cilvēka ķermeņa labajā krūškurvja pusē. No turienes “es”-doma paceļas uz smadzenēm un identificē sevi ar ķermeni: “Es esmu šis ķermenis”. Pēc tam tā rada ilūziju, ka pastāv prāts vai individuālais “es”, kas mīt ķermenī un kas kontrolē visas domas un rīcības. Rezultātā “es”-doma identificē sevi ar visām domām un sajūtām, kas rodas ķermenī. Piemēram, “es” (“es”-doma) daru to, “es” domāju to, “es” jūtos laimīgs utt. Tādējādi, ideja par to, ka tu esi atsevišķa personība, rodas un tiek uzturēta ar “es”-domas palīdzību un tās paradumu pastāvīgi saistīt sevi ar ar visām uzpeldošām domām. Šri Ramana apgalvoja, ka var apstādināt šo procesu, atņemot “es”-domai visas domas un sajūtas ar kurām tā parasti identificē sevi. Šri Ramana mācīja, ka šī “es”-doma būtībā ir nereāla būtne un šķietamība, ka tā eksistē, rodas kad tā identificē sevi ar citām domām. Viņš teica, ka, ja saraut saiti starp “es”-domu un domām, ar kurām tā sevi identificē, tad pati “es”-doma apklusīs un, beigu beigās, izzudīs. Šri Ramana uzskatīja, ka tas ir iespējams, ja sekot “es”-domai, iekšējās “es” sajūtas vai “es esmu” un novērst visas pārējās domas. Kā palīglīdzekli uzmanības noturēšanai uz “es” sajūtas viņš ieteica regulāri uzdot sev jautājumu “Kas es esmu?” vai “No kurienes parādījās šis “es”?”. Viņš teica, ka, ja iemācās noturēt uzmanību uz iekšējās “es” sajūtas un izvairīties no citām domām, tad “es”-doma sāks grimt Sirds centrā.

Saskaņā ar Šri Ramanas mācību, tas ir tas, ko māceklis var veikt pastāvīgi. Kad viņš atbrīvo prātu no visām domām, izņemot “es”-domu, ES spēks iegrūž “es”-domu atpakaļ Sirds centrā un, beigu beigās, noārda to tādā veidā, ka tā vairs neparādās. Tas ir ES-realizācijas moments. Kad tā notiek, prāts un individuālais “es” (abus Šri Ramana pielīdzināja “es”-domai) tiek iznīcināts uz visiem laikiem. Un tad paliek tikai Ātmans vai ES.

Prāts apklusīs tikai pētījuma “Kas es esmu?” ceļā. Doma “Kas es esmu?”, iznīcinot visas pārējās domas, rezultātā pati būs iznīcināta, gluži kā nūja, ko izmanto ugunskura uzturēšanai. Kad rodas citas domas, jācenšas, nemēģinot tās pabeigt, pajautāt sev: “Kam tās radās?” Cik svarīgi ir, kāds domu daudzums radās? Ja jūs kādas domas parādīšanās brīdī uzmanīgi pētīsiet jautājumu: “Kam tā radās?”, tad atbilde būs “Man”. Ja pēc tam pajautāt sev: “Kas es esmu?”, prāts atgriezīsies pie sava avota un doma, kas radās, tāpat arī pazudīs. Ja pastāvīgi praktizēt to, spēks, kas ļauj prātam palikt savā avotā, pieaugs.

Turpmākajos gados man bija daudz citu garīgu sarunu ar Bhagavānu, bet viņa pamatvēstījums nekad nemainījās. Tas vienmēr bija sekojošs: “Veic pašizpēti, pārstāj identificēt sevi ar ķermeni un centies apzināt ES, kas ir tava patiesā daba”. Līdz šīm sarunām es pavadīju daudz stundu pudžu un anuštanu veikšanās. Kad es pajautāju Bhagavānam, vai man jāturpina tās veikt, viņš atbildēja: “Tev vairāk nevajag veikt nevienu no šīm pudžām. Ja tu praktizēsi pašizpēti, ar to vien pietiks”.

Mani palīga pienākumi bija visnotaļ vienkārši un drīzumā es pilnībā tos apguvu. Kad sekotāji nesa dāvanas, es atgriezu tiem noteiktu daļu kā prasādu. Man bija jāseko tam, lai vīrieši sēdētu vienā halles pusē, bet sievietes – otrā. Kad Bhagavāns gāja ārā, viens no palīgiem gāja tam pakaļ, bet cits palika lai sakoptu halli. Mums bija jāuztur tīrībā audumi, kas nosedza viņa dīvānu, jāmazgā viņa drēbes; agri no rīta mēs sildījām ūdeni viņa vannai; un, ja viņš devās pastaigāties dienas laikā, viens no mums vienmēr pavadīja viņu.

(..)

Bhagavāns gulēja tikai četras-piecas stundas diennaktī. Tas nozīmēja ilgstošu darbu viņa palīgiem, jo vienam no mums vienmēr bija jāpilda savi pienākumi kamēr viņš negulēja. Viņš nekad negulēja pēc pusdienām atšķirībā no vairākuma savu sekotāju. Bhagavāns bieži izmantoja šo mierīgo dienas laiku lai pabarotu dzīvniekus, kas mita āšramā vai apietu apkārt āšramam, apskatot būvniecības darbus, kas tur ritēja.

Parasti Bhagavāns devās gulēt ap 10 vakarā, bet parasti vienos naktī cēlās lai dodos uz tualeti. Atgriezies, viņš bieži sēdēja pusstundu vai stundu pirms atkal doties gulēt. Pēc tam, ap trijiem-četriem no rīta, viņš modās un devās uz virtuvi griezt dārzeņus.

Viņa nakts gājieni uz tualeti pārvērtās par kaut ko līdzīgu rituālam kā pašam Bhagavānam, tā priekš viņa mācekļiem. Kad viņš modās, palīgam bija jānes Bhagavāna kamandala, jāpiepilda tā ar karstu ūdeni un jāpasniedz viņam. Ūdeni sildīja uz kumutti (ogļu krāsniņas), kas vienmēr stāvēja pie Bhagavāna gultas. Pēc tam palīgam bija jāpadod Bhagavānam viņa spieķis un lukturis, jāatver durvis un bija jādodas tam līdzi. Bhagavāns parasti devās uz vietu, kur tagad atrodas Muruganāra samadhi, jo tais laikos mums nebija piedienīgu tualešu. Kad viņš atgriezās, palīgam bija jānoslauka Bhagavāna kājas ar auduma gabalu.

Bhagavāns nekad nemodināja savus palīgus. Tas bija viņu pienākums – pamosties un būt gataviem vienos naktī. Reiz man neizdevās pamosties jo redzēju sapni, kurā pamodos vienos naktī, izpildīju visus aprakstītos pienākumus. Sapņa beigās es atgriezos gultā, būdams apmierināts, ka izpildīju savu darbu. Es pamodos vēlāk, padzirdējis, kā Bhagavāns atgriezās hallē. Es atvainojos par to, ka nogulēju un pateicu, ka nosapņoju, it kā es jau būtu izpildījis savu darbu un atkal devos gulēt. Bhagavāns pasmējās un pateica: “Darbs, kuru tu izdarīji priekš Svami sapnī, paredzēts tikai man”.

Kad es pirmoreiz parādījos āšramā, apkārtnē mita leopardi. Tie reti nāca uz āšramu, tomēr naktī bieži apmeklēja vietu, kur Bhagavāns devās apmierināt vajadzības. Atceros, reiz vienā no nakts gājieniem viņš satikās ar šo dzīvnieku. Bhagavāns absolūti nenobijās, vienkārši paskatījās uz viņu un sacīja: “Poda! (Ej prom!)”. Un leopards vienkārši aizgāja.

Drīz pēc ierašanās es saņēmu no Bhagavāna savu jauno vārdu. Mans īstais vārds bija Sellaperumals. Tomēr reiz Bhagavāns epizodiski minēja, ka es atgādinu viņam cilvēku, kuru sauca Annamalai Svami, kas bija viņa palīgs Skandāšramā. Viņš sāka izmantot šo vārdu kā manu iesauku. Kad viņa sekotāji to dzirdēja, tie sekoja tā piemēram un pāris dienu vārds pie manis “pielipa”.

Bhagavāns dzīvoja Skandāšramā, uz Arunačalas austrumu nogāzes, no 1916. līdz 1922. gadam. Annamalai Svami nomira tur mēra epidēmijas laikā 1922. gadā.

Divas nedēļas pēc tam, kad biju kļuvis par palīgu, nodokļu vācējs no Vellora atnāca uz daršanu pie Bhagavāna. Viņu sauca Ranganatans un viņš atnesa lielu bļodu ar saldumiem kā dāvanu Bhagavānam. Bhagavāns palūdza mani izdalīt saldumus visiem āšramā, ieskaitot tos, kuri nebija hallē. Izdalot saldumus ārpus halles, es nonācu tur, kur mani neviens nevarēja redzēt un slepus noriju dubultu porciju. Kad dalīšana beidzās, es atgriezos hallē un noliku bļodu uz Bhagavāna gultas. Bhagavāns paskatījās uz mani un pateica: “Tu apēdi divreiz vairāk nekā katrs?”

Es biju šokēts, jo biju pārliecināts, ka neviens nevarēja mani redzēt to daram. “Es izdarīju to kad neviens neskatījās uz mani. No kurienes Bhagavāns zina?” Bhagavāns neatbildēja. Šis atgadījums lika man saprast, ka kaut ko paslēpt no Bhagavāna nav iespējams. Kopš tā laika es neapzināti sāku domāt, ka Bhagavāns vienmēr zina, ar ko es nodarbojos. Šī jaunā apjausma lika man kļūt uzmanīgākam savos darbos, jo negribējās atkal izdarīt tamlīdzīgu kļūmi.

Palīga darba pienākumos ietilpa Bhagavāna aizsardzība no ekscentriskiem un maldos esošiem sekotājiem. Es ļoti skaidri atceros vienu tādu gadījumu. Aptuveni divdesmit gadus vecs jauneklis parādījās hallē tikai gurnu apsējā. Paziņojot visiem, ka viņš arī ir džnani, viņš pienāca un apsēdās blakus Bhagavānam. Bhagavāns neko nepateica, bet drīzumā piecēlās un izgāja no halles. Kamēr viņa nebija, es izmantoju izdevību izdzīt viltvārdi. Visi, kas atradās hallē, bijām sašutuši par viņa augstrprātību un pašpaļāvību, un, jāatzīst, ka es rīkojos ar viņu pietiekoši rupji kad izliku ārpus durvīm. Es aizliedzu viņam atgriezties hallē. Kad miers beigu beigās bija atjaunots, Bhagavāns atgriezās hallē un ieņēma savu parasto vietu uz dīvāna.

Es biju neizsakāmi laimīgs, ka atradu tādu Guru kā Bhagavāns. Tikko viņu ieraudzījis, es sajutu, ka skatos uz Pašu Dievu. Tomēr sākumā es nebiju sajūsmā par āšramu un sekotājiem, kas bija ap viņu. Vadība bija ļoti autokrātiska, vairākums sekotāju, šķiet, neizrādīja lielu interesi par garīgo dzīvi. Cik es varēju spriest, viņus pirmām kārtām interesēja tenkas. Šis pirmais iespaids stipri traucēja man. Es domāju: “Bhagavāns ir ļoti varens. Bet ja es dzīvošu šādu cilvēku kompānijā, es varu pazaudēt uzticību [pret Bhagavānu], kas man jau piemīt”.

Es nonācu pie slēdziena, ka garīgajā plānā man neies labumā komunicēšana ar cilvēkiem, kuriem, kā šķita, nebija pietiekoši liela uzticēšanās [Bhagavānam]. Tagad es zinu, ka tā bija ļoti augstprātīga pozīcija, bet tādas bija manas patiesās jūtas tajos laikos. Šīs jūtas traucēja man tik ļoti, ka trīs vai četras naktis pēc kārtas es nevarēju gulēt. Rezultātā es nolēmu, ka turpināšu uzskatīt Bhagavānu par savu Guru, bet mitināšos citā vietā. Atceros, es nodomāju: “Iešu un meditēšu uz ES kaut ku citā vietā. Nenovēršot uzmanību uz cilvēkiem, es aiziešu uz nepazīstamu vietu un meditēšu uz Dievu. Es iešu un lūgšu bikšu un piekopšu vientuļnieka dzīvesveidu”.

Aptuveni pēc trim nedēļām pēc manas pirmās parādīšanās āšramā es aizgāju lai sāktu jaunu dzīvi. Es nevienam neteicu par savu lēmumu, pat Bhagavānam. Es aizgāju vienos naktī, bija pilnmēness un es sāku kustēties pilsētas virzienā.

(..)

Ilgais ceļš un pārtikas trūkums ļoti nogurdināja mani. Apsēdies turpat es sāku šaubīties par lēmuma aizet no Bhagavāna pareizību. Bija skaidrs, ka viss izvērtās ne tā, kā biju gaidījis. Tas norādīja uz to, ka, iespējams, lēmums nav bijis pareizs. Es izdomāju veidu, kas, kā es sevi pateicu, ļaus pārbaudīt, vai mans lēmums bija pareizs, vai ne. Es paņēmu sauju ar ziediem, uzliku to uz Vitthobas samadhi un sāku skaitīt tos, kattriez paņemot pa diviem. Es iepriekš nolēmu, ka, ja ziedu daudzums izrādīsies nepāra, es atgriezīšos pie Bhagavāna. Ja skaits izrādīsies pāra, tad es turpināšu sekot savam sākotnējam plānam. Kad rezultāts parādīja, ka man jāatgriežas pie Bhagavāna, es nekavējoties devos Tiruvannamalaja virzienā.

Tiklīdz es pieņēmu faktu, ka tas ir mana prarabha (liktenis) – palikt ar Bhagavānu, veiksme sāka uzsmaidīt man. Kad es iegāju pilsētā, viesnīcas īpašnieks uzaicināja mani pie sevis un iedeva maltīti un naudu. Viņš pat nokrita manā priekšā visā augumā, izrādot cieņu. Es nolēmu braukt uz Tiruvannamalaju ar vilcienu, jo gribēju atgriezties pie Bhagavāna pēc iespējas ātrāk, bet, iekams es paguvu tikt līdz stacijai, citi cilvēki aicināja mani savās mājās un piedāvāja paēst. Es mazliet paēdu arī tur, bet tad palūdzu viņus man piedot, jo pavisam nesen jau paēdu. Es nolēmu pamēģināt braukt bez biļetes, maldīgi pieņemot, ka naudas, ko man iedeva, nepietiks braucienam. Veiksme bija labvēlīga man arī vilcienā. Pusceļā līdz Tiruvannamalajai parādījās kontrolieris, kas pārbaudīja biļetes. Šķiet, es paliku neredzams viņam, jo izrādījos vienīgais cilvēks vagonā kam nepalūdza uzrādīt biļeti. Līdzīga lieta atgadījās arī ceļojuma beigās. Kad es samulsu kontroliera priekšā uz stacijas platformas, viņš pateica: “Tu jau parādīji savu biļeti! Ej! Tu traucē citiem!” Tādējādi, ar Bhagavana žēlsirdību, es abos gadījumos nebiju noķerts.

Atlikušo ceļu es nosoļoju kājām. Uzreiz pēc ierašanās devos pie Bhagavāna, nokrita viņa priekšā un pastāstīju par visu, kas atgadījās. Pēc tam Bhagavāns apstiprināja, ka mans aicinājums ir palikt Ramanāšramā.

Raugoties uz mani, viņš teica: “Tev te ir darbs, kuru vajag pildīt. Ja tu pamēģināsi aiziet, neizpildījis paredzēto darbu, kur tad tu dosies?” Tā pateicis, Bhagavāns uzmanīgi skatījās uz mani ap divdesmit minūtēm.

(..)

Pēc divdesmit minūtēm (..) es sacīju: “Es pildīšu jebkādu darbu, kādu tu man liksi, bet, lūdzu, dod man mokšu (atbrīvošanos. Es negribu kļūt par maijas (ilūzijas) vergu”.

Bhagavāns neko neatbildēja, bet mani nesamulsināja viņa klusēšana. Kaut kādā veidā pats šis lūgums nomierināja manu prātu. Bhagavāns pēc tam pateica, lai es aizeju un apēdu kaut ko. Es atbildēju, ka neesmu izsalcis, jo nesen esmu ēdis: “Es negribu ēst. Viss, ko es gribu ir mokša, brīvība no ciešanām”. Šoreiz Bhagavāns uzmeta man skatu, pamāja un bilda: “Jā, jā”.

(..)

Annamalai Svami pavaicāja Bhagavānam: “Mēs zinam, kur atrodas mēness un kur atrodas Ganga, bet kur ir koks, kas piepilda visas vēlmes?”

“Ja es tev pateikšu, kur tas ir, – atteica Bhagavāns, – vai tu būsi gatavs to pamest?”

Es biju samulsis no tik dīvainas atbildes, bet nespītējos pretī. Pēc dažām minūtēm es atvēru vaļā “Jogas Vasišthas” eksemplāru, kas gulēja blakus Bhagavānam. Pirmajā lappusē, kurā es iemetu aci, es atradu dzejoli: “Džnani ir koks, kas piepilda visas vēlmes”. Es uzreiz sapratu dīvaino Bhagavāna atbildi. Pirms man radās iespēja pavēstīt par to Bhagavānam, viņš palūkojās uz mani un pasmaidīja. Likās, viņš zina, ka es atradu pareizo atbildi. Es pateicu viņam par dzejoli, bet viņš neko neatbildēja. Viņš vienkārši turpināja man smaidīt.”

Krievu valodā plašāks fragments ir šeit.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *